Aldis GobzemsPamanīju komentāru, kuru varat lasīt bildē. Es Jums izstāstīšu savu recepti, kā trīs ar kapeikām mēnešos no zvērināta smēķētāja ar 101kg, kurš aizelsās pie kilometra, var tikt pie mīnus 22kg, noskriet pilnu maratonu un ar riteni nobraukt 181 (šogad vēl ir jānobrauc olimpiskās distances cienīgs brauciens ar 240km pilnam komplektam).
Tātad pa soļiem.
1. Visticamāk, vajag kādu dzīves grūdienu. Ja es nebūtu izmainījis visu, es būtu sācis dzert un būtu arī laika gaitā nodzēries.
2. Es atmetu smēķēšanu bez “lomkām”. Lai to izdarītu, pretī jāliek smaga fiziska slodze, svīšana (der arī pirts, vanna) un daudz ūdens. 2-3 litri dienā. Smēķēšana ir elpošanas vingrojums. Skriešana arī. Var aizstāt. Var arī neskriet, bet trenēt elpošanas vingrojumus.
3. Es pilnībā atteicos no alkohola. Ne grama alko nekādos apstākļos. Alko noņem enerģiju, mūsu platuma grados daudzi jau tā bez enerģijas kā pusdzīvas plekstes. Atsakieties no alko, būs vairāk enerģijas.
4. Atcerieties. Sports un tievēšana nav viens un tas pats. Sadalīsim daļās. Tātad tievēšana. Bez alko es atteicos pilnībā no saldinātajiem dzērieniem. Ēdiens - ēst mazāk un biežāk, nepierīties vakaros. Pateicoties lielai slodzei organisms mazāk prasa gaļu, vairāk augļus. Vismaz man tā ir. Miltu produktus ēst rīta pusē. Principā - samazināsiet cukuru, miltus, alko, mazāk pierīsieties, notievēsiet. Ierastās diētas maiņa ir ap 70 procentiem no rezultāta, sports max 30 procenti.
5. Sports. Aprīļa sākumā, kad smēķēju 2 paciņas dienā, es nevarēju bez aizelšanās noskriet kilometru. Desmit km es nevarēju noskriet vispār. Tagad 10km distancē varu novadīt sapulci pa telefonu, elpot caur degunu vai muti, pilnīgi vienalga. Ar ko sākt?
6. Es iedomājos distanci, kuru gribu pieveikt. Man tie bija 10km. Es kilometru skrēju, tad gāju, tad atkal skrēju, tad atkal gāju. Sākumā no desmit pieveiktajiem kilometriem divus noskrēju, astoņus nogāju. Es to darīju katru dienu. Trīs ar pusi mēnešos skriešanu esmu izlaidis vakar, dienu pēc maratona, un dažas dienas pēc operācijas. Citādi - katru dienu vismaz desmit. Pēc pāris nedēļām pēkšņi mans organisms ļāva noskriet visus desmit bez lielas piepūles. Tad uzreiz bija āķis lūpā un, kur ir desmit, tur ir trīspadsmit, sešpadsmit, divdesmit viens, divdesmit septiņi un kaulu plēves iekaisums. Tas ir ļoti sāpīgi.
7. Man pret sāpēm nelīdzēja nekādas smēres. Līdzēja ritenis. Gribat uzkačāt izturību, brauciet ar riteni. Sākumā nobraucu 50km, šķita daudz. Tagad 30km brauciens ir tāda atsildīšanās, 60km ir viegls treniņš, 80-100 ir optimāls treniņš. Un tad ir nobraukt 181km vai 152km, kad esi tam noskaņojies. Ritenis palīdz trenēt izturību un pavisam noteikti ātrāk dziedē skriešanas traumas. Ja Jums kaut kas sāp, nevis neko nedariet, bet samainiet ar citu slodzi. Starp citu, viens no labākajiem maratonistiem Jānis Višķers brauc ar riteni, lai “krātu bāzi”. Tas palīdz. Ticiet man.
8. Paralēli es iesākumā vienreiz nedēļā gāju uz zāli vispārējai ķermeņa nostiprināšanai. Tagad vingrojumi ir biežāk un patstāvīgi, jo ritms pašam prasa tos izpildīt mājas apstākļos. Presi kačāt ir viegli - nokačā aplikāciju un kačā presi ar treneri aplikācijā . Cerams, ka man izdosies sasniegt arī šo mērķi.
9. Līdz 181km ar riteni (ko pieveicu pirms nedēļas) un pilnajam maratonam šo sestdien es katru dienu pieveicu vismaz 10km ar kājām (sākumā ejot, vēlāk skrienot), kopumā vismaz četrreiz vai piecreiz esmu noskrējis pusmaratonu, vienreiz 27km, daudzreiz padsmit km, bet nekad mazāk par 10. Paralēli esmu nobraucis ar riteni vismaz 2 reizes nedēļā vismaz 60 un vairāk km. Tur grūti saskaitīt, bet pēc principa, ka 80-100km vienreiz nedēļā noteikti, pārējie var būt īsāki, bet regulāri. Regularitātei ir nozīme.
10. Ūdens un sporta vitamīni, minerāli utt. Es maratonu noskrēju, pilnībā gan psiholoģiski, gan fiziski sagatavojies, tāpēc man bija komforts un pēc maratona nejūtu pārslodzi. Pēc pirmās stundas man ik pa 20 minūtēm tika padots padzerties. Līdz ar to mani nemocīja ne krampji, ne sirdij bija grūti. Es neskrēju džemperī, bet tkreklā ar siltajām rokām, jo bija vēsīgi. Distances beigās siltās rokas novilku. Telefons man rokās bija pirmos 35km, pēdējos bez. Es klausījos mūziku.
11. Šodien mana fiziskā sagatavotība ļauj pieveikt vēl garākas distances, un cepure noteikti nav tā, kura ietekmē spēju pieveikt maratonu.
12. Un vēl. Es neskrienu un nebraucu uz ātrumu, kaut varu šobrīd, ja gribu, salīdzinoši ātri. Es to daru komfortam, lai man enerģija būtu vairāk, nevis mazāk. Es sacenšos tikai pats ar sevi. Un sāpes, kuras piedzīvoju pavasarī, es pārvarēju šādi, ne nodzeroties vai nopīpējoties. Nevis sevi žēlojot, bet attīstot.
Ironman. Es zinu, ka varu. Tiekamies!
Esiet kā Aldis
Bobi, Tu to vari? 
