Ir kaili karaļi un āksti
Un galma dāmas pavecas.
Es novēršos, kad menuetā
Tie visi reizē palecas.
Jo kauns ir skatīties uz viņiem
Un čokurojas sāpēs sirds.
Man blakus saskatās un bikstās,
Un čukst, un smīn, un puikas ņirdz.
Vai viņi nezin, ka ir kaili?
Ai, viņi zin, un labi ļoti.
Tik ērtības un mazliet lepnums
Liedz atzīt – esam apmuļķoti.
/M.Zālīte/