Vēl jau atkarīgs, ar ko kurš saskaras un izjūt uz savas ādas. Es, piemēram, to masku uzvelku vien veikalā ieejot, tāpēc īpaši neciešu, bet, ja būtu spiesta caurām dienām viņā strādāt, noteiktu justos davesta. Vai, diespas, ar skolēnu attālinātām mācībām, interešu izglītības ierobežojumiem, mainīgajiem testēšanas nosacījumiem utt. Kolēģis žēlojās, kādu ērkšķu ceļu veicis, kkādus juridiskos dokumentus kārtodams, jo, kurš attālināti "strādā", kurš pagaidām nestrādā, pie kura, lai tikai pēc zīmoga vien ienāktu, tests vajadzīgs... Bet mani neskar, tad, ko, sacīt, ka "nav jau nekādu ierobežojumu" un nav par ko cepties? Turklāt, ja es strādātu baigo idejisko segregatoru kolektīvā, tas arī nekādu dvēselisko mieru nevairotu.