Izlasīju, padomāju, padomāju, padomāju...
Lai nu kas mani uztrauc, bet tas, vai es kādam patīku vai nepatīku, ir dziļi paralēli. Pasaulē ir 8 miljardi cilvēku - ja nepatīku kādam, vēl ir pārējie.
Ir cilvēki, kas nepatīk man, - izvairos no kontaktiem. Ja tāds ir darbā, tad tikai to, kas darba pienākumos ietilpst, un neitrāla pieklājība. Īstenībā reti tā ir bijis, parasti ja kādam cilvēkam nepatīku es, tad viņš nespēj sadzīvot arī ar pārējiem civēkiem šajā kompānijā. Ja es kādam nepatīku, virsū nelienu, katram ir sava patikšana un nepatikšana atļauta. Nesmirdu, netīrām drēbēm un taukainiem matiem nestaigāju, pārējais ir subjektīvi.
Sen iepazinos ar vienu vīrieti, kam bija pusaugu meita. Noorganizējām "nejaušu" īsu tikšanos ar neitrālu mērķi (tipa iedot grāmatas un parunāt). Man atstāstīja, ka esot bijis komentārs "baigais kroksis!". Pat neaizskāra, labi zinu, ka neesmu nekāda supermodele.
Ir gadījies nokļūt kompānijās, kur neiederos. Ar gadiem esmu iemācījusies arī šādu tādu "small talk", smaidīt māku tā, ka neizskatās falši. Uzturos pasākumā, izvēloties sev tīkamās nodarbes (kaut vai apskatīt gleznas, kas tur ir), tik ilgi, cik jūtos komfortabli un lai neapvainojas organizētājs, atvados un eju projām.
Vairāk man iznes smadzenes tas, ka galvā lien visas pagātnes situācijas, kad kaut ko stulbu esmu izteikusi vai izdarījusi. Varu derēt ka tie cilvēki sen jau aizmirsuši, jo īstenībā nekas tāāāds, bet es atceros un atkal un atkal jūtos pretīgi. Vot ko ar to darīt?
Kamēr rakstīju, kvadra pacēla labu jautājumu - vai tā nepatika ir reāla vai tikai mans grīdlīstes augstuma pašvērtējums. Hmmm. Bet vai nav vienalga?