Izjaukt nav iespējams, ja nu tikai ar lauzni. Tas nav "parastais" dators, - tādi ir jaukti bez problēmām. Šim ir pilnīgi bezsakarīgas skrūves ar piecstaru zvaigznīti, to jau es apskatījos. Vest kaut kur - arī nav opcija, vietējiem ne pārāk uzticos, uz Rīgu nebraukšu.
Šodien pa šķirbām vairs netek, rīt skatīšos tālāk...
Man mājās nenormāli sauss un vēl noliku tuvāk pie krāsns.
Update - nu nenormāli vajadzēja vienu failu, riskēju un ieslēdzu. Viss strādā. Savācu savu failu un metos projām, lai turpina žūt.
Paldies par rociņas paturēšanu!
Mans viedoklis par āboliem par krietnu punktu pacēlās. Es tur puskrūzi iegāzu, ar cukuru (lai gan cukura maz), un caur portiem izlēju to, kas pa klavieri un gar bateriju neiztecēja...
Ja par "īso" - stāstiņš no manas jaunības.
Reiz pēkšņi noklājās fakultātes dators - tolaik krutais 386. Neiet un viss. Mēs viņam tā un šitā, bet šis mums pigu. Protams, kad beidzas softiskas idejas, tad sākas hārdiskas. Skrūvgriezis rokā un uz priekšu - ne pirmā reize. Izjaucam, - arī it kā viss kārtībā, visi štepseļi, kur vajag, visi vadi veseli, visas kartes izraustītas, atpakaļ saliktas, putekļi no RAMa nopūsti, BIOSa baterija pārlikta... Bet neiet...
Lūru, lūru uz mātesplati, až skaitu mikrenēm kājiņas... a kas tas? Kas tas par tādu pleķīti uz procesora kājiņām? Ar apspļautu salvetīti paberzēju, smuki tīrās nost. Paostu - jē! Pele uzčurājusi! Smuka izžuvusi peļķīte uz proča kājiņām. Notīrīju, noslaucīju, un, protams, viss rūc, griežas un lādējas kā vajag. Dators glābts, varu sev uzsist uz pleciņa. Bet par peles mīzienu ņirdzām ilgi.
