Nu labi, riskējot izsaukt savā virzienā sašutuma vētru un tomātu zalves, izstāstīšu par savām attiecībām ar suņiem.
Esmu savā mūžā patiesi mīlējusi vienu suni. Viņa pat nepiederēja man, bet es biju viņas cilvēks un viņa bija mans suns. Tobrīd padomāju, ka esmu savā mūžā kaut ko līdz šim palaidusi garām un tagad izbaudu - šīs suņa acis, to beznosacījuma mīlestību... Tad viņa aizgāja bojā uz šosejas, un es kaucu... Viss.Tas bija vienīgais suns manā mūžā.
Jo vispār es suņus nemīlu.
Dīvaini pat to atzīt, kā tāds dzīvniekmīlis kā es var nemīlēt suņus. Bet nemīlu.
Un galvenais laikam ir tas, ka priekš manis visi suņi briesmīgi smird. Zirgs smaržo, govs smaržo, aita, kaza, pat āzis smaržo, un vispār kūts smaržo, bet suns smird. Diespas, ja vēl slapjš. Jā, kāds vairāk, kāds mazāk, ir kas tikai drusku, bet smird visi. Un no suņa sūdu čupas smakas mani reāli rauj uz
augšu - nespēju iedomāties savākt parkā aiz suņa svaigu čupu 
.. Kaut maz ir tādu smaku, kas man izsauc šādu reakciju - neesmu nekāda caca, un savā mūžā esmu gana daudz kūtsmēslu šķūrējusi un ar visādām smakām saskārusies, no kā citiem nelabi paliek. Bet man tāda tīri fizioloģiska reakcija tieši uz šo. Ja esmu kādu suni glaudījusi, man prasās nomazgāt rokas, jo tās smird pēc suņa. Un vēl viņi vaukšķ bez jēgas - akdies, kāda trobele ir no Ulubeles pat pa gabalu! Es nespētu strādāt suņu patversmē...
Šobrīd ir viens suns, tāds neliels, bik komisks jauktenītis, kas tiek puspajokam saukts par "kvadras suni", kas arī nav mans, bet ir ļoooti priecīgs mani sagaidīt, lec vai metru augstumā un pinas pa kājām, veldamies vēkšpēdu, lai pabraucu vēderu. Izbužinu, paglaudu, pavazāju aiz ķepām - šim laime pilnībā
Un man atliektiem galiem ar to pietiek suņa sabiedrības manā dzīvē...
Attiecīgi laikam nav jāskaidro, kāpēc negribu dzīvoklī suni. Nemaz pat nepieminot to, ka praktiski nav man iespējams būt mājās, lai šo kaut tikai pačurinātu, par garākām pastaigām i nerunājot.
Cita lieta, ja bijusi māja ar sētu apkārt. Tad varbūt.
