Kaķi (gan nominatīvs, gan akuzatīvs
) reizēm neizvēlas, viņu atved, jo viņam nav kur dzīvot, perspektīva ir nekāda.
Nu, jā, ar rekomendāciju, ka zināma mamma (pussaimnieka/pusielas kaķene), un ka rādās, būs mīlīgs. Izauga fantastiska kaķene.
Šķirnes kaķi man nekad nav patikuši, īpaši tie, kam izteiktas šķirnes īpatnības - plikie, plakano purnu, nokarenām ausīm utt. Visskaistākie ir parasto seju parastie kaķi - svītrainie, raibie, visādi.
Par to "svarīguma tabulu" arī diskutabli. Tā īsti nespēju iedomāties, ka mājdzīvnieks ir svarīgāks par iespēju ģimenei kopā aizbraukt no mājas vairāk nekā uz 2 dienām. Padsmit vai pat divdesmit gadus. (Mājdzīvnieka aizvešanu un atstāšanu "viesnīcā" svešā vietā neapskatu; vecmāmiņu, kas dzīvo mājās un pieskata, nav; vadāt mašīnā līdzi arī ir dzīvnieka mocīšana). Tā arī nekur nebraucām, - max. 2 dienas, kad kaimiņiene nāca pabarot un samīļot. Bet tas tomēr ir cilvēku apgrūtinājums (nu, labi, mēs savstarpēji viena otrai šādi pa retam pakalpojām, tas savādāk). Tāpēc neņemšu kaķi, kaut gan gribētu (precizēsim - gribētu, lai mums ir kaķis, bet ne atkal visas rūpes uz mani, pārējiem vienalga. Man resursu nav tik daudz).
Suņi man patīk pa gabalu. Maksimums, pakasīt aiz auss kādam pazīstamam. Arī patīk ne visi, ir šķirnes, kas patīk ("korektie" suņi, kam ir forma, - VAS, piemēram) un šķirnes, kas totāli nepatīk ("pluskainie", piemēram, pūdeļi, un spalgie sīksuņi).
Suni man te kādu laiku gribēja, bet tomēr izdevās aizklauvēt līdz apziņai, ka 2-3x dienā vadāt ārā nāksies pašiem, es to nedarīšu, – piemērs ir kaimiņos.
Bet katram savi tarakāni, cilvēki ir dažādi. Ir kaķisti, ir sunisti, ir abinieki (suņi un kaķi), putnisti, akvāristi, dažādi citādi -isti un ir bezdzīvnieku cilvēki, kam, maksimums, ekosfēru var uzticēt. Galvenais, lai satiekas atbilstošās škirnes cilvēki.
Starp citu, mani novērojumi ir pārsteidzoši pretēji nekā reno - ka tieši sunisti viebjas "kā var patikt smirdīgie, spalvu metošie kaķi", bet kaķisti sunistu uzskatus nekomentē. Nu ir suns, tātad viņam vajag suni. Viss.
