memuāri

[reno]

    Nu tā. vakar vakarā pabeidzu. Pēdējos gados ļoti daudz ceļojumi, vismaz pāris reizes gadā uz tālām, eksotiskām vietām. Parasti ņem līdzi mazāko mazdēlu. Berlīne, Venēcija -tas tā ikdienišķi. Brauc tur, kur meitai izstādes.  Eksotisku ēdienu gatavošana un pat receptes. Un Bruts, Bruts...Veselība pasliktinās, bezmiegs, trauksme, panikas lēkmes. Mugura, pleci, ceļi. Bet viņa izmisīgi cenšas, vingro. Atmet smēķēšanu. Vienu brīdi pat nedzer. Un visu laiku turpina vadīt tos N. īpašumus un visu radu klanu.
       Un tad arī 2019. gada 2. martā pēc kādas teātra pirmizrādes, afterpartijas un Bruta vienatnē viss...
     

[reno]

Laikam jāliek pie memuāriem -autobiogrāfisks stāstījums galu galā
Joahims Meierhofs  Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa

Plaisa ir no Jaunā Vertera ciešanām, viņa krūtīs ir šī plaisa, kas neļauj kļūt par vienotu veselumu, bet visu laiku liek vērot sevi it kā no malas

      Stāsts ir par teātra skolu Minhenē un ekstravagantajiem vecvecākiem. Sākt rītu ar šampanieti, pievakarē turpināt ar viskija stundu  un nobeigt ar sarkanvīnu, tā ir viņu ikdiena. Man visu laiku trāpās tādi šmigaini stāsti.
     Interesanti un aizkustinoši, sava deva melnā humora. Teātris -tādēļ jau Āboliņš to tulkoja. Lai cik bezcerīgs skolā, beigās autors ir visai ievērojams aktieris Vācijā