Jo vairāk visādu "izaicinājumu", t.i., negaidītu problēmu, jo vairāk enerģijas tas paņem. To skaitā visi programmu apdeiti, regulāri mainītie likumi, transporta sarakstu izmaiņas un viss cits, kas pa sīkumam vai pa lielumam, bet prasa laiku un spēku, lai adaptētos. Tikmēr, kamēr ir pirmās divas stadijas, tikmēr to vēl var norīt, jo puslīdz pietiek enerģijas starp vajadzīgajām lietām apstrādāt arī bezjēdzīgos laika atņēmējus. Bet pēdējā stadijā, piedodiet, – man, lūdzu, nekādus izaicinājumus!
Man gan arī jaunībā nepatika izmaiņas. Kaut vai attiecībā uz datoru – piestrādāts, pierasts, visas programmas ir tur, kur vajag, dara to, ko vajag, un še tev – sāc no gala, jo Tavu pierasto sistēmu vairs nesaprot viena vai otra programma. Un ja Tu vari rakstīt .doc un tev ar to pietiek, tad citi tev nes .docx, un ar veco ofisu vairs nepietiek vis. Ja tava iestrādātā rutīna tev dod lieku laiku sev, darbam, mājai utt, tad izmaiņas šo laiku nežēlīgi atņem.
Rutīna principā ir stabilitāte. Zini, ko darīsi, kā darīsi, kāpēc un kad, lai uzturētos pie dzīvības un veselības, un par to nedomā. Pārējais, kas ārpus rutīnas, ir izvēles priekšmeti – lien Everestā vai kalnu upē, lec ar izpletni vai sēņo, bet tam apakšā tik un tā ir tava stabilitāte, pie kuras atgriezties. Ja to stabilitāti metodiski grauj, tad Tvaika iela nav tālu.
Attiecībā uz darbu un bieži piesaukto ļauno rutīnu, kuras dēļ pēc 7 gadiem kardināli jāmaina nodarbošanās, jo cilvēks sākot slikti strādāt – IMHO tas atkal ir kaut kāds metodisks t.s. rietumu sabiedrības iznīcināšanas paņēmiens. Tikko tu, cilvēks, esi reāli apguvis darba specifiku un vari strādāt ar maksimālu atdevi un kvalitāti, esot jāsāk kaut kas jauns? Jo beidzot esi iemācījies strādāt kvalitatīvi? Tad nav brīnums, ka vakardienas mākleris šodien cep maizi, un slikti cep, jo neprot.
Vispār šodien ir kaut kāds neprofesionāļu laikmets. Visās jomās. Kvalitatīvs pakalpojums ar uguni meklējams starp pašpasludinātajiem "protu, protu!" (c) balodis.
