Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Trix 2024. gada 13. jūlijs, 10:37:37
-
Iedvesmojos no Daiquiri Dienas devas: "Vīrietim ir jāprot: 1) neklusēt, ja ir garšīgi; 2) klusēt un ēst, ja ir negaršīgi."
Pirmais punkts – obligāts, par to nav jautājumu, bet par otro aizdomājos.
Teiciena dziļākā jēga, protams, ir negrūst otram acīs katru neizdošanos. Bet ja izlasām pa burtiem?
Nu gatavo sieviete tā, ka vīrietim negaršo, un pat nav būtiski, subjektīvi (katrā ģimenē citi garšas pieradumi), vai objektīvi (bez garšvielām, ar specifiskām garšvielām, vecu, piededzinātu vai kā citādi). Un ja vēl viņai pašai tā garšo, tad tas nabaga vīrietis ko – visu atlikušo mūžu rīstīsies un ēdīs negaršīgu ēdienu? Agri vai vēlu pirmā lielā mīla noplaks, un negaršīgās vakariņas sāks durties acīs, degunā, mutē un kuņģī ar lielu jaudu. Līdz brīdim, kad kāda cita viņu pabaros garšīgi un pažēlos. Un tad ģimenei ir āmen.
Protams, vīrietis var gatavot pats. Ja māk. Vienmēr. Vismaz sajutīs kā ir vienmēr būt atbildīgam par to, lai ģimene paēdusi. Bet ja viņš nemāk? Un ja viņam nepatīk gatavot? (Labi, pēdējais nav arguments. Lielai daļai sieviešu nepatīk mūždien stāvēt pie plīts, bet "vajag" un viss.) Ja vīrietis no darba ierodas stundu vēlāk par sievu? Ja..., ja...., nu, ja viņš tāpēc vai citapēc gatavot nevar?
Un vēl pastāv manipulācijas aspekts. Ir tāds jociņš, bet katrā jokā ir daļa patiesības, – Vīrs, iznesot miskasti, aizķeras un izber visu gaitenī, mazgājot traukus, pusi sasit utt., un – šeku, reku kā no gaisa – sieva visu izdara pati, jo vākt aiz vīra viņa līderlāgu ir ilgāk, ķēpīgāk un dārgāk. Bet vīrs, kuram tās rokas nemaz nav tik līkas, priecīgi uz lieveņa sapīpē ar kaimiņu un lielās, cik veikli viņam izdevies atkratīties no vsiem mājas darbiem.
Pagriežot jociņu otrādi – sieva vienreiz piededzina, otrreiz iesit vecu olu, trešoreiz pārsāla, ceturto – nedasāla... Un skat, – vīrs rosās pie plīts, bet sieva var šķirstīt žurnālu, jo "viņai jau nesanāk"...
Protams, jebkurš no variantiem ir neveselīgu attiecību modelis, bet cik gan vispār ir ideālu attiecību (arī lielai daļai to, kuri stāsta, ka viņiem viss forši, bieži strādā aizsargreakcija, rozā brilles un krupju rīšanas maratons).
Bet ģimenes dzīvē krupji nav jārij. Ja nākas, tad tas ir vienos vārtos – agri vai vēlu viss ir nepriekšā. Atliek iemācīties informēt otru par to, ka rijamais krupis sprūst rīklē, un otram – ņemt to vērā, un abiem izdomāt kā to krupi palaist pie dīķa uz visām četrām debess pusēm.
Atliek klusi nopūsties, ka starp visiem bezjēdzīgajiemm skolas programmas priekšmetiem nepietiek vietas psiholoģijai un mācībai par to, kā sarunāties vienam ar otru ("Ētika" to nedod).
Un vēl – jo ilgāk es dzīvoju jo vairāk redzu, ka dzīve sabiedrībā ir pastaiga pa mīnu lauku, jo nekad nevari zināt, kas kuram būs trigeris un bērnības trauma, jo katra rīcība vienam radīs dziļāko aizvainojumu, otrs to pat nepamanīs. Sū...nas ir tad, kad viens uzreiz godīgi pasaka, ka tas, ko otrs uzskata par jociņu, viņu īstanībā personisku iemeslu dēļ dziļi aizskar, un lūdz tā neizteikties, bet tas pirmais paziņo, ka viņš tāds ir un turpina.
Laikam kaut kur aizpeldēju no tēmas idejas. Iešu labāk lasīt jāņogas. :mrgr:
-
Varbūt sāls ir - KĀ pasaka. Un vēl - ir cilvēki, kuri sasparojas pēc uzlielīšanas, citi pēc kritizēšanas. Esmu pirmais variants. Centīšos vairāk, labāk, jaudīgāk. Pēc kritikas necentīšos. Noiešu no trases.
-
Es arī esmu no tiem, kam "labi domātie" spērieni pakrūtē neveicina lidošanu nu nemaz.
Nu, jā, kritizēt ir jāmāk. Pateikt tā, lai nav aizvainojoši, ir jāmāk. Paslavēt vienmēr ir pozitīvāk.
Bet kur ir tā robeža, pēc kuras slavēt vairs nav par ko? Tā īstenībā ir jau cita tēma – par ērgļiem, kas prasās slavējami (un to, ka vīrietis ir jāslavē, māca no visiem stūriem), bet slavēt nav par ko. Vai tiešām jāslavē par elementārām, pašsaprotamām lietām? Un kas slavēs sievieti par tā paša līmeņa veikumu? Un tad atkal sanāks tā, ka vīrietis saņems 3 uzslavas, bet sieviete – 30. Tad jāslavē abi vienādā skaitā? Vīrietis par vienreizēju miskastes iznešanu, poda vāka nolaišanu un savu zeķu ielikšanu veļas kastē, bet sieviete par svētku galdu ar 15 ēdieniem, remontu virtuvē un uzšūtu bērnudārza izlaiduma kleitu meitai?
-
Lielākā daļa vīriešu visu mūžu ēstu bistro utt ēdienu, ja sievas neuzspiestu savas barotājas rūpes. Jo vīrieši ir vienkārši, viņiem nevajag to smalko pavārmākslu un dīvainos ēdienus. Bet ko lai dara, ja sievietes uzspiež :D
Ne katrs ir tik drosmīgs pateikt.
Mani galīgi neuztrauc kritika, tad es saku- nepatīk, taisi pats.
Visu neizlasīju, vrb tur cita doma, pārāk gari iedziļināties :?:
Un zināmā vecumā kļūst diezgan vienalga, dzīvo nost-ne slavē, ne neslavē. Tas varbūt jaunībā ļoti svarīgi zināt psiholoģiju un gudrot, ko ne tā pateici.
-
"Ēst klusējot" derētu gadījumā, ja tas ir vienreizīgs pasākums kkur ciemos. Savās mājās var arī nenoklusēt, galvenais, lai sacītais nebūtu dzēlīga ņirga, bet labdabīga atsauksme, un kā tāda arī tiktu uztverta.
Cik ģimeņu, tik modeļu. Var gatavot sieviete, var vīrietis, pa kārtai, kopā vai kurš nu pirmais mājās pārradies. Lai tikai tas apmierina abus.
Un nav tiesa, ka vīrietim nevajag mājas ēdienu. Vajag.
-
Tas jau pirmajā kopdzīves gadā noskaidrojas kuram kas garšo, negaršo. Kurš ēd mīksti vārītas olas, kurš cieti. Bet ēšanas paradumi un gaume dzīves laikā mēdz arī mainīties...
Par to - vīrs neprot gatavot gan iesmaidīšu, neesmu vēl nevienu tādēļ mirušu vīrieti redzējusi, vismaz olu uzcept un pelmeņus izvārīt māk visi. :mrgr:
-
Un nav tiesa, ka vīrietim nevajag mājas ēdienu. Vajag.
Varētu piekrist. Pat ļoti piekrist, jo tieši virtuves smaržas dod šo mājas sajūtu. Bet ir viens bet..vīriešiem bieži vien nevajag šos pīrādziņus, kotletes, plātsmaizes un vēl nez ko, ja viņa sieviete, lai to visu pagatavotu in nogurusi kā darba zirgs. Nogurusi sieviete ir nogurusi. Viņa nesmaida, viņa ir īgna, viņa ar aizvainojumu saasināti uztver jebkādu kritiku, pat labi domātu. Un rezultātā - kašķis mājās.
Sīs ir mans novērojums.
Jautājums foruma vīriešiem: kā tad īsti ir ar to "mājas ēdienu" un sievas ēstgatavošanas prasmēm?
-
"Ēst klusējot" derētu gadījumā, ja tas ir vienreizīgs pasākums kkur ciemos.
Pilnīgi piekrītu.
Par to - vīrs neprot gatavot gan iesmaidīšu, neesmu vēl nevienu tādēļ mirušu vīrieti redzējusi, vismaz olu uzcept un pelmeņus izvārīt māk visi. :mrgr:
Es runāju ne par sevis pabarošanu, bet par regulārām vakariņām ģimenei. Pelmeņi un ola ir vienreizējs pasākums. Pēc nedēļas ar pelmeņiem *katrās* vakariņās sieviete skries pa sienu augšā, un vīrietis tur jau būs priekšā. Vārdos parasti ir "man jau neko īpašu nevajag", bet pēc kāda laika ar "neīpašo" ēdienu sākas pukstēšana, cik var vienu un to pašu ēst.
Bet es gan pazinu tādu vīrieti (un gan jau viņš nav vienīgais), kurš pārradās no darba ap 19, ar kurkstošu vēderu un kafijas krūzi pie datora spēlītēm sagaidīja sievieti, kura pēc darba pārgurusi ieradās 22.00, un paprasīja uztaisīt vakariņas, jo gribot ēst. Un nē, ātrais variants no pusfabrikātiem nederēja – cik tad varot ēst tās veikala karbonādes.
Bet ir viens bet..vīriešiem bieži vien nevajag šos pīrādziņus, kotletes, plātsmaizes un vēl nez ko, ja viņa sieviete, lai to visu pagatavotu in nogurusi kā darba zirgs. Nogurusi sieviete ir nogurusi. Viņa nesmaida, viņa ir īgna, viņa ar aizvainojumu saasināti uztver jebkādu kritiku, pat labi domātu. Un rezultātā - kašķis mājās.
Mans novērojums gan ir pretējs. Vīriešiem vajag tos pīrādziņus un kotletes, bet sievietei pie kotletēm (pēc tādas pašas darba dienas kā vīrietim) ir jābūt nenogurušai. Kā viņa to panāk, tā ir sievietes, ne vīrieša problēma.
-
Mans novērojums gan ir pretējs. Vīriešiem vajag tos pīrādziņus un kotletes, bet sievietei pie kotletēm (pēc tādas pašas darba dienas kā vīrietim) ir jābūt nenogurušai. Kā viņa to panāk, tā ir sievietes, ne vīrieša problēma.
Te pat Freidam būtu ko galvu palauzīt..
Manuprāt, ir čaklas centīgas un ārkārtīgi mīlošas sievietes/sievas, kurām no bērnības iemācīts, ka vīrieša mīlestība "iet caur vēderu". Un ir tādas kā es -kuras neiespringst uz ēst gatavošanu. Ja ir no kā gatavot un ir laiks, tad gatavoju, ja negribas gatavot, tad negatavoju. Ēdam kaut ko viegli un ātri pagatavojamu vai braucam ēst ārpus mājas. Atzīstos, tas bija tad, kad dzīvoju kopā ar draugu. Tagad esmu viena. Varbūt tāpēc, ka negatavoju? :blushing: Lai gan ne jau ēstgatavošana vai negatavošana bija par iemeslu kāpēc šīs attiecības izbeidzu.
-
Un kā vārdā tā "nenogurstošā" kotlešu un pīrāgu cepēja tā iespringst? :ng:
-
Un kā vārdā tā "nenogurstošā" kotlešu un pīrāgu cepēja tā iespringst? :ng:
Labs jautājums :)
Varu atbildēt tikai no novērojumiem draudzeņu ģimenēs: iesākumā ir šī mīlestība (laikam jau), parādīt ka prot, ka grib savu vīrieti palutināt. Piecelties agrāk, lai mīļotajam būtu brokastiņas un pusdienas, jo viņš taču pusdienaslaikā brauc mājās ēst un kur tad vēl vakariņas...un mājās gatavojot taču ir krietni lētāk un izdevīgāk uttt. Un tā iet laiks.
Respektīvi: uzskatu, ka sievietes pašas "izlaiž" savus mīlos un pēc tam žēlojas.
Nu jā, bet viņām ir vīri. Man nav..
-
Ja nav bērnu vai izauguši, tad - kā sanāk, tā ēd,loģiski.
Viss tas ar gatavošanu ir bērnu dēļ.
-
Visi jau zina, ka mūsmājās ēst gatavo viņš. Es slavēju gan, jo ir garšīgi un ar izdomu.
Filozofiju no šitā īsteni nevaru izvilkt...
-
Vīriešiem vajag tos pīrādziņus un kotletes, bet sievietei pie kotletēm (pēc tādas pašas darba dienas kā vīrietim) ir jābūt nenogurušai. Kā viņa to panāk, tā ir sievietes, ne vīrieša problēma.
Šaubos vai tur būs abpusēji mīlošas attiecības...
Bet ja atgriežas pie sākotnējā klusēt vai neklusēt, labāk neklusēt, citādi būs kā tajā vecajā anekdotē par tīteņiem, kur visu mūžu tā sieva ņemas ar to tīteņu gatavošanu, jo vīrs tā tos ēd un vīrs tā tos ēd, jo sieva tak gatavo. Bet ne sievai patīk tā ņemšanās ar tīteņu gatavošanu, ne vīram tie garšo. :mrgr:
-
Pienākums un vajadzība gatavot bija tad, kad bērni dzīvoja mājās. Jā, arī lētāk, ārpus mājas nemaz nevarētu atļauties. Bet nav arī nekad tā īpaši paticis, labāk pāris sviestmaizes mājās
Gatavojam "pēc patikas". pārsvarā es, citreiz vīrs. Citreiz garneles, citreiz pelmeņi.
Es zinu, kas vīram negaršo, viņš -kas man. Par to teikšanu gan ir viens bet -ja es vīru pakritizēju -par sāļu, par nesāļu, pārcepts, viņš diezgan viegli apvainojas. Man aizrādījumi gan vnk jāpieņem. Līdz "gatavo pats" nekad neesam pat tuvumā tikuši. Bet vispār man patīk gatavot un parasti diezgan labi sanāk
Mūsdienās es kaut kā nespēju pat iedomāties modeli, kur vīrs paģēr kaut kādas maltītes un pats nedara neko
-
Mūsdienu jaunā paaudze, cik apkārt manu, tiešām vīrieši prot gatavot ēdienu un neuzskata to par nezkādu apkaunojumu vai vienīgi sieviešu nodarbi.
-
Kuram jāmazgā grīda? Jāvanno bērns? Jāmaina gultasveļa? Jāsūc putekļi? Jāmazgā trauki? Jāaplaista puķes, galu galā. Stāsts jau nav par to, kas kuram jādara. Man vismaz tā šķiet.
-
Tagad, kopš var edienu pasūtīt mājās, vispār nav problēmu.
Es savā vecumā uz veselīgumu vairs neiespringstu, ēdu to, kas garšo. Un man garšo ediens, ko gatavojis kāds cits :?:
Kur man nav jādomā, ko gatavot un kur nu vēl pirkt produktus.
Šad tad jau kko ātri uztaisu.
-
Tagad, kopš var edienu pasūtīt mājās...
Ne visiem šis pakalpojums ir pieejams tā izmaksu un/vai dzīvesvietas atrašanās dēļ.
-
Varbūt jums nav pagadījusies grāmata Mājas un sadzīves kultūra, 50pēdējie vai 60 pirmie gadi. Tur bija aprakstīts, ka mājās ēst ir mietpilsoniski :mrgr:
Manuprāt, mājās ēst ir lieliski, tikai vajag, lai kādam patīk gatavot :)
-
Ja būtu tā, ka varētu gatavot vien tad, kad iedvesma piemeklē un sagribas, tad pat man patiktu :mrgr: ... Bet kad tas kļūst par ikdienas rutīnas pienākumu, jo vienkārši ģimene grib ēst, kāda vairs patikšana...
Pasūtīšana... Nu piedodiet, cik tas maksā?!
-
Jūs nesabieziniet krāsas? Varētu padomāt, ka mūsdienās pirms maltītes pagatavošanas vista jānokauj un govs jāizslauc... cik tad ikdienā tā ēst gatavošana laika aizņem, kādas minūtes 40.
-
var taču pusdienot restorānā:
1. izvēlēties ēdienu a-la-carte
2. gānīt šefpavāru visiem zināmajiem un nezināmajiem lamuvārdieim...
3. un miers & saskaņa ģimenē!
:)
-
cik tad ikdienā tā ēst gatavošana laika aizņem, kādas minūtes 40.
Kartupeļi tikai vārās "minūtes 40". Pirms tam vēl jāuznes, jāmazgā, jāmizo, jāgriež... Un vasaras beigās – vēl jāsarok dārzā.
Liellops zupai arī pa 40 minūtēm nav un nevar būt gatavs.
Bet nu jā, visas receptes kliedz "tikai 15 minūtēs lieliskas pusdienas", tas nekas, ka jau pirmajā rindiņā aprakstītais aizņem 10 no tām. :D
-
Mazliet saprāta un loģiskas plānošanas un būs tās pusdienas 40 minūtēs. Pat ātrāk
-
Mazliet saprāta un loģiskas plānošanas un būs tās pusdienas 40 minūtēs. Pat ātrāk
Lūk, šī ēstgatavošanas daļa ir viss neciešamākā. Nopietni. Nomizot, sagriezt, pēc tam katlā vai cepeškrāsnī - cik tur tā darba. Bet izdomāt KO gatavot un tā 365 dienas gadā un visu dzīvi!!!
-
Nu nav gatavošana ne tik traka, ne ilga. Bet varbūt esam baigie īpatņi, jo visiem patīk gatavot. Pie pannas un katla ilgi nestāvam, jo ļoti daudz izmantojam cepeškrāsni, bet zupām spiedienkatlu.
Ja man būtu cita dzīvesvieta, tad man noteikti būtu arī forša vasaras virtuve.
Un nē, mums nav nekādu ūber gadžetu - kartupeļus pankūkām rīvējam uz rīves, gaļu maļam vecajā gaļas mašīnā.
Picai mīklu vīrs raudzē pats un tomātu mērci arī taisa pats.
Par to, ka ir grūti izdomāt, ko gatavot, vairs tā nav. Pilns internets ar lieliskām idejām. Galu galā, tieši tā šeit radās Inešuka radīta tēma par vakariņām, lai varam apmainīties ar idejām.
Jā, mēs arī apspriežam ēdiena garšu un ja šķiet, ka citreiz kaut kas būtu jādara citādāk, tad to arī sakam. Mēs negatavojam izcili un kritiku uzklausām. Ğimenē tā visi darām.
-
Ja kā bācienam, kad visi labprāt piedalās procesā, tas ir foršākais variants. Kā kopīga nodarbe, teju hobijs kopīgs.
Nez, kad izremontēšu savu virtuvi, būs viss tāds jauns, tīrs, smuks un ērts :mrgr: , varbūt iedvesmošos arī kaut ko vairāk gatavot.
Bet tagad...Kā vakar - pārvilkos mājās nogurusi un neēdusi, it kā vajadzētu kaut ko... A ko? Sākt kaut ko taisīt? Negribu, neko negribu, nogurums un slinkums. Apēdu vienu sviestmaizi un ceturtdaļarbūzu, tās sanāca brokastis, pusdienas un vakariņas :mrgr:
-
Nez, kad izremontēšu savu virtuvi, būs viss tāds jauns, tīrs, smuks un ērts :mrgr: , varbūt iedvesmošos arī kaut ko vairāk gatavot.
Nelīdz. Izremontēju. Ir jauna smuka virtuves iekārta ar visvisādiem gadžetiem. Domāju - atvērsies ēst gatavošanas čakra, bet nekā...
-
Nelīdz. Izremontēju. Ir jauna smuka virtuves iekārta ar visvisādiem gadžetiem. Domāju - atvērsies ēst gatavošanas čakra, bet nekā...
Nu es jau arī tam īsti neticu, bet kaut kādu attaisnojumu savai negribēšanai tak jāatrod - re, normālas virtuves nav :mrgr:
-
Zin, var Maximā paņemt nocenoto steiku pa 3 eur 220gr, 8-10 mim ēdams. Vai Rimčika mīdijas, 5 min un gatavs... mēs vaker 3 pakas noēdām...
-
Zin, var Maximā paņemt nocenoto steiku pa 3 eur 220gr, 8-10 mim ēdams. Vai Rimčika mīdijas, 5 min un gatavs... mēs vaker 3 pakas noēdām...
Ne katram tā Maxima vai Rimi tā pie mājas...
-
ģimenes locekļus vajag audzināt uz pašpārtikšanu. Tad nebūs 365 dienas jādomā, varēs aprobežoties ar 52
-
Ka nesanāk kā tam čigānam, kurš zirgu no ēšanas atradināja, bet kā sadomāja arī no dzeršanas atradināt, tā zirgs nosprāga....
-
Ka nesanāk kā tam čigānam, kurš zirgu no ēšanas atradināja, bet kā sadomāja arī no dzeršanas atradināt, tā zirgs nosprāga....
neviens pie pilna ledusskapja un atvērta pārtikas veikala durvīm vēl nav nosprādzis
-
Visam Boba teiktajam piekrītu.
Pašpārtikšana ir normāla lieta pieaugušiem cilvēkiem.
-
te vairāk ir par pašpietiekamību stāsts. Sievietes nereti ieradina mājiniekus, ka visu laiku viss tiek sašmorēts, tikai nāc un ēd. Protams, visiem ērti. Bet tā (izņemot mazu bērnu barošanu, kas šeit, SF nav aktuāli) ir pašas sievietes izvēle un bieži vien aizbildināšanās, lai nebūtu jānodarbojas ar ko citu, kas prasa lielāku uzņēmību - ceļošana, sportošana, citas nestatiskas vaļasprieku nodarbes. Tā sacīt - ko nu es, man jau 24/365 jāšmorē, lai jums būtu ko ēst. Un caur šadu neviena neprasītu upuri tiek pieprasīta uzmanība, notiek sevis žēlošana utml. Beigās visa dzīve aiziet ar seju katlā.
Es, protams, visu pārspīlēju. Bet katrā pārspīlējumā ir zināma daļa taisnības.
Negatīvās iezīmes - sieviete nozog sev lielu daļu dzīves un arī savus līdzcilvēkus padara par apdalītiem nepatstāvīgiem radījumiem.
Zinu, zinu:
:bricks: :suicide:
-
Šeit nu nevar nepiekrist... redzēti gadījumi, kad ķēķis kā individuāla svētnīca kur neviens nepiederošs netiek ielaists, noliks vēl ko ne tur un ne tā, par gatavošanu pat nerunājot. :mrgr:
-
Dzīvē ar seju katlā :D
Bobs superīgi visu izklāstīja.
Vienīgi ir cilvēki, kuriem tiešām patīk gatavot( man tas liekas neticami, sevišķi ja katru dienu) un tas ir cits stāsts. Ir cilvēki, kuriem tas ir kā meditācija.
Nu, ja vismaz šis process nerada riebumu.
-
ja rezultāts sanāk izcils, var piedot...
sliktāk, ja rezultāts viduvējs, tad pilnīgākā miskomunikācija, es te visu dienu centos, bet jūs, maitas neēdat!! ...es tieši šito novēroju tagad - vecmāmiņa negatavo tā kā mamma, līdz ar to vecmāmiņa ir noņēmusies visu dienu, izniekojusi produktus, nodedzinājusi elektrību... :fryingpan: :banhead:
un vienalga sīkie ir saēdušies baltmaizi ar pienu, vai izdīkuši vectēvam ceptus pelmeņus vai pankūkas ar aveņu zapti... :f-palm: :f-palm:
-
Nu tur neko nepadarīsi - ar ēdināmo gaumi jārēķinās. Saprotams, ka nevar pavisam pāriet uz picām, friškām, čipšiem un konfektēm, bet jēgas gatavot kko, ko tāpat neēdīs, tāpat nav...
-
Nu tur neko nepadarīsi - ar ēdināmo gaumi jārēķinās. Saprotams, ka nevar pavisam pāriet uz picām, friškām, čipšiem un konfektēm, bet jēgas gatavot kko, ko tāpat neēdīs, tāpat nav...
tur vajag tikai rakstura stingrību un atmest maldus, ka bērnam jāēd 4x dienā... :) pat ja 1 dienu nepaēdīs, būs tikai veselāks...
brokastīs - fuj, rīsi... pusdienās - fuj, fuj, rīsi... vakariņās O!! RĪSI :) :steak:
-
Aha, rītā rīsi, pusdienā rīsi, vakarā nerīsi... :mrgr:
-
Aha, rītā rīsi, pusdienā rīsi, vakarā nerīsi... :mrgr:
brokastīs 10 tictaci, pusdienās 30, vakariņās 10...
elpa svaiga, bet vārga
:D
-
Es ar grūtībām pieradu pie tā, ka sīkie ieskrien, paķer pa 2 kotletēm un aizrikšo tālāk. Nu kā tā var! Bez salātiem, bez kartupeļiem... Atliek vien atcerēties pašas bērnību un steigu, kad jāskrien ar citiem kazakus-razboiņikus spēlēt, kāda tur rimta sēdēšana pie galda?!
-
Es ar grūtībām pieradu pie tā, ka sīkie ieskrien, paķer pa 2 kotletēm un aizrikšo tālāk. Nu kā tā var! Bez salātiem, bez kartupeļiem... Atliek vien atcerēties pašas bērnību un steigu, kad jāskrien ar citiem kazakus-razboiņikus spēlēt, kāda tur rimta sēdēšana pie galda?!
es vairs sen par šo neuztraucos - galvenais, ka gaļa šīem vēderā!! par to vien jāpriecājas!! bet tādi Mirttantes izgajieni lai paliek vēsturiskām filmām, kad visi pie galda smuki sēdēja :)
-
Kas tur tik slikts, ja prot normāli apieties ar nazi un dakšiņu, man gan nepatīk tāda skriešana ar kotleti mutē...
-
Kas tur tik slikts, ja prot normāli apieties ar nazi un dakšiņu, man gan nepatīk tāda skriešana ar kotleti mutē...
Neiet runa par patikšanu/nepatikšanu... vnk dzīves ritms tāds, ka visiem sasēst ap galdu sanāk labi jubilejas reizēs...
Rēķini pati - mums uzraudzībā 7 mazbērni (8- ais armijā Militārajā poligonā Kuldīgas novadā notiek valsts aizsardzības mācības nometne / Raksts (lsm.lv) (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/14.07.2024-militaraja-poligona-kuldigas-novada-notiek-valsts-aizsardzibas-macibas-nometne.a561346/)) un 4 bērni (ar otrpusēm)... trešo metienu (3-4) var savajāt pie galda - ieslēdz multenes, ieber krauķšus, ielej pienu, izsniedz karotes un miers...sunīts pēc tam prewash uztaisa galdiņam un grīdai...
ar otro metienu (8-11) jau grūtāk, tur pelmeņi, pankūkas jācep un garo filmu vajag...
lielie vispār paši nāk un iet un vēl pa 2 mājām...
un ta vēl treniņi, nodarbības... :faint:
-
Nu jā, man nepatiktu, un atrautos pa nagiem. Tik daudz nu vajadzētu laika atrast, kā normāli paēst. Es ne par to, ka ikdienā pārģērbties uz pusdienām, baltu šircīti apsiet un tad solīdi ar nazi un dakšiņu, bet vismaz tik daudz, ka apsēsties pie galda un apēst normālu ēdienu no šķīvja, ne kotletes pa kabatām. Tā paķert var kādu ābolu utml.
Skaidrs, ka ašpadsmit cilvēki nesavāksies vienlaicīgi, bet, kurš nu atnācis, tas paēd normāli...
-
Nu jā, man nepatiktu, un atrautos pa nagiem. Tik daudz nu vajadzētu laika atrast, kā normāli paēst. Es ne par to, ka ikdienā pārģērbties uz pusdienām, baltu šircīti apsiet un tad solīdi ar nazi un dakšiņu, bet vismaz tik daudz, ka apsēsties pie galda un apēst normālu ēdienu no šķīvja, ne kotletes pa kabatām. Tā paķert var kādu ābolu utml.
mēs cīnāmies par to, bet šķiet uz vieniem vārtiem :( nesūdzos, tikai konstatēju faktu...un radiem draugiem, tas pats...
no otras puses... nesen bija jaunkungu (10-13) vakars mūsmājās... visi lielie& sīkie notinās, paliku es un 4 jaunkungi (2 savi, 2 radu bērni) sapirkām gardumus - saldētās picas, vistu spārnus, nagetus, čipšus, dzērienus... visu smuki izcepa, salika uz galda, spēlēja telefonus un solīja 00:00 iet gulēt...
2:00 gāju uz uz WC - 2 atplīsuši, 2 jūtūbu skatās... aiztriecu gulēt...
4:00 gāju vēlreiz, otri 2 atplīsuši, pirmie 2 jūtūbu skatās, neko nezin...aiztreicu gulēt
6:00 gāju trešo reizi - jūtūbs viens pats sevi rādīja :)
8:00 padjoms, lai to cūkkūti novāc, jo 9:00 vecmamma gaidāma :D
-
Kaut kā bieži uz WC esi sācis staigāt... :?:
-
Kaut kā bieži uz WC esi sācis staigāt... :?:
nūu...
1. prostata nevienu nesaudzē,
2. dzērieni arī man iepirkās,
3. arbūzs uz nakti...
4. miegs strjomnijs, kad 4 zirgi viesistabā :D
bet ikdienā (iknaktī) 1x WC jāapmeklē
-
Šausmas, jūs tur visi tādā kolChozā dzīvojat? Tak dzen tos savus bērnus lai vij savas ligzdas nevis tup pie senčiem jau ar sievām un bērniem... :faint:
-
tas tik pa vasaru, meita ar saviem 6 pie mums, dēlam ar 2 sava māja, bet viegli sasniedzama (200m).
Suns noskatās, kur vairāk tautas (drīzāk ko iedos), tur guļ, un otru māju sargā attālināti!! pa īstam sargā - stārķus un dzērves dzen projām...
ā un aiz kalniņa (2km) viens švāģera puika uzcēla un uz otru pusi, aiz meža otrs švāģera puika ceļ māju... mums tur ciemats veidojas :D