Iedvesmojos no Daiquiri Dienas devas: "Vīrietim ir jāprot: 1) neklusēt, ja ir garšīgi; 2) klusēt un ēst, ja ir negaršīgi."
Pirmais punkts – obligāts, par to nav jautājumu, bet par otro aizdomājos.
Teiciena dziļākā jēga, protams, ir negrūst otram acīs katru neizdošanos. Bet ja izlasām pa burtiem?
Nu gatavo sieviete tā, ka vīrietim negaršo, un pat nav būtiski, subjektīvi (katrā ģimenē citi garšas pieradumi), vai objektīvi (bez garšvielām, ar specifiskām garšvielām, vecu, piededzinātu vai kā citādi). Un ja vēl viņai pašai tā garšo, tad tas nabaga vīrietis ko – visu atlikušo mūžu rīstīsies un ēdīs negaršīgu ēdienu? Agri vai vēlu pirmā lielā mīla noplaks, un negaršīgās vakariņas sāks durties acīs, degunā, mutē un kuņģī ar lielu jaudu. Līdz brīdim, kad kāda cita viņu pabaros garšīgi un pažēlos. Un tad ģimenei ir āmen.
Protams, vīrietis var gatavot pats. Ja māk. Vienmēr. Vismaz sajutīs kā ir vienmēr būt atbildīgam par to, lai ģimene paēdusi. Bet ja viņš nemāk? Un ja viņam nepatīk gatavot? (Labi, pēdējais nav arguments. Lielai daļai sieviešu nepatīk mūždien stāvēt pie plīts, bet "vajag" un viss.) Ja vīrietis no darba ierodas stundu vēlāk par sievu? Ja..., ja...., nu, ja viņš tāpēc vai citapēc gatavot nevar?
Un vēl pastāv manipulācijas aspekts. Ir tāds jociņš, bet katrā jokā ir daļa patiesības, – Vīrs, iznesot miskasti, aizķeras un izber visu gaitenī, mazgājot traukus, pusi sasit utt., un – šeku, reku kā no gaisa – sieva visu izdara pati, jo vākt aiz vīra viņa līderlāgu ir ilgāk, ķēpīgāk un dārgāk. Bet vīrs, kuram tās rokas nemaz nav tik līkas, priecīgi uz lieveņa sapīpē ar kaimiņu un lielās, cik veikli viņam izdevies atkratīties no vsiem mājas darbiem.
Pagriežot jociņu otrādi – sieva vienreiz piededzina, otrreiz iesit vecu olu, trešoreiz pārsāla, ceturto – nedasāla... Un skat, – vīrs rosās pie plīts, bet sieva var šķirstīt žurnālu, jo "viņai jau nesanāk"...
Protams, jebkurš no variantiem ir neveselīgu attiecību modelis, bet cik gan vispār ir ideālu attiecību (arī lielai daļai to, kuri stāsta, ka viņiem viss forši, bieži strādā aizsargreakcija, rozā brilles un krupju rīšanas maratons).
Bet ģimenes dzīvē krupji nav jārij. Ja nākas, tad tas ir vienos vārtos – agri vai vēlu viss ir nepriekšā. Atliek iemācīties informēt otru par to, ka rijamais krupis sprūst rīklē, un otram – ņemt to vērā, un abiem izdomāt kā to krupi palaist pie dīķa uz visām četrām debess pusēm.
Atliek klusi nopūsties, ka starp visiem bezjēdzīgajiemm skolas programmas priekšmetiem nepietiek vietas psiholoģijai un mācībai par to, kā sarunāties vienam ar otru ("Ētika" to nedod).
Un vēl – jo ilgāk es dzīvoju jo vairāk redzu, ka dzīve sabiedrībā ir pastaiga pa mīnu lauku, jo nekad nevari zināt, kas kuram būs trigeris un bērnības trauma, jo katra rīcība vienam radīs dziļāko aizvainojumu, otrs to pat nepamanīs. Sū...nas ir tad, kad viens uzreiz godīgi pasaka, ka tas, ko otrs uzskata par jociņu, viņu īstanībā personisku iemeslu dēļ dziļi aizskar, un lūdz tā neizteikties, bet tas pirmais paziņo, ka viņš tāds ir un turpina.
Laikam kaut kur aizpeldēju no tēmas idejas. Iešu labāk lasīt jāņogas.
