Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Amālija 2025. gada 29. janvāris, 19:51:42
-
Tā mazliet aizdomājos. Kā vienmēr :smile:
Kas jums šķistu nelabāk, ja uzzinātu, ka pirms gadiem 5 (3, 7, 10) jūsu vīrs/sieva/dzīvesbiedrs:
1. ir pārkāpis laulību;
2. ir nodevis draugu,radu (ne jūs), kolēģi (piemēram, nostučījis, kā rezultātā - cietums,sačakarēta karjera, ģimene).
Neņemot vērā, ka a) viņu piedzirdīja un maukas pašas vainīgas; 2) viņu spīdzināja un viņš bija spiests.
-
Nav jau Tik balts vai Tik melns. Tādā nozīmē, ka var neņemt vērā apstākļus. Dzērums vai spīdzināšana IR vērā ņemami
-
Tāpēc jau piebildu, ka šie iemesli netiek apskatīti.
-
Kàpèc par to jàdomā, kamēr tas nav pienācis?
-
Bet protams, ka otrais. Tam nostučītajam sabojāta visa dzīve ja izsūtīts, vai karjeru tādēļ nevarēja veidot, vai vēl kas... Kamēr tas n-tos gadus nezināmais krāpšanas fakts nekādi nav ietekmējis "laimīgo" ģimenes dzīvi. Ietekmē vienīgi tad, kad par to uzzina.
-
Man ir interesanti dzirdēt atbildes. Un nav jau pareizās vai nepareizās atbildes. Katrs atbild "no iekšām".
-
Nu tā gluži nebūs, skatoties kurš tas vērtētājs. Subjektivitāti jau nevar izslēgt. Laulātais vērtēs no sava skatupunkta uzzinājis abus faktus un protams, sava āda katram tā tuvākā...
-
Tieši man a) neko nemainītu, jo... nu tāpēc, ka jo. Ko tur vairs dalīt sen nosprāguša lāča ādu.
b) gan liktu aizdomāties, ka nākamais nostučītais varu būt es. Jo mazums, kas. Nepareizu zupu izvārīšu vai kotletes pārsālīšu. Lai gan arī te ir atkarīgs par ko tas nostučītais nostučīts. Safabricēta denunciācija ir liela garantija, ka var būt sūdi jebkuram tuvākajam. Ja nostučījis teroristu, kas taisās bumbu ielikt slimnīcā – nu tad, piedodiet, terorists pats vainīgs, ka sačakarēta viņa dzīve un nākotne, nevajadzēja sūdus taisīt.
Nav šāda veida filozofisku jautājumu, uz ko ir pilnīgi viennozīmīgas atbildes, ja nav zināma reālā situācija.
[Kā zināms – tiesnesis apsūdzētajam:
– Atbildiet ar "jā" vai "nē", nekādu "bet"!
– Uz visiem jautājumiem nevar atbildēt ar "jā" vai "nē"!
– Var atbildēt uz visiem!
– Nu tad atbildiet man: vai jūs jau esat beiguši sist ieslodzītos ar pletni?]
-
Nu, ja pavisam teorētiski (kas man bez konteksta gan parasti grūti padodas), tad smagāks variants man liekas 2.
-
Kā variācija - "vai jūs jau esat beidzis pa sestdienām ņemt priekšā mazos altārzēnus?" :mrgr:
Bet par tēmu - nav viennozīmīgas atbildes. Sātans slēpjas detaļās un motivācijā.
-
Vispār, ja tā padomā tad stāsts par nodevību/nodevēju. Ja nodod laulāto, kur garantija, ka nenodos vēl kādu citu. Ja nodod kādu citu, kur garantija, ka nenodos laulāto... Ja personai tāda morāle, garantiju nav nekādu...
-
Garantiju nav vispār nekad nekam. Bet nodevība no nodevības atšķiras, un nav jājauc mušas ar kotletēm...
-
Garantiju nav vispār nekad nekam. Bet nodevība no nodevības atšķiras, un nav jājauc mušas ar kotletēm...
Un katram latiņa pacelta citā līmenī.
-
Garantiju nav, bet kalnos tomēr ar jebkuru nekāpj... nu, neko daudz jau tās nodevības neatšķiras, nu jā, ietekmē ko vairāk vai mazāk, sekas lielākas vai mazākas, bet nodošanas fakts jau nemainās. Tas nodevēja pleķis paliek.
-
Aizdomājos, ar kuru es dotos izlūkos: ar vīru, kuram bijuši sakari ārpus, vai tādu, kurš pašlabuma dēļ nodevis draugu, paziņu, kādu.
-
Ā, un vēl: ko kurš uzskata par nodevību. Ja labi saņemas, visu var attaisnot.
-
Tas protams, sarkanās līnijas jau katram savas... Bet tie nodevēja motīvi jau pārsvarā tādi maziski - gūt mirkļa baudu, celt savu nozīmīgumu paša acīs, pabarot savu skaudību... nekādi nu tur cēlie... ne velti ne stukači, ne laulības pārkāpēji nav nekādi dievinātie varoņtēli, tieši pretēji.
Nu, ja nerunājam par raškas pavļikiem morozoviem :mrgr:
-
Aizdomājos, ar kuru es dotos izlūkos: ar vīru, kuram bijuši sakari ārpus, vai tādu, kurš pašlabuma dēļ nodevis draugu, paziņu, kādu.
Ja par kaut ko tādu ir jāaizdomājas, tad labāk izlūkos (vai kalnā kāpt) nedoties vispār. Nu piemēram: visu dzīvi diezgan droši "esi gājusi izlūkos" ar vīru un jūtusies droši, nekad neesi atstāta nelaimē un te..pēkšņi dzīves nogalē uzzini, ka gan esi krāpta, gan draugi nodoti. Ko tad?
Tiešām, nevajag jaukt visu vienā katlā.
-
Nu vēl jau arī, kā smejies - divi zābaki pāris. Ja abi mēdz gan stučīt, gan gadījies krāpties, tad uzzinot ko post factum, nekādu problēmu, sapratne garantēta... nez kādēļ tiek pieņemts, ka viens svētais, otrs maita, bet maitas var būt abi.
Atskārsme mūža nogalē, Pif, var būt arī diezgan sāpīga, kad acis atveras ar ko patiesībā esi kopā dzīvojis... Zinu gadījumu, kur vīrs dzīvoja divās ģimenēs, katrā māja, bērni. Sievai acis tik pēc padsmit laulības gadiem atvērās, nekādas piedošanas tur nebija gan. Izšķīrās.
-
Atskārsme mūža nogalē, Pif, varbūt arī diezgan sāpīga, kad acis atveras ar ko patiesībā esi kopā dzīvojis... Zinu gadījumu, kur vīrs dzīvoja divās ģimenēs, katrā māja, bērni. Sievai acis tik pēc padsmit laulības gadiem atvērās, nekādas piedošanas tur nebija gan. Izšķīrās.
Tieši tā. Ja saka, ka "salīdzināšana ir ceļš uz elli", tā arī dažkārt ir labāk, ja nezini...Bet atkal - kā nu kuram..un kā nu kurā situācijā...
:?:
-
Es laikam tomēr par zināt, tā strausa politika man ne visai... negribētos dzīvot kopā ar "nepazīstamu" cilvēku. Ko ar to infu darīt, nu tas atkal kas cits.
-
sūdus maisot, sūc vien iznāk, tikai smaka stiprāka (no jauna, apkaltis sūc nesmird TIK stipri)...
ar šīsdienas acīm:
1. meklētu kur pats esmu kļūdījies, kāpēc otrā puse aizgāja pa kreisi
2. saprastu un piedotu, "škurnās" intereses pāri visam (pa lielam - radi - maitas, kolēģi - pinpji)...
-
Pa kreisi gājieni arī ir dažādi, kas dod atšķirīgu reakciju, īpaši ar laika distanci. Viens ir kaut kādā pasākumā norauties uz akūtu spermotoksikozi vai kājkopas nesaturēšanu (un ne vienmēr dzīvesbiedrs ir akūti "vainīgs" pie tā, ka otram aizgāja ciet), otrs ir iemīlēšanās un tādas vai šitādas attiecības malā ilgtermiņā. Pilnīgi atšķirīga situācija.
-
es droši vien esmu tai mazā tautas grupiņā kuriem vispār nav jebkādu greizsirdības pazīmju. Nepārdzīvoju, nemeklēju vainīgos vai iemeslus, jo tas to faktu vairs nemainīs. Man vienkārši ir tāda organisma reakcija. Vienkārši ar to brīdi man tas vainīgais, kā vīrietis, neeksistē. Mēs pat varam palikt labi draugi, bet neko vairs. Kā ar nazi nogriezts. Kas man pašu uztrauc - tas, ka mani tas neuztrauc. Vismaz trīs gadījumus atceros. Bija reiz traka mīlestība jaunībā, kaut kas fantastisks, joprojām ar pateicību atceros, ka kas tāds ir piedzīvots. Vienkārši, kādā šamam uznāca kaut kāds patiesības vājums, atzinās par kreiso soli. Teicu,- Lai veicās. Pagriezos un aizgāju. Zvanīja, rakstīja. Atbildēju ,protams, bet neko vairs. Tad vēl tas gadījums, kad manis aizraujošas aplidošanas stadijā, kad jau biju gandrīz ar mieru visam, man piezvanīja kāds jaukums vieglā žvingulī un sāka braukt augumā par to, ka es noceļu viņai sirdsāķiti. Mēs labu laiku parunājām, jūs jau zināt, ka man runāt patīk, gandrīz sadraudzējāmies. Beigās es viņai teicu, lai patur to princi, man viņš maz interesē. Trešā reize arī bija interesanta. Gulēju slimnīcā, kā jau sieviešu kolektīvā ilgi par visu čalojām, viena dāma bija tāda... nu teiksim, nedaudz atturīga ;o) Protams, visādi gadās, vai ne? Tad dienu, pirms viņu izraksta, viņa man saka, ka labi pazīst manu otro pusi, esot vairākas reizes tusējuši kopā. Un skaidri redzu, kā tie tusiņi beigušies. Nu es taču nevaru jaukumam pārmest, ka viņai laba gaume. Vienkārši uzsmaidīju un teicu, lai nākošreiz, kad tusēs, lai pasveicina no manis. Pat žēl nebija, zvanīja katru vakaru. Mājās paziņoju, ka jams mani vairs neinteresē, sūtīju atbildēt mammuci (man tiešām nebija laika to visu uzklausīt). Bet mammucim, tas drausmīgi patika. Viņa visiem paziņoja, ka tie zvani tagad ir viņai, skrēja ar ķebli un uzklausīja visas tās vaimanas un bija gandrīz laimīga. Nu neesmu es greizsirdīga, pieņemu, ka vīrieši mīl visas pasaules sievietes un pieļauju, ka vairums ir tā vērtas. Kas es esmu, lai viņiem to aizliegt. Kas uz mani attiecās, tad nekad nevienu neesmu krāpusi, pat domās. Protams, pasaulē ir daudz jauku vīriešu ar kuriem man nav bijis sekss, bet mani tas kaut kā neuztrauc.
-
Nu tas ir stāsts par tagad un tūlīt, bet tēmā jau jautājums par laika nobīdi gadu garumā... Cilvēki jau mēdz jaunībā sastrādāt visādus cundurus, kurus vēlāk nožēlo un pat paši par sevi brīnās, vai tas pat biju ES, kurš tik nožēlojami spēja rīkoties. Kļūdīšanās momentu jau arī nevar izslēgt, nav tas viss tik vienkārši tomēr...
-
Bet Amālijai vajadzēja teoriju :mrgr:
-
Man vajadzēja atbildes. Domu gājienu. Pārdomas. Der jebkas.
-
Tas ko aprakstīja olgucis, tam nav sakara ar būt vai nebūt greizirdīgam. (es pat nezinu tēmas topiku, jo gāju pa nesenākajiem komentāriem). Lasot Olguci man nolasījās- ledus karalienes sindroms. Ak TU tā, tad es tev ar kristāla nūjiņu..sasldēju,iznīcinu, aizmirstu.
-
ai, nu mellenīt, kāda tur k čertu ledus karaliene! ;o))) Visu atceros, šis tas joprojām sāp. Ar šīs dienas prātu pieņemu, ka vienkārši pārāk daudz jaunībā lasīju grāmatas par ideālām mīlestībām. Kaut gan sākumā, atceros, vienmēr bija tāda viegluma un brīvības sajūta... dienas trīs.
-
Jaunībā, protams, biju kategoriska: par krāpšanu - nāves sods un degšana elle :smej:
Tagad -daudz racionālāka pieeja. Ir vērts padomāt un paanalizēt, KĀPĒC krāpj. Par nodevību (apzinātu, ļaunprātīgu, sava labuma gūšanai) - attaisnojuma nav. Tādi cilvēki off no manas dzīves. Bet man tādi, paldies Dievam nemaz nav bijuši.
-
Par greizsirdību interesanti... tā pastāv komplektā ar mīlestību, ja mīlestības nav, nav arī greizsirdības. Neiet runa par kādu pataloģiju, slimību. Par mijiedarbību attiecībās, par to, ka otrs mani izvēlējies, jo esmu viņam Nr1. Un tad nu tieši man piederas gan daļa viņa laika, uzmanības, mīlestības un sniegtās drošības.
Ja olgucim mīlestība bijusi un otrs pārkāpis viņas sarkanās līnijas vairs nenodrošinot ko no minētā, tad tā tomēr ir greizsirdība. Citādi jau mierīgi varētu turpināt attiecības trijatā un nekādu pretenziju, ka otram neesi vairs Nr1...
-
Par greizsirdību interesanti... tā pastāv komplektā ar mīlestību, ja mīlestības nav, nav arī greizsirdības.
Kur paliek dodošā mīlestība – lai ir laimīgs, kaut arī ne ar mani? Kur nekāda greizsirdība neeksistē? Tipa – ja mīli, tad palaid un nesmacē nost...
-
Par greizsirdību interesanti... tā pastāv komplektā ar mīlestību, ja mīlestības nav, nav arī greizsirdības...
Toties diezgan izplatīts ir suņa uz siena kaudzes sindroms.
-
Kur paliek dodošā mīlestība – lai ir laimīgs, kaut arī ne ar mani? Kur nekāda greizsirdība neeksistē? Tipa – ja mīli, tad palaid un nesmacē nost...
Nu tāda rīcība jau ir vien sekas krāpšanai vai citas Nr1 izvēlei.
Greizsirdība jau var ļoti dažādi izpausties, ne jau vien kā matu plēšana konkurentei. Tā var būt arī kā skumjas par savu ieceru zaudējumu, dusmas par otra izvēlēm, sāpes ka tieši ar mani tā gadījies utt, utjp... Greizsirdības, savu emociju tā brīža noliegšana patiesi asociējas ar mellenes88 minēto sniega karalieni, tu man nodarīji pāri un tādēļ sodu ar ignorēšanu, nekādas skaidrošanās nebūs... jo? Jo patiesībā esmu dziļi sāpināta. Tomēr, tomēr esmu greizsirdīga, bet ar pašvērtību man viss kārtībā un ja nu nav, tad labāk uzsvilpošu nevis sev atzīšos ka sāp un kur nu vēl tam sāpju radītājam. Lai nu dzīvo vien laimīgs ar tām savām izvēlēm...
-
Toties diezgan izplatīts ir suņa uz siena kaudzes sindroms.
Arī. Cik nav redzēts, ka vīrs greizsirdīgs uz sievas veltīto mīlestību bērniem un jūtas apdalīts, bet izrādīt un atzīties tādā greizsirdībā jau nav labais tonis pat sev, vai sieva greizsirdīga uz vīra darbā pavadīto nevis viņai veltīto laiku, un arī, neatzīs jau, jo vīrs taču pelna naudu ģimenei. Bet tādas greizsirdības jūtas, to uzrašanās vien kā signālspuldze, ka kas tomēr attiecībās nav īsti lāga, der nevis noliegt greizsirdību bet ņemt vērā un meklēt tās cēloni vispirms jau sevī pašā.
Un tad varbūt rodas jautājums, kādēļ mani piekrāpj tas pirmais, otrais, trešais... un es tik aizeju ar augsti/auksti paceltu galvu, kādēļ es izvēlos tāda tipa vīriešus kuri mani krāps. Runa jau konkrētajā gadījumā nav par vienu, bet vairākiem...
-
Kur paliek dodošā mīlestība – lai ir laimīgs, kaut arī ne ar mani? Kur nekāda greizsirdība neeksistē? Tipa – ja mīli, tad palaid un nesmacē nost...
Nuuuu...tur, iespējams ir vairāki aspekti: cits "no dabas" ir skaudīgs, greizsirdīgs, savtīgs. Tur būs tas "suņa uz siena kaudzes" aspekts. Citam - svarīgs statuss, citam - vēl kas...citam tas -"palaid" atnāk ar briedumu, ar sevis izzināšanu, ar saprašanu, ka priekš kam man cilvēks, kuram es neesmu vajadzīgs. Manuprāt, zaudējums mīlā ir tieši tāpat kā jebkurš zaudējums: vispirms nolieguma fāze, tad cīņa, tad padošanās un rezultātā pieņemšana.
Un protams, ir cilvēki, kuri visu savu dzīvi (un arī citu) saēd ar dusmām.
Katram savi tarakāni.
-
Palaišana, necīnīšanās par savu mīlestību jau nekādi neizslēdz greizsirdības kā jūtu, emociju eksistēšanu.
-
Kā tu vari cīnīties par savu mīlestību, ja tas otrs tevi nemīl? Ko tu tur izcīnīsi? Piespiedīsi sevi mīlēt? Ar varu? Ar viltu? Nu, nu...
-
Mēs visi esam tikai cilvēki. [size=78%].[/size][size=78%]Ir tie, kuri dzīvo pēc principa: "mīlā un karā visi līdzekļi atļauti un ir tie, kuri saprot, ka "ar varu mīļš nekļūsi"[/size]
-
Kā tu vari cīnīties par savu mīlestību, ja tas otrs tevi nemīl? Ko tu tur izcīnīsi? Piespiedīsi sevi mīlēt? Ar varu? Ar viltu? Nu, nu...
Nu tu jautā bērns... Paskaties apkārt, cik ģimenēs dzīvo kopā bez mīlestības, raduši kompromisus tās pašas sadzīves, materiālo, bērnu, īpašumu dēļ. Reizēm pat daudzmaz jēdzīgi, reizēm vienkārši briesmīgi... ja jau dzīvē viss būtu ideāli, bet nav taču. Pat nerunājot par to, ka daži tādā kopdzīvē pat rod baudu. :?:
Tas "cīnīties" gan bija domāts kā izrunāties, nevis ignorēt kā Olgucis, varbūt tur tomēr būtu kāda iespēja... bet nu ja Olgucis min, ka viņa nespētu kādu krāpt pat domās... tad tā latiņa tur tik augsta, ka nedod dievs kādu Pleiboy žurnālīti vīrieša krājumos ieraudzīt...
-
Ai, Tuk, protams, ka nespēju pat domās krāpt. ;o) Jo kad mīlu, man tam vairs nav ne laika ne intereses. Es tad lidinos kādu sprīdi virs zemes un tur citu seksa objektu nav. Un arī kas tur ko apspriest tos kreisos soļus? Tu tiešām domā, ka ja jautātu, - Kā, mīļum, ar tevi tā nelaime notika? Tad viņš man sāks izklāstīt visus procesa intīmos sīkumus. Un ko lai es pēc tam ar to informāciju iesāku? Tā mani darīs laimīgāku? Es varēšu lepoties ar to, ka mans vecis vislabākais ērzelis pagastā? Un kur es teicu, ka viņu ignorēju? Vienkārši neturu, lai skrien un izpriecājās. Bet turpmāk bez manis.
-
Nu nez, manā 20+ gadu laulībā tā iemīlēšanās fāze kad lidinās pa gaisu ir pāraugusi mīlestībā un tur nu tāda ikdienas sprīdi virs zemes lidināšanās būtu diezgan apgrūtinoša... Interesanti, jūs citi forumieši tā arī lidinieties pārņemti gadu garumā??? Nu var jau būt... :?:
-
Tu tiešām domā, ka ja jautātu, - Kā, mīļum, ar tevi tā nelaime notika? Tad viņš man sāks izklāstīt visus procesa sīkumus. Un ko lai es pēc tam ar to informāciju iesāku? Tā mani darīs laimīgāku? Es varēšu lepoties ar to, ka mans vecis vislabākais ērzelis pagastā?
Ne gluži, bet iespējams, tu uzzinātu kā viņam varbūt pietrūka jūsu attiecībās, ka tas bija jāmeklē ārpus... Un tad tev nebūtu n-tās reizes jākāpj uz viena un tā paša grābekļa, kad piekrāpj viens, otrs, trešais... un jānonāk pie secinājuma ka visi viņi jau tādi un pasaulē jau sieviešu daudz... kā tā... :?: