Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Amālija 2025. gada 22. aprīlis, 11:15:54
-
Mēs katrs spriežam pēc sevis. Un es kārtējo reizi aplauzos.
Jautājums: kā ir jūsu attiecībās? Problēmas tiek izrunātas? Vai katrs maļas un prāto savā nodabā?
-
cenšamies runāt. Mēdz būt, ka paaugstinātos toņos :D
-
Es parasti saku par regulāri traucējošām lietām. Iztiekam bez kliegšanas, bet otrs tāpat mēdz apvainoties. :?:
-
Esmu no "izrunātājiem", bet mēdzu pirms tam pailgi pārdomāt vajadzību, saturu un formu.
-
Mēs arī no runātājiem, bet ar katru kopā pavadīto gadu tās runājamās problēmas iet mazumā... vai arī arvien vairāk sāk šķist, vai vērts par ko pārlieku cepties :?: vai vispār pieminēšanas vērts... :?: Tas skatījums uz norisēm un procesiem kļuvis diezgan līdzīgs...
-
Vai problēmas tiek izrunātas. Liela atšķirība, vai runā par savām vai otra problēmām
-
Ja tā otra "problēma" traucē dzīvot, tad jau tā kļuvusi par savu problēmu. :mrgr: Ja netraucē, tad ko tur cita problēmas kustināt... ;) Lai pats tiek galā... :rofl:
-
Amālij, par ko aplauzies? Par to ka runāji, vai par to, ka nerunāji?
Biju no nerunātājām, bet sāku kļūt par runātāju. Bieži vien paaugstinātos toņos. No bļaustīgajām esmu.
Nu nevar otrs cilvēks iekļūt manās smadzenēs un uzminēt ko domāju un ko vēlos. Vienreiz saku, otreiz saku, trešajā reizē - skadāls.
-
Esmu izrunātāja. Bieži, pat izsakot vārdos problēmu, ieraugi vienu no risinājumiem. Neesmu burve, nevaru zināt, par ko klusums, šņākšana. Izrādās, ka mana vāvuļošana citus besī.
Un, redz, kā sanāk - otrs ir klusētājs, sevī malējs. Ok. Es lieku mieru. Bet es esmu izrunātāja. Un man arī liek mieru. Vienos vārtos. :sad_smiley:
-
Esmu iemācijusies, ka ar vīriešiem jārunā īsi un konkrēti, vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem. :)
-
Var vispirms tēzes, tad pēc pauzes paplašinājumus :mrgr:
-
Esmu iemācijusies, ka ar vīriešiem jārunā īsi un konkrēti, vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem. :)
Drīkst minimāli paplašināt un lietot ne vairāk kā vienu palīgteikumu :talking: Bet saliktus sakārtotus teikumus, kam ir 38 teikuma daļas un būtiskā loma ir tieši 27. daļai, - tādus gan nevajag.
-
Nu, Bob, ar visiem cilvēkiem - lieliem un maziem, vīriešiem un sievietēm, priekšniekiem un padotajiem utt utjp vajag runāt skaidri un vienkārši :mrgr:
-
Spārka, ir kaut kas noticis. Sākumā šokējošs. Nav skaidrs, kas būs. Tad nu jāpieļauj visādas iespējas. Pārsvarā, lai otru mierinātu, nevajadzētu spiest uz negatīvo galu.
Pārāk lielu iespēju atrašana laikam ir tie Boba minētie saliktie teikumi ar entajām daļām.
-
...ja vien tāda "vārīšanās" par problēmu nav sava stresa minimizēšana uz otra rēķina... tad es arī varētu sākt nikni šņākuļot...
-
Ir lietas, ieteikumi, par kuriem varu dabūt pa galvu. Bet varbūt tā ir pareiza rīcība? Pazīstot sevi, zinu, ka bieži līdīšu uz ambrazūrām. Ja ir kaut puspārliecība, ka tā vajadzētu.
Tas gan laikam nav stāsts par izrunāšanu.
No otras puses - ja nelūdz, nelien. Pļac.
-
Varbūt pietiek, ja savu viedokli par problēmu un risinājuma iespējām izklāsti, dari zināmu 1X un tad kā rīkoties vai nerīkoties paliek tā otra paša ziņā. Man šis allaž darbojies ar bērniem pusaudžu vecumā...
-
Spārka, ir kaut kas noticis. Sākumā šokējošs. Nav skaidrs, kas būs. Tad nu jāpieļauj visādas iespējas. Pārsvarā, lai otru mierinātu, nevajadzētu spiest uz negatīvo galu.
Pārāk lielu iespēju atrašana laikam ir tie Boba minētie saliktie teikumi ar entajām daļām.
Ak, šì ir pilnìgi cita "opera". Ir jàpaklusè, jàietur pauze un jàļauj šausminoṣ̌o zińu sańèmèjam pašam apsmadzeņot, saprast kas tad ìsti noticis. Tàda histèriska miernàšana nevis palìdz, bet vèl vairàk iedzen stresà.
Mums sievietèm ir jàiemàcàs tàds sìkums: klusèt, kad jàklusè un runàt, kad vajadzìgs🙂
-
Kādēļ "mums sievietēm"? Limuzīnā bija tieši vīrietis ar savu - bija tāds gadījums un arī vēl tāds... :mrgr:
-
Par to problēmu izrunāšanu arī ir kā ir – ļoti atkarīgs no otra cilvēka. Ja tu viņa problēmu, kas jau ir kļuvusi par tavu, mēģini izrunāt, tad tevi pataisa par muļķi, kas pie visa vainīga, un apgalvo, ka tā nemaz nav. Gaslaitings saucas. Un tik un tā tu paliec ar savu problēmu, kura nebeidzas, tikai nu jau tas otrs ir vēl arī apvainojies.
Droši vien mazliet cita situācija nekā tēmā.
Spārka, ir kaut kas noticis. Sākumā šokējošs. Nav skaidrs, kas būs. Tad nu jāpieļauj visādas iespējas. Pārsvarā, lai otru mierinātu, nevajadzētu spiest uz negatīvo galu.
Pārāk lielu iespēju atrašana laikam ir tie Boba minētie saliktie teikumi ar entajām daļām.
Tā īsti neiebraucu, bet esmu nonākusi pie shēmas, ka labāk nemēģināt nevienu mierināt, jo man nesanāk. Es varu tikai nebakstīt sāpīgajā punktā un būt maksimāli neitrāla, jo cilvēka problēmu atrisināt nevaru, bet no jebkāda veida žēlošanas visiem ir vēl sliktāk. Ja zinu, ka cilvēkam bēda, to tēmu viņa klātbūtnē necilāšu, tas jā.
-
Tas tāds koks ar diviem galiem. Cilvēks varbūt tieši grib izrunāt savu bēdu un sajūtas. Ne jau sagaidīt mierināšanu, bet vnk uzklausīšanu
Atceros, kad mans tētis ārstējās un mēs vienreiz, divatā kaut kur braukādami, runājāmies. Viņš varēja izstāstīt, kādas sajūtas. Beigās teica , paldies, ka varēju beidzot ar kādu izrunāties. Izārstējās, starp citu.
-
Šeit jau laikam problēma, ka Amālija vēlas runāt, bet otrs ne. Nevar gan īsti saprast, tie šokējošie jaunumi skar vien un attiecas uz abiem, uz vienu, vai nevienu no abiem.
Bet situācijas var būt dažādas, varu iedomāties situāciju, kad varbūt jāveic kāda operācija vai kas tml un cilvēks nevar saņemties un velk garumā, tur delikāti klusēt ar būtu tā... varbūt tomēr labāk pakrist uz nerva... :?: Vai kādas kredītsaistības un ienākumu samazināšanās un nespēj savākties sarunai ar banku un parādi krājas... vai vēl kas tāds... žēlošana tur neko nelīdzēs, pabikstīšana gan.
-
tad jau atliek vien -tu vienmēr vari nākt un runāt, es uzklausīšu.
-
Šeit jau laikam problēma, ka Amālija vēlas runāt, bet otrs ne. Nevar gan īsti saprast, tie šokējošie jaunumi skar vien un attiecas uz abiem, uz vienu, vai nevienu no abiem.
Aizdomājos : ja skar vienu, tad nevajag mierināt, rādīt izejas? Ļaut, lai sadeg? Varbūt. Nezinu. Droši vien, ja klusētājs.
-
Nedzīvojat taču pirmo dienu kopā :?: partneri jau tomēr daudzmaz mēdz pazīt :?: vai arī tāda klusēšana ir pirmo reizi?
Iespējams, cilvēks nemaz nevēlas lai kāds norāda uz "izejām", zina pats tās izejas... :?: Vai arī tu uzskati ka vienīgi tu zini kur otram jāiziet? :?:
-
Cilvēki ir tik dažādi: vienam bēdās un problēmās nepieciešams skatītājs/klausītājs, citam - klusums un vienatne. Tad mūsu uzdevums - iepazīt sevi un savus tuvākos tā, lai varam nepieciešamības brīdī atbalstīt un vienlaikus nekrist uz nerviem.
-
Bieži, uzzinot kaut ko, saņemot kaut ko, piedzīvojot kaut ko, man ir pilnīgs bezceris. Strupceļš. Izmisumā izeja tikai viena. Man. ES ESMU TĀDA.
Izrunājot, modelējot, mēdz rasties gaismas stars. Ar laiku.
Nu ja, nu ja, es spriežu pēc sevis.
Un es īpaši neskraidu pa pasauli, matus plēsdama. Truli īdu zem segas. Līdz kamēr sameklēju uzklausītāju/mierinātāju/plašāka skatījuma radītāju.
-
Izrādās, ka mana vāvuļošana citus besī.
Un, redz, kā sanāk - otrs ir klusētājs, sevī malējs. Ok. Es lieku mieru. Bet es esmu izrunātāja. Un man arī liek mieru. Vienos vārtos. :sad_smiley:
Tad problēma tomēr kur, rūpēs par tā otra labsajūtu vai tomēr par savējo...
-
Par otru šoreiz.
-
Bet otrs taču tev saka - atslābsti un nevāvuļo... :?:
-
Bet otrs taču tev saka - atslābsti un nevāvuļo... :?:
Atslābu. Un nevāvuļoju.
Skat.sākumu: otram nevajag. Es atslābstu. Man vajag. Otrs neiespringst. Jo katrs spriež pēc sevis.
-
Nu pag. Otram ir kādas šausmas gadījušās, viņu vēl tā tava ņemšanās jau pie tām šausmām besī. Bet tev vajag! Kāds milzu ego aizplīvurots ar mierināšanu un rūpēm par otru... Apbrīnojami... Viņam ar visām tām viņa šausmām konkrētajā situācijā vēl būtu jāapmierina tavas vajadzības? Mja...
-
Nu pag. Otram ir kādas šausmas gadījušās, viņu vēl tā tava ņemšanās jau pie tām šausmām besī. Bet tev vajag! Kāds milzu ego aizplīvurots ar mierināšanu un rūpēm par otru... Apbrīnojami... Viņam ar visām tām viņa šausmām konkrētajā situācijā vēl būtu jāapmierina tavas vajadzības? Mja...
Izrāvi vārdus man no mutes. Kaut kā sasaucās ar citām Amalijas tēmām - "bet MAN vajag"...
-
Nu pag. Otram ir kādas šausmas gadījušās, viņu vēl tā tava ņemšanās jau pie tām šausmām besī. Bet tev vajag! Kāds milzu ego aizplīvurots ar mierināšanu un rūpēm par otru... Apbrīnojami... Viņam ar visām tām viņa šausmām konkrētajā situācijā vēl būtu jāapmierina tavas vajadzības? Mja...
Nu nav viņam jāapmierina manas vajadzības.
Tas bija piemērs. Viens runātājs, otrs klusmalējs. Pēc aizrādījuma respektēju.
Skarti esam abi.
-
Izrāvi vārdus man no mutes. Kaut kā sasaucās ar citām Amalijas tēmām - "bet MAN vajag"...
Izrādās, esmu pamatīga egoiste.
-
Nu nav viņam jāapmierina manas vajadzības.
Tas bija piemērs. Viens runātājs, otrs klusmalējs. Pēc aizrādījuma respektēju.
Skarti esam abi.
Bet kaut kāds aizvainojums Tev par to ir.
Personīgi no savas dzīves: esmu absolūtā cietēja vienatnē. Ja ir kādas problēmas, vienalga kādas - veselības, darbā, mājās. Man ir nepieciešama vienatne, lai saprastu, saņemtos un sāktu rīkoties. Manam bērnam tieši pretēji - nepieciešama publika. Iemācijos respektēt. Un iemāciju respektēt arī sevi. Tagad jautājam ko konkrēti šajā situācijā vēlamies: apskāvienu, uzmundrinošus vārdus, klusumu vai kādu konkrētu rīcību.
-
Ja cilvēkus neapmierina tas ka viens vēlas attiecībās klusēt, bet otrs runāt, nu nedzīvo viņi kopā ilgstoši... acīmredzot drāma uzburta ne no kā, vai nu tā klusēšana pirmoreiz un vāvuļošanas krišana uz nerva ar...
-
Bāc, nu kāds aizvainojums! Nu jau par sīkiem sūdiem, šķiet, esmu iemācījusies nesatraukties.
Šeit bija tie divi cilvēka tipi. Kas kuram vajadzīgs. Un, protams, ka tagad respektēju.
Un vēl. Ir liela aizdoma, ka es sevi saredzu savādāk nekā citi. Bet tā jau laikam bieži. Visiem pārsvarā šķiet, ka ir zilās vizbulītes.
-
Bet ja apgriežam situāciju kājām gaisā un pieņemam, ka tās šausmas būtu gadījušās tam vāvuļotājam, kā uzvestos šis klusētājs?
-
Bet ja apgriežam situāciju kājām gaisā un pieņemam, ka tās šausmas būtu gadījušās tam vāvuļotājam, kā uzvestos šis klusētājs?
Klusētu.
-
Arī ja jautātu kādi ir viņa varianti risinājumam?
-
Arī ja jautātu kādi ir viņa varianti risinājumam?
Visādi varētu būt. Domāju, ka praktiskas lietas atrisinātu. Emocionālas nē. Pārsvarā nē. Bet, kas zina, kas zina.
-
Emocionālas jau vien pats var vai nevar atrisināt... kā gan to kāds cits varētu... :?:
-
Cits varētu parādīt virzienus, iespējas, risinājumus. Parādīt, ka velns nav tik melns. Bieži no malas viss izskatās savādāk, ne tik saasināti. Arī laiks spēlē savu.
Ja pie Tevis kāds nāks pēc mierinājuma (šis nav tas gadījums), Tu taču negāzīsi viņam virsū visu taisnību, patiesību. Tu izvēlēsies saudzīgos variantus. Vismaz sākumā.
-
Neskatoties, ka ģimenē esam runātāju kategorijā, bijuši smagi brīži, kad esam vienkārši klusējuši un pieticis vien ar to, ka otrs ir blakus. Jebkāda veida verbalizācija vienkārši lieka, zini ka otrs jūtas tāpat un saprot bez vārdiem.
-
Tā ir baigā dilemma. Zini, piemēram, ka otram cilvēkam nelaime notikusi, tuvinieku zaudējis vai vēl kas. I ko darīt?! Kā uzvesties, lai viņu ar savu labi domāto līdzjūtību nesāpinātu vēl vairāk? Mierināt, līdzjūtību izteikt? Vai viņam tas palīdzētu vai tieši otrādi? Klusēt, lai sāli nebērtu? Kā lai zinu, vai tas cilvēks grib, lai viņu mierā liek un neuzbāžas ar tukšiem, neko nelīdzošiem, bet sāpinošiem vārdiem, vai, tieši otrādi, grib tikt uzklausīts, grib just cilvēku atbalstu un līdzi jušanu, un viņam sāp cilvēku atsvešinātība un vienaldzība?
Un tad sanāk tā, ka, nezinādams kā izturēties, apzināti izvairies no tā cilvēka... Kurš, iespējams, nesaprot, ar ko tādu izvairīšanos būtu pelnījis...
-
Nūūū... vai nu patiesi tos savus tuvos cilvēkus tik maz pazīstat, ka nezināt kurš intraverts, kurš ekstraverts, kurš ko grib un kurš ko negrib... :?:
-
Es brīžiem sevi nepazīstu.
Un katrs gadījums ir unikāls. Vienā vēl var ķepuroties, citā, varbūt pat mazsvarīgā - pēdējais piliens.
-
Tas sīkums, ka nepazīsti sevi. Būtiski, ka zini ko tev vajag un ko gribi. ;)
-
Es nezinu, ko man vajag. Un vai tas, ko gribu, ir tas, ko man vajag.
-
Pazīstot sevi, zinu, ka bieži līdīšu uz ambrazūrām. Ja ir kaut puspārliecība, ka tā vajadzētu.
Hm...
-
Nav vienkārši dzīvot, ja esi filozofs - dziļdomātājs, empāts. Vai esi interesējusies par garīga veida praksēm, lai sevi labāk izprastu?
-
Hm...
Bieži. Bet nezinu, kurās situācijās.
-
Nav vienkārši dzīvot, ja esi filozofs - dziļdomātājs, empāts. Vai esi interesējusies par garīga veida praksēm, lai sevi labāk izprastu?
Filozofam kā reizi ir vieglāk.
Un bieži šķiet, ka visādas lietas nāk manā dzīvē, lai sevi izprastu. Nedomāju, ka esmu laba skolniece. Bet pāris lietas ir apgūtas.
-
Vispār jau interesantu tēmu aizsāki: par runāšanu un izrunāšanos. Bet kā ir ar klusīšanos un ieklausīšanos?
-
Nūūū... vai nu patiesi tos savus tuvos cilvēkus tik maz pazīstat, ka nezināt kurš intraverts, kurš ekstraverts, kurš ko grib un kurš ko negrib... :?:
Ak, nu sorry, tēma bija par (ne)runāšanu ģimenē. Es tā plašāk paņēmu. :?:
-
Jebkuru konfliktu var mēģināt risināt sarunu ceļā. :smile: :murmur:
https://www.facebook.com/reel/1396150871591075 (https://www.facebook.com/reel/1396150871591075)
-
Aizdomājos par to runāšanas nerunāšanas tēmu.
Nevaru sevi iedomāties gadu garumā dzīvojot kopā ar nerunātāju, bet laikam vēl mazāk ar nemitīgo runātāju...
Man vīram bija tāds bērnības draugs no ieliņas - Janka klusētājs, jaunībā tika aicināts uz vīra jubīļiem, mūsu tusiem, klusējot pasniedza man, mājasmātei, ziedus un klusējot sēdēja stūrī sūcot vīnu un vērojot mūsu trakulības... Pat neatceros viņa balsi, tāds totāls intraverts.
Bet reiz darba komandējumā biju vienā viesnīcas numurā ar kādu kundzi, kurai kā acis vaļā, tā mute arī. Tās bija šausmas, burtiski bēguļoju no viņas, ko redzu, par to arī dziedu... O my Got! Neizturami! Interesantākais tas, ka tās kundzes mazdēls ir publiski zināma persona un tieši tas pats - pats jautā, pats arī atbild, mute neaizveras. Kas tas ir? Kāda iesprūšana runāt sākuša bērna periodā? Kas pārmantots no Omes runasveida? Ģenētika?
Nē, nu tad labāk jau Janka klusētājs... :)
Man patīk klusums no rītiem, esmu pūce un priecājos, ka manējie mani neapgrūtina ar rīta sarunām. Man vajag vismaz stundu, kad varu pieslēgt savas smadzenes runas aparātam. :rofl:
-
Tikko atcerèjos pirms gadiem apmèram 20 redzèto: biju pusdienlaikà ieskrèjusi nelielà èstuvìtè paèst. Pie viena no galdińiem sèdèja pàris. Varèja redzèt, ka vìrietim uzkritušas kaut kàdàs lielas bèdas. Sèdèja sagumis, ar tàdu stingu skatienu šķìvì vèrdamies. Vińam pretì sieviete. Viegli uzlikusi savas rokas uz vìrieša rokàm. Un klusums. Tà viņi sèdèja klusumà un palika sèźot, kad aizgàju.
Kaut kà tagad par to atcerèjos.
-
Bet tā var sēdēt tie kuri sarunājas... iepriekš. Varbūt kļūdos, varbūt var arī mūžam nesarunāties pāris, un viss tā telepātiski... :?:
Es gan īsti to līdz galam nesaprotu, kā var ikdienā nodarboties ar seksu, ar bērnu audzināšanu, bet - nesarunāties, neizrunāties :?: Iespējams, var... ganjau. :?:
-
Man jau šķiet, ka konkrētajā gadījumā vīrietis nerunā, jo ja runās, tad tas prasīs arī kādu konkrētu rīcību kurai vīrietis vēl nav gatavs. Tāds mans pieņēmums, cik nu es ko savā mūžā saprotu no vīriešiem... :?:
Žēl, ka forumā vairs nav arī kungu viedokļu.
-
...kur tad te kungi ar viedoklis iesprauksies... 5 lapas 2 dienās :) ...tas tikai liecina, ka tēma aktuāla, bet nav ar ko parunāties :mrgr:
vispārīgi nav vērts pļurkstēt, katram savs... davaj konkrēti!
...nu sanāca brīvdienās tā padziļāk alus kausā :beer: un visīša glāzē :w: ieskatīties... A KO - laiks jauks, alus gards... u.c. argumentus var atrast... pats jau sajutu, ka bik par daudz bija ņemts :blushing: :smile:
manējā tagad - runāsies :fryingpan:
...no vienas puses - tie, kuri mani drīkstēja (!) audzināt - jau ir zem zemes, pārējie (kuri tagad mēģina) :evil: arī riskē tur nokļūt...
...no otras puses - ja jau pats jūtu, par daudz, tad gluži bezvērtīgs tāds atbalsts no malas nav :m: ... bet kā atbalsts, nevis ļečīšana, zāģēšana
tāpēc mans viedoklis - saruna no sarunas atšķiras - un reizēm tiešām labāk nesākt, ja sākotnējā pozīcija nav pareiza... tas tākā mainīt lampiņu stāvot uz galda+taburetes+hvz kādas nestabilas mantiņas