Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Nomade 2015. gada 14. februāris, 21:10:18
-
Lieta nopietna - pēc tēva nāves mans mammucs galīgi degradējas vārda tiešākajā nozīmē. Neredz jēgu pašai dzīvot, nav vēlēšanās, negrib. Viņai vienalga, kas ar viņu pašu notiek. KO DARĪT?? Kā viņu izvilkt no šī stāvokļa?
-
Cik sen miris?
-
Vienīgais, ko spēju iedomāties, likt viņai iesaistīties dzīvē, justies nepieciešamai. Ja viņu neinteresē, kas ar pašu notiek, darīt kaut ko, lai būtu sajūta, ka vajadzīga citiem. Izdomāt kaut kādus pienākumus, darbus.
-
Man mammai bija līdzīgi, bet tā kā viņa nebija pensionāre, tad bija vien jāstrādā, lai izdzīvotu. Kauca pa naktīm viena patī, bet vismaz gāja uz priekšu, kaut ko darīja. Tiesa, bez tabletēm neiztika.
-
Cik sen miris?
gads riņķī.
-
Grūti jau, nepazīstot jūsu ģimeni un pašu māti, kaut ko konkrētu ieteikt, bet konceptuāli piekritīšu Mangustam - "uzkraut" pienākumus, lai ir ar kaut ko nodarbināta, par kaut ko atbildīga un, attiecīgi, justos vajadzīga. Mazbērnu pieskatīt, piemēram. Uz rotaļu laukumu/bērnudārzu/skolu/treniņu pavadīt. Brīvdienās kaut kur aizbraukt kopā. Varbūt viņai derētu kāds maziņš sunītis, kas, gribi vai negribi, būtu jāved ārā staidzināt.
-
Gads nav daudz ...
Tiešām primārais - justies vajadzīgai ...
Maksimāli atdoties hobiijiem un interesēm ... ir jāatrod dzīves jēga - vai tā būtu palīdzība citiem, vai kāda mērķa īstenošana ...
-
Mazbērnu auklē jau pusgadu, atzīst, ka nogurusi. Mabērns, protams, svarīgs. Ne no šā, ne tā, uznāk bimbiens.
Man šķiet, viņa to smago akmeni no sirds nav dabūjusi nost. Tas smagais akmens ir "a, ja nu es tēva labā vairāk būtu varējusi darīt". Nu, nevarēja darīt vairāk, tēvam bija vēzis pēdējā stadijā. Grūti. Es nezinu, kā mierināt. Man pašai grūti, zinu, ka viņai grūti. Vot, puņķojos kabatlakatā atkal.
-
Vari uzsaukt viņai kādau psihodakteri, lai ieskaidro, ka tā nav viņas vaina?
-
Viss jau atkarīgs kāda mammai veselība. Varbūt sameklē kādas viņas draudzenes, lai izvelk no mājas , lai kautkur aiziet, aizbrauc. Varbūt vari viņu aizsūtīt kādā ceļojumā uz valsti, kas viņu kaut nedaudz var ieinteresēt ; Turciju vai citur ...
-
Es dotu tabletes
-
Es teiktu tā, ka ātri nekas nenotiek, pat tad, kad ir jāiet un jādara, jo mums mājās, pat pēc 20 gadiem daudzas lietas tiek pārcilātas un arī pašai tēva sakarā reizēm uznāk depresija...
Te nu vietā teiciens, ka jādara viss ir kamēr var, lai pēcāk nav jānožēlo neizdarīto un nepateikto, jo atgriest neko nevar...
Man vairākus gadus bija tīri fiziska sajūta, ka cilvēks ir brīžiem blakus un arī sapņos ļoti bieži redzēju, vēl joprojām ir sajūta, ka ja es būtu bijusi uz to laiku vecāka un gudrāka, varbūt nebūtu viss bijis tā kā bija ... tāds pasaules glābēja sindroms, kas ļoti bojā dzīvi un attiecības...
-
Es dotu tabletes
ar tabletēm sirdsāpes nevar izārstēt
-
Toties, bik paliidzot biokjiimijai, var dot iespeeju saskatiit, ka dziive joprojaam ir kraasaina... cilveekam relatiivi gados ir liels risks iestreegt tajaa staavoklii...
..bet- katra pasha izveele... ...es saku, ko es dariitu un ko iesaku citiem, ja man jautaa... ...jaunam cilveekam ieteikumi, vsm daljai, buutu citi...
-
Sākumā zāles, tad pāreējais lēnām aizies. Naivi cerēt, ka draudzenes vai pienākumi ko var izmainīt. Pēc pieredzes saku - sākt ar doku un pareizajām zālēm.
-
Ja runājam par zālēm, tad ķīmiskas nervu drapes gan nav nekas veselīgs, bet labs homeopāts tiešām var palīdzēt.
-
Wish u luck ar homeopaatu...
-
PS tiiri tehniski- it kaa homeopaata liidzeklji nebuutu kjiimiski ;)
-
PS tiiri tehniski- it kaa homeopaata liidzeklji nebuutu kjiimiski ;)
Ūja, ūja - homeopāta līdzekļi ķīmiski?!
Cik tad nav šķēpi lauzti par to, ka "homeopātija tāds šarlatānisms vien ir un iedarbojas tik ar placebo, jo ārstē ar pliku ūdeni vai cukura zirnīšiem, kuros nekādas aktīvās vielas nav"?! :P
Un nav jau arī - pēc 30.tās potences nekas vairs nav palicis...
Jebšu inešuks, kā lielais vairums ļaužu, jauc homeopātiju ar fitoterapiju?
-
Jaa, es jaucu homeopaatiju ar fitoterapiju ;).Ko gan ES varu par to zinaat :)
-
PS triisdesmitajai "taas" klaat nav jaaraksta ;)
-
Un taa kaa vairumaa lieto tom D6, tad hudo bedno kaada kjiimiska molekula tur peld... cik noziimiiga- tas cic jautaajums...
-
Jānovērtē tomēr pakāpe cik smagi. Vieglākos gadījumos tiek galā ar pienākumu terapiju (vismaz no malas tā izskatās) , smagākos - droši vien zāles.
-
Pienaakumu terapija man skan kaa chista intelektualizaacija- it kaa nekas slikts, bet tom beegshana no emocijaam...
-
Atzīšos, maz ko saprotu no tā visa. Inešuk, vai tabletes, mainot cilvēka bioķīmiju, vienlaikus neliek bēgt arī no emocijām?
Cilvēks, lietojot tabletes, spēj visu izsāpēt, lai tā dziļā sāpe nepaliek kur aprakta iekšā?? No mūsdienīgajām pieradums neveidojas?
-
Skatoties kaada medikamentu grupa. No trakvilizatoriem veidojas, bet tas risks man liekas stiiiiipri paarspiileets. No antidepresantiem un neiroleptikjiem neveidojas.
Es pilniigi noteikti esmu pret maniito tendenci uzreiz peec kaadas beedas baroties ar miera liidzekljiem, taa saape ir jaaizsaap, nevis uzreiz jaamaskee. Savukaart peec laika, ja cilvis tom netiek ar situaaciju galaa vai iestreegst tajaa vai kaadu reaktiivu depresiju dabuu- es par zaaleem...
-
klausi inešuku, vecam cilvēkam nevar pateikt "saņemies", var iestrēgt un iegrimt īstā depresijā. Varbūt viņai liekas,kā es tā priecāšos, man tak sēras
-
Hmmm, nēe, zāles noteikti neteikšu lai lieto. Nu, varbūt, tad, ja būtu tāds stāvoklis, ka guļ vienkārši gultā, neceļas, jo vispār neko negrib. Pirms kādiem 2 gadiem, kad viņai bija problēmas ar veselību un nevarēja nervus savākt, ārsts izrakstīja zāles, tagad neatceros, kādas. Lietoja. Bet viņa nebija vairs pati, nu nebija tā mana mamma!
Mamma nav veca, un visur iet un visu dara, tik tā prieka nav par to, ko dara.
Ļoti ceru, ka darbs dārzā palīdzēs savākties, tik nu atkal - pa dienu vēl būs ok, bet vakari vientuļi.
-
Nomierinoshi liidzeklji un antidepresanti ir divas dazhaadas lietas. Der pachekot, kas toreiz bija izrakstiits.
Taa nav "savaakshanaas" vaina jebkuraa gadiijumaa.
-
Ai, nu beedas paliek beedas. Vareetu padomaat, ka sadzersies tabletes un tik dies un smies. Ja tieshaam depresiivs staavoklis, ka vispaar neko, tad kaut kaadas tabletes var to biokjiimiju sakaartot. A citaadi - nu cilveekam saap, muuzhs kopaa nodziivots, kaa nesaapees, mums visiem taa buutu, kaut aareeji visur ietu un dariitu.
-
Ja dzīvota normāla kopdzīve,tad partnera nomiršana ir teju dzīves jēgas un sevis zaudēšana,jo līdz tam viss ir saistīts ar otru cilvēku-tikai kopā ar viņu visas lietas ieguva jēgu un vajadzību.Nu vairs nav ar ko dalīties,tātad nav nekam jēgas.
Piekrītu ineshukam(kas gan labāk zinās-ja ne viņa!),ja sāpe ieilgusi-no tās jāteik vaļā kaut varmācīgā veidā-ar zālēm.Jo citādi tas paliks par pastāvīgo-normālo gara stāvokli.Mamma aizmirsīs,ka var dzīvot citādi,var mācīties lietas uztvert arī viena pati,bez sava līdzbiedra.Ilgstoša problēma maitā gan garu,gan pēcgalā miesu.
-
Un tu tici, ka ieraujot tableti vairs nesaapees? Tieshaam ir taadas tabletes? Tad es arii gribu, visaadiem dziives gadiijumiem.
-
Ja sāp jau gadu un tam vēl nav gala(vismaz ciešamā stadijā)-tad var sagaidīt vēzi.Un to jau ar nomierinošām tabletēm gan vairs neapturēs.
-
Un tu tici, ka ieraujot tableti vairs nesaapees? Tieshaam ir taadas tabletes? Tad es arii gribu, visaadiem dziives gadiijumiem.
Protams, ka ir. Kad ir galīgi tūtā, es lietoju tādas tabļetkas, tad vismaz skats uz dzīvi sakārtojas un tu mosties no rīta ar normālu omu, ne kā monstrs.
-
Kaa sauc? Recepti jau droshi ka jaadabuu no aarsta. Es uz vecumu esmu noleemusi sevi notrulinaat, lai neko nejustu, ja gadiijumaa kas.
-
Vsp jau taas tabljetkas, ko es domaaju, kaa reiz iekraasotu dziivi, nevis noleemeetu par daarzeni...
Bet jaa- sadaarzenjoshanas tabletes ar ir...
-
Nu vaaks, a es visu muuzhu esmu saapinaajusies, buutu zinaajusi, sen jau buutu sarijusies tabletes un smaidiijusi.
-
Zāles, jā, tādas, kas iekrāso dzīvi. Piemēram, man bija tā, ka cēlos no rītiem ar riebumu, palietoju zāles un ceļos ar prieku, ne no kā prieks, bet tas jau nav uzreiz, jālieto kādu laiku.
Lieliem stresiem, lai uzreiz labi - parastais, ko visi lieto no vieglajiem - lexotanil vai adaptols, tie taču katrai sievietei ir zāļu makā manuprāt.
Jau no jaunām dienām esmu sevi pa druskai "zāļojusi", vismaz kad kreņķis - cits ierauj sīvo, es zāles. Katram savs :)
-
Katrai sievietei zaalju makaa? Bet taksh recepti vajag, a es pie aarstiem neeju. Un ko ta es teikshu, gribu, lai ir viegli, labi, lai neko nejuutu? Labi, pashlaik nekas taads man nav, bet tad, kad buus taa stresa situaacija, tad gribeetos, lai buutu tai makaa, kur panjemt, nevis tad tik vilkties pie aarsta.
-
Jā, tieši tā, eju un prasu - kaut ko nomierinošu, man mājās ir vienmēr, drošībai, jo ir reizes, kad vajag.
-
Habibi- ja visu muuzhu saapinaas, tam ir psihoterapija ;) vai deju... vai muuzikas...
-
Puuka
Ja tev lexis liidz bienaadi ar adaptolu, droshi vari dzert vnk baldrijaanjus :)
-
Ei, ei, neliec jau nu leksi vienā plauktā ar balderiānu. Labi, adaptols man bija pasen, bet kaut kas līdzīgs leksim taču ir?, jo doks uzskatīja, ka man ir fobiska uzbudināmība, tāpēc izrakstīja, jo es apraudājos viņa kabinetā.
ineshuk, ko Tu iesaki ātrai nervu nomierināšanai? laikam piegružojam tēmu...
-
Ineshuk, atkal tu visu nojauci. Es jau domaaju, ka dariishu taapat kaa Naara, i buushu bez nevajadziigas juutinaashanaas a tu.. Balderjaanji man tieshaam neliidz, kaadreiz esmu pa nakti vai visu pudeli izstreebusi, miegs nevienaa acii, no riita sevi spogulii ieraugu ar izvalbiitaam acu ziiliiteem.
-
Naara
Es nelieku lexi vienaa plauktaa ar adaptolu, es tur lieku adaptolu
1) normaalaa str3sa situaacijaa nav jaalieto NEKAS, kas ir liela kljuuda shiibriizha sisteemaa, jo (viteejot slavenu psihiatru) pusRiiga seezh uz lexotanila
2) patologjiskas trauksmainiibas gadiijumaa trankvilizatori (saakumaa) plus ad
3) situaacijaas, kas apm liidziihi autores izklastam- ad
...jo "mana mamma degradeejas" manaa izpratnee vairs neietilpst normaalas seeroshanas procesaa gadu peec notikuma...
-
Sorry, nelieku leksi ar bulderjaani, lieku adaptolu ar bilderjaani... ja liidz adaptols, nivaig nopietnus trankvilizatorus lietot...
-
"parastais, ko visi lieto no vieglajiem - lexotanil vai adaptols, tie taču katrai sievietei ir zāļu makā manuprāt. "
Dīvainākais apgalvojums, ko nācies pēdējā laikā dzirdēt.
No dabīgām emocijām nav jābaidās, kā gan citādi pasauli un sevi lai iepazīst. Atziņas lielākoties nāk caur sāpēm.
Autores mammas gadījumā tomēr ieklausītos Inešuka padomā.
-
"parastais, ko visi lieto no vieglajiem - lexotanil vai adaptols, tie taču katrai sievietei ir zāļu makā manuprāt. "
Dīvainākais apgalvojums, ko nācies pēdējā laikā dzirdēt.
Jā, patiesi, mani arī tas pārsteidza. Pirmoreiz pat dzirdu šos nosaukumus, par makā būšanu i nerunājot. Starp citu, man arī zāļu maka nav. Ir zāļu skapītis mājās - tajā ir binte, vate, elastīgā saite un homeopātiskā arnika. :)
-
Nu, ne visa Riiga ;) pusRiiga (Pusriiga?) uz kaa liidziiga seezh...
-
No Adaptola kādai ir kāda jēga? IMO, tiešām tikpat labi glikozes tabletīti var iedot pašiedvesmai...
Bet, jā, par zāļu maku un kas tik viss tur nav interesanti :)
-
man piem ir zāļu skapītī leksis, un tas vien jau mani nomierina
Kādu pusīti vakarā iedzeru, ja jūtu, ka baigi stresošos un pamodīšos nakts mellumā un stresošu vēl. Bet 99% par darba situācijām, un pēdējos gadus par laimi tā ir ļoti reti.
-
tas vien jau mani nomierina
Atcerējos Melkera Melkersona nomierinošo tableti.
Man arī gadiem ilgi somiņā bija smuka zāļu dozīte ar nodalījumiem ksanaksam un leksotanilam, viena uz farmāciju ķerta paziņa man tos piegādāja - "gan noderēs". Nenoderēja, bet reizēm esmu izsniegusi kādam dižstresa apstākļos pa tabletītei.