Sarunu forums
Politika, ekonomika, vēsture, kriminālais => Finanses un ekonomika => Darbs un nauda => Tēmu iesāka: Zazū 2015. gada 16. februāris, 16:07:28
-
Situācija:
Kolēģe vairs nestrādās - atlaida pēc vienošanās.
Dotie:
Šodien ir pēdējā diena darbā. Viņa ir izsūtījusi visiem sirsnīgu vēstuli ar pateicību, ka strādājāt kopā un cerību tikties.
Jautājums:
Vai iesiet pie viņas pēdējā dienā aprunāties?
Personīgais viedoklis:
Es nē, man būtu bailes uzrauties uz emocionālu brīdi... Turklāt, lai ietu runāties, tai būtu jābūt sevišķi mīļai kolēģei :)
-
Vai tad tradicionāli nemēdz būt kāds puķu pušķis un liekulīgas runas kolektīvi?
-
Nupat bija viens tāds "ielūgums uz atvadu kafiju". Jutos "fui un pē", kaut kāda vainas sajūta, vai? :( Ka es joprojām strādāju.
-
Runāties vai nē - tas nav būtiski, bet kādu puķu pušķi uz atvadām gan vari aiznest kopā ar vēlējumiem jaunai darba pieredzei un izaicinājumiem.
-
Ikdienā ar viņu komunicēji? Ja nē, kāpēc lai tagad ietu? Uzraksti atbildes e-pastu, ka jauki bija ar Tevi sastrādāties, ceru un vēlu, ka turpmāk izdosies piepildīt savus karjeriskās attīstība smērķus utt utml
Ja viņa uz atvadām kādu kliņģeri stiepj un kolēģi metas atvadu dāvanai, tad gan būtu smuki kolektīvi aiziet paēst :D
-
Cik tuva kolēģe. Man tikko tuvākā kolēģe devās prom, mums bija ballīte. Kopīgu dāvanu uzdāvinājām, bija zakuskas un tā. Tuvākie nāca, ar kuriem desmit gadu laikā puds sāls apēsts. :)
Bet viņa pati gāja prom, ne izmeta...
-
Precizēju :)
Situācija nav jāizlemj man.
Darbu pameta mana paziņa, kas bija sagatavojusi katram mazu šokolādes dāvaniņu smuki noformētu, atnāca tikai divi cilvēki...
Viņa šokā un bēdīga, bet es padomāju, ka arī neietu. Nekāda aicinājuma/organizējuma/mešanās un tādas "oficiālas" padarīšanas nebija. Viņa vienkārši gaidīja un sabēdājās, ka neatnāk...
-
Nav no sērijas - pati izdomāja, pati apvainojās? Ja nebūtu aicinājuma, es arī nebāztos virsū..
-
Dumji. Savā ziņā dumji cerēt, ka visi nu skries apraudāt aiziešanu un teiks līdzjūtības. Visiem tak pofig - nav viens darbinieks, būs vietā cits.
Tieši tāpēc es arī pārstāju apmeklēt atvadu ballītes.
-
Es līdz galam neiebraucu. Parasti tuvākie, vienā kabinetā sēdētāji piedalās un viss. Es ne tādu pastu sūtītu, ne dāvanas gādātu. Varbūt iedomājas baigā zvaigzne esam?
-
Ja man ar to kolēģi ir bijis vairāk un personiskāks kontakts nekā tikai par Labdien! Atā! un Vai atsūtīsi man X infu?, noteikti aizietu, kādu puķi vai šoko aiznestu.
-
Īsti nesapratu to vēstules saturu.
"Viņa ir izsūtījusi visiem sirsnīgu vēstuli ar pateicību, ka strādājāt kopā un cerību tikties". (Kad un kur tikties? Vecajā kabinetā vai citās darba gaitās?)
vai
"Nekāda aicinājuma/organizējuma/mešanās un tādas "oficiālas" padarīšanas nebija".
Jautājums, kas tajā vēstulē. Ja stāsts tipa " es te pēdējo dienu, kam ir vēlme paspiest manu godīgo roku un novēlēt labu ceļavēju, tos gaidu plkst. xx.xx", tad priecājies par tiem, kas atnāk, jo a) mēdz būt arī tā, ka darbā jāstrādā; b) nav tik mīļa, lai ietu ietusēt; c) vispār riebj ar kolēģiem tusēt utt.
Ja vēstulē pateikts "es te pēdējo dienu, meklēju jaunus apvāršņus, paldies par kopstrādāšanu un sveiki", tad gaidīt sērotāju barus ir IMHO naivi. Ja gribēji atvadīties un sagatavoji dāvaniņu, tad ņem savu groziņu un apciemo visus kolēģus. Galu galā - pēdējās darba dienas beigās tev vairs nav jāstrādā (būsim godīgi - pēdējā diena reti kur ir darbos līdz ausīm) , viņiem vēl ir.
Vispār piekrītu Spārkai - pati izdomāja, pati apvainojās.
-
Vēstules saturs līdzīgs Trix otrajam variantam.
Šokēta par to, ka kolektīvs mazs, visi metušies ar puķēm pie visiem, kas kaut uz citu nodaļu gājuši.
Bet sāku sliekties uz to, ka tā sirsnīgā pateicības vēstule ir visiem netieši norādījusi - viss, vairāk nenāciet, es jau atvadījos :)
-
Ja jau kolektiivs mazs, koleegji tuvi, un, ja konkreeti Tev taa bijusi tieshaam tuva koleegje, es nu gan aizietu. Nebaaztu galvu smiltiis iespeejami nepatiikamas situaacijas deelj.
-
Ietu tikai tad, ja tuva(vienā kabinetā) vai simpātiska. Pat jubilejās visus kolēģus nesveic.
-
Peedeejaa dienaa atstiepu kasti ar zemeneem un shampi un izsuutiiju uzaicinaajumu- kas atnaaca, atnaaca... dalja izteica noveeleejumus epastaa...
ja neaicinaatu- es proaktiivi neskrietu... ar tuvaakiem koleegjiem jau taapat viss paarrunaats taadaas reizees bijis...
-
Te nu aizejošā kolēģe ir pārpratusi kolektīva savstarpējās attiecības.Domāja,ka ir kaut kāda sirsnība,interese-bet reāli -pilnīga vienaldzība.Nevienam nebija vajadzīgs ne viņas sarūpētā dāvana,ne atvadu vārdi.
Tad nu iesaku sava kolektīva attiecību modeli-nekādas jubilejas,nekādas atvadu ceremonijas,nekādas dāvanas un apsveikumi.Esmu vienīgā sievieškārtas būtne savā vīrišķu pulkā.Emocijas mums te nepastāv vispār.Nav arī intrigu,nav aprunāšanas,nav arī ne atbalsta,ne palīdzības.Visam pāri-melnais humors.
Varbūt ka nav nemaz slikti.Jo nekas netiek gaidīts un nav vilšanās.
-
Kad biju jaunāka un smukāka, fanoju par strādāšanu vīr. kolektīvā, tagad man viņi kaitina. :D
-
Joprojām vīrieši rullē. Lielākā daļa sievietes ir tādas bābas, ka ilgstoši izturēt nevar :D
-
Te nu aizejošā kolēģe ir pārpratusi kolektīva savstarpējās attiecības. Domāja,ka ir kaut kāda sirsnība,interese-bet reāli -pilnīga vienaldzība.Nevienam nebija vajadzīgs ne viņas sarūpētā dāvana,ne atvadu vārdi.
Ne jau kolektīva attiecībās tur vaina, bet cilvēciņš ir kaut ko iedomājies, klusē lupatiņā, nepasaka neko konkrētu un domā, ka visi uzminēs viņas cēlās domas.
Cacisms kolēģu attiecībās ir sliktākais, kas var būt. Kā es varu uzminēt, ka Anniņa visiem taisās dalīt dāvanas, ja Lienīte aizgāja bez atvadām? Turklāt Anniņa atvadu vēstuli ir izsūtījusi bez konkrēta aicinājuma.
Nevajag domāt. Vajag runāt. Es arī varu sapūsties un apvainoties līdz nāvei par to, ka vīrs nav uzminējis manu vēlmi, lai viņš šodien iznes miskasti. Tā vietā labāk klajā tekstā pasaku, ka misene gaida ceļojumu.
-
Ja uzaicinājums ir tik nekonkrēts kā "ceru tikties", tad tas vairāk izklausās pēc atvadu vārdiem, nevis aicinājuma uz tikšanos. Es uz tādiem tā arī atbildētu - tev visu to labāko, lai turpmāk veicas utt., utml., un justos, ka jautājums izsmelts. Vajadzēja rakstīt skaidri un gaiši - aicinu tevi uz savu "izrakstīšanos" šodien dienas beigās, plkst. tikos tur un tur. Tad kolēģi kādu puķupušķi un/vai dāvaniņu sarūpētu un sanāktu uz atvadīšanos, parunāšanos un apdāvināšanos.
Žēl, protams, ka cilvēkam tāda vilšanās sanāca, bet nu pati vien pie tās nesaprašanās vainīga.
-
Pie tuvas koleegjes es aizietu arii bez kaada iipasha aicinaajuma. Vienkaarsha cienja un uzmaniibas apliecinaajums
-
A jums darbā tā vienmēr _uz sitiena_ ir laiks brīvi defilēt un ar kolēģiem pļāpāt? Nekas nav jādara?
Tad jāsaka kā Labvēlim - par ko jums algu maksā. :D
Minne - tak divas tuvas kolēģes aizgāja. Cik tuvu kolēģu ir darbavietā?
-
Ilgi tusēt nav laika. Bet ieskriet uz 5 minūtēm, lai sabučotu un apmainītos ar atvadu dāvanām, gan varētu. Turklāt, ja ir bijis ielūgums uz konkrētu laiku, tad jau var kaut kā plānot savus darbus un laiku.
-
Personiigi man bija 4 ljoti tuvas koleegjes :)
Ir pusdienlaiki un laiki peec oficiaalaa darbalaika beigaam. Bet katraa vietaa sava specifika
-
Nu man jau liekas, ka tuvākās kolēģes parasti arī ir aizsniedzamā attālumā, lai tām nesūtītu ziņas, bet dzīvajā komunicētu. Kaut gan darbavietas jau dažādas, varbūt arī tā, ka visas sēž mēmā klusumā, ar degunu katra savā datorā un sarunājas virtuāli... ;)