Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Trix 2015. gada 09. aprīlis, 11:54:28
-
Necūkošos indīgo sildīto ēdienu tēmā, uzzīmēšu jaunu pļāpu tēmu. :D
Nomade man tā politkorekti piezīmēja:
"Bet tici man, "darot kopā", tu laiku neķēzi. Man vecākā tagad visu laiku pārmet, ka nav bijis ļauts ar mammu kopā virtuvē tusēt."
Par šito es joprojām nevaru saprast - smieties vai raudāt. Reiz sensenos laikos, kad man vēl bērnu nebija, es biju piesūkusies ar lērumu labu padomu - to skaitā arī par kopīgu darbošanos virtuvē un citur no knapi divu gadu vecuma utt. Toties dzīves realitāte šos jaukos teorijas postulātus vienu pēc otra izsmērē pa sienām (burtiski). Nu nav visi bērni lietojami šīm izpriecām.
Organizēju pankūkas, sīks tinas apkārt - es arī gribu! (Otrs tajā laikā laikam vēl "aiz restēm" tupēja un trusim ausis grauza). Super! Bruņojamies ar pacietību un uz priekšu! Ņemam olas, paskatāmies, papētām, es vienu sasitu, otru ar sīka rociņu, lai pamēģina, visu izpētām. Saku - tagad tu sit olu pret bļodas malu! Sīks paskatās acīs un blaukš! pret sienu. Konkrēti un tīšām. Savācu ķeskas. Bērsim miltus. Parādu, kā ar karoti no pakas izķeksēt, dodu, lai pats ņem. Izvelk karoti miltu un hrjas! pret griestiem... Ņemam pienu. Saku - lūdzu, paņem no ledusskapja, atnes! Izņem un ar visu spēku skalina. Hrens zina, vai pudelei korķis ir normāli aizskrūvēts - ne es vienīgā pienu dzeru. Stāstu, lai atlidina man to pudeli kā lidmašīnu - tā lēnām un mierīgi. Paskatās uz mani un krata vēl trakāk...
Scenārijs ar dažām niansēm atkārtojas katru reizi, kad mēģinu kaut ko ar viņu kopā darīt.
Ja tas bērns man būtu vienīgais, droši vien sēdētu uz antidepresantiem un uzskatītu sevi par nekam nederīgu māti.
Bet ir, ar ko salīdzināt.
Smeļam ūdeni no baseina, lejam lejkannās. Viens smeļ ar krūzi un šļāc aptuveni lejkannas virzienā, otrs smeļ ar krūzi un mēģina trāpīt caurumā. Protams, līst garām - prakses vēl nav, bet cilvēks mēģina. Lasām kartupeļus - viens paņem trīs kartupeļus uzmet gaisā un paziņo, ka vairāk negrib, otrs lasa un nes uz spaini. Mazgājam traukus. Viens šļūkā ar švammi pa škīvi, mēģina apgriezt otrādi un nomazgāt šķīvim dibenu, otrs samērcē švammi zem krāna un izspiež visu uz grīdas... Velku naglas no dēļa, šiem arī vajag. Atstāju viegli izvelkamu, iedodu knaibles, parādu. Viens atspēries velk naglu, otrs paņem knaibles un baksta brālim acīs...
Bazars ne jau par to, ka nemāk, ka nesanāk. Tam es esmu gatava. Bazars ne jau par to, ka gribu no bērna vecumam neatbilstošu rīcību - šis citās jomās ieliek gadu vecākiem, bet gadu jaunāks bērns dara to visu, ko šis "nemāk". Kas ir cēlonis, kas ir sekas un kā tas iet kopā, viņam bija skaidrs jau tajā vecumā, kad citi vēl sūkā grabuli un saka bē. Taču tīšai destruktīvai darīšanai par spīti otrādi manu nervu nepietiek.
Uzreiz disklaimeris - ar šito destruktīvistu ir gana bijusi darbošanās agrā bērnībā, otrais ir šad tad atstāts savvaļā, lai tikai vecākajam, nabadziņam, nepietrūktu uzmanības.
Nevar gaidīt no egles ābolus. Kaut ko ar to bērnu var sākt darīt tikai tagad - gandrīz piecu gadu vecumā. Līdz šim - bezjēdzīga un riskanta laika un materiālu ķēzīšana. Tik bagāta es neesmu, lai 3/4 ēdiena izsmērētu pa grīdu un reizi pusgadā taisītu mājā kapitālo remontu, un tik lielā bezdarbībā arī ne, lai varētu 4 stundas pierunāt bērniņu izdarīt kaut ko daudzmaz kārtīgi. Tad viņam vajadzēja kaut kādus Šleserus izvēlēties par vecākiem.
Priecājos vismaz par to, ka mājās ir vesels kaķis un veseli bērni. Veseli - tādā nozīmē, ka vienā gabalā, bez redzamām traumu pazīmēm un ar visām acīm.
Tā ka davai nevajag par "darīsim kopā" kā absolūto aksiomu. :D
Un nē, padomus neprasu. Visu to, ko kāds var ieteikt, es jau esmu pārmēģinājusi. Pie psihologa un uz bāriņtiesu arī varat nesūtīt. :D
-
Tas, ka bērni ir dažādi, nav noslēpums nevienam, kam ir vairāk par vienu :)
-
mans bērns nekad nav iedomājies mest olas pret sienu vai miltus pret griestiem. pat ja mēs kaut ko kopā daram.
un es sevi neuzskatu par stingro māti, kura neko neļauj darīt.
-
Nja. Laikam jāatsauc tēma par manu nevaldāmo viesuli, jo salīdzinot ar šo aprakstu, man ir eņģelis virtuvē. Tiesa - darbus dodu elementārus, un tādus, kas patīk (katlā iebērt kaut ko, olas sakulstīt, frikadeles taisīt un laist katlā utml), jo negribu nokaut to prieku jau ar pirmajiem soļiem.
-
bērni ir dažādi
Cien.Piafa un Afrora :)
Pierakstiet šo un pieglabājiet brīdim, kad jums būs vairāk par vienu. Likums attiecas arī uz pozitīvām lietām.
-
man vairāk nebūs, bet tas nenozīmē, ka es ar smaidu noskatos, kā tas vienīgais man pieķēza māju
-
es ar smaidu noskatos
Kur ir izlasāms, ka Trix tā dara?
-
bērni ir dažādi
Cien.Piafa un Afrora :)
Pierakstiet šo un pieglabājiet brīdim, kad jums būs vairāk par vienu. Likums attiecas arī uz pozitīvām lietām.
Cien. Spārka :)
Atļaušu to prieku pie vajadzības man atgādināt un iebāzt degunā. Cerams, pa gadiem neaizmirsīsies ;)
-
trix, viņš sajūt tevī radniecīgu dvēseli un cienīgu pretinieku
-
Tiesa - darbus dodu elementārus, un tādus, kas patīk, jo negribu nokaut to prieku jau ar pirmajiem soļiem.
Tur jau tas pods, ka grib to vai šito, pats prasa, ļauju un parādu, kā ērtāk un pareizāk. Bet izpildās pilnīgi šķērsām. Ne jau es lieku darīt to, ko nevar un negrib (izņemot savas istabeles grīdas savākšanu vakarā :D).
tas nenozīmē, ka es ar smaidu noskatos, kā tas vienīgais man pieķēza māju
Pirmo palagu izmērīji? :D Ja es pilnu darbību aprakstu ierakstīšu, Tu līdz galam neizlasīsi. :D
Cūkot lietas, māju un ēdienu netiek ļauts. Un netiks. Ko var bojāt, to izpētām. Visu, ko taisu, parādu, pastāstu; cik var, dodu pamēģināt. Ja kaut kas notiek, pasaucu, lai paskatās (kaimiņiem sīktraktors ar zemes frēzi pa pagalmu drasēja - izstiepu sīkus, lai paskatās, kas tur notiek - ne katru dienu tādi te rosās).
Bet ar visu to man šitādu "kopdarbu" situāciju pilna cepure. Ravēju zemenes. Sīks pienāk - ko es darot. Saku - ravēju zemenes, izstāstu, ko tas nozīmē. Šis arī gribot. Parādu, kurš ir zemeņu stāds (milzīgs un trekns), kuras ir sliktās nezāles (sīkas) - atšķirība nepārprotama. Nākamā darbība? Vienā rāvienā treknā zemene tiek izrauta no dobes...
Paldies, protams, neteicu.
-
Ak tu mī un žē, kas par palagu. To visu nelasīju, nav pacietības.
Mana piezīme ir/bija par manu ģimeni, manu pieredzi un secinājumiem. Kā jaunai un strādājošai māmiņai nebija laika un ne visai gribēju, ka sīkā līdzdarbojas, jo tas sanāca, protams, lēnāk, ne tā, kā man patiktos, da i bez pirkstā iegriešanas neiztika. Ēdiens gan netika ne cūkots, ne ķēzīts, ne pret griestiem lidināts. Un tad, kad vēlāk es pati teicu, nāc un palīdzi, man atbildēja - nē, negribu, tev labāk sanāk. Vot šitādu kompleksu sagādāju vecākajai.
Ar jaunāko uzvedos pilnīgi atšķirīgi, pie ēst gatavošanas piedalījās gandrīz vienmēr un no 2 gadu vecuma patstāvīgi ar nazi rīkojās. Kā nu tā desa rosolam sanāca, tā sanāca ... apēdām tāpat :rofl:
-
Konspekts.
Runa nav par to, ka mēģina un nesanāk - to es saprotu, tā man otrais dara -, bet par to, ka viss tiek sacūkots pilnīgi nesakarā, pat nemēģinot.
-
Tiesa - darbus dodu elementārus, un tādus, kas patīk, jo negribu nokaut to prieku jau ar pirmajiem soļiem.
Tur jau tas pods, ka grib to vai šito, pats prasa, ļauju un parādu, kā ērtāk un pareizāk. Bet izpildās pilnīgi šķērsām. Ne jau es lieku darīt to, ko nevar un negrib (izņemot savas istabeles grīdas savākšanu vakarā :D).
tas nenozīmē, ka es ar smaidu noskatos, kā tas vienīgais man pieķēza māju
Pirmo palagu izmērīji? :D Ja es pilnu darbību aprakstu ierakstīšu, Tu līdz galam neizlasīsi. :D
Cūkot lietas, māju un ēdienu netiek ļauts. Un netiks. Ko var bojāt, to izpētām. Visu, ko taisu, parādu, pastāstu; cik var, dodu pamēģināt. Ja kaut kas notiek, pasaucu, lai paskatās (kaimiņiem sīktraktors ar zemes frēzi pa pagalmu drasēja - izstiepu sīkus, lai paskatās, kas tur notiek - ne katru dienu tādi te rosās).
Bet ar visu to man šitādu "kopdarbu" situāciju pilna cepure. Ravēju zemenes. Sīks pienāk - ko es darot. Saku - ravēju zemenes, izstāstu, ko tas nozīmē. Šis arī gribot. Parādu, kurš ir zemeņu stāds (milzīgs un trekns), kuras ir sliktās nezāles (sīkas) - atšķirība nepārprotama. Nākamā darbība? Vienā rāvienā treknā zemene tiek izrauta no dobes...
Paldies, protams, neteicu.
da izlasīju visu, bet jei bogu nesaprotu kāpēc ja tu bērnam parādi kas un kā (un ko viņš pats grib!) un vēl izskaidro un vēl un vēl .... viņš principā izdara pretēji?
to es nesaprotu.
manējais nedadomātos līdz tādam variantam
-
Es arī nesaprotu. Ja saprastu, tēmas nebūtu.
-
da izlasīju visu, bet jei bogu nesaprotu kāpēc ja tu bērnam parādi kas un kā (un ko viņš pats grib!) un vēl izskaidro un vēl un vēl .... viņš principā izdara pretēji?
to es nesaprotu.
manējais nedadomātos līdz tādam variantam
Manējais dadomājas līdz viskaut kam. Bet tad es mēģinu atcerēties sevi un to, ka arī šobrīd man bieži vien gribās pamēģināt izdarīt lietas, kas neskaitās labi, pareizi un kārtīgi, bet gribās zināt kā tad tas ir, kā skan, cik traki ir jādara, lai sanāktu šaize...
Trix, es šķiroju gribēšanas. Jēlas olas gribētu, bet nedodu. Uz pannas karstā eļļā uzlikt kotletes cepties gribētu, bet neļauju. Mēģinu domāt tos soļus uz priekšu un novērtēt vai un kas tur sanāktu.
Brīvdienās cepšu kūku speciāli viņam, lai viņš var beidzot pamēģināt pats ar maisiņu dekorēt - spiest puķītes utml, jo "ārpusmājasēdamās" kūkas treniņam nedodu. Tad nu vienmēr ir tracis. Tāpēc apsolīju special pasākumu uztaisīt tieši priekš cūkāšanās un mācīšanās :)
-
Es arī nesaprotu. Ja saprastu, tēmas nebūtu.
A tu paprasi vinjam. Nu jau pietiekami liels, lai visu saprastu.
-
Jautāju. Atbildes variablas.
- Kāpēc tu dari šitā, nevis tā?
1. - Daru.
2. - Tāpēc, ka lidmašīna lidoja, lidoja, viņā ielidoja cita lidmašīna, viņas abas aizlidoja uz upi un uzsprāga.
3. - Tāpēc, ka mani bērni plēš mantas.
- kāpēc viņi plēš mantas?
- tāpēc, ka viņi plēš.
- tu sarunā ar saviem bērniem, lai neplēš!
- viņi tik un tā plēsīs!
- kas jādara, lai viņi neplēš?
- nekas, viņi plēsīs, plēsīs un plēsīs tik un tā.
4. - Mamma, vai zemenēm ir serde?
-
viņš tak tev tāds saprotošs ne?
ja sasit olu pret sienu - tad omeltes nav
ja izrauj zemenes stādu - tad zemeņu nav
-
Trix :d_w:
Izklausās sakarīgs un ar iztēli aplaimots sīcis :) Atbilžu tipi pazīstami.
Mantas neplēš, bet tā vietā bija spļaudīšanās, kad dusmojās. Pēc mēneša konsekventas - "Spļaut nav smuki un pieklājīgi. ja spļausi, datoru neredzēsi=multenes nebūs" ievērošanas caur puņķiem un asarām ir nonākts līdz tam, ka pēdējo nedēļu laikā ikdienas vairākkārtējā spļaudīšanās ir samazinājusies līdz pāris reizēm nedēļā.
Nav moderni pedagoģiski, bet... nostrādāja.
-
Jaa, nu paargudrs, mums to nesaprast.
-
Habibi, ja iedziļinās, šitiem bērniem loģika ir citādāka kā mums, bet kopumā nav kur piesieties un grūti ir atrast pretargumentus, tādus būtiskus un pārliecinošus, neizmantojot aizlieguma tipu "jo es tā teicu".
Citādāks nenozīmē nepareizs :)
-
Nekad nevienu virtuvē neesmu laidusi, ne vīru, ne bērnus, šausmīgi kaitina, kad kāds maisās. Tā ir mana ala un mana vientuļā meditācija.
-
Sīči vnk fiksi atkož vecāku vājos punktus, izprot situācijas kur, kādām darbībām un kāda būs pretreakcija. To arī izmanto.
Meita, laikam ap 4-5 g.v., mēģina pierunāt kaut ko nopirkt. Sieva saka, ka lai parunā arī ar mani.
Uz ko meita saka, ka tētis jau nu gan viņai mierīgi piekritīšot.
- Ko tad Tu teiksi?
- Neko daudz. Šitā /rāda/ pamirkšķināšu acis un mīļi palūgšu.
-
Trix, respect. Man šitāds ilgi neizdzīvotu.
-
Es nespiežu saviem bērniem pa virtuvi ņemties. Kādreiz savu jaunāko uz cepumu taisīšanu pasaucu palīgā, bet tad pēdējiem spēkiem turos, lai neaizrādītu par lēnu darbošanos. :)
Ar ēdienu vai ēdamlietām gan neviens man nav nekad cūkojies - tādu iespēju es izslēdzu pilnībā.
-
Sīči vnk fiksi atkož vecāku vājos punktus, izprot situācijas kur, kādām darbībām un kāda būs pretreakcija. To arī izmanto.
Meita, laikam ap 4-5 g.v., mēģina pierunāt kaut ko nopirkt. Sieva saka, ka lai parunā arī ar mani.
Uz ko meita saka, ka tētis jau nu gan viņai mierīgi piekritīšot.
- Ko tad Tu teiksi?
- Neko daudz. Šitā /rāda/ pamirkšķināšu acis un mīļi palūgšu.
Mans jaunākais arī zina, ka man neko dārgu vai neveselīgu nav jēgas prasīt. Jāiet uzreiz pie tēta, tas neatteiks.
-
Trix, respect. Man šitāds ilgi neizdzīvotu.
Es pati ar shitaadu buutu galiigi beigta. Tagad es saprotu, kaapeec Trix vienmeer taada noskreejusies.
-
viņš tak tev tāds saprotošs ne?
ja sasit olu pret sienu - tad omeltes nav
ja izrauj zemenes stādu - tad zemeņu nav
Saprot. Bet pofig. Atkarībā no iedvesmas:
Nav omletes, var neēst vai bļaut stundām, ka grib omleti. Par raudāšanu neko nedabū - es uz bļāvieniem nepavelkos.
Mantu atņemšana par to laušanu vispār nedarbojas - bļaus, kamēr atradīs putekli un 2 stundas spēlēsies. Pēc tam atkārtos ideju salauzt kaut ko citu. Pastāvēs kaktā, pabļaus, iznāks no kakta un turpinās lauzt. Labi zina, ka būs atpakaļ kaktā, nebūs nekādu galda spēļu utt. Bet lauž.
Par cūkošanos, piemēram, traukus mazgājot, vienreiz brīdinu, ka par ūdens gāšanu uz grīdas būs prom no izlietnes, jo traukus drīkst mazgāt tikai tie, kas kārtīgi dara darbu [sk. Toms Sojers - darbs, tas ir kaut kas speciāls, nevis riebīgs pienākums]. Saprati? Sapratu. Ko tu saprati? Ka nevar liet ūdeni uz grīdas.
Pēc minūtes jau atkal lej pār malu. Aizsūtu uz istabu. Stāv un kviec - gribu traukus mazgāt!!! Es tevi brīdināju, kas būs, tu neklausīji - pats izvēlējies nemazgāt. Bļaus stundu, protams, bez rezultāta. Domā, nākamajā dienā vai pēc mēneša kaut kas mainās? Pirms mazgāšanas palūdzu tikai pa izlietni slapināties "tu taču zini, ka ūdenim patīk izlietnē, nevis uz grīdas" vai kā nu man ienāk prātā smalki motivēt...
Hrenu. Ne pirmo gadu - hrenu.
Sīči vnk fiksi atkož vecāku vājos punktus, izprot situācijas kur, kādām darbībām un kāda būs pretreakcija. To arī izmanto.
Reakcija ir dabūt pa ausīm, pastāvēt kaktā, nespēlēt galda spēles, netikt pie datora un dabūt dusmīgus senčus, kas par viņu neliekas ne zinis - tas galīgi nav tas, ko gribētu. Labi zina, kas būs (vienmēr ir), bet turpina to, ko nedrīkst. Nav tā, ka ar draņķībām tiek pie uzmanības, ir otrādi.
Tur jau tas stāsts, ka visas smalkās teorijas var iet gulēt - nedarbojas nekādi.
Ar ēdienu vai ēdamlietām gan neviens man nav nekad cūkojies - tādu iespēju es izslēdzu pilnībā.
Kādā veidā "izslēdzu pilnībā"? Padalies! Gandrīz varu derēt, ka tieši tādā, kāds manam brīnumbērnam neiedarbojas. :D
Eh, paldies par līdzjūtību.
-
Šobrīd mierinājums mazs, bet visi man zināmie "mežoņi" un "šausmoņi" izauguši par pavisam adekvātiem pilsoņiem :)
-
Oi, Trix, man nav padoma Tavā gadījumā. :sad_smiley: Vai viņš ar Tevi tā uzvedas, vai ar citiem arī?
Mani bērni nekad nav mēģinājuši speciāli kaut ko virtuvē sacūkāt. Ja darīja, tad centās, kā labāk.
-
Trix, tu esi stipra sieviete, taapeec tev taads paarbaudiijums uzsuutiits. Beerni esot taadi, kaadus nu katrs var iztureet. Es buutu pagalam, ja ar mani shitaa beerns manipuleetu. Veel man liekas, ka beerns ir atsities tevii, taa pati spiitiiba, ietiepiiba, palikshana pie sava, neelastiiba spriedumos, "es taa daru, dariishu, iepuutiet man, jo uzskatu, ka man taisniiba".
-
teicu taču -cienīgs pretinieks
-
bail iedomāties, kā šitādu audzinātu pirms 100 gadiem
-
Trix- Tev tāds Lennenbergas Emīla klons gadījies! :) Un ja tā atceras- no Emīla izauga viens prātīgs vīrs- komunālvaldes priekšsēdis! :) Gadus padsmit vēl pacieties.... būs labi!
Mani puikas bērnībā arī bija pretstati. Ar vecāko nebija nekādu problēmu pat pusaudžu vecumā, toties jaunākais to kompensēja. Tagad atceroties- tās problēmas liekas smieklīgas un maznozīmīgas. :) Jā , un ar laika atstarpi skatoties jāatzīst,ka problēmas bija man- bērns,kā spogulis, to visu parādīja.
-
Nē, nu bet Emīls bija savā veidā loģisks. Tāda bezjēdzīga ieriebšana...tiešām grūti saprast. Sist, ēst nedot? Pat, ja drīkstētu, nu nav tak īsti adekvātas metodes. Traki :(
-
Vai citur tāpat izpildās?
Vecmāmiņa atļauj pilnīgu ārdīšanos - bērniņam tak jāļauj bla bla bla. Es brīdināju, lūdzu, lai arī viņa mazliet piedomā [krišana zemē nav žēlā uķi-puķi balstiņā "nu nāc taču ģērbies, Jurīti, tētis gaida, tā nevar" tipa pasākums, skapju satura gāšana zemē arī IMHO būtu ieliekama "un tagad mēs šo sakārtosim - tur spilvendrānas, tur zeķītes, cik te ir zeķīšu?" mērcē, nevis "nekas, nekas, es pēc tam savākšu"], bet es tak nejēdzot neko no bērnu audzināšanas.
Tagad pati atzīst, ka ar viņu galā netiek. Ciemos esam tikai visi, ik pa laikam nākas ierobežot plosīšanos, - vienus vairs neatstājam.
Bērnudārzā nesūdzas. Nezinu, vai tur ālējas vai ne (zinu, ka ir pārītis baisāko dauzoņu. Tā kā tie manējo bakstīja, pirms es "ieviesu kārtību", tad viņš laikam pārāk neizpildās, vismaz citus neaiztiek pilnīgi noteikti), bet darbi ir diezgan "interesanti" - reizēm pilnīgi ne par tēmu, bet to es kaut kā saprotu, ka sava doma ir iemetusies un ar pieejamiem līdzekļiem izpildīta. Tas IMHO neieskaitās problēmā.
Citur neatstāju. Jebkādi izbraucieni (minimizēti, cik iespējams, kamēr nebūs sarunājams bērns) ir nonstopa pieskatīšana - it kā mani ne redz, ne ievēro, bet brīnumus vāra tāpat (negribu, lai citiem kaut ko sagāž. It kā jau paši vainīgi, ja atstāj kaut ko salaužamu, bet tas ir mans bērns un es par viņa uzvedību atbildu), tad nākas pieslēgties uzmanības novēršanai - sankcionēti izpētīt, kas atrodams un kā tas darbojas.
Mani bērni nekad nav mēģinājuši speciāli kaut ko virtuvē sacūkāt. Ja darīja, tad centās, kā labāk.
Otrs arī man ir "normāls", kas cenšas, kā nu sanāk. :D
Šobrīd mierinājums mazs, bet visi man zināmie "mežoņi" un "šausmoņi" izauguši par pavisam adekvātiem pilsoņiem :)
Vot ar šito es sevi mierinu, jo smadzenes tam puikam ir.
He, he, gaidīju jau, ka pati vainīga. :D
Nujā, nemācēju 18 gadu vecumā ar mātes tarakāniem cīnīties, tāpēc tagad ir gana jautras veselības problēmas, un nav iespēju strādāt vairāk, lai nopelnītu vairāk utt. Kas, protams, atsaucas uz brīvā laika daudzumu. Šodien laižu muļķi. Katra datora pauze tiek izmantota, lai atlaistu aci no darba.
-
Vismaz Trix ir atbildīga māte, a bērns... tad jau redzēs, kas no viņa izaugs. :d_w:
-
Varu tikai piekrist reno - tam ir kaut kāda saistība ar to, ka tu, Trix, esi cienīgs pretinieks... nē, ne jau apzinātā, kautkādā zemapziņas līmenī sīks sajūt līdzīgu/līdzvērtīgu raksturu (un nē, es ar to nedomāju, ka tu arī met ola spret sienu vai ko tādu...)
ja kaut kā no šā viedokļa filosofiski paskataš... cīņa par Vadoņa, Alfa tēviņa vietu barā, vai...?
nez, murgoju... kaut kādas tādas asociācijas...
-
Ech! Cik jums te viss aizraujoši. Bezmaz sagribējās vēl vienu sīci uzražot :blushing:
-
ja kaut kā no šā viedokļa filosofiski paskataš... cīņa par Vadoņa, Alfa tēviņa vietu barā, vai...?
Doma laba. Ir jau padomāta.
Šī problēma bija manai māmiņai - ka tikai nezaudētu statusu. Rezultāts bēdīgs.
Mēs ar vīru varam diskutēt, kurš lielāks tēviņš, vai - saprātam esot abās pusēs - sadzīvot, mainoties vietām. Juniors ir dziesma par sevi - individuālists. Vecākais, no tā, cik ir redzams pa virsu - Vēzis nav un nebūs Alfa praktiski nevienā barā. Speciāli neviens viņu grīdā nedzen, pats lien, es mēģinu celt (uzsvērt pozitīvo un labi izdarīto katrā situācijā), bet par izgāztiem podiem neslavēšu vis.
Bet vispār prasītos pēc sakarīga astrologa, jo no tā, cik es saprotu, sūds par Vēzi, bet sīks ir ļoti interesants tips.
-
Tā nav cīņa par vietu barā, bet cīņa PAR VARU starp jums abiem, protams, ka tādam sīcim ir skaidri un gaiši jāliek saprast, la vara pieder vecākam,nevis viņam, bet to nav viegli izdarīt, jo tur jūtams baigais raksturs ir apakšā, daudzi tie pieminētie izgājieni ar laušanu, mētāšanu,utt man izskatās pēc PROTESTA, -parādīt ka nu ne jau viņš tagad klausīs Tevi, nekā, - kā gribēs, tā darīs... Lielākā pretruna arī tā, ka kaut arī jāliek stingras robežas, tad bez viņa rakstura laušanas, līdz ar to tas prasīs ļoti daudz pacietības un grūtu, pretrunīgu situāciju, jo ja šādu bērnu lauž, viņš paliek tikai spītīgāks un nejaukāks.
Un vēl, biežāk pamēģināt pielietot nevis pātagas principu, bet burkāna, resp.nevis sodīt, kad kaut ko ne tā izdara vai neklausa, bet apbalvošanas princips par paklausīšanu un labiem darbiem (ne obl.dāvanas, vai kkas cits, ko viņš vēlas, arī uzslavas ir ļoti noderīgs audz.paņēmiens, bet bieži vien atstāts novārtā). Un vēl man ir sajūta, ka tas grūtākais bērns ir identificējies ar apziņu "Es esmu sliktais" un atbilstoši tai rīkojas, bet vajadzētu, lai viņam tā pašizjūta mainās uz "Es esmu labs", tad arī attiecīgi uzvedība var izmainīties uz labo pusi bez visām tām protesta formām.
Un atsevišķa tēma: bērnu lutināšana no vecmāmiņu puses. Tā kā NERETI viņas tajās retajās reizēs, kad tiekas ar mazbērniem, mēdz sačakarēt VISU, ko vecāki līdz tam ir bērnā ieguldījuši ar audzināšanu un izcīnījuši, tad saprotu arī tos vecākus, kuri vnk savus bērnus vecvecākiem neatstāj. Satiekas kopā ar bērniem ar viņiem, bet tikai viņiem neatstāj ne uz stundu, ne ilgāk. Un tad gadās, ka vecvecākiem tomēr pielec, ka kaut kas jāmaina savā "viedās" audzināšanas (lasi-lutināšanas) paņēmienos pret mazbērniem.
Izteicu vnk savas pārdomas, nepretendējot, ka man noteikti taisnība.
-
Gana lieliem var mēģināt iestāstīt, ka ar omi variet darīt ko gribat, bet ar mums tas cauri neies un būs cita kārtība.
-
Nuja, muha, tā visa ir standarta teorija. Nevaru te visas nianses izlikt, bet neiet kopā - ja izlasa ar rupjo sietu, cik nu te var pateikt, tad daudz kas it kā atbilst, bet realitātē nelīmējas.
Ņemot vērā, ka viņam laušanas un dauzīšanas gēns izpaužas kopš kādiem 6-7 mēnešiem - kad sāka rāpot un celties kājās (pirms tam neatceros)... Un nevis izjaukt, lai paskatītos, kas iekšā - to es atšķiru, pati palīdzēšu -, bet sist, lai sasistu... Nez, kā būs ar to teoriju par varu un neklausīšanu šajā vecumā... Un tad viņam pat brāļa vēl nebija, pret ko greizsirdību kultivēt. Mīļākās rotaļas - avārijas. Nē, multenēs neko tādu nebija un nav redzējis - neskatījās līdz kādiem 2 gadiem, pēc tam ļoti selektīvi - bez jebkādas vardarbības - es piekasīgi filtrēju. Reklāmas neskatās. Bet lielākā daļa viņa improvizēto "dziesmu" ir par avārijām.
Uzslavas par izdarīto ir kopš bezmaz dzimšanas - par to, kas ir sanācis, par cenšanos pat ja nesanāk, ar tekstu, ka noteikti sanāks, ja mēģinās rīt vēlreiz. Un nevis tehniski atskaitu pantiņu, bet saku, ko domāju - es to sev metodiski gadiem mācīju - teikt pozitīvo citiem...
Protams, pieņemu, ka kaut ko maināmu situācijā varētu izrakt, bet šaubos, ka tas rezultēsies ar kaut ko pozitīvu.
Vecvecāks nepāraudzināsies, tas toč. :D Zināma nelaime, garš stāsts.
-
Varbūt kādam dakterim sīkais jāparāda?
Tas jau nav normāli, ka šitā jāņemas.
-
Trix, es taču Tev teicu, ka es nepretendēju, ka man noteikti ir taisnība, jo katrs bērns ir savādāks un Tu jau pati arī esi ļoti spēcīga personība, tā ka nav brīnums, ka Taviem bērniem nederēs nekas no tā, kas citiem...
Nu ko lai saka -cīnies, meklē aizvien ko jaunu, kas vrb beidzot nostrādās...un pieaugot bērni mēdz mainīties arī paši par sevi, tā ka nav jau nekas bezcerīgs. ;)
-
Tas , ka bērni ar laiku mainās , ir tiesa. Mans ideālais bērns , juniors , kad apmēram 10 gadu vecumā viņam izteicu savu apbrīnu un pateicību par to , mīļi mani apskāva un teica - jā mamm , man tikai tevis žēl , jo man drīz sāksies tīņa vecums ! un sākās arī , bet tas jau cits stāsts ! :) trixim - izturību un mīlestību !
-
"Mantu atņemšana par to laušanu vispār nedarbojas - bļaus, kamēr atradīs putekli un 2 stundas spēlēsies. Pēc tam atkārtos ideju salauzt kaut ko citu. Pastāvēs kaktā, pabļaus, iznāks no kakta un turpinās lauzt. Labi zina, ka būs atpakaļ kaktā, nebūs nekādu galda spēļu utt. Bet lauž."
Nu ja godīgi -"šitādu bērnu manas acis nav redzējušas" ;) :)
Manējais bija mierīgs un paklausīgs jau no dzimšanas, bet ap 3 gadiem uznāca kkāds bzdings-pēkšņi sāka lauzt mantas, gndr visas pēc kārtas. Es mantas lielā atkritumu maisā iekšā un nonesu pagrabā. Pirmo dienu neko neteica, otrā dienā sāka pīkstēt ;) (nevis bļaut) Prasīju, vai lauzīs vēl? -Teica nē, tad maisu stiepu atpakaļ. Un kā tik atkal sāk lauzt, tad atkārtoju šo darbību -nekliedzu, nelamājos, bet visas mantas maisā un prom uz pagrabu un jaunas tajā periodā arī nepirkām, protams, kamēr vien neiemācījās apieties un pārstāja lauzt (pārgāja tā kaite nepilna mēneša laikā). Tā ka manējam līdzēja, bet..kā jau teicu, visi nav vienādi un Tavējam dmž nedarbojas.
-
Ja bērnudārzā nav problēmu, tad tipiskais variants - mājās izpildās, b-dārzā normālki uzvedas. Ir tādi, kam tas ir otrādi - bērnudārzā nenormāli, mājās normāli. Ja būtu problēmas, tad audz-jas teiktu vai vecāki sūdzētos, tātad nav. Neesi paprasījusi, kā viņam bd iet, gan jau esi? Tas nozīmē, ka atļaujas tikai ģimenē un tad nu akmerns tavā lauciņā. Es tomēr ieteiktu psihologu.
-
Trixi, cik gadu grūtajam bērnam tagad? Un kā uzvedas sabiedriskās vietās (ne bērnudārzā) veikalā, transportā, ciemos? Kā komunicē ar citiem svešiem pieaugušajiem un kā ar sava vecuma svešiem bērniem? Man ir tā , ka pietrūkst it kā puzles gabaliņu, lai saliktu bildi (savu versiju par iespējamiem iemesliem)
-
Ehh,bērni ir vienkārši un galīgi noguruši jau no mazu dienu!Ik brīdi būdami uzmanības centrā,gan vecāku,gan vecvecāku,gan bērnudāržā,gan skolā.Bērns vairs nekad nav pats ar sevi un nav tāds īsti brīvs.Viņš visu laiku ir uzvilkts-kā reaģēs uz jebkuru darbību mamma,kā ome,kā audzinātāja.Jo-uz jebkuru bērna darbību tak seko-vai nu uzslava,vai pamācība,vai atstādināšana no darbības.Nekas nerit tādā dabīgā plūdumā,viss ir saspringts un uzvilkts.Ja tevi visu laiku vēro-kurš gan to var ilgi un mierīgi izturēt??Tas smagi traucē pieaugušo,kur nu vēl bērnu!
No savas bērnības atceros to vienīgo trauku mazgāšanas reizi mazgados,kad mazgājot nazi,novilku ar aso pusi pa sauju...
Es nekad netiku aicināta tur,kur darbu nespēju paveikt derīgi un lietojami.Ja ko gribēju veikt-tad vajadzēja pašai meklēt un jautāt-kā to pareizi un labāk izdarīt,un tad atkrita jebkura veltīga cūkošanās un muļļāšanās,un vecmammai nevajadzēja novākt mana darba sekas.Ja kaut kur kļūdījos-pati savācu savus nedarbus.
-
Manuprāt, "pa taisno" pie neirologa.
Lai nešķistu, kā uzbrauciens, paskaidroju, ka manam bērnam arī ar dažkārt diezgan niķīgu uzvešanos atklāja epilepsiju, kas nu, veiksmīgi izārstēta.
Esmu ievērojusi, ka daudziem vecākiem vieglāk pieņemt domu, ka viņu bērns vnk dīvains huligāns, nekā ar nopietnām veselības problēmām.
-
Ezme, kopš kura laika bērni būtu atstājami "paši ar sevi" bez pieskatīšanas?
Piedod, bet atstāt pilnīgā pašplūsmā nepieskatītus bērnus, pat patoloģiski flegmatiskus, kur nu vēl tādus, kas mierīgi var otram sagādāt pamatīgus miesas bojājumus, es tomēr netaisos, lai nu piedod man "brīvības" adepti. Kā vienu ar visādu priekšmetu (zīmuļu, piemēram) bakstīšanu sejas virzienā, tā otru, kam 3,5 gados pēc vecuma vēl pienākas nefiltrēt personisko rīcību un par neiedotu mašīnu ievilkt otram pa galvu. Es atļauju bērniem mierīgi darboties pašiem un ar sevi, ja vien tiek ievēroti daži noteikumi - nesist, neplēst un nebakstīt sejā. Un to es dzirdu arī no otras istabas jau no pirmajām notīm. Lai nu kuram bērni tik daudz spēlētos vieni paši ko grib un kā grib.
Pūka, vasarā būs 5.
Veikalā - kā kuro reizi, pārsvarā [nu jau] staigā ap mums, pa ceļam visu apskatot. Runājam par visu, ko pajautā, pastāstu, ko nejautā, arī pastāstu, ja šķiet noderīgi (kas tas par aparātu un ko ar to dara, kur rodas piens un kāpēc tas jogurts nav ēdams :D ). Bet ja ienāks prātā, bizos, kur grib. Sarunāšana "pieturi man groziņu, stum tētim ratus utt." ir kaķim zem astes. Uz saukšanu vārdā nereaģē, uz uzķērcienu pilnā rīklē reaģē [gan jau kāds kādreiz nostučīs bāriņtiesai...]. Reizēm par sodu "kā kartupeli" ietupinu iepirkumu ratos. Sēž un raud. Pastāstu 869. reizi, kāpēc jāsēž. Ja sarunāsim, ka neskries un izlaidīšu, pēc 1 minūtes sēž ratos atpakaļ. Nav saistības ar "veikalā noguris" - var paņemt vīli starp plauktiem, tikko iegājis, var sākt spēlēt paslēpes pēc 10 minūtēm (to kaut kā saprotu). Gandrīz paskrēja Depo zem pacēlāja, nobijās. Domā, kaut kas mainījās? Ha. Skrien tāpat. Pārsvarā nemēģinu stiept, kur man vajag, ejam kā pa muzeju, pa ceļam pievācot nepieciešamo.
Izkāpj no mašīnas pirmais, saku "pastāvi pie durvīm, kamēr brālis izkāps", neesmu beigusi teikumu, kad metas pāri ielai. Kaut kā to visu menedžēju, bet smagi. Veikalā pārsvarā ejam četratā. Es ar puikām lēnām visu apskatām, vīrs tikmēr pielasa, ko vajag.
Agrā bērnībā (kādu pirmo pusotru gadu un vēl mazliet) necieta svešus cilvēkus (liels pūlis ir vienaldzīgs, ja kāds nāk tuvāk vai pievērš uzmanību, tad tas ir bīstams), ilgi pētīja. Kad pierada, tad pieņēma un pats gāja runāties (otrais tāpat, bet gadus divarpus vismaz :D ), gan pret svešiem, gan pret retāk redzētajiem vecvecākiem tas pats. Ja kāds uzmācās pirmais ar uķi puķi, tad sīks sataisīja skandālu (normāli, par to nestresoju, visus uzreiz brīdināju, lai nepievērš uzmanību, citādi būs mēsli, es arī neciestu, ja man līstu virsū svešas tantes). Tagad ar svešiem bez aiztures, ies runāsies - pilnīgi normāli. Ne pret pieaugušajiem kāda problēma, ne pret bērniem.
Kaut kāda nervu šaize viņam, iespējams, ir, bet ja ir, tad tā ir iedzimta nervu sistēmas īpatnība. Nemeklēšu ne psihdakteri, ne tabletes. Ne man tam laika, ne naudas, ne vēlēšanās nočakarēt to pašu, kas tajā galvā ir - jo puika ir gudrs, loģika kolosāla, tādas filozofijas pērles laiž, ka es brīžiem uz pauzes. Pamazām kļūst labāk, pie tā arī palieku. [Tradicionālā medicīna - izņemot ķirurģiju traumu gadījumā - 40 gadu laikā nav mani pārliecinājusi par spēju reāli risināt problēmas.]
Bet komplektā sīks ir čīkstulis par katru štruntu (iedodu ūdeni svītrainajā glāzē, sīks raud - gribēju puķaino!!! Bet kamēr lēju, skatījās un neko neteica... 6x es noslauku galdu - pofig, septīto reizi noslauku galdu, sīks asarās - ēēēēēs gribēju noslaucīt!!! Nu un kā lai es to zinu, ka tu gribēji? Ja gribi, palūdz!). Kā kas, tā lūpa līdz grīdai.
Pagaidām viņam iekš b/d ir daudzmaz normāls kolektīvs, izņemot 2 tipus, kas visus terorizē, bet tie ir nu jau ir mazliet pievaldīti. Neko dižu no audzītēm izspiest man neizdodas, pirmkārt, pārsvarā aizved/savāc vīrs, arī tad, kad es tur trāpos, nekāda dižā runāšana nesanāk. It kā viss normāli, nekādu katastrofu nav, visi apmierināti. Bet viņiem ir diezgan piesātināts laiks, tādas brīvās ālēšanās praktiski nav, vakaros mazliet, bet arī tad viņus daudzmaz organizē. Tā ka izpausties nesanāk. :D Vai var jau būt, ka tomēr ir izdevies kaut ko 4 gadu laikā iemācīt... :D
Bērnudārzs ir pirmo gadu. Izmaiņu nekādu. Kā nevarēja neko iestāstīt pirms b/d, tā nevar tagad - "paklausībā" izmaiņu nav. Ja neskaita stāstus par spokiem, zombijiem, mēdīšanos, apsaukāšanos un citus socializācijas "jaukumus".
-
Bērnus nedrīkstot salīdzināt, bet... Trix, izlasi kaut kur manu žēlabu tēmu par sīkā psihošanu. Manējam tikko 5g palika. Prātiņš un savaldība sāk nākt, pa pusnedēļu vēl laikam nevienu dz.d. dāvanu nav saplēsis :D
Veikalā vnk netiek vests. Ja tiek - tas ir mega bonuss un pagodinājums. Vienalga kašķi un skriešana mēdz notikt :)
-
Trix,
Ezme, kopš kura laika bērni būtu atstājami "paši ar sevi" bez pieskatīšanas?
Es te domāju to neatslābstošo uzmanību,kur uzskaitīta un novērota tiek jel katra bērna rīcība.Lai tikai pasDies,kaut kas nenotiek.
Jo ātrāk bērnam dos samērīgu brīvību,jo ātrāk viņš to saprātīgi izmantos,protams neatstājot pa ķērienam indes,zāles un špickas.
Jeb varbūt es par vecu,lai līdzrunātu?Parasti jau bērni nav tikai un vienīgi ļaunprātīgi,lai durtu otram acis ārā un izpostītu māju līdz pamatiem.Atstāti savā nodabā un neuzmācīgā uzmanībā-viņi rīkojas it sakarīgi un aizmirst savus vipendronus.
Dažus gadus atpakaļ biju aizbraukusi uz veikalu(kas turp-atpakaļ prasa apm.stundu-laukos) un mājā palikuši vieni paši četri mazbērni no no 4-8 gadu veci.Un pa to laiku istabā ielidojis irsis.Lielākie bija sapratuši,ka joki nav.Irsis kārtīgi ierobežots istabā aiz cieši aizvērtēm durvīm,visi bērni evakuējušies laukā,neaizmirstot arī mazākos(kurus vecākais gals parasti diez ko necienīja!).
Uzslavēju par apzinīgo rīcību un priecājos,ka īstu briesmu brīdī spēja savākties un padomāt arī par mazajiem.
-
Es tavaa vietaa gan aizvestu pie daktera. Kameer veel mazs, visu var labot. Vinjam tachu pasham buus gruuti, ja tieshaam kaut kas ar nerviem ir, labaak paarbaudiit, veelaak tas var veel smagaak izpausties. Ja atziis, ka viss kaartiibaa, vismaz sirds mieriiga buus. Un pie kaartiiga speciaalista es vestu, ne kaut kaada shtrunta psihdatera. Kaadreiz lasiiju, bet neatceros, kur Latvijaa ir speciaalists, kas veic visas taas paarbaudes (hiperahtivitaati utt), pat uzvaards bija, varbuut caalii var atrast. Nav jau viegli to noteikt, tur visaadi testi un analiizes, bet tad vismaz zinaasi, ar ko reekjinaaties un kaa taalaak riikoties.
Man tajaa pashaa vecumaa beerns, tuulinj buus 5 gadi, visu laiku uzskatiiju, ka shis ir ideaalaakais vecums beerniem, vecaaku prieks utt., bet, kad palasu, kaa jums te iet.. Un es esmu visneperfektaakaa maate no jums visaam, nav manu nopelnu audzinaashanaa, ne man kaada sisteema, ne pareizie panjeemieni audzinaashanaa..
-
Ja būtu kādas problēmas uzvedībā vai mācībās bd, tad audz-jas teiktu, ja nesaka, tas nozīmē, ka tur viss ir ok. Kā tas ir - nesanāk parunaties ar audzinātājām? Tas ir svarīgi uzzināt, kāds Tavs bērns ir ārpus mājās, bez Tavas klātbūtnes. Ja arī nodarbināti, problēmas ļoti labi redzamas nodarbībās, ne jau tikai brīvajā laikā. Kā viņš sadzīvo ar grupas biedriem? Vai ir ieredzēts? Jo arī bd ir populārie un atstumtie. Ja grupā ir bērni ar kaut kādām problēmām vai vismaz, ja audz-jām tā liekas, tad jau no bd sūta uz komisiju un tad tur skatās. Vai vismaz sākumā pie bd psihologa. Tomēr speciālista skats no malas vajadzīgs. Varbūt tas viss pāries, jo nekas jau ļoti traks neizklausās, lai gan nervus Tev pabojā.
-
Nevēlos uzspiest savu viedokli, galu galā Tavs bērns..bet, piedod, tāda uzvedība NAV un NEVAR būt normāla.
..."Kaut kāda nervu šaize viņam, iespējams, ir, bet ja ir, tad tā ir iedzimta nervu sistēmas īpatnība. Nemeklēšu ne psihdakteri, ne tabletes. Ne man tam laika, ne naudas, ne vēlēšanās nočakarēt to pašu, kas tajā galvā ir - jo puika ir gudrs, loģika kolosāla, tādas filozofijas pērles laiž, ka es brīžiem uz pauzes. Pamazām kļūst labāk, pie tā arī palieku..."
Lūk!Māte, par kuru es jau rakstīju - vieglāk žēloties par uzvedibas traucējumiem, nekā apzināties, ka kaut kas tomēr nav ritīgi. Un risinat problēmu. Nav jāved pie psih dakteriem, bet pie nervu speciālista gan.
Slimi nervi nenozīmē, ka bērns ir garīgi atpalicis.
-
Trixi, es pati tik daudz kļūdu esmu pieļāvusi, ka nevaru dot nekādus padomus. Varu pastāstīt tikai savu pieredzi. Arī man bērns nav no vieglajiem, pilnīgi savādāk kā tev, bet tomēr. Par tavu gadījumu man versijas nav, tikai pārdomas.
Spriedze un Pāraugs (izmainīsies)
Man no malas liekas , ka tavā gadījumā ir baigā spriedze gaisā. Iemeslus nezinu. Man bija un ir sarežģītas attiecības ar manu otro pusi, bērna tēvu, arī spriedze. Ne labas,ne sliktas, bet sarežģītas. Slēpu no bērna, sak pieaugušo lietas. Izrādījās viņš to visu sajūt un tas viņam ārprātīgi sit pa nerviem. 'Dikti stresoju par sava bērna uzvedību (skolas psihologi mani augstprātīgi kaunināja), arī spriedze. Vilku bērnu pie psihologa, skola sūtīja. Kaut kas mainījās uz labo pusi, kad es vienkārši nolaidu rokas, sak, lai notiek, kas notikdams, man nav spēka vairs. Kaut kā atslābu un problēmas mazinājās. Ir muļķīgi teikt - atslābsti, bet pamēģini ignorēt to problēmu, NEDARI NEKO, lai problēmu mazinātu, necenties, neskaidro, cik nu iespējams, ignorē cik nu iespējams.Ne jau bērnu, bet uzvedību. Lieku reizi savāc salauzto, ātri no acīm prom, nesodi, neaudzini. Vecas sievietes saka, "pāraugs", izaugs no šīm problēmām, "uzsūksies". Nu tas tāds wishfull thinking, tu izliecies, ka tev nav problēmu un 'varbūt tās pazūd. Mēģini iegūt atelpu, un mazināt spriedzi.
-
Es laikam tomēr kaut kādu speciālista padomu meklētu. Ir jau nevaldāmi bērni, bet pašlaik taču tu pati vari nojūgties!
Papūlies ar b/d audzinātājām tā uzmanīgi aprunāties
-
Dažādas "valodas". Izskatās , ka jūs pašlaik runājat dažādās valodās. Bērns dzird , bet nesaprot.Viņš latviski, a tu ķīniski. Viņam ir kaut kāda savādāka uztvere. Patreizējā periodā viņam salauzt mantu neskaitās slikti, viņa "valodā", uztverē, tas varbūt ir neslikts "action". Sūdīgs piemērs, bet mēģini saprast. Viņš kaut ko salauž, tūlīt parādās Trix un nodod 3 minūtes ķīniski. Un tā 10 reiizes pēc kārtas. Un? Domāju ar laiku, bērns iemācīsies tavu valodu, bet patreiz būtu jāatrod tulks , kas iztulko - uz abām pusēm. Tulks varētu būt psihologs.
Un te nu dodiet man vezumu akmeņu, es ar tagadējo pieredzi varētu pusdienu apmētāt visus skolas un neskolas psihologus, ko man ir nācies satikt. Absolūti impoteni diletanti , kam augstākā pilotāža ir "gribat par to parunāt? " . Bet tas bija pirms 5 gadiem, varbūt kaut kas mainījies.
Labā ziņa ir tā, ka ar svešiem, viņš komunicē normāli, tātad ir viņam spējas "iemācīties" ķīniešu valodu. Un par bērnu dārzu. Ja tur ir grupā 2 teroristi, tad cits b/d vai grupa. Tiem teroristiem ir problēmas, kurām arī ar rāvienu nevar tikt pāri, nav citiem tāpēc jāmocās.
-
Katrā bd grupā VIENMĒR ir teroristi, parasti 1-2, man ir liela darba pieredze un zinu - katrā grupā un klasē, tur neko ar bd maiņu nevar panākt - citur priekšā tāpat būs tādi paši vai vēl trakāki. Tāpat kā jebkurā sabiedrībā.
-
Emocijas. Pavēro, vai viņš priecājas par to pašu, ko citi? Tu jau rakstīji, ka savelk lūpu par lietām, par ko citi vispār nestresotu? Kā ir ar jēdzienu "sāp"? Vai saprot? Vai smejas par normāliem jokiem, vai tad, ja kāds neveikli nokrīt un sasitas? Man no apraksta domāt, ka emocionālā puse ir kaut kā savādāk vai vājāk attīstīta, jo ar prātu viss ok. Tomēr vajadzētu gudru psihologu, kas visu šito ietērptu īsākos un skaidrākos vārdos. Kur atrast, nezinu.
Tētis - a ko tētis par šo visu saka?
Bet patreiz - mēģini izdarīt kaut ko citu, kas tevi pašu iepriecina, nomierina, jo tev pašai būs mierīgāks prāts , jo vieglāk lietas risināsies. Un pats galvenais, ko gandrīz aizmirsu, cik ironiski! Otrs bērns! Nenodari viņam pāri, sak tev viss kārtībā, man ar brāli jāņemas.
Viss būs labi, varbūt savādāk, nekā tu iedomājies, varbūt ne tik ātri, bet būs labi!
-
Nāra., Gan, gan. Var no vilka bēgt un uz lāci uzrauties. Un var arī neuzrauties. Man ir abas pieredzes.
-
Tagad puslīdz visu izlasīju, radās viedoklis, protams. Gribi, uzklausi, negribi, ignorē. Tu taču tāpat "padomus neprasi un pie psihologa nesūtīt".
No malas lasot, rodas iespaids, ka bērnam (ja izslēdz medicīniskas problēmas, par kurām negribi dzirdēt) ir uzmanības deficīts un konkrēti viņam veltītas mīlestības trūkums. Ne jau UDS viņam, bet vecāku uzmanības un mīlestības deficīts!
Modelis pēc pašreiz zināmās informācijas ir tāds - Trix strādā, vakarā pārgurusi, uzmanība vajadzīga i jaunākajam (kam parasti tiek vairāk), i vecākajam (kas jūtas apdalīts), tad nu kaut kā mehāniski tā uzmanība un mīlestība tiek nodrošināta, bet nepilnīgi, plus pa vidu vakariņām jābūt gatavām un sazin kam vēl ne.
Tēvs, šķiet, ir "plakāts pie sienas", jo audzināšanu uzņemas Trix (veikala piemērs). Noteicēja ir Trix, tāpēc bērni ar plāksteriem cilpo vispirms pie Trix, ne tēta. Bīdāms un stumdāms vīrišķis (kas neuzšaus pa pakaļu, ja sīcis pelnījis). Bez viedokļa bērnu audzināšanas jautājumā. Parasti gan ir tā, ka tas tētis mīļāks, kad pārrodas no darba, un mamma apnikusi...
Par vecmāmiņām - viņām mazbērns NAV jāaudzina, tas jādara vecākiem. Vecmāmiņām ir privilēģija mazbērnu lutināt.
Rezumējot, pie psihoterapeita nemaz nebūtu slikti aizdoties. Ja ne bērna dēļ, tad atziņas par sevi pašu un otru pusi var gūt diezgan dziļas.
-
Ei, vai nav par traku, mēs taču neko par Trix ģimeni nezinām.
-
Un kas manā viedoklī būtu tik traks?
Protams, Trix ģimeni nepazīstu, bet, ja Trix iepostēja savu problēmu, tad domāju, ka grib arī atbildes (kaut gan, visticamāk, ka ne, jo pati vieda).
Un es komentēju no sava viedokļa, kā to redzu pie dotajiem kritērijiem.
Un nav man svešas teorijas par "brīnumbērniem", nav. Tā sliecas domāt ikviena māte, kas nevar ar pašas bērnu tikt galā, sorī.
-
Mana sajūta, ka bērns ļoti neganti reaģē uz mammas nemitīgo saspringumu -ja tu ar vienu aci vaktē, vai metīšu olu, tad metīšu ar.Bet tādā slānī tomēr īsti labi nav. Nezinām jau neko par tēvu - kā viņš reaģē uz visiem tiem gājieniem? Vai Trix ir tā vienīgā savaldītāja?
Dažreiz paskatos ukraiņu "tata na hata" -apm. tēvs viens pats ar bērniem. Kas notiktu,ja Trix aizbrauktu ar draudzenēm uz pāris dienām?
-
... nu katrā ziņā ģimenes konsultantiem nevajadzētu apvainoties, kad Trix jūs pasūtīs "куда вам и место" ....
-
....tad kādā jēga šai diskusijai?? Katrs izsaka savu viedokli. Par situāciju mēs zinām tik daudz, cik un kā TRix te ir uzrakstījusi. Neviens nevienu te neaudzina un neiespaido- vismaz man tā šķiet. Savu viedokli un savu pieredzi jau uzrakstīju.
-
Tā kā man bērnu nav, tad droši varat ignorēt :D
Man gan šķiet, ka viņš vnk ir tāds... Kurš saka, ka mums kkādiem standartiem jāatbilst. Sabiedrība, kam vieglāk pievilkt visus pēc 1 šnites..
un ja kāds pabāž galvu virs ūdens, tad citi ievilks atpakaļ ... kā tur bija tā anekdote ar to katlu: žīdi pacels uz pleciem vieu un tad tas vilks ārā pārējos un izvilktie arī vilks pārējos, krievi, kas izrāpsies, tas izrāpsies, bet latvieši vēl vilks atpakaļ to, kas mēģina izrāpties...
Bet ideja par to, ka trix vjag atvaļinājumu, man patīk.
Kas pa to laiku tiktu salauzts, tāpat nebija vajadzīgs :)
Vajadzētu uz nedēļu vai divām vnk atpūsties. Gan jau godātais tiktu galā. Kur ir ārsti, kad viņus vajag - piedodiet, bet trixim vajag dajebkādu diagnozi, ar kuru varētu kādu laiku rezidēt slimnīcā vai sanatorijā, jo brīvprātīgi jau ekskursijā nebrauks.
Bet jā, man interesantāk par visu būtu pavērot, kā tas viss attīstītos, ja trix vnk uz pāris nedēļa'm nozustu un atpūstos vai nu viena vai ar draudzenēm ceļojot.
Vrb vajag izdomāt iemeslu. Piemēram, autotūre uz venēciju pēc murano lampām :D
-
Trixi, vēl pārdomām.
Ķīmija. Man pazīstams cilvēks saka , ka viss ir ķīmija. Neizstrādājas kaut kāds savienojums un cilvēks konstanti bēdīgs. Tas tā vienkāršoti un vulgarizējot drusku. Bet precīzi mērķēta , dozēta "ķīmijas" deva var stāvokli ļoti uzlabot. Nelaime tikai tā, ka noteikt visu to grūti. Bet neviens taču nebrīnās par cukura diabētu, ko kompensē ar zālēm.
Un vēl no pieredzes. Kāds mazs puika (4 gadi)bieži slimoja un bija konstanti niķīgs un raudulīgs, neēda šo un neēda šito. Kā tik viņu nedakterēja ĢĀ! Beigās izrādījās, ka viņam pie vienas nieres kaut kas ne tā savienojies, saaudzis, patiesībā viņš visu laiku bija "šmigā" no kaut kā toksiska, kam normāli būtu jāizvadās ārā. Uztaisīja nieru operāciju,laikam vienu nieri šņikt arī, bērns pārmainījās raksturā, visi niķi , raudulīgums, nervozitāte pazuda momentā. Tagad puisis kā Alēns Delons un galvenais ar zelta sirdi un raksturu! Tādu znotu es gribētu.
Bet, protams, to visu atklāja, izmeklēja un līdz operācijai noveda mamma, nevis stulbais ĢĀ , kurš to bērnu pazina no pirmās dienas un tik "stiprināja imunitāti" ar visādiem pīļu sūdiem.
-
Protams, Trix ģimeni nepazīstu, bet, ja Trix iepostēja savu problēmu, tad domāju, ka grib arī atbildes
Pirmajā lapā jau uzrakstīju, ka padomus neprasu. :D
Tēma bija domāta ne jau kā problēmas saknes meklējumi, bet kā pļāpa par glorificēto "visu darām kopā ar bērniem" tēmu. :D
Pārējo sarakstīto es vēl pārlasīšu, pirms publicēt.
-
Bet neviens taču nebrīnās par cukura diabētu, ko kompensē ar zālēm.
Visas slimības ir no nerviem, viens pats sifiliss no prieka. :D
Nepiekritīšu postulātam. Ne diabēts, ne astma, ne vairogdziedzera problēmas, ne asinsspiediens, ne lērums pārējo it kā ar zālēm konstanti apspiežamo slimību nav atkarīgas no zālēm. Nav jāārstē slimība, bet jāizvāc slimības cēlonis no cilvēka. Tās nav interneta gudrības, bet pieredze.
Tikai man ir konkrēts apburtais loks - nav spēka neko meklēt un mainīt, jo visas spējas nosūc ikdienas mēsli. Izrauties "čerez ņemogu" nevaru, jo es jau kustos "čerez ņemogu".
-
Trix, par "visu darām kopā" patiesībā nav daudz ko teikt. Nu neskriesi pusmaratonu kopā ar piecgadnieku, ne viņam fiziskais, ne garīgais priekš tā.
Kopā var darīt tikai tik, cik bērns attiecīgā vecumā VAR izdarīt.
Un tad vēl "visur ejam kopā". Man ne vienu vien koncertu ir samaitājuši brēcoši sīči, ko vecāki atstiepuši līdz un stāsta viņiem, skaļi čukstot cik skaista mūzika, radina no mazām dienām, tā sakot.
-
Trix, noliec visus padomus plauktā, lai nostāvas. Lai arī reizēm asi, reizēm ne par tēmu, un vēl katra no sava zvanu torņa (s svoei kolokoļni) piedevām, bet meitenes gribēja palīdzēt.
Tu jau pati saki 'Cerez nemogu", noliedz malā drusku bērnu problēmas un pārmaiņas pēc pievērsies tam "cerez nemogu". Un varbūt pa šadu it kā aplinkus ceļu, kaut kas uz priekšu pavirzīsies.
-
Man liekas drusku biedējoša modernā ideja par to, ka "norma jau ir tikai pieņēmums". Nuja, 200+ vai 30- kg svars ir alternatīvais skaistums; vesela cilvēka sevis kropļošana - alternatīvā māksla...un tad jau laikam devianta uzvedība ir vienkārši alternatīva dzīves izvēle.
Šorīt dzēru kafiju ar vienu kungu gados, un viņš man stāstīja par savu 28-gadīgo dēlu, kuram bija licies interesanti dzērumā paņemt svešu mašīnu, ietriekties garāžu kooperatīva šlagbaumā un sadot pa galvu mašīnas īpašniekam. Šajā reizē tētis atpirkās, bet slēgta tipa iestāde jau māj savam nākamajam iemītniekam.
Trakums tas, ka tad, kad mūsu bērni izaug, un tas notiek ātri, nevienam vairāk neinteresē ne viņu unikālā psiholoģija, ne sarežģītie karmiskie iemesli, kāpēc viņš dara tā, kā dara. 18 ir? Pilna atbildība un slēgta tipa iestāde.
Nezinu, ko te darīt, bet laikam nebūs tas gadījums, kad var pateikt: ai, bērni gadās tik dažādi... Ir arī labi bērnu psihoterapeiti, varbūt varētu sākt ar to, ka vienu tādu apmeklēt. Pēc tam, kad ir izslēgtas nopietnas fiziskas kaites. Vienu es zinu, tikai nezinu, vai viņa ņem tik maziņus. Mana draudzene veda skolas vecuma bērnu, bija drusku līdzīga situācija, ideāli sakārtojās. Ingrīda Ratniece, 26132360.
-
Te nu jāizsaka pateicība Trix, ka, lai gan liela daļa komentētāju ieteica ārstus un ne visai atzinīgi izteicās par situāciju kā, pieklājīgi sakot, steidzami labojamu, kaut gan gaidīta drīzāk bija līdzi jušana, tad tēma joprojām nav slēgta ;)
blakus tēmā māmuķim nervi neizturēja, lasot viedokļus, kas varētu būt tuvāks viņas bērna viedoklim, kā viņa ir gatava pieņemt... un turpina domāt par sevi, nevis pieņemt ieteikumus, kā tam bērnam labāk :)
Reizēm no malas viss tiešām izskatās vienkāršāk un vieglāk ieteikt loģiski pareizus lēmumus.
-
Nezinu, bet man izklausījās, ka Trix puika mīl mammu un nemaz nav laimīgs viņu visu laiku sāpināt. Nav jau runa par to, ka nevarētu kaut ko pieciest. Bet vai tiešām bērnam ir labāk, ja viņš izaug tāds...problemātisks? Nu, bez jokiem, tie, kas ir ieslodzīti cietumos un psihenēs, taču arī kādreiz bija mazi mīļumiņi. Un es pilnīgi pieļauju, ka lielai daļai bija iespējams palīdzēt...kaut kad agrāk.
Filozofisks jautājums: vai cilvēkam ir labi, ja viņš var darīt visu, kas ienāk prātā? Te ir raksts par tēmu. Nav gluži Trix gadījums, bet man patika pamatojums, kāpēc tomēr nevajag atļaut pilnīgi visu.
http://svonb.livejournal.com/881417.html (http://svonb.livejournal.com/881417.html)
Gadījumā ar 20-gadīgo meiteni- tas tomēr ir pieaudzis cilvēks ar savām tiesībām pieņemt lēmumus un izdarīt kļūdas. Un viņa ar to nevienam nenodara pāri, pat ja vēlāk nožēlos savus lēmumus.
-
Nu bāc... http://www.sarunuforums.lv/forums/gimene/vakara-psihie-brnam/msg10118/#msg10118
Mani ar sūtīja pie dokiem. Pagāja pieci mēneši. Man ir pilnīgi cits bērns. Pats no sevis pa lielam. Jā, miegs pa vakariem joprojām nenāk, bet tiek pavadīts konstruktīvi - krāsojot grāmatas, spēlējoties ar lidmašīnām utml. Kā saprotu no Trix, viņai vecākais kā reiz 4.5 tagad ir. Moš pēc pusgada arī būs "pieaudzis" un mainījies. Izlīdīs gan nākamie niķi :) bet - vsjo figņa. Tas pāriet!
-
Nu re, Piafas tēma palika ar visiem ieteikumiem par dokiem, kam nepiekrita, problēma atrisinājās un viss OK
Par Trix tēmu: es domaju, ka pašai Trix vajag atvaļinājumu. Un jaunskungam kādu laiku nebūtu mērķauditorijas.
Par 20gadnieci: es izteicu ticamāko meitas viedokli... Nenoticēja :(
-
Tex, ja tieshaam ir nervu kaite, nekur neuzsuuksies taa kaa taads nieka zilums. Bet lielaakoties tie beerni izpildaas taa, taapeec ka vecaaki vinjus sachakaree. Es, pemeeram, par sava beerna nikjiem zinu, kas un kaa. Piafai jau par to guleet likshanas proceduuru tika teikts, taa kaa to vinji ir atrisninaajushi, tad viss ok.
A par to 40 gad veci, es laikam pati savaam rocinjaam pazhnjaudziitu, kaut ieteicu likt mieru. Tak realitaatee pati diez vai vareetu buut mieriiga, mans gjiimis izteiktu visu, i meele pasliideetu. Bet nu taisniiba, ka maate to meitu taadu ir izaudzinaajusi, ka shitaads alfons vinjai liekas labs esam.
-
Palieku pie ta ka Trix drīzāk atvaļinājumu pašai. Ibsīks bez auditorijas neizpildīsies. Bd ta nesūdzas... Diez vai permanenta kaite
-
Nepārvēršam Trix tēmu par beztēmu. Pārdomās par lielas vecuma atšķirības attiecībām lūdzu uz šejieni http://www.sarunuforums.lv/forums/sirdslietas/re-nu-uzzmsim-vl-kdu-tmu/
-
HA! :rat: :rat: :rat:
es nebiju pamanījusi vēl vienu vietas ierādītāju :blushing:
-
Labi izskoloti savulaik :laugh: .
-
Pareizi darīja, ka pārvietoja, jo kāds tam sakars ar Trix tēmu par bērnu. Vienīgais, manuprāt tas bija jāpirliek kniepadatas tēmai, ne jāliek kā jauna, jo te tā turpinās.
-
manuprāt tas bija jāpirliek kniepadatas tēmai
Tēmu autore slēdza un pat vēlējās izdzēst, bet tas neliedz kādam uzsāk jaunu.
-
manuprāt tas bija jāpirliek kniepadatas tēmai
Tēmu autore slēdza un pat vēlējās izdzēst, bet tas neliedz kādam uzsāk jaunu.
Tēma principā interesanta. Tas,ka kādam māmuķim var nepatikt, ja izrādās,ka pati pie visa vainīga, skaidrs, bet tas jau nenozīmē, ka nav vai ka vsp ir problēma, pie kā kāds ir vainīgs.
Trix situācija līdzīga tādā ziņā, ka rī saņēma objektīvu vai ne visai (kā nu no kura zvanu torņa izskatās) kritiku par savu bērnu audzināšanu, bet tomēr tēmu neslēdza arī, ja paustajiem viedokļiem nepiekrita.