Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Nomade 2015. gada 23. aprīlis, 21:51:23
-
Vai jums patika iet skolā?
Man, jā, un tā bija traģēdija, ka astotajā klasē klasesbiedri pašķīrās, klases sadalījās. No videnes šķīros ar žēluma sajūtu.
Pilnīgi pretēji ir manam padsmitniekam. Skola riebjas. Mācīties patīk, bet skolas vide riebjas. Sapņo par augstskolas laiku.
Nu, kāpēc tā?
-
Neko neatceros, tas liekas tik nesvarīgi dzīves kontekstā. Augstskola - tā bija dzīve, bet skola - phe!
-
Es tieši šito domu cenšos iegalvot padsmitniekam, kaut gan pašas pieredze ir citāda. Bet, nu jā, arī paaudze cita.
-
Piekrītu Tavam padsmitniekam. Rupja vide... Augstskola labāka.
-
Šādā kontekstā labi, ka tajā vecumā patstāvīgas domāšanas nebija. Citādi tiešām izdoma'tu, ka varu neiet - tāpat pusē priekšmatu garlaicīgi un tie arī nekad nav noderējuši... Aber tiem, kas tiešām interesēja, laika nepietiek uz obligāto fona u.t.t.
-
Pilnīgi piekrītu Tavam padsmitniekam un patiesi nesaprotu pieaugušos, kas nostaļģiski atceras "jauko un bezrūpīgo" skolas laiku. Man mācības nesagādāja nekādas grūtības, bet skolā iet nepatika. Un vispār man nepatika būt bērnam, ko visi komandē un regulē. Pabeidzot vidusskolu, sajutos kā no cietuma atpestīta. Arī šķiršanās no klasesbiedriem nekādas sirdssāpes nesagādāja.
Augstskolā - kā diena pret nakti - pavisam cita attieksme, kā pret cilvēku.
-
Tiem, kas nav citur vairs pēc videnes māqcījušies, videne liekas labākais dzīvē. Ne vienmēr gan. Atkarīgs arī no kolektīva. Bet pamatā skola ir traumējošs faktors, no kura atkopjas augstskolā. Tā vismaz man bija.
-
Šādā kontekstā labi, ka tajā vecumā patstāvīgas domāšanas nebija. Citādi tiešām izdoma'tu, ka varu neiet - tāpat pusē priekšmatu garlaicīgi un tie arī nekad nav noderējuši... Aber tiem, kas tiešām interesēja, laika nepietiek uz obligāto fona u.t.t.
Arī parakstos apakšā. Ar to piebildi, ka es BIJU aizdomājusies tiktāl, ka varu neiet, :) un negāju arī tajās dienās, kad bija paredzama, manuprāt, lieka laika nosišana. Man savu dārgo laiku vajadzēja hobijam ārpus skolas. :) Klases audzinātāja paburkšķēja, paburkšķēja, samazināja uzvedības atzīmi, bet tā īsti padarīt neko nevarēja - mācījos labi, visus kontroldarbus biju uzrakstījusi un, galu galā, kas tad viņai uz olimpiādēm ietu, ja ne es :D
-
Teikšu tā: ka sajūsmā nebiju, bet nebija arī tā,ka nepatika. Tāpat kā tā patika vai nepatika nebija absolūti statiska cauri skolas gadiem, jo klasesbiedri tak drusku arī pamainījās, īpaši pēc 8.klases, mainījās arī māc.priekšmeti skolas laikā, klases audzinātājas, priekšmetu skolotāji, u.c. faktori. Vienīgais, ko es ciest nevarēju, bija iet uz kori (kas bija obligāti tiem, kam bija dziedamās rīkles), bet nepatika tikai tāpēc, ka koris bija agros rītos pirms stundām, bet man agri celties līdzinājās katorgai.
11.klasē gan parādījās jau citas intereses, ieskaitot puišus :in-love: , tāpēc mājasdarbus vispār nepildīju, šad tad arī nobastoju (mātei nezinot -atceros, kā saģērbos uz skolu, izgāju ārā, pagaidīju aiz stūra, kamēr māte aiziet uz darbu pretējā virzienā un devos atpakaļ uz mājām pačučēt un pēc tam dienas gaitās :D ) ,tāpēc kā es pabeidzu skolu ļoti sekmīgi, vēl tagad nesaprotu, neskatoties uz to, ka visus iepr.gadus mācījos labi.
-
Man
Pilnīgi piekrītu Tavam padsmitniekam un patiesi nesaprotu pieaugušos, kas nostaļģiski atceras "jauko un bezrūpīgo" skolas laiku. Man mācības nesagādāja nekādas grūtības, bet skolā iet nepatika. Un vispār man nepatika būt bērnam, ko visi komandē un regulē. Pabeidzot vidusskolu, sajutos kā no cietuma atpestīta. Arī šķiršanās no klasesbiedriem nekādas sirdssāpes nesagādāja.
Augstskolā - kā diena pret nakti - pavisam cita attieksme, kā pret cilvēku.
+10000
Pievienojos katram vārdam.
Arī mani tracināja tas, ka jebkurš pieaugušais var mani izrīpelēt pēc sava prāta. Bērnībā un agrajā jaunībā biju intelektuāli pārāka par daudziem pieaugušajiem, tai skaitā skolotājiem, par klasesbiedriem nemaz nerunājot, jo biju nenormāli daudz lasījusi, man bija baigi laba atmiņa un ļoti patika domāt.
Ja vidusskolas laikā, pateicoties superīgam skolotājam, nebūtu palaimējies nonākt intelektuālu pieaugušo sabiedrībā, kur beidzot sajutos līdzvērtīga un kas man palīdzēja izturēt līdz izlaidumam un augstskolai, nezinu, kā vēl viss būtu beidzies.
Augstskolā bija pavisam cits bridiens, un tad jau arī mani vienaudži bija izauguši :))
-
Man patika. Skola, klasesbiedri, skolotāji, vide, mācības. Direktors vien bija superīgs. Man bija interesanta gan skolas dzīve, gan mācības. Protams mēdzu arī bastot, no rīta nāca miegs, pēcpusdienās gribējās tusēties.
Augstskolu neatceros, jo tas bija traks vāveres skrējiens, šausmīgi bija jāmācās un paralēli gāju praksēs, strādāju, nesaprotu, kā es dabūju to gatavu.
-
Turklāt, man jau īpaši pat nav ar ko salīdzināt, neskaties uz to, ka studēju vairākās augstskolās. 1.kursā nedaudz paspēju izbaudīt studentu dzīivi, ieskaitot studentu ekspedīciju uz kolhozu :rofl: , bet 2.kursā man jau piedzima bērns, tāpēc pārgāju uz neklātieni. Pēc tam otrā augstskolā arī neklātiene/tālmācība, bet maģistantūrā māc.sestdienās, svētdienās un tur jau visi bija tādi pieauguši un ļoti nopietni. :fryingpan:
-
Nevarētu teikt, ka skola pilnīgi riebās -mums bija diezgan braša kompānija, vidusskolā bastojām, dzērām , smēķējām -diezgan baisi, ja tagad paskatās. Mani bērni bija daudz kārtīgāki.
Studiju laiks bija pavisam kas cits. Žēl, ja to neizdodas izbaudīt
Pamatskola viņiem patika, īpaši dēlam, vēl tagad iegriežas uz Ziemassvētku uzvedumu. Paša licejs nepatika, tusēja ar drauga ģimnāziju.
Lai gan bija vairākas ļoti labas, interesantas skolotājas
-
Atsēdēju!
Ne es interesēju skolotājiem,ne viņi man.Mācījos normāli,it sevišķi tās lietas,kas interesēja.Bet nebiju nekāda aktīviste,nebiju apveltīta ar talantiem,nepiedalījos olimpiādēs,tāpēc mani lika pilnīgā mierā.Visus 11 gadus.Nebastoju,jo likās muļķīgi bez jēgas klimst pa pilsētu,ja var sēdēt mierīgi klasē.Īstā dzīve sākās pēc skolas,ar manām grāmatām,maniem ne-skolas draugiem un dzīvošanu brīvībā.
Tāpat kā vairumam šeit-pilnīgi nekādu skumju pie šķiršanās no skolasbiedriem,arī salidojumus apmeklēju reti.Mūsu klase nebija draudzīga,varbūt tāpēc?
Cita lieta -mācības tehnikumā.Tur bija interese,tur bija kursabiedri,tur bija pasniedzēji,tur bija kaut kas kopīgs.Visiem.
-
labi, ka tajā vecumā patstāvīgas domāšanas nebija.
Kā nu ne - man bija, cik uziet. Turklāt, mājās brīvi un iecietīgi audzināta, es biju patvaļīga kā kaķis un, protams, iedomājos sevi gudrāku par visiem. Atceros, kā pamatskolas laikā man pēc stundas bija debates ar skolotāju, vai vēlams stundu laikā organizēt citus, ar mācību vielu nesaistītus pasākumus un kāpēc es nevaru pamatskolas vielu apgūt kā eksterne. Labi, ka skolotāji bija iecietīgi un uz maniem izlēcieniem skatījās caur pirkstiem. Nav mani skolā neviens traumējis, un ceru, ka arī es tur neesmu nevienu traumējusi.
-
Skola man neradīja pozitīvas emocijas un nav arī īpašu pozitīvu atmiņu. 10.,11. klase - jā, bet vairāk ne skolas dēļ, bet tāpēc, ka vecums tāds bija, kad visādas sirdi kustinošas noskaņas gaisā virmo. Ar klasesbiedrism speciāli nekādas attiecības neuzturu, uz "klases salidojumiem" vairs neeju. Biju pāris reizes tikai neilgi pēc skolas beigšanas.
Studiju gadi bija vairāk o.k., par tiem ir pozitīvākas atmiņas. Par pirmajām studijām. Otrās studijas bija tikai tehnisks process, kur mani neinteresēja kursabiedri, katram bija savs mērķis un nekāds kolektīvs tur faktiski nepastāvēja.
Visi šībrīža draugi radušies vai nu pa darba sakarā vai nejaušu sakritību rezultātā.
-
Man patika iet skolaa. Maaciities patika, bija interesanti.
Nenormaalas bija tikai paaris skolotaajas, smiekliigi, ka viena no taam trakajaam pasniedza eetiku ;)
-
Tas gan bija ļoti sen.
Skolā bija psiholoģiski ļoti smagi - vieni vienīgi "vajadzīgo" cilvēku bērniņi, kurus skolotāji dievināja. Es skolai biju vajadzīga tikai kā teicamniece un sportiste. Sapratu to ļoti agri un bija baigais aizvainojums. Pēc 8. klases aizmuku uz 1. ģimnāziju, kur jutos kā cilvēks.
-
Patika, nepatika... Bija jāiet un viss. Pa lielam ciešami. Mācījos labi, gāzu podus, bet uzmanīgi, lai nepieķer, vai vismaz lai nav pārāk lieli mēsli. Bastoju, bet tad, ja visa klase. Skolotāji laikam tā ari īsti nesaprata, kas es tāds - it kā sekmes labas, uzvedas godīgi, bet mierīgi var ar puikām izkauties.
Pirmo pusi no skolas laika mums bija otrā maiņa. Visa diena sad... Pamosties ap 11, pēc 1 uz skolu, tumsā mājās un mēģini vēl mājasdarbus izpildīt... No gulēšanas viedokļa - pūcēm ideāli, bet pirms stundām neko neizdarīsi, arā arī īsti neiziesi - a ja nu nokavē skolu.
Diezgan garlaikojos, pirmajās klasēs stiepu līdz grāmatas (tipa Žilu Vernu un citus ķieģeļus), stundās lasīju.
Riebās kastu sadalījums - augstprātīgās bagātās (vienmēr labās zeķbiksēs, firmas pildspalvām un citiem "dabūjamiem" labumiem - nenāc par tuvu), noplukušās divnieku karalienes (nevīžīgās un sliktām sekmēm) un viduvējības, kur sekmes dažādas, bet bagātības līmenis vidējs - kas veikalā dabūjams, pa retam smalkumam, bet daudzmaz tīrs un kārtīgs. Vidusskolā jau tas bija daudzmaz uzsūcies, jo klase ar smadzenēm, trešā kasta atbira pa profenēm vai paralēlklasēm.
Riebās dažu bandītu visatļautība, visi visu zināja, bet nekas nemainījās. Skraidīja pa gaiteņiem, dūra citiem adatas dibenā, smērēja drēbes, sita pa galvu, rāva somas, bakstīja ar kondensatoriem, lika padenes... Zināju jau sejā, ja redzēju mūsu stāvā, gāju uz tualeti. Vienam vēl tagad uzvārdu atceros. Kaut kad pēc skolas ņēma nelabu galu. Pelnīti. :(
Baidos gan, ka tagad skolās ir vēl trakāk, tolaik vismaz no skolotājiem vairums raustījās un neatļāvās izpausties, izņemot dažus marginālus gadījumus.
Bet vispār uzskatu, ka liela daļa skolas laika ir bezjēdzīgi zemē nomesta. Vieta, kur nobāzt bērnu, kamēr vecāki strādā.
Augstskola nav skola, tā ir izglītība un daļēji vienādi domājošu cilvēku kopa. Daži draugi, ar ko satiekos, ir no augstskolas (pat no citiem kursiem). No skolas - neviena.
-
Vsp grūti atbildēt uz jautājumu, vai patika.... Tā, ka visu laiku nepatika, jau arī nebija. Vnk neienāca prātā doma,ka varētu darīt ko citu... vai vnk neko nedarīt... Vnk neaizdomājos līdz alternatīvām. Domāju, ka progress visādā ziņā būtu labāks, ja būtu plašākas izvēles espējas un iemācīta spēja izvēlēties un tas būtu manis izvēlēts variants.
Dzert un bastot arī pāris x pamēģināju, bet interesantāk vai foršāk nešķita.
Kā kāds te teica, kāpēc kkur vazāties, meklēt, kurp iet, ja var sēdēt siltā klasē? Citus variantus neredzēju.
Bija priekšmeti, kas interesēja un kas padevās, un pārējie,kas šķita lieka laika nosišana.
Interesēja tie priekšmeti, kur patika skolotājas. Ne vnm sakrita ar tiem,kas padevās. Bet jebkurā priekšmetā varēju dabūt labu atzīmi vnk ar darbu,t.i. kārtīgi un pilnībā izpildot visus uzdevumus. Izņemot svešvalodas -laba atmiņa diemžēl nav dabas dota :(
Biedri bija dažādi, gan draugi, gan nedraugi, bet praktiski nekas no tā nav saglabājies. Arī jāsaka, ka pēc 9.kl. sastāvs nomainījās uz labo pusi (ar atsevišķiem izņēmumiem, kā vnm).
Tajā vecumā šķita baigie nejauceņi (vai nu olimpiāžnieki, vai biezeņu bērni) , bet tagad droši vien vairums forši clv, un uz vispārējā fona -krējums... Vrb forši škiet arī tāpēc, ka pārāk bieži nav jāsatiek ;)
Vienu gan manīju: profesiju izvēles statistika no abām skolām. No vienas savi biznesi, lieli clv lielās firmās, savi biroji un pat biroju kvartāli, speciālisti visādi, daļa emigrējuši specialitātēs, daudzi vnk daudz ceļojuši...
No otras, ugunsdzēsējs, policists, armijnieks, biroja vadītāja, 1 juriste, pāris mājsiamnieces, un daži kas dara visu ko, kas pagadās...
Tagad uzminiet nu, kura no tām ir 1Ģ un kura mikrorajona videne...
Alstere: tur tu vismaz kā teicamniece un sportiste biji vajadzīga. 1.ģ visi tādi un neviens nav vajadzīgs (izņemot, ļoti vajadzīgos) -nothing special...
-
Riebās kastu sadalījums -
Jā, tāds bija, un tagad arī tāds ir, tikai ar citādām izpausmēm.
-
Vot kas man ir gaajis secen, tas ir kastu sadaliijums... vai arii es to nepamaniiju...
-
Mācījos parastās mikrorajona skolās. Bija normāli gan skolotāji, gan ar klasesbiedriem normāli sadzīvoju. Savureiz kašķi gadījās, pārsvarā pamatskolas laikā, bet nekas diži nopietns. Es biju labā skolniece, ko uz mācību olimpiādēm vienmēr sūtīja. No rajona skolām uz visām olimpiādēm pārsvarā vieni un tie paši jaunieši gāja, ar dažiem biju pat sadraudzējusies. :)
Arī tagad uz klases un skolas salidojumiem ik pēc 5 gadiem eju.
Par augstskolu arī labas atmiņas, bet kontaktus uzturu tikai ar dažām draudzenēm. Pa visiem šiem gadiem pēc augstskolas beigšanas esmu tikai uz vienu salidojumu bijusi un arī tikai tāpēc, ka draudzene pierunāja.
-
hmmm, mikrorajonā nebiju pietiekami ilgi, lai aizdomātos par kastām, bet tur pārsvarā visi arī bija tā paša mikrorajona iemītnieki un vēl padomju laiki, nekāda baisā atšķirība jau tur būt nevarēja... ok izņemot pāris no klaji "nelabvēlīgām" ģimenēm...
1ģ. mans pofigisms pret apkārtējo rīcībām un emocijām laikam ir TIK neizmērojams, ka tādas īstas kastas, kgan tur bija gandrži tikai vai nu talanti, vai biezeņu bērni, nenovēroju. Jā bija bariņi, bet nu vnm jau draugi grupējas mazākos bariņos par 30... un bija vienpaši... Bet kā reiz tieši tur mērīšanos ar biezuma pakāpi reti varēja novērot. Ja nu vienīgi, kad pirmie mobilie tel. parādījās...
Hmm, iespējams, tieši tāpēc,ka visiem bija gana, lai par materiālo pusi atklāti neraizētos un varētu teikt,ka tas jau nav galvenais un laimi nenes :)
Turklāt labi audzinātie turīgie bērni no labaja'm ģimenēm, iespējams, bija tik labi audzināti, ka klaji uz ko tādu nenorādītu, pat ja kko tajā virzienā domāja.
Un jā, pēc 9. aizgāja daļa no tiem, kas tad vēl 1.ģ. bija nonākuši pēc mikrorajona principa, nevis ar iestājeksāmeniem (uz paralēlklasi eksāmeni bija, bet tur kopš mazotnes mācījušamies būtu jābūt galīgam durakam, sliņķim, pofigistam, vai gribošam tikt prom, lai tos nenokārtotu) ,lasi, vecāki dzīvoja centrā 90tajos ;) ....
-
Tagad droši vien daudzkas ir mainījies dēļ mobilo telefonu ēras. Bez iphona vai vismaz galaxy būsi lūzeris? Vai kā?
Tajos laikos tam 1am, kam vairākus gadus pirms citiem parādījās mobilais, paprāvs klucis un toreiz ar LMT drausmīgi dārgs... nebiaj jau vēl bez vecākiem, kam zvanīt... tikai iespēja to kluci nēsāt :D
Tagad tas droši vien ir ļoooti mainījies...
-
hmmm, bet bija tak vēl peidžeri -praktiski visiem. To ,ka tiem būtu bijusi jelkāda lietderība, gan neatceros...
IMO, peidžeri neizdzīvoja, jo aplams komunikācijas virziens...
-
Ļoti patika. It īpaši 9. un 10. klasē, mums bija superīgs kolektīvs. Un tad - traģēdija - 11. klasē mūsu B klase tika sadalīta uz pusēm A un C klasēs, aiz kam notika protesta akcija - mēs, 6 beibes, pašrocīgi izņēmām doķus un aizgājām uz citu skolu :) Vēl tagad nesaprotu, kā to pieļāva bez vecāku ziņas?
Bet 11. klase rezultātā bija mans vismīļākais skolas laiks (un audzinātājs vsp extra :) ).
-
Oi, man traki gāja...pirmajās klasēs garlaikojos un ņēmu līdzi grāmatas lasīšanai :) klasē draudzējos ar dažiem cilvēkiem, tie ari bija tādi...dīvaiņi.
Vēlāk bija vēl trakāk- nestājos komjaunatnē, un par to mani vazāja pa audzinošam pārrunām un sabojāja 8. klases raksturojumu...TIK briesmīgs laikam nebija nevienam :rofl: jāsaka godīgi, es biju lepna!
Un pēc 8. klases aizgāju uz krievu skolu. Tur bija tā neko, forši skolotāji, bet draudzējos vairāk ar paralēlklasi. No manas vidusskolas klases uzturu ciešus kontaktus ar vienu vienīgu cilvēku- sadarbojamies un tiekamies bieži. Lai gan skolas laikā nekādi baigie draugi nebijām.
Vispār, neapšaubāmi bija atvieglojums, aizejot uz augstskolu. Vēl jo vairāk, ka es studēju tālu no mājām- Ļeņingradā.
Bērniem bija ļoti jauka pamatskola, daži skolotāji bija vienkārši ģeniāli- un pie tam svarīgos priekšmetos- matemātikā, latviešu un angļu valodā. Vidusskola- ģimnāzija- tā neko, arī ir palikuši draugi no turienes. Tas jau bija jaunajos laikos, un mēs galīgi nebijām nodrošināti- bet manējie kaut kā mācēja sevi tā nostādīt, ka abi bija populāri savās klasēs un tīri labi ieredzēti no skolotājiem. Protams, kā vienmēr, meita bija kārtīgāka; puika- lielāks pofigists :)