Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Alstere 2015. gada 15. oktobris, 12:33:53
-
Tex, Tu savai potenciālajai nāvei arī spēj pieiet pragmatiski?
-
Tex, Tu savai potenciālajai nāvei arī spēj pieiet pragmatiski?
Neesmu tex, bet aiz kam ne?
Neviens nav mūžīgs. Tāda ir pasaules kārtība. Ar to es nesaku, ka karā apšaut un nospīdzināt līdz nāvei ir normāli. Bet tas, ka muša apēd drupatu, putns apēd mušu, kaķis apēd putnu, lapsa apēd kaķi un no lapsas līķa paēd mušas, ir normāli un pareizi.
Kamēr dzīvoju viena - atziņa "ārprāts, visi mirst!" jau bija kļuvis par "normāli, visi mirst, es arī kaut kad".
Tagad tuvākos 20 gadus ne pārāk gribētos atdot galus - sīči jāpalaiž pašpietiekamības stadijā. Atbildība par iesākto, tā teikt.
Un ne jau no nāves man ir bail - kas tur ko baidīties, gan jau karmu neesmu pārāk sačakarējusi -, bet no miršanas. Lai nav sāpīgi. Un lai nepaliek bērni svešiem audzināmi - tas vairs nav normāli.
-
Un ne jau no nāves man ir bail - kas tur ko baidīties, gan jau karmu neesmu pārāk sačakarējusi -, bet no miršanas.
Man atkal otrādī - par miršanu kā tādu nedomāju. Nē, nu protams, gribētos ātri un viegli, lai nav ilgi jāmocās, bet vairāk baida tā nezināmā nebūtība, kas sagaida. Un ļoti, ļoti - šķiršanās un visa tā zaudēšana, kam šaisaulē esmu pieķērusies...
-
Es kaut kā naivi ceu, ka man pietiks mazliet laika - tā ap 90 - izmēzt māju un atvadīties no visiem, kurus es vēl interesēšu. :D
-
No piedzimšanas nāktos pat vairāk baidīties -
kādā ģimenē nonāksi, vai dzīvi nesabojās jau bērnībā, bet mīlēs un lolos.
Nāvi uztveru kā būtisku dzīves sastāvdaļu.
-
Vot, man arī liekas, ka piedzimšana ir briesmīgāka...guli, nabags, savos sūdos, un tik pabļaut vien vari :cry:
-
Ja raugās fizioloģiski, tad vecumā arī var nākties tā gulēt un pat pabļaut nevarēt, ja kas.
-
Vot, man arī liekas, ka piedzimšana ir briesmīgāka...guli, nabags, savos sūdos, un tik pabļaut vien vari :cry:
Beigās reizēm nav savādāk... :(
Vienīgā atšķirība - vecumgalā tu brīžiem apzinies, ka esi sūdos līdz padusēm un kādam tas būs jātīra, kamēr zīdainībā apjaut tikai to, ka kaut kas nav īsti patīkami.
-
Nu, vecumdienās tu vari apcerēt aizgājušo un nākošo dzīvi, domās no galvas skaitīt dzejoļus un dziedāt operas ārijas, lūgt Dievu...ko tik vēl ne. A kā zīdainis- tikai cerēt, ka tā sieviete trāpījusies adekvāta un neizmetīs tevi miskastē, kad kārtējo reizi esi aptaisījies.
-
Nu, vecumdienās tu vari apcerēt aizgājušo un nākošo dzīvi, domās no galvas skaitīt dzejoļus un dziedāt operas ārijas, lūgt Dievu...ko tik vēl ne. A kā zīdainis- tikai cerēt, ka tā sieviete trāpījusies adekvāta un neizmetīs tevi miskastē, kad kārtējo reizi esi aptaisījies.
Reklāmas bukletu aizver! :D
Tie večuki, kas paralizēti jau pāris gadus guļ gultā, atkarīgi no līdzcilvēku žēlastības, ar izgulējumiem un bez cerībām, bet pie saprašanas, nudien laimē dzied operu ārijas un filozofē...
-
Tie večuki, kas paralizēti jau pāris gadus guļ gultā, atkarīgi no līdzcilvēku žēlastības, ar izgulējumiem un bez cerībām, bet pie saprašanas, nudien laimē dzied operu ārijas un filozofē...
Attieksmes jautājums. Un, protams, ir vērts parūpēties, lai tavs rumpis vismaz nesver 150 kg, kad tas brīdis pienāks.
-
Nja, domas par un ap ... Veļu laiks pietuvojies...
-
Lidkaķi, par to nu gan nav vērts rūpēties
-
Vot, man arī liekas, ka piedzimšana ir briesmīgāka...guli, nabags, savos sūdos, un tik pabļaut vien vari :cry:
apziņa nav muļķe. Vismaz es no tā perioda pilnīgi neko neatceros. Vsp neko. Soooo...
Bērni vsp daudz ko vieglāk panes. Arī slimības un operācijas u.t.t.
-
Jā, nu es atkal atceros sevi no ļoti agras bērnības, pirms diviem gadiem...atceros to stulbo sajūtu, ka tu, cilvēks, nevari tā izteikties, lai tevi saprot...un, ja arī saprot, tāpat neņem galvā :)
-
Lidkaķi, par to nu gan nav vērts rūpēties
Vai ne, Beton, un tad paņirgt no mākoņa maliņas, kā šie tevi tur elsdami, pūsdami un lamādamies mēģina dabūt līdz kapam :rofl:
-
īsti ņepoņal tēmas uzstādījumu... bet vados no virsraksta...
esmu mēģinājusi vērt vaļā nāves tēmas citos forumos....kur itkā lielāka atsaucība gaidāma...
BeT ..skic ir viens ...šī ir tēma par ko ļaudis nerunā..vismaz es uz saviem jautājumiem atbildes nesaņēmu... nu, gandrīz nesaņēmu...
sapratu vienu- domā pati :)
Ja teikšu ,ka nedomāju par nāvi katru dienu,tad melošu...
Ja teikšu,ka nebaidos no nāves atkal melošu...
Esmu kkādā procesā...
aaaapar ko vispar saruna :confused: :confused:
-
No otras puse, ko tad lai ļaudis tur īpaši runā...
1) Visi reiz mirs. Jautājums tikai kurš kad un kā...
2) Neviens nezina (kas kkam tic, kas nē), kas būs pēc tam.
Un vrb visgrūtāk pieņemt tieši to, ka pēc tam nebūs nekas. Kkādas pēdas: atmiņas, mantas, bērni u.t.t būs palikušas pārējiem vēl kādu laiciņu un viss.
Clv domas, jūtas, pieredze u.t.t. apkārtējiem (ar atsevišķiem izņēmumiem) nav īpaši svarīgas vai vajadzīgas, jau indivīdam dzīvam esot. Kāpēc, lai pēc tam tās tādas kļūtu? Nekļūs.
-
Man laikam lielaakaa baile par to, lai nenaakas mirt ilgi un saapiigi. Par to, kas peec naaves... to jau neviens nezin. Bet man taa diivaini. Kopsh dziivoju Itaalijaa, uz sho saaku raudziities mieriigaak. Vismaz muusu pusee ljauzhus zemee nerok. te gjimenes kapellajs cienjaa. Atkariibaa no rociibas - vienkaarshaakas vai shikaakas. Vieteejie sakak, ka cilveekam ir divas maajas. Viena dziivei, otra peec tam, kur visi radi paliek kopaa. Un pret muuzha maaju taa arii izturas, it kaa taas iemiitnieki veel joprojaam buutu starp mums. Muusu kapellaa viss marmoraa, spiid un laistaas. Pagaidaam gan tikai chetri iemiitnieki - viira vecvecaaki un teetis. Un shovasar pievienojaas viira maatesmaasa. Un radi taa vien runaaja, ka nu jau vinju kompaanijaa buus veel viens, kaut nu visi labi sadziivotu. Domaajam pat saules bateriju uz kapellas jumta uzlikt, lai vinjiem vienmeer gaish... Taa diivaini skan, bet...
-
Lynx...nuu es ceru/pieļauju,ka tas otra pēc tam ir tā simboliski domāts... :confused: vispar jau kapellas laikam ir vairakam tautām..mūsu pasu baroniem tak bija ..sesenākos laikos..
aaa itāļi kā glabā, tajaas kapellās,ja saki,ka nerok? pelnus, urnas??? man nav nejausmas...?
mani piemeram mulsina,kad saka ..jaaiziet pie taa un taa uz kapiem... un tad nezinu vai ļautiņš to domā tā simboliski... vai patiesi pieņem,ka tas kāds ir tur zemē un basta.
par sevi esmu stingri nolēmusi,ka nebūs man tādas vietas uz kurieni kādam jaiet pie manis....
vainu pienems,ka esmu augša,gaisa un visur..ja nē tad lai nav nemaz un nekur... nekada aukstā zemē pie tārpeļim nebūšu vis... :bird:
-
Es laikam par nāvi tik ļoti nepiedomāju. Apzinos, protams, ka tas pienāks, bet ticu reinkarnācijai un kaut kā vairāk sliecos nāvi uztvert kā atbrīvošanu un vienlaikus jaunu iespēju.
-
Mani patiesi no nāves nav bail, biedē miršanas process.
Sastapti cilvēki, kuri NĀVI izmisīgi gaidījuši kā atbrīvotāju no ciešanām,
un no rīta modušies ar smagu vilšanos, ka NĀVE tā arī nav pagodinājusi.
Tāpat vecie cilvēki, kuriem visi vienaudži, draugi, dzivesbiedri sen jau kā tajā saulē,
neskatoties uz to ka mīļoti un aprūpēti domā, ka NĀVE tos piemirsusi.
Atceros, mana Vecome arī gatavojās aiziešanai un un Nāvi jokojot sauca par draudzeni,
kura kavē randiņu.
-
Par teemu. Pirms gadiem diviem nomira sirms kungs, kursh no mana viirateeva vadiitaas celtnieciibas brigaades bija peedeejais shaj saulee palicis. Vinja sieva beerees ar asarraam aciis( ne izmisuma) teica, ka nu vinji visi tur augshaa klaaj lielu galdu un svin atkalapvienoshanos
-
Precīzāks formulējums/konteksts manis vakar rakstītajam: rietumu frontē bez pārmaiņām.
-
Vispār cilvēkam attieksme pret dzīvi/nāvi kardināli mainās, kad nākas izkāpt no pierastā dīvāniņa - pēc slimībām, katastrofām, avārijām, ugunsgrākiem, kara. Ne velti afgāņos pabijušajiem ir, maigi izsakoties, dīvaina domāšana. Pazīstu pēcavārijniekus, kas ir ļoti mainījušies. Tā dīvānspilvenu teoretizēšana ir tikai teorija. Līdz satiksi teorijas objektu. Un tikai tad reāli zināsi, ko tu par to domā un kā rīkojies kritiskā situācijā.
Un vēl. Nāve no nāves atšķiras. Kardināli cita attieksme ir tantei 90 gadu vecumā, kam pat mazbērni izauguši un mazmazbērni jau tik tāli, ka vairs lāgā neinteresē, visi draugi jau pie Pētera, visi darbi izdarīti, no piedzēruša traktorista sabraukta trīsdesmitgadnieka, kuram bērni mazi, māja pusbūvēta, darbs gaida un sieva mīlējama.
-
negaidīta, ātra, bez mokām nāve nebaida
bet, ja ilga, mokoša, ar aparātiem, tas ir elpošanas utml, tad tāda perspektīva laba neliekas. kā arī, ja nu nāves brīdī neviena nav blakus, kas patur aiz rokas un čukst ausī mierinošus vārdus, pieņemu, ka arī diez kas nav. ir doma uzrakstīt, nu tipa living will, kur būtu norādīts, lai dzīves pagarināšanai netiktu izmantoti nekādi aparāti utml., ja tas ilgstošā nākotnē nenozīmē dzīves kvalitātes uzlabošanos. bet mazliet baida, jo tas ir kā aicināt nāvi pie sevis, tipa nāc, man jau living will ir gatavs. māņticīgi zinu.
citreiz iedomājos, kā būs, kad manis nebūs. pēc mirkļa saprotu, ka bez manis jau pasaule neapstāsies. nekas neapstāsies.
-
Tā sanācis, ka nācies būt klāt pēdējā brīdī vairākiem dažāda vecuma cilvēkiem.
Rokas turēšana, mierinoša čukstēsana... tā mirst filmās.
Nāves brīdī cilvēks ir viens ar fiziolģiju un savām izjūtām.
Blakus esošie maz interesē, lai neteiktu nemaz.
-
Tā sanācis, ka nācies būt klāt pēdējā brīdī vairākiem dažāda vecuma cilvēkiem.
Rokas turēšana, mierinoša čukstēsana... tā mirst filmās.
Nāves brīdī cilvēks ir viens ar fiziolģiju un savām izjūtām.
Blakus esošie maz interesē, lai neteiktu nemaz.
arī ir būts klāt daudziem nāves brīdī, un daudzi bieži ir nemierīgi, savā veidā izmisuši, bailes sitas cauri izmisumam. protams, ja ir morfija komā, tad tas viss ir apslāpēts. būt kaut cik pie samaņas un sajēgas savā nāves brīdī un vienam ar savām izjūtām, nav nekas patīkams.
-
Nu,tas varbūt,ja kādu brīdi pirms . Man māsīca pat lūdza māti izvest no istabas lai netraucē
-
Tā dīvānspilvenu teoretizēšana ir tikai teorija. Līdz satiksi teorijas objektu. Un tikai tad reāli zināsi, ko tu par to domā un kā rīkojies kritiskā situācijā.
Un vēl. Nāve no nāves atšķiras. Kardināli cita attieksme ir tantei 90 gadu vecumā, kam pat mazbērni izauguši un mazmazbērni jau tik tāli, ka vairs lāgā neinteresē, visi draugi jau pie Pētera, visi darbi izdarīti, no piedzēruša traktorista sabraukta trīsdesmitgadnieka, kuram bērni mazi, māja pusbūvēta, darbs gaida un sieva mīlējama.
Ko es darīšu kritiskā situācijā zinu: kritīšu panikā un cerēšu, ka kāds to situāciju nokops :D
Ar tiem 90 arī ir visādi. Arī netālu no simta ar visiem draugiem pie Pētera, izaugušiem, cik nu no tiem izauga, bērniem un mazbērniem tik un tā var baidīties un negribēt mirt...
-
Gadījums no dzives.
Mātes kolēģe,varētu pat teikt draudzene, ļoti interesanta personība.
Vienmēr deklarēja, ka nevēlas dzīvot ilgāk par 75 gadiem, negrib būt veca, nespēciga,utt.
75tajā dzimšanas dienā uzrīkoja jestru ballīti, bija dzīvā mūzika, lustīgi.
Pēc ballītes visu bija nokārtojusi, traukus nomazgājusi, grīdas uzmazgājusi.
Un viss otrā rītā tā arī nepamodās.
Kas tas ir- nejaušība?, ieprogrammēšana?, spēja pārvaldīt savu fizioloģiju?
miršanas apliecībā minēts šķiet bija infarkts vai kas tml..
-
Šī jau ir konkrēta programma. Darbojas, ja nolemts pa īstam, cieši un no sirds tam ticot.
-
A varbūt klusībā saēdās kādas drapes?
-
Nē, drapes nebija, sirds.
-
...citreiz iedomājos, kā būs, kad manis nebūs. pēc mirkļa saprotu, ka bez manis jau pasaule neapstāsies. nekas neapstāsies.
It kā jau vienmēr to esmu zinājusi, bet tā - abstrakti teorētiski, taču reiz izbaudīju sajūtu līmenī, kad pabiju situācijā, kas varēja beigties visādi... Bijusi 10cm vairāk pa kreisi, visticamāk, cauri būtu ar mani, nejauši, nejēdzīgi un muļķīgi. Un kas? Da absolūti it nekas - turpinātos tā pati brīnumjaukā vasaras diena un itin nekas pasaulē nebūtu pārmainījies... Tobrīd visai šokējoša atklāsme...
-
Nē, drapes nebija, sirds.
baigi jau nu kāds tantuku vienu mājās pārbaudīja... IMO, lai paliek "nezināms cēlonis"... Tā ir kriminālpolicijas klasika. Kāpēc nomira? Apstājās sirds. Lieta izbeigta. A no kā tā sirds stāties sadomāja, to neviens i neizmeklē.
Piem, tās visai vnk receptes, ko inešuks toksikoloģijas sakarā agrāk pieminēja i nemeklētu kundzītei, kas 1a mājās bez vardarbīgas nāves pazīmēm. Da kas viņu vsp uz sekciju sūtīja, ja durvis nav uzlauztas, vardarbības nav?...
-
Visi aiziet, tas nav nekas neparasts vai drausmīgs. Esmu bezgala pateicīga, ka biju klāt savu divu vismīļāko ģimenes locekļu aiziešanas brīdī, varēju turēt pie rokas un mierināt. Zinājām, ka aiziet un arī paši juta. Redzēju, ka bailes, kam gan nebūtu. Neatceros, ko teicu, bet pēc acīm varēja saprast, ka dzird. Arī rokas spiedienu atceros. Arī to, ka tai nakti, kad aizgāja omis, viņa atnāca man sapnī un es pēc viņas acīm, sapratu, ka nu ar viņu viss ir labi, pamodos no tā, ka mammucis, kas mani nomainīja pie omes gultas, zvanīja ātrajiem - omis bija aizgājis.Tagad viņi abi kopā - omis un tēvs, jau 26 gadus. Man ir neticami laimējies piedzimt fantastisku cilvēku ģimenē, bet ne par to stāsts. Vakar bija svecīšu vakars un aizvien jūtu, ka mēs esam vienā ģimenē un kopā un arī to, ka viss ir labi, jo tāda ir lietu kārtība. Un arī pašai vairs nav bailes. Kaut kā tā.
Bet par aiziešanu, bija nesen piedzīvots. Kādā pazīstamā ģimenē, nevis apkārtējie, bet gan pats mammucis aizejot visus mierināja. Tā dīvaini liekas, ne? Un tad nākošajā dienā, meklējot memmuča pasi, atrada tajā "tehniska rakstura testamentu", kurā mammucis bija atkal parūpējies par palicējiem. Tajā bija viss: kur atrodas visi mājas dokumenti; kur mājās skaidrā nauda un visas atslēgas; bankas kartes paroles; telefoni, kam vajadzētu paziņot par aiziešanu; pat @-paroles un e-bankas paroles. Un pašās beigās, kaut kas ļoti mīļš, neatceros vārds vārdā, bet kaut kas,- Lai jums veicās, es jūs pieskatīšu. Nezinu, man liekas, tā ir perfekta aiziešana.
-
Es arī ne nu gluži nāves gadījumam, bet ja nu insults vai kas...ptu, ptu, ptu.
Ir uzrakstīta vienam no dēliem universālpilnvara un visi kodi/paroles uzrakstīti.
-
Mums ir kapu kultuura, bet nav mirshanas kultuuras... dziivu nobaaziis sazin kur prom no aciim, a peecaak gadu ik dienas uz kapiem skraidiis un smiltiis ornamentus ziimees...
-
Kad esmu ģībusi, zinu, ka negribējās atjēgties, tik forši bija tai nemaņā.
Kad mostos, domāju - cik labi bija miegā(tā pati nāve vien ir).
Mani visvairāk biedē, ka manis nebūs nekad, kad par to iedomājos....labāk nedomāju....
Pats nāves brīdis manuprāt būs kkas skaists, domāju, ka tā arī ir, ne pirms tam, bet pats tas mirklis.
Nekad-nekad es nebūšu es pati, es - cilvēks, tas baida un šo apziņu nemierina, ka būšu debesīs vai atomos vai pārdzimšu vai vēl visas teorijas.
Brīnos, ka ierakstījos šajā tēmā, tā ir ļoti traumatiska man.
-
Gadījums no dzives.
Mātes kolēģe,varētu pat teikt draudzene, ļoti interesanta personība.
Vienmēr deklarēja, ka nevēlas dzīvot ilgāk par 75 gadiem, negrib būt veca, nespēciga,utt.
75tajā dzimšanas dienā uzrīkoja jestru ballīti, bija dzīvā mūzika, lustīgi.
Pēc ballītes visu bija nokārtojusi, traukus nomazgājusi, grīdas uzmazgājusi.
Un viss otrā rītā tā arī nepamodās.
Kas tas ir- nejaušība?, ieprogrammēšana?, spēja pārvaldīt savu fizioloģiju?
miršanas apliecībā minēts šķiet bija infarkts vai kas tml..
Dievīga nāve! Šitā es arī gribētu aiziet.
Man ir ļoti bail no nāves kā no nezināma procesa (bail, ka būs mokas, sāpes utt.), bet absolūti nav bail no nāves kā no notikuma. Gandrīz esmu pārliecināta, ka īstā elle ir šeit, zemes virsū, bet TUR beidzot būs MIERS. Kā apnicis šīs pasaules haoss... apnicis diendienā pūlēties saglabāt mieru un stutēt to savu mazo harmonijas būdelīti... cik pa dienu uzcel, tik velns pa nakti nojauc - kā teikās... Sīzifa darbs...
-
... Gandrīz esmu pārliecināta, ka īstā elle ir šeit, zemes virsū, bet TUR beidzot būs MIERS. Kā apnicis šīs pasaules haoss... apnicis diendienā pūlēties saglabāt mieru un stutēt to savu mazo harmonijas būdelīti... cik pa dienu uzcel, tik velns pa nakti nojauc - kā teikās... Sīzifa darbs...
Reizēm pieķeru sevi pie tamlīdzīgām domām, kad mana harmonijas būdelīte draud sagāzties kā tā trīs sivēntiņu būvētā no vilka spiediena. Bet pārsvarā tomēr gribu vēl būt šeit, uz šīs grēcīgās zemītes, un negribu to pamest, kaut kā cerot un ticot, ka manam mūžam vēl pietiks harmonijas :)