Cilvēks un nāve (nodalīts no Cammas tēmas)

[flyingcat]

Lidkaķi, par to nu gan nav vērts rūpēties

Vai ne, Beton, un tad paņirgt no mākoņa maliņas, kā šie tevi tur elsdami, pūsdami un lamādamies mēģina dabūt līdz kapam

[mellene88]

īsti ņepoņal tēmas uzstādījumu... bet vados no virsraksta...

esmu mēģinājusi vērt vaļā nāves tēmas citos forumos....kur itkā lielāka atsaucība gaidāma...
BeT ..skic ir viens ...šī ir tēma par ko ļaudis nerunā..vismaz es uz saviem jautājumiem atbildes nesaņēmu... nu, gandrīz nesaņēmu...
sapratu vienu- domā pati

Ja teikšu ,ka nedomāju par nāvi katru dienu,tad melošu...
Ja teikšu,ka nebaidos no nāves atkal melošu...

Esmu kkādā procesā...
aaaapar ko vispar saruna 

[tex]

No otras puse, ko tad lai ļaudis tur īpaši runā...
1) Visi reiz mirs. Jautājums tikai kurš kad un kā...
2) Neviens nezina (kas kkam tic, kas nē), kas būs pēc tam.
Un vrb visgrūtāk pieņemt tieši to, ka pēc tam nebūs nekas. Kkādas pēdas: atmiņas, mantas, bērni u.t.t būs palikušas pārējiem vēl kādu laiciņu un viss.
Clv domas, jūtas, pieredze u.t.t. apkārtējiem (ar atsevišķiem izņēmumiem) nav īpaši svarīgas vai vajadzīgas, jau indivīdam dzīvam esot. Kāpēc, lai pēc tam tās tādas kļūtu? Nekļūs.

[Lynx]

Man laikam lielaakaa baile par to, lai nenaakas mirt ilgi un saapiigi. Par to, kas peec naaves... to jau neviens nezin. Bet man taa diivaini. Kopsh dziivoju Itaalijaa, uz sho saaku raudziities mieriigaak. Vismaz muusu pusee ljauzhus zemee nerok. te gjimenes kapellajs cienjaa. Atkariibaa no rociibas - vienkaarshaakas vai shikaakas. Vieteejie sakak, ka cilveekam ir divas maajas. Viena dziivei, otra peec tam, kur visi radi paliek kopaa. Un pret muuzha maaju taa arii izturas, it kaa taas iemiitnieki veel joprojaam buutu starp mums. Muusu kapellaa viss marmoraa, spiid un laistaas. Pagaidaam gan tikai chetri iemiitnieki - viira vecvecaaki un teetis. Un shovasar pievienojaas viira maatesmaasa. Un radi taa vien runaaja, ka nu jau vinju kompaanijaa buus veel viens, kaut nu visi labi sadziivotu. Domaajam pat saules bateriju uz kapellas jumta uzlikt, lai vinjiem vienmeer gaish...  Taa diivaini skan, bet...

[mellene88]

Lynx...nuu es ceru/pieļauju,ka tas otra pēc tam ir tā simboliski domāts... vispar jau kapellas laikam ir vairakam tautām..mūsu pasu baroniem tak bija ..sesenākos laikos..
aaa itāļi kā glabā, tajaas kapellās,ja saki,ka nerok? pelnus, urnas??? man nav nejausmas...?

mani piemeram mulsina,kad saka ..jaaiziet pie taa un taa uz kapiem... un tad nezinu vai ļautiņš to domā tā simboliski... vai patiesi pieņem,ka tas kāds ir tur zemē un basta.

par sevi esmu stingri nolēmusi,ka nebūs man tādas vietas uz kurieni kādam jaiet pie manis....
vainu pienems,ka esmu augša,gaisa un visur..ja nē tad lai nav nemaz un nekur... nekada aukstā zemē pie tārpeļim nebūšu vis...

[Betons]

Es laikam par nāvi tik ļoti nepiedomāju. Apzinos, protams, ka tas pienāks, bet ticu reinkarnācijai un kaut kā vairāk sliecos nāvi uztvert kā atbrīvošanu un vienlaikus jaunu iespēju.

[tuk]

Mani patiesi no nāves nav bail, biedē miršanas process.
Sastapti cilvēki, kuri NĀVI izmisīgi gaidījuši kā atbrīvotāju no ciešanām,
un no rīta modušies ar smagu vilšanos, ka NĀVE tā arī nav pagodinājusi.
Tāpat vecie cilvēki, kuriem visi vienaudži, draugi, dzivesbiedri sen jau kā tajā saulē,
neskatoties uz to ka mīļoti un aprūpēti domā, ka NĀVE tos piemirsusi.
Atceros, mana Vecome arī gatavojās aiziešanai un un Nāvi jokojot sauca par draudzeni,
 kura kavē randiņu.

[Lynx]

Par teemu. Pirms gadiem diviem nomira  sirms kungs, kursh no mana viirateeva vadiitaas celtnieciibas brigaades bija peedeejais shaj saulee palicis. Vinja sieva beerees ar asarraam aciis( ne izmisuma) teica, ka nu vinji visi tur augshaa klaaj lielu galdu un svin atkalapvienoshanos

[tex]

Precīzāks formulējums/konteksts manis vakar rakstītajam: rietumu frontē bez pārmaiņām.

[Trix]

Vispār cilvēkam attieksme pret dzīvi/nāvi kardināli mainās, kad nākas izkāpt no pierastā dīvāniņa - pēc slimībām, katastrofām, avārijām, ugunsgrākiem, kara. Ne velti afgāņos pabijušajiem ir, maigi izsakoties, dīvaina domāšana. Pazīstu pēcavārijniekus, kas ir ļoti mainījušies. Tā dīvānspilvenu teoretizēšana ir tikai teorija. Līdz satiksi teorijas objektu. Un tikai tad reāli zināsi, ko tu par to domā un kā rīkojies kritiskā situācijā.


Un vēl. Nāve no nāves atšķiras. Kardināli cita attieksme ir tantei 90 gadu vecumā, kam pat mazbērni izauguši un mazmazbērni jau tik tāli, ka vairs lāgā neinteresē, visi draugi jau pie Pētera, visi darbi izdarīti, no piedzēruša traktorista sabraukta trīsdesmitgadnieka, kuram bērni mazi, māja pusbūvēta, darbs gaida un sieva mīlējama.

[true detective]

negaidīta, ātra, bez mokām nāve nebaida
bet, ja ilga, mokoša, ar aparātiem, tas ir elpošanas utml, tad tāda perspektīva laba neliekas. kā arī, ja nu nāves brīdī neviena nav blakus, kas patur aiz rokas un čukst ausī mierinošus vārdus, pieņemu, ka arī diez kas nav.  ir doma uzrakstīt, nu tipa living will, kur būtu norādīts, lai dzīves pagarināšanai netiktu izmantoti nekādi aparāti utml., ja tas ilgstošā nākotnē nenozīmē dzīves kvalitātes uzlabošanos. bet mazliet baida, jo tas ir kā aicināt nāvi pie sevis, tipa nāc, man jau living will ir gatavs. māņticīgi zinu.
citreiz iedomājos, kā būs, kad manis nebūs. pēc mirkļa saprotu, ka bez manis jau pasaule neapstāsies. nekas neapstāsies.

[tuk]

Tā sanācis, ka nācies būt klāt pēdējā brīdī vairākiem dažāda vecuma cilvēkiem.
Rokas turēšana, mierinoša čukstēsana... tā mirst filmās.
Nāves brīdī cilvēks ir viens ar fiziolģiju un savām izjūtām.
Blakus esošie maz interesē, lai neteiktu nemaz.

[true detective]

Tā sanācis, ka nācies būt klāt pēdējā brīdī vairākiem dažāda vecuma cilvēkiem.
Rokas turēšana, mierinoša čukstēsana... tā mirst filmās.
Nāves brīdī cilvēks ir viens ar fiziolģiju un savām izjūtām.
Blakus esošie maz interesē, lai neteiktu nemaz.

arī ir būts klāt daudziem nāves brīdī, un daudzi bieži ir nemierīgi, savā veidā izmisuši, bailes sitas cauri izmisumam. protams, ja ir morfija komā, tad tas viss ir apslāpēts.  būt kaut cik pie samaņas un sajēgas savā nāves brīdī un vienam ar savām izjūtām, nav nekas patīkams. 

[tuk]

Nu,tas varbūt,ja kādu brīdi pirms . Man māsīca pat lūdza māti izvest no istabas lai netraucē

[tex]

Tā dīvānspilvenu teoretizēšana ir tikai teorija. Līdz satiksi teorijas objektu. Un tikai tad reāli zināsi, ko tu par to domā un kā rīkojies kritiskā situācijā.


Un vēl. Nāve no nāves atšķiras. Kardināli cita attieksme ir tantei 90 gadu vecumā, kam pat mazbērni izauguši un mazmazbērni jau tik tāli, ka vairs lāgā neinteresē, visi draugi jau pie Pētera, visi darbi izdarīti, no piedzēruša traktorista sabraukta trīsdesmitgadnieka, kuram bērni mazi, māja pusbūvēta, darbs gaida un sieva mīlējama.

Ko es darīšu kritiskā situācijā zinu: kritīšu panikā un cerēšu, ka kāds to situāciju nokops
Ar tiem 90 arī ir visādi. Arī netālu no simta ar visiem draugiem pie Pētera, izaugušiem, cik nu no tiem izauga, bērniem un mazbērniem tik un tā var baidīties un negribēt mirt...