Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Nomade 2015. gada 26. oktobris, 21:20:16
-
Kā sapratāt, ka un kad jāšķiras? Tad, ja nav gājienu pa kreisi, nav krāpšanas.
Ko darīt, ja apkārtējie saka vienu (bet, ok, tā viņu personiskā pieredze, no kuras jāabstrahējas), prāts otru, bet sirds vēl ko citu? Līdz šim prāts man bijis stiprā puse, un sirds bez prāta pieslēgšanas iedarbojies tikai uz bērniem. Bet, kā, pieņemot tādu vai citādu lēmumu, saprast, ka nepieļauju kļūdu? Varbūt šitāda funktierēšana ir pārejoša? Ja tā, kādai vajadzētu būt atskaitei - mēnesis, pusgads, gads, trīs gadi?
-
Man bija tā, ka noguru strīdēties, pārliecināt, vilkt un samierināties. Iztēlojos, kā būtu dzīvot bez viņa...o, nemaz nebūtu slikti! Tālākais- tehniski jautājumi.
Labi palīdz iztēloties, ka esi jau šķīrusies- ko tu darītu, kur ietu, kā viss ap tevi notiktu. Ja jūti enerģijas pieplūdumu- drīzāk jāšķiras. Ja viss sāk likties bezjēdzīgs bez viņa- jāizlīgst.
-
Hm, es leemumu esmu pienjeemusi (nu, pienjeemusi un realizeejusi) tikai vienreiz... bet peec nepilna gada jau nav gruuti... kad saproti, ka labaak gribi buut kur citur, ko tur vairs...
2x citaas reizees apsveeru, jo finisha taisne bi klaat, bet realizeet pashrociigi nesanjeemos... taa bija kljuuda ;)
-
[Savlaicīga] šķiršanās ir kā skapja tīrīšana- drusku žēl, bet vairāk atvieglojums :rofl:
Ja briesmīgi žēl- par agru. Ja pat nav vairāk atvieglojuma, tikai naids- par vēlu.
-
Tad, kad sāku domāt "varētu tak viņš nosisties avārijā - ij mani pažēlos, ij problēma atrisināta. Pat mašīnu tam nežēlotu", jo tieši tā: "apkārtējie saka" tāds jauks puisītis, neko sliktu nedara, kāpēc jāšķiras. Tikai viss iet tukšgaitā un lēnām virzās uz strupceļu. Bezcerīgi noguru no bezizejas, no atbildības uzņemšanās par visu, no Kristīnisma, no nerēķināšanās ar otru.
Nav jāmāca meitām padevība, bezgalīga piedošana, iecietība, sevis laušana, ka tik bikses blakus. Tas ir visnožēlojamākais un visdestruktīvākais modelis.
Un jā:
Iztēlojos, kā būtu dzīvot bez viņa...o, nemaz nebūtu slikti! Tālākais- tehniski jautājumi.
Labi palīdz iztēloties, ka esi jau šķīrusies- ko tu darītu, kur ietu, kā viss ap tevi notiktu. Ja jūti enerģijas pieplūdumu- drīzāk jāšķiras. Ja viss sāk likties bezjēdzīgs bez viņa- jāizlīgst.
Tiesa - tad bijām ne precējušies, ne ar bērniem, ne ar mantu. Tad viegli. Paldies par visu labo, bet kopdzīve ir beigusies.
-
...Tikai viss iet tukšgaitā un lēnām virzās uz strupceļu. Bezcerīgi noguru no bezizejas, no atbildības uzņemšanās par visu...
Tas tā, it kā par mani būtu pateikts....
Kad izšķīrāmies, man tika jautāts - vai viņš tev dzēra? Nē. Vai pie citām vazājās? Nē. Vai nestrādāja, uz darbu negāja? Nē, gāja. Nu bet ko tad VĒL tu gribi??!!
A biju nogurusi no tās nastas. Es pat negaidu, lai vīrietis būtu balsts - kā nebūt pati stāvu, bet būt par nastas nesēju - tas ir par daudz no manis gribēts.
-
Pati biju pārsteigta, cik atvieglota jutos pēc šķiršanās, lai gan man arī bija klasiskais variants, kas "nedzēra, pa kreisi nelaida, uz darbu gāja". Toties gribēja būt vienīgais noteicējs ģimenē un nespēja samierināties, ka man varētu būt citas iešanas un darīšanas ārpus ģimenes.
Bet tas bija sen. :)
-
esmu tik daudz x šķīrusies,ka nebūs no manis padomdevējs...
tā ir katra paša, individuālā mācība...vai mocība...
-
Reiz bija saruna ar vīrieti, kurš ntās reizes šķīries.
Uz manu “stulbo“ -nomācošs un nepatīkams process,
sekoja- pirmā, jā, pēc tam jau pierod, nav tik traki.
Jāpiebilst, ka vīrietis visu, VISU atstāja sievietei un materiāli vienmēr sāka no nulles.
-
Šķiršanās process ir iziets jau sengadus atpakaļ.Bet līdz pat šaidienai nespēju saprast sava bijušā vīra loģiku(vai stulbumu?).
Bija viņam jau labu laiku viņam cita sieviete,pie kuras gan piestaigāja,gan vēlāk arī dzīvojās pat vairākas dienas pēc kārtas-ar iemeslu,ka jābrauc te uz laukiem pie vecākiem,te pie brāļa un hvz kur tik nē.Par šo stāvokli zināja visi-gan es,gan vīra radi,gan darbabiedri un kaimiņi.
Tad kāpēc šis vīrietis muļļājās un nepateica man to vienīgo frāzi''zini,esmu iemīlējis citu un iešu prom''?Vai tiešām viņš turēja mani par tādu muļķi,kas neko nezin,neko nejūt un nesaprot?Kāda mārrutka pēc viņš gaidīja,kad man piegriezīsies un es viņu atbrīvošu no savas klātbūtnes?Jā ,šķiršanos tiešām iesniedzu es,man tāda dzīve kļuva jau pat pazemojoša,un pēc tam vīrs momentā aizgāja dzīvot pie nākamās.
Ar iemeslu-es no viņa izšķīros,ko tad lai citu viņš lai būtu darījis.
Vīrieša loģika????
-
nespēja samierināties, ka man varētu būt citas iešanas un darīšanas ārpus ģimenes.
Tu ar to samierinātos tā pilnīgi brīvi? Kur būtu robeža?
-
Kamon, normaali (pa manam) cilveekiem ir shtelles aarpus attieciibaam/gjimenes...
-
Jap, tieksme kontrolēt liecina par paša problēmām.
-
Kamēr atrod balansu starp ģimeni un personiskajām ārpusģimenes lietām, ir o.k. Bet ja vairāk ir prom no ģimenes nekā ar to kopā? Jautājums ir par robežu - ciktāl ir o.k., kad tas kļūst traucējoši?
-
Es par tiem precedentiem, kad 1% ir par daudz... preteejie manaa tieshajaa redzeslokaa nav sanaakushi...
-
Tu ar to samierinātos tā pilnīgi brīvi? Kur būtu robeža?
Zini, man toreiz gribējās kādreiz pēc darba pa veikaliem vienai pastaigāt vai ar draudzenēm satikties. Bez vīra. Bet vīra uzstādījums bija, ka visur jāiet kopā. Vienreiz tā aizgājām, viņš koķetēja ar manām draudzenēm, bet es sēdēju kā tāda muļķe. A veikalā viņa parastais teksts bija, ka es tāpat esmu smuka un man neko vairāk nevajag.
Ai, negribu to vairs atcerēties.
-
Labi ka Tev pietika prāta un spēka.
Privātipasnieciskums tas laikam ir tas, ko es arī neciestu. Kaut kā man ari galva uz pleciem.
-
Kā sapratāt, ka un kad jāšķiras? Tad, ja nav gājienu pa kreisi, nav krāpšanas.
Šķiršanās katra ir citādāka. Esmu pārtraukusi normālas attiecības. Un ilgi dzīvojusi destruktīvās.
man vismaz prāts attiecībās neko labi nedarbojas, nu, zināt, kā tur Blaumanis teica.
-
Piedod, Nomade, bet Tu diezgan daudz te raksti un no Tevis rakstītā var secināt, ka jums sen vairs nav nekādas laulības, visvairāk jau tāpēc, ka ar savu kordziedātāju un ķiršu lasītāju esat katrs savā valstī un kopā esat vien mēnesi vai divus gadā, tik smalki neatceros. Ja kkādu iemeslu dēļ Tev gribas nokārtot papīrus, tad vnk jānokārto.
Pati neesmu šķīrusies, jo nekas labāks nav pagadījies, kā arī viena nespētu dzīvot materiāli un līdz ar to nav jau tik plikai un nabagai kur iet. Varbūt, ja šo 2 iemeslu nebūtu, kas zina..
-
Nja
-
Zini, es vēl vienu praktisku lietu gribu pateikt: kamēr sieviete runā, vīrietis neklausās. Viņa runā- tātad viņai no manis kaut ko vēl vajag- tātad var neklausīties- nekur viņa neliksies. Viņi mūs pamana tikai tad, kad klusējot tiek pieņemts un dzīvē izvests lēmums. Tad, kad sieviete ir iesniegusi papīrus, savākusi mantas vai izlikusi vīra mantas uz ielas miskastes maisos- tad viņi pamana, un tad nu vienreiz grib runāt. Ja Tu gribi, lai viņš Tevī ieklausās- nerunā, rīkojies. Varbūt vēl ir kas glābjams.
-
Tad, kad negribas nākt mājās, jo tur ir dzīvesbiedrs; tad, kad brīvdienās negribas braukt pie "mīļotā" vīrieša, tad ir jāškiras.
-
Uz šo brīdi man kaut kāds tukšums sevī, nez ko gaidu, nez kā būt, nez kādu "zīmi" gribu saskatīt. Neapmierinātība. Iekšēji jūtu, ka īsti kaut kas nav, kaut kā trūkst jeb smoku nost.
No otras puses, citi saka nesasteigt, nogaidīt, piesauc veselo saprātu. Man jau sāk likties, ka es tiešām kaut kāda neriktīga, "ot žiru besitsa", tāpēc bieži šeit jautāju viedokļus, lai noskaidrotu, kā no malas situācija izskatās.
-
Jau uzrakstīju savas izjūtas pirms es izlēmu šķirties. Šķiršanās jebkurā gadījumā nav ne viegls lēmums, ne viegls process.
Tagad esmu sapratusi, ka ir stulbi būt kopā ar kādu tikai tāpēc, ka labs cilvēks un cita neviena (labāka) "uz sitiena" nav. Ar tādu attieksmi mēs sev liedzam satikt citus cilvēkus. Kā saka, zemē nomests laiks.
-
Kad domāju par iespējamiem turpmākiem 20 gadiem, saprotu, nu nē, tikai ne šādā situācijā, tikai ne tā. Kad domāju par 20 gadiem uz atpakaļu, tad - nu nemaz tik slikti nebija. Ej nu saproti.
-
Man atkal liekas, nu kamdēļ tev šķirties. Tāpat jūs n-tos gadus dzīvojat šķirti. Nu vienīgais, ja tu gribi otrreiz precēties un kandidāts jau gaida. A tā, visādas problēmas - mantas dalīšana un tā. Vai nepaliksi zaudētājos, jo tu jau esi tā, kas visu sarūpējusi, daudzus gadus ārzemēs strādādama. Nāksies vēl dalīties ar veci - plānā galdiņa urbēju. Ja var sarunāt, tad mierīga līdzās pastāvēšana. Kam tev vajaga tās ikvakara sarunas un atskaites? Man tādas noteikti nebūtu. Varbūt reizi nedēļā saimniecisku lietu apspriede vai bērnu jautājumi. Lai lasa ķiršus, tu savukārt dari savas lietas. Nu vienīgais, ja nepatika jau ir tik liela, ka pat tajās retajās reizēs, kad aizbrauc uz Latviju, tev negribas viņu pat redzēt klimstam pa māju. Protams, nesūti viņam naudu un nepērc neko..
-
Zini, es vēl vienu praktisku lietu gribu pateikt: kamēr sieviete runā, vīrietis neklausās. Viņa runā- tātad viņai no manis kaut ko vēl vajag- tātad var neklausīties- nekur viņa neliksies. Viņi mūs pamana tikai tad, kad klusējot tiek pieņemts un dzīvē izvests lēmums. Tad, kad sieviete ir iesniegusi papīrus, savākusi mantas vai izlikusi vīra mantas uz ielas miskastes maisos- tad viņi pamana, un tad nu vienreiz grib runāt. Ja Tu gribi, lai viņš Tevī ieklausās- nerunā, rīkojies. Varbūt vēl ir kas glābjams.
Jā, tā tiešām ir.
-
Broņa, jā, man ir ienākusi prātā tāda doma, rēķināties tikai ar sevi, darīt, ko gribu, neko nesaskaņojot, būt pati par sevi. BET, nevaru es tā, nu nevaru. Nav manī tā stervisma (nav nekas negatīvs) deva, lai kā es arī neapbrīnotu tādas sievietes. Man vajag nokārtotas un skaidras attiecības. Bet uz šo brīdi esmu kaut kur pazaudējusies.
-
Nu tad nokārto tās attiecības. Pulkinena ar savu somu arī nav šķīrusies, jo neviens no viņiem netaisās precēties, viņi katrs dzīvo savu dzīvi. Bet viņi ir skaidri pateikuši, kas viņi viens otram ir, biznesa partneri, draugi, biedri vai kas, bet ne mīļotie. Protams, tā var tikai tad, ja otrs ir sakarīgs un arī pats saprot, ka tā labāk.
-
Tad, kad negribas nākt mājās, jo tur ir dzīvesbiedrs; tad, kad brīvdienās negribas braukt pie "mīļotā" vīrieša, tad ir jāškiras.
Hallo, Pif, šitā jau ir katram pārim pēc 20 gadu kopdzīves :D :D Tad nu gan iemesls šķirties :)
Domāju, ka nav jāšķiras aiz tik triviāliem iemesliem. Jāšķiras, ja vīrs vardarbīgs, dzer, iet meitās vai nedod piķi. Vai arī ja ir cits ņēmējs(un arī tad vēl jāapdomā).
-
Nomade-
aa neliekas,ka tas laiks,kas paskatoties atpakaļ tevi apmierināja ir pagājis???
ja jūti,ka nav kkas oky (ja nebūtu tik bailīga ,būtu jau nodefinējusi,kas nav oky)varbūt tā ir zīme,ka beidzot esi paaugusies un gatavs kāpt nākamajā līmenī?
ja jau domā,ka vari rēķināties tikai ar sevi un dzīvot sev, tad nafik, :o kāda suņa pēc tev vajadzīga piekabe ar buksējošiem riteņiem??tava enerģija ir iesaldēta uz kkādu sastingušu procesu un tu pati esi sev kavēklis nākotnes attīstībai.un jā, piekrītu..cik nu esmu uzķērusi,no taviem skopajiem tekstiem,tad jums jau sen nav nekādas ģimenes... :blushing:
-
Nez, es laikam tādā situācija pajokotu, ka arī ar to un to biju lasīt ķiršus :P un paskatītos reakciju
-
Hallo, Pif, šitā jau ir katram pārim pēc 20 gadu kopdzīves :D :D
Ei, nu ei, tiešām katram?
Daži atkal apcer, cik labi būs pensijā, kad varēs pa māju vien...
-
Nolemt par šķiršanos nenozīmē pārsvītrot pagātni. Bija, kas bija- ne jau nejauši cilvēki saiet kopā, domādami, ka uz mūžu. Bet es esmu vēl vienu lietu novērojusi: katram ir savs attīstības grafiks un temps. Labās savienībās ( ne tikai ģimenē, biznesā tas pats) cilvēki, ja arī neattīstās sinhroni, tad atbalsta viens otru un ļauj attīstīties. Tad, kad sāk viens otru bremzēt- jāškiras. Un šķirties jau nenozīmē kļūt par ienaidniekiem :)
Man visi mani bijušie ir cilvēki, kuriem es vēlu labu un kurus esmu gatava atbalstīt, ja būs vajadzība. Bet nevienu neņemtu tagad atpakaļ. Kaut kāds ceļš ir noiets kopā, tam ir vērtība, bet tagad ir citi ceļi.
-
Iemaldos te tik reti, ka man vispār būtu jākaunas kaut ko teikt.
Kaut kā atceros sensenu tēmu (arī tur lasīju pavirši), kad sākāt dzīvot vai jau dzīvojāt šķirti. Viens nevarēja nopelnīt Latvijā, otrs - negribēja uz ārzemēm.
Domāju jau toreiz un tagad domāju tāpat - vai jebkura pasaules nauda ir tā vērta, lai sačakarētu tuvas attiecības un dzīvotu šķirti ar savu mīļoto cilvēku?
Vai tā cena bija tā vērta?
-
Diez vai naudas daudzums un attālums ir tas kas šķir. Pārbauda gan.
Tēva rados ģimene, kur vīrs pa pusgadam tāljūrā gāja.Sieva ar bērniem pa māju .
Pelnīja labi. Tagad abi jau pensionāri ,vēl arvien kopā.
-
Šķir ne šķir, bet attālums ļoti atsvešina.Skaips jau nedod realitātes sajūtu. Aukstam ekrānam jau nepieglaudīsies un brīvdienas vai vakarus kopā nepavadīsi.
Par tāljūrniekiem cits stāsts. Zinu divas ģimenes, kur vīri kapteiņi (bijušie). Sievas iemācās visu darīt vienas, vienas uz sapulcēm bērniem, uz svētkiem, visu lemt un darīt vienas. Un nekāds dvēseļu tuvības arī tur nav. 2.gadījumā sievietes mainījās, jo neviena nespēja to ilgstoši izturēt. Pieraduši atbildēt par tik daudziem cilvēkiem uz kuģa un nesajukt prātā, kad citi nojūdzas (pusgadu nelielā, ierobežotā teritorijā ar tiem pašiem cilvēkiem) , viņu raksturi izveidojas ļoti cieti, noteicoši, dominējoši, arī egoistiski.
Tā kā tās sievas diezgan daudz dabū iznest.
-
Diez vai naudas daudzums un attālums ir tas kas šķir. Pārbauda gan.
Tēva rados ģimene, kur vīrs pa pusgadam tāljūrā gāja.Sieva ar bērniem pa māju .
Pelnīja labi. Tagad abi jau pensionāri ,vēl arvien kopā.
gan jau vecais ar kādu laiveli tāpat laiž prom uz copi. Kā daddy, piem.
-
Nē, rakājas pa dārzu. Vienmēr gribējis būt dārznieks. Jūrā gāja , lai māju uzceltu.
-
Baigā laime - mūžu nodzīvot bez jēdzīga seksa, vispār kā vientuļniekam (-cei), lai vecumdienās rakātos pa dārzu.
-
Oi, varētu padomāt seksa dēļ kāds dzīvo.
A Nomades gadījumā, man liekas, attālums palīdzēja tik ilgi palikt it kā kopā. Ja būtu diendienā kopā, Nomade sen jau to mīkspēdiņu nevarētu izturēt.
-
Tas ko, Dille, gribēju pateikt - nejau ārējie faktori ir tie, kas cilvēkus izšķir.
-
Neesmu informēta- mīkstpēdiņš vai vēl kas. Tikai atceros to senseno tēmu - ka mīla un sapratne utt.
Nu seksa dēļ varbūt nedzīvo 70+ gados, kad pietiek ar teātri un kotletēm.
Kāpēc vispār dzīvo ar otru cilvēku? Tā ir viena no komponentēm. Svarīga.
-
Un kā gan attālums varētu neizšķirt? Ja nav tā otra cilvēka blakus ne priecīgos, ne skumjos brīžos. Kad visu laiku jāgaida.
Viens ir paciesties gadu, bet pavisam kas cits nenoteiktu laiku.
-
Nezinu, es sarēķināju, ka bez seksa esmu dzīvojusi vismaz 4/8 no sava mūža. Par mīkstpēdiņu teicu tāpēc, ka kārtīgs vecis nepieļautu, ka sieva gan materiālā ziņā ģimeni uztur, gan pilnībā bērnu audzināšanu pārņēmusi, šis tik mierīgi bauda gūtos labumus.
-
Attālums vnk atsvešina,katrs sāk dzīvot savu dzīvi bez otra,atradinās no otra,katram vēl rodas paralēlās attiecības... Agri vai vēlu tāda laulība beidzas,tas ir loģiski. Uz ārzemēm jābrauc visai ģimenei,ja ir mazi bērni,vai abiem,ja nav. Tas ir naivi cerēt uz ko labu.
-
A ko plānā galdiņa urbējs darīs ārzemēs? Tur vajag veci ar iekšām, kas darba nebīstas.
-
Eh, Broņa, Broņa.. No tādas attieksmes darbīgie veči bēg kā no uguns. Nevienam vecim attiecības ar sievieti nevajag tāpēc, lai būtu kur rubīt. Viņš pats var strādāt arī bez sievietes. Te man nāk prātā tas populārais sieviešu teiciens - gribas to stipro plecu, kur atspiesties. Jopcik, vai tad vecis kāda stute un dibina attiecības ar sievieti, lai tik būtu ko stutēt?
-
No kā mēs tik skaidri zinām spriest par citu vīriem? Uzstādīt diagnozes?
Un vēl - vai došanās uz ārzemēm nodrošināja to cerēto laimi un piepildījumu? tas bija tā vērts?
Lēmumu, ka pati pelnīs, pati visu uzņemsies, pati audzinās bērnus, pati par visu atbildēs jau uzņēmās autore. Pati.
Var jau būt, ka atnāks Nomade un teiks, jā tas viss bija tā vērts. tad jau būs labi.
-
Nē, viņš laikam ir attiecībās, lai pašam būtu, kur atstutēties..
-
Dille, neviena sieviete uz ārzemēm nebūtu devusies, ja viņai nebūtu tāda vajadzība.
-
:rofl: patiesībā ideāli harmoniska laulība.
Viens var visu, otrs neko.Viens otru papildina. ;)
-
Nu ja, tāpēc jau saku, tās ārzemes glāba, citādi jau sen tur būtu villa pa gaisu, un laulība izputējusi.
-
Eu nu beidziet,mēs taču neko nezinām!
-
Grūti spriest.
Vai es ļoti nepareizi atceros, ka ārzemēs autorei bija lielas karjeras izaugsmes iespējas, šeit bija labas, bet ne tik lielas. Un badu laikam viņi šeit nebūt nemira.
Vīrietim bija iemīlots darbs šeit', viņš nevēlējās ko mainīt. Atvainojiet, ja ko jaucu.
Vai sievietei jābūt tik ļoti visvarošai? Kā vārdā lūdzu? kam jāpierāda, ka var, spēj un prot visu vilkt kā īsts vecis un vēl labāk?
Iespējams, katram savs modelis tuvāks. Neesmu nekad nožēlojusi, ka strādāju, nesēžu nevienam uz kakla, bet necenšos atrisināt ģimenes materiālās problēmas.
Sieviete ar mīļumu var panākt 10000 reiz vairāk, kā ar piļīšanu vai tad, ja nekas nesanāk, ar dusmām uzņemoties visus darbus pati.
-
Nūū, vīrietim ar kādreiz var “piegriezties “ atrisināt visas materiālās problēmas.
Kaut kā savu vīru nekad neesmu uzskatījusi par naudas drukmašīnu.
Un diez vai uzskatīšu.
-
Atbildot uz Dilles uzstājīgo jautājumu "vai bija tā vērts" - tādu atbildi, kā man šķiet, ka gribi dzirdēt, nesniegšu. Toreiz kopīgs, ne vienpusējs, lēmums tika pieņemts, vadoties pēc toreizējiem apstākļiem, tagad tie ir citi, motīvi citi, paši esam palikuši citi. Vainot pašreizējo situāciju pagātnes lēmuma dēļ? Nesaskatu kopsakarības. Attālums noteikti bija/ir daļa no problēmas, bet ne galvenā. Tagad mocīties domājot, kā būtu, ja būtu??? Ko tas dod, ja tikpat labi, dzīvojot kopā, ātrāk pie pašreizējā lēmuma būtu nonākuši.
Stereotips - ja kaut kas saiet grīstē, vainīga sieviete, ja, jo nav mācējusi mīļi paprasīt? Nu ja, laikam par maz žurnālu figņas lasu.
-
Es arī nebūtu gribējusi risināt materiālās problēmas, bet, ja viens nevar, otram ir jāiesaistās. Vai otrs vainīgs, ka sanāca labāk?
Vispār es tiešām rakāšanos pagātnē uzskatu par lieku, tāpēc labprāt pievērstos šodienai.
-
Daža tiešām sieviešu žurnālus, vaksāciju gaidot, un vakaros, pret mēnesi gaudojot, jēlas grāmatas ir salasījusies :)
-
Daža tiešām sieviešu žurnālus, vaksāciju gaidot, un vakaros, pret mēnesi gaudojot, jēlas grāmatas ir salasījusies :)
kas tieši par to liecina?
-
aa es atkal gribēju jautāt-kura ? :rofl: :rofl:
utočņitj možno?? :D
-
Teicams sevis pieteikums ar pirmo postu forumā :)
-
:rat: Za to - protam kommmatus salikt.
-
:rat: Za to - protam kommmatus salikt.
Punktu beigās gan nē. :)
-
:rofl: Taisnība jau ir, nav ko jēlas grāmatas lasīt pret mēnesi gaudojot :rofl:
Sen nebiju tā smējusies. Šo par dienas citātu. Labais
-
Dienas citāts nav pelnījis tādu tekstu. Persona, protams, var domāt, ko vēlas.
-
Daiļo, kas būs ļoooti privāti uzrunājis :rofl: Žēl, ka nesaprast kas tieši.
-
ehhhh...šādi mums pie otrā komentāra netikt :(
:sad_smiley:
:flowers:
-
Jā, es gan sapratu, kas bija domāts, un pilnīgi piekrītu. Tie topiki, ka sievietei visādi izpildoties, vīrietis jāpiedabūt pie darīšanas, ir pilnīgi Cosmo topiki. Vēe..
-
:rofl: Nu, Broņ, tagad zinām ko lasi vaksējoties :rofl:
-
Man liekas, ka izpildoties nesanaaks... ljibo dano no iekshaam ljibo nje dano...
Jā, es gan sapratu, kas bija domāts, un pilnīgi piekrītu. Tie topiki, ka sievietei visādi izpildoties, vīrietis jāpiedabūt pie darīšanas, ir pilnīgi Cosmo topiki. Vēe..
[/quote]
-
Sviesc man ar tiem citaatiem sanaak... shitas bi kaa reply uz Emii textu
-
Nomade- rakāšanās pagātnē nu nemaz nav tas sliktākais ko var darīt..pie nosacījuma,ka nedzīvo pagatnē(zale bija zaļāka utt)
pagātnes izķidāšana biezi vien ir svarīga, lai tiktu taalāk naakotnē...
jāsaprot savas kļūdas, savas mācības,jātiek skaidrība ar grābekļiem..vai atkal un atkal uz tiem nekāpjas...
Nav viņa jānoliedz un nav jabaidās.
Kad man bija lielās krīzes un tādas pa nopietno lielas..es savu pagātni pa diedziņam, pa dienai un pa stundai ķidāju..tikai tā tiku skaidrībā un atbrīvojos...(tas prasiija ļõti ilgu laiku)
jocīgi man lasās tavs komentārs...tu itkā baidies, nemaz negribi zināt no kurienes aug kājas..pat ,ja nojaut, tad labāk vēl brītiņu padzīvot ilūzijās..pierasts un droši....
nu ta kkaa...
-
Zini, es vēl vienu praktisku lietu gribu pateikt: kamēr sieviete runā, vīrietis neklausās. Viņa runā- tātad viņai no manis kaut ko vēl vajag- tātad var neklausīties- nekur viņa neliksies. Viņi mūs pamana tikai tad, kad klusējot tiek pieņemts un dzīvē izvests lēmums. Tad, kad sieviete ir iesniegusi papīrus, savākusi mantas vai izlikusi vīra mantas uz ielas miskastes maisos- tad viņi pamana, un tad nu vienreiz grib runāt. Ja Tu gribi, lai viņš Tevī ieklausās- nerunā, rīkojies. Varbūt vēl ir kas glābjams.
Paldies tev, fly-cat, par šo. Izrādās, bija gan glābjams.
-
Jauki :)