Par šķiršanos

[Nomade]

Kā sapratāt, ka un kad jāšķiras? Tad, ja nav gājienu pa kreisi, nav krāpšanas.
Ko darīt, ja apkārtējie saka vienu (bet, ok, tā viņu personiskā pieredze, no kuras jāabstrahējas), prāts otru, bet sirds vēl ko citu? Līdz šim prāts man bijis stiprā puse, un sirds bez prāta pieslēgšanas iedarbojies tikai uz bērniem. Bet, kā, pieņemot tādu vai citādu lēmumu, saprast, ka nepieļauju kļūdu? Varbūt šitāda funktierēšana ir pārejoša? Ja tā, kādai vajadzētu būt atskaitei - mēnesis, pusgads, gads, trīs gadi?

[flyingcat]

Man bija tā, ka noguru strīdēties, pārliecināt, vilkt un samierināties. Iztēlojos, kā būtu dzīvot bez viņa...o, nemaz nebūtu slikti! Tālākais- tehniski jautājumi.


Labi palīdz iztēloties, ka esi jau šķīrusies- ko tu darītu, kur ietu, kā viss ap tevi notiktu. Ja jūti enerģijas pieplūdumu- drīzāk jāšķiras. Ja viss sāk likties bezjēdzīgs bez viņa- jāizlīgst.

[ineshuks]

Hm, es leemumu esmu pienjeemusi (nu, pienjeemusi un realizeejusi) tikai vienreiz... bet peec nepilna gada jau nav gruuti... kad saproti, ka labaak gribi buut kur citur, ko tur vairs...

2x citaas reizees apsveeru, jo finisha taisne bi klaat, bet realizeet pashrociigi nesanjeemos... taa bija kljuuda

[flyingcat]

[Savlaicīga] šķiršanās ir kā skapja tīrīšana- drusku žēl, bet vairāk atvieglojums


Ja briesmīgi žēl- par agru. Ja pat nav vairāk atvieglojuma, tikai naids- par vēlu.

[Trix]

Tad, kad sāku domāt "varētu tak viņš nosisties avārijā - ij mani pažēlos, ij problēma atrisināta. Pat mašīnu tam nežēlotu", jo tieši tā: "apkārtējie saka" tāds jauks puisītis, neko sliktu nedara, kāpēc jāšķiras. Tikai viss iet tukšgaitā un lēnām virzās uz strupceļu. Bezcerīgi noguru no  bezizejas, no atbildības uzņemšanās par visu, no Kristīnisma, no nerēķināšanās ar otru.
Nav jāmāca meitām padevība, bezgalīga piedošana, iecietība, sevis laušana, ka tik bikses blakus. Tas ir visnožēlojamākais un visdestruktīvākais modelis.

Un jā:

Iztēlojos, kā būtu dzīvot bez viņa...o, nemaz nebūtu slikti! Tālākais- tehniski jautājumi.
Labi palīdz iztēloties, ka esi jau šķīrusies- ko tu darītu, kur ietu, kā viss ap tevi notiktu. Ja jūti enerģijas pieplūdumu- drīzāk jāšķiras. Ja viss sāk likties bezjēdzīgs bez viņa- jāizlīgst.

Tiesa - tad bijām ne precējušies, ne ar bērniem, ne ar mantu. Tad viegli. Paldies par visu labo, bet kopdzīve ir beigusies.

[kvadra]

...Tikai viss iet tukšgaitā un lēnām virzās uz strupceļu. Bezcerīgi noguru no  bezizejas, no atbildības uzņemšanās par visu...

Tas tā, it kā par mani būtu pateikts....

Kad izšķīrāmies, man tika jautāts - vai viņš tev dzēra? Nē. Vai pie citām vazājās? Nē. Vai nestrādāja, uz darbu negāja? Nē, gāja. Nu bet ko tad VĒL tu gribi??!!
A biju nogurusi no tās nastas. Es pat negaidu, lai vīrietis būtu balsts - kā nebūt pati stāvu, bet būt par nastas nesēju - tas ir par daudz no manis gribēts.

[Luīze]

Pati biju pārsteigta, cik atvieglota jutos pēc šķiršanās, lai gan man arī bija klasiskais variants, kas "nedzēra, pa kreisi nelaida, uz darbu gāja". Toties gribēja būt vienīgais noteicējs ģimenē un nespēja samierināties, ka man varētu būt citas iešanas un darīšanas ārpus ģimenes.
Bet tas bija sen.

[mellene88]

esmu tik daudz x šķīrusies,ka nebūs no manis padomdevējs...
tā ir katra paša, individuālā mācība...vai mocība...

[tuk]

Reiz bija saruna ar vīrieti, kurš ntās reizes šķīries.
Uz manu “stulbo“ -nomācošs un nepatīkams process,
 sekoja- pirmā, jā, pēc tam jau pierod, nav tik traki.
Jāpiebilst, ka vīrietis visu, VISU atstāja sievietei un materiāli vienmēr sāka no nulles.

[Ezme]

Šķiršanās process ir iziets jau sengadus atpakaļ.Bet līdz pat šaidienai nespēju saprast sava bijušā vīra loģiku(vai stulbumu?).
Bija viņam jau labu laiku viņam cita sieviete,pie kuras gan piestaigāja,gan vēlāk arī dzīvojās pat vairākas dienas pēc kārtas-ar iemeslu,ka jābrauc te uz laukiem pie vecākiem,te pie brāļa un hvz kur tik nē.Par šo stāvokli zināja visi-gan es,gan vīra radi,gan darbabiedri un kaimiņi.
Tad kāpēc šis vīrietis muļļājās un nepateica man to vienīgo frāzi''zini,esmu iemīlējis citu un iešu prom''?Vai tiešām viņš turēja mani par tādu muļķi,kas neko nezin,neko nejūt un nesaprot?Kāda mārrutka pēc viņš gaidīja,kad man piegriezīsies un es viņu atbrīvošu no savas klātbūtnes?Jā ,šķiršanos tiešām iesniedzu es,man tāda dzīve kļuva jau pat pazemojoša,un pēc tam vīrs momentā aizgāja dzīvot pie nākamās.
Ar iemeslu-es no viņa izšķīros,ko tad lai citu viņš lai būtu darījis.
Vīrieša loģika????

[Betons]

nespēja samierināties, ka man varētu būt citas iešanas un darīšanas ārpus ģimenes.

Tu ar to samierinātos tā pilnīgi brīvi? Kur būtu robeža?

[ineshuks]

Kamon, normaali (pa manam) cilveekiem ir shtelles aarpus attieciibaam/gjimenes...

[tuk]

Jap, tieksme kontrolēt liecina par paša problēmām.

[Betons]

Kamēr atrod balansu starp ģimeni un personiskajām ārpusģimenes lietām, ir o.k. Bet ja vairāk ir prom no ģimenes nekā ar to kopā? Jautājums ir par robežu - ciktāl ir o.k., kad tas kļūst traucējoši?

[ineshuks]

Es par tiem precedentiem, kad 1% ir par daudz... preteejie manaa tieshajaa redzeslokaa nav sanaakushi...