Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Mao 2016. gada 05. janvāris, 20:18:09
-
"Principā ir tikai divu tipu cilvēki - tādi ar kuriem ir viegli, un bez tiem arī ir viegli un tādi, ar kuriem ir nenormāli smagi un bez viņiem, nu vispār nekā." Liekas, ka tas būs Hemingvejs.
Nu tad lūk, kas notiek, kad Tu vairs nevari to otro smago izturēt, nu vāks - tāds egoists,e un despots/e un tirāns/e. Paštaisns, prasīgs, kašķīgs un velnišķīgi stiprs/a un argumentēts/a. Nu piegriežās, kas tā par suņa dzīvi - neviens manī neklausās un mani nenovērtē. Jābēg pie vieglā/ās.
Viņš/a vienmēr ir jautrs/a, smaidīgs/a. Problēmām iet pāri viegli, vai ignorē. Parasti lieliski satiek ar visiem taviem tuviniekiem un vispār - maija saulīte.
Bet, ja tā padomā, ko tu esi izdarījis/usi? Nu ok, izvēlējies/usies vieglāku dzīvi. Jeb beidzis/gusi dzīvi?
-
Absints? :)
Nē, tomēr tipiskas viskija domas :)
-
Mao, tu esi pārgudrs. Ķer dzīvi vieglāk.
Tu laikam pie tiem smagajiem. Kad tevis te nav, pietrūksti.
-
Absints? :)
Nē, tomēr tipiskas viskija domas :)
Es neuzrakstīju vai ta - Hemingvejs! :laugh:
-
"ar kuriem ir nenormāli smagi" - nu paldies. Izņēmums - viegli var būt arī ar smagajiem. Un nenormāli smagi ar vienmēr smaidošajiem-vieglajiem. Izvēlies, ko vēlies :fryingpan:
Man šķiet, ka esmu smagais. Tiešā un pārnestā nozīmē :smoker:
-
Mao, tu esi pārgudrs. Ķer dzīvi vieglāk.
Tu laikam pie tiem smagajiem. Kad tevis te nav, pietrūksti.
Es esmu teksta autors. Mani teksti ir manis sacerēti. Nu idejas piefenderētas. Konkrētus personāžus un situācijas Jūs sastapsit reti, un tad visi fakti būs sagrozīti tā, ka pats vells sprandu nolauzīs, ja meģinās ko izšifrēt un tā vinam arī vajadzēs, nav ko jālien! Es atkārtojos? Puffff....
-
Katrs jau tiesīgs izvēlēties. Arī kļūdīties. Arī mainīt viedokli. Gūt citu pieredzi.
Dzīve jau tikai viena. Labāk pamēģināt un kļūdīties, nekā nožēlot ka pat nemēģināji.
-
Nja...
Kaut kā ne aļo būt par pavieglu...
Vispābā, es Mao saprotu tikai tad, kad šņabī kāda mušmire bijusi izmērcēta, citādi - nekādīgi... :sad_smiley:
-
Interesanti kādas tās kombinācijas:
smagais un smagais
smagais un vieglais
vieglais un vieglais
Kura būtu tā ideālā? Pretpoli, kuri viens otru papildina vai tie, kuri vienā domāšanas līmenī?
-
pārāk vienkāršoti... kas vienam viegls, tas citam smags.
-
Principā viss ir pareizi. Bet cilvēki ir atšķirīgi, un katru var uztvert dažādi. Situācijas arī mēdz būt visādas.
-
Nu pirmkārt laikam jau Hemingvejs, kā smagais cilvēks, ar zin, kā tāds bērns taisnoties sadomājis.
Bet manis paceltais jautājums ir - vai vieglā dzīve, problēmu ignorēšana, smaidīšana mēra (infekcijas, ne pilsgalvas) laikā, līdzdiešana jaunajam/ai draugam/dzenei pa rudzupuķu lauku, kad ISIS nogalina simtiem nevainīgo un izposta tūkstošiem vēsturu, maz ir dzīvošana? Vai, ja reiz Tu esi pabijis/pabijusi kopā ar smago cilvēku, un tev pat nav pielecis, ka tā ir tā dzīvošana - pa īsto, tad varbūt pielec tagad un tad tev ir steidzami jāglābj sava nedzīvošana? Vai tad sienāžtipa dzīve ir dzīve? Eksistence, ne vairāk.
-
Sanāk, ka smagie ir tie depresīvie fatālisti, kas skaidri redz pasaules nebūšanas un tas ir atņēmis spēju priecāties, bet vieglie tie, kuri "neredz" smago un iet pa dzīvi smaidīdami kā pamuļķi?
-
Nu, te mēs plavno nonākam pie jautājuma par dzīves jēgu vispār. ;)
-
Nav tādu "tīri" vieglo un smago. Tāpat kā tikai balts vai melns reti sasopami.
-
Laikam netipiska. Bet man, nudien, "vieglais cilvēks" neasociējas ar pamuļķi un problēmu ignorētāju. Drīzāk jau ar tādu, kas veselīgi uztver dzīvi un no "mušas neuzpūš ziloni". Bet "smagie", jo vecāka kļūst, jo vairāk no manas dzīves pazūd. Neuzskatu , ka man būtu speciāli jāuztur attiecība sar depresīvajiem, tirāniskajiem utt. Vai nu viņi aiziet no manas dzīves, jo cenšos viņus "nerespektēt", vai mainu kādu savas dzīves jomu, lai nebūtu jākontaktējas... Un nekādu trūkumu nejūtu, drīzāk otrādi - atvieglojumu!
-
Pietiek ar manu jaunību, kad dzīvi uztvēru pārlieku nopietni un smagi. Un kas no tā mainījās? Tikai sačakarēju pati savas dienas (un gan jau ka citiem arī). Patlaban mācos iespringt par jautājumiem, kuros es kaut ko varu manīt uz labu, un tie jautājumi attiecas tikai uz mani pašu. Mainīt pasauli vai citus cilvēkus, dies' pas'! Sa*irsts darbs, laiks un materiāls.
-
Nu pirmkārt laikam jau Hemingvejs, kā smagais cilvēks, ar zin, kā tāds bērns taisnoties sadomājis.
Bet manis paceltais jautājums ir - vai vieglā dzīve, problēmu ignorēšana, smaidīšana mēra (infekcijas, ne pilsgalvas) laikā, līdzdiešana jaunajam/ai draugam/dzenei pa rudzupuķu lauku, kad ISIS nogalina simtiem nevainīgo un izposta tūkstošiem vēsturu, maz ir dzīvošana? Vai, ja reiz Tu esi pabijis/pabijusi kopā ar smago cilvēku, un tev pat nav pielecis, ka tā ir tā dzīvošana - pa īsto, tad varbūt pielec tagad un tad tev ir steidzami jāglābj sava nedzīvošana? Vai tad sienāžtipa dzīve ir dzīve? Eksistence, ne vairāk.
Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur iemudžināta. Un ikvienam no mums tā atradīsies citā vietā un arī izskatīsies pavism savādāk. Šodien. Vakar tā bija cita, tāpat, kā cita tā būs rīt. Varbūt mēs ar tām vienkārši būsim samainījušies.
Nedrīkst aizmirst, ka bēgot no vilka var lācim uzskriet, bet tas nenozīmē, ka zobus tikai caur pakaļu var salabot.
"viegls" un "smags" - nu es pēc armijas pumpējos 120 zaprosta. Tagad knapi 30.Jūtos labi. Nē, pusgada laikā es atkal varētu 120. Jautājums - vai es to gribu un ko es ar to iesākšu. Tapat arī ir ar izvēli starp vieglāk, grūtāk.
-
Kaut kā pārlieku virspusēji. Kas vienam viegls, otram smags. Iespējams, ka tikai paši vieglie un viņu tuvākie zin, cik smagi nāk vieglums.
-
...un reizēm pat nezin arī tuvākie.
-
Vārdam "paviegls" jau izsenis ir pārnestā nozīme...
-
Pirms laika lasīju grāmatu: Džūljens Bārnss "Beigu izjūta" (https://spigana.wordpress.com/2013/06/12/beigu-izjuta-dzuljens-barnss/).
Stāsts itin kā rāda, cik pievilcīga var šķist domu bagāža, uzdrīkstēšanās, viedokļa esamība...
Bet dažreiz tas sabeidz, piebeidz. Jā, "smagais" cilvēks var saistīt, vilināt, cilvēku var cienīt. Un vienlaikus "smagais" nospiež, palēnām spiež pie zemes, jo "smagajam" ir izteiksme, kāpinājums, ka tik turies, un pārsvarā drāma, kurā pamēģini tik neieklausīties, dabūsi tā, ka maz neliksies, tāpēc, ka "stulbumam" te nav vietas, un tu pats tiec pa druskai mazināts, arvien nolikts pie vietas, jo, "nu, kā var nesaprast".
Un, ziniet, bija laiks, kad es vairāk tiecos piekrist, "ak, nu jā, tas taču ir tik svarīgi, stāsti, es klausīšos, kamēr spēšu, tu tik precīzi izsakies, jā, tā taču tas patiesi ir". Un, ziniet, smagi - ar gadiem. Jo tas nebeidzas. Cilvēkam vajag zināmu otra slāpēšanas ķīlu. Lai daudznozīmīgi metot acu zibšņus piebilstu "un ko tu par to domā", pēc tam "bet pareizi, tu taču par šo tēmu negribi runāt". Jā, jo "smagais" to dara stundām - runā pa virsu otram. Un tur patiesi ir arī atziņas, tur ir domas. Tas var izrādīties noderīgi. Kādā darbības jomā jomā. Daudzkārt arī monologveidā.
Tāpēc, tagad, jūtos daudz harmoniskāk, ja laiku pa laikam pasaku "stop" un nepieskaņojos visām tām izvērstajām, ārkārtīgi nozīmīgajām tēmām. Ne sadzīvē. Ne ikdienā.
Kaut kur tā ir beidzot arī pašvērtības apziņa. Nebūt ne narciss. Bet sevis apziņa. Vēlos vieglu seriālu, skatos. Vēlos eiropas kino, skatos. Runāju, nerunāju izvērsti. Esmu dzīvs cilvēks. Mainīgs. Sastāvošs ne tikai no pieskaņošanās lomas. Un arī priecīgs, viegls cilvēks savureiz. :)
-
Amen.
-
Taj uzlika punktu uz i.
-
Bet diskusija bij par to, vai dzīve bez "smagā" ir īsta dzīve, nu par 100%. Ar vieglo protams arī ir dzīve, bet, piemēram, par 85%...? Jeb nē?
-
Ko nu kurš saprot ar "smago". Man šis "smagais" raksturojas ar personību ar smagām problēmām, ko tas nevis risina pats, bet izgāž uz apkārtējiem. :rat: Tādi ir, piemēram, visi atkarīgie. Un tie, kuriem nepieciešama dzīve ar šādu cilvēku ir līdzatkarīgie... Un tad nu laikam tas sadalījums iznāk otrādi - dzīve ar šādu - 85$, bez šāda - visi 100% procenti un visas dzīves (varavīksnes) krāsas, kā nu cilvēks pats tās uztver un saprot. :go_go:
-
Ko kurš uzskata par dzīvi. Atkarīgajam bez dienišķās cigaretes un polša dzīves nav. Līdzatkarīgajam - bez atkarīgā. Mazohistam - bez sadista un vice versa.
Padlaikos skaloja smadzenes, ka komunisms jāceļ pa smago - tagad - ka jādzīvo egoistiski viegli sev. Un tu gribi visu sabāzt vienā definīcijā?
Ja kādam ir misija vākt visus pasaules bomžus vai izklāties tepiķītī, lai otrs savu egoismu spodrinātu, tad tā ir viņu izvēle. Otrādi viņš nejutīsies labi un uzskatīs, ka dzīve vējā izmesta. Un, protams, nesapratīs, kā var negribēt stiept veci no kroga, dabūt no šā pa seju, ja pēc tam varēs dzirdēt, ka mīlot takš.
Dzīvot viegli [kamēr tas nav uz citu rēķina] ir kaut kāds grēks? Obligāti jācieš kāds smaga rakstura indivīds [saucot lietas īstajā vārdā - visbiežāk vienkārši egoists] blakus?
Kā teica Zālīte [citēts pēc atmiņas] -
Daudz tālāk tu ietu,
ja ejot tev nebūtu
vienlaikus jābūvē ceļš.
Daudz augstāk tu lidotu,
ja katru rītu
tev nebūtu jāmeklē
nozagtie spārni.
-
Bet diskusija bij par to, vai dzīve bez "smagā" ir īsta dzīve, nu par 100%. Ar vieglo protams arī ir dzīve, bet, piemēram, par 85%...? Jeb nē?
Nevaru iedomāties kā tas varētu būt 100%. Dīvains uzstādījums.
100% nāve jā, dzīve diez vai... Kā izpaužas 100% dzīve? Pat nezinu ...
Šķiet es tad no vieglā (pavieglā) gala.
-
Man liekas, ka "smagais" variants, kā Mao saka - tads, uz visiem 100% - ir savā ziņā egocentriķis, kurš nestrādā pie sava rakstura kopšanas.
Tad vēl ir tādi dziļie, kuri vienmēr rok līdz saknei, redz pasaules nepilnības. Ir tādi, kas kļūst īgni skeptiķi, bet ir arī tādi, kas pieņem to rezignēti, ar rāmu gaišumu. Šie ir tie patiesi gaišie cilvēki