Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Trix 2016. gada 06. jūlijs, 21:41:32
-
Nupat atklāju, ka atceros sava klasesbiedra mājas telefona numuru... 4 ciparu kombināciju no ~40 gadu pagātnes. Nez, viņš pats to vēl atceras?
Cik tā smadzene tomēr ir interesanta štuka - kādi tik brīnumi tajos bēniņos nemētājas.
-
Atceros savu telefona numuru, bet bija 5 cipari. Tad uzlika vienu numuru priekšā. Ka būtu bijuši 4 nezinu
-
Ap 198 un kkādu mūsu mājas sākas telefonizācija. Es joprojām no galvas zinu ne tikai savu toreizējo nr., bet pat pusrajonam. Vajadzēja zināt vien majas nr. un dzīvokļa. Piem kalniņas iela 10-dz12. Tas nozīmē, ka tel. nr. būs xxx1012; 94 dzīvoklim būs xxx1094. Kalniņa iela 95, dz. 79 tel. nr xxx 9579.
-
Mums arī bija 5 cipari...
Hroniski aizmirstu sava mobilā numuru, jo pati sev nezvanu :),
pat ierakstīju telefonā, ja vajag, lai ir kur paskatīties :).
-
Atceros savu telefona numuru, bet bija 5 cipari. Tad uzlika vienu numuru priekšā. Ka būtu bijuši 4 nezinu
Rajonam bija sava centrāle. Mums telefons bija, cik es sevi atceros, un tas ir agrāk par 1974. Ar 4 cipariem, par to varu galvot. Savu numuru arī atceros. Kaut kad vēlāk pielika piekto ciparu (7 laikam), bija pat murgainā kvalitātē iespiesta grāmatiņa ar veco un jauno numuru, jo daļai mainījās vecā numura pirmais cipars.
-
Cik numurus vispār bez aizķeršanās varat atcerēties?
Es esmu šokā, ka kādreiz zināju padsmit, tagad tikai 2 (viens no tiem manējais), ja neskaita - uzziņas, ātros u.t.t.
Jā, zinu - nolaidība, bet toties ... cik pinkodus, paroles, loginus jāatcerās ... :facepalm: :scratch:
-
Vnk. apfigējos, kāda informācija mētājas pa tiem maniem bēniņiem - pilnīgi bezjēdzīga un ar nulles vērtību. :D
Nebrīnos, ka tur arī albatrosi ligzdo.
Pirms gadiem 25 zināju vismaz 40 radu/draugu/kolēģu/fakultātes telefona numuru. Ar numura noteicēja ieviešanos laimīgi aizmirsušies. :D Tie kaut kā neuzpeld.
-
tikai savējo...
-
tikai savējo...
a vīra? Man lielākās problēmas bija ar savējo, jo izvēlējos tādu, kas gandrīz vienāds ar lauku mājas telefonu. Izrādās tas arī jauca galvu + tas, ka sev jau nezvanu. Kopš strādāju darbu, kur telefona publiskošana ir obligāta - esmu apguvusi arī savējo. Mājas telefonu gan vairs nezinu, kaut tur maz atšķirību bija.
-
Atceros sešciparu numuru, uz kuru vēl kā bērns zvanīju mammai uz darbu. Un atceros savu pirmo mājas telefona numuru, ko mums pēc milzumdaudz gadu rindā gaidīšanas mājās ievilka...
Te būtu vieta tēmai par to, kā mainās šī pasaule - kādreiz mājas telefons ar griežamu ripu bija luksuss, tagad no plaukstas lieluma ķiņķēziņa, jūrmalā smiltīs guļot, vari sarunāties ar pasaules viņu malu un savu selfiju piedevām aizsūtīt... ;)
-
būšu laikam visiem apnikusi no tiem pastāstiem iz dzīves. :blushing:
bet ja runā par atmiņu fenomenu, atceros divus gadījumus:
pirmais. Aizbraucām uz Rīgu ar sagādniekiem. Izķemmējām visus objektus, galā vajadzēja paņemt kantorī kaudzīti pavadzīmju. Datoru tad vēl nebija, vienkārši ieradāmies grāmatvedībā. Bilde par 100 rubļiem. Sēž mazā kabinetā divas čirkas, katrai priekšā kaut kāda specifiska rakstāmmašīna ar ruļļa garumu līdz metram. Neviena no viņām neskatās ne uz klaviatūru ne uz rakstām gabalu, pirkstus klabina kā ložmetējs, un pats galvenais - Jautri sit klaču par iepriekšēja vakara piedzīvojumiem. Es biju šokā, nu labi, es arī neskatos uz kauliņiem, bet es tomēr skatos uz ekrānu! Atcerēties, kur kāds taustiņš, kur kas pavadzīmē jāraksta... Nevaru aizmirst.
otrais. Vēlu vakarā gāju uz māju, nu tāda klusa tumša ieliņa. Pamanīju, ka pie kādas barakas, kas bija uz nojaukšanu, zem laternas stāv kravas mašīna un kādi trīs veči pa tumsu tā aizdomīgi rosās. Dīvaini, bet neko - ziema, agrie vakari, viss var gadīties. Nākošajā vakarā vietējās novadu ziņās policija lūdz, ka ja kāds pamanīja zagļus, kas celtnieku instrumentus nočiepuši, lai dod ziņu. Adrese bija pazīstama, sapratu, ka tas tieši ir mans gadījums. Pacēlu klausuli, stāstu ko redzēju. man prasa, - kas par mašīnu. Sāku stāstīt un beigās, pēkšņi pati sev negaidot saku, - Mašīnas numurs "tāds un tāds". Goda vārds, ne es to pētīju , ne man bija kāda interese. Vienkārši, pēkšņi acu priekšā. Pati pārsteigta. Bet tā bija vienīgā reize
-
Vai, vēl piemērs. Atceraties, reiz bija topā radurakstus ciltskokā salikt. Omim ap to laiku bija pāri astoņdesmit. Paņēmu papīra loksni un šai klāt, - nu kad ja ne tagad. Omis nolika adīkli malā un sāka stāstīt. Pa vienu vakaru mēs tikām cauri sešām paaudzēm. Kopskaitā 145 vienības. Vārdi un uzvārdi visiem. Ar dzimšanas gadiem un miršanas vairāk par pusi, 1/3 ar profesijām un daži pat ar sīku aprakstu. Nu kā var atcerēties trīs paaudzes atpakaļ visus vārdus ģimenei ar 10 bērniem un kurš no kādas vainas nomira un kurā pilsētā. Lūk ko nozīmē tīras un datoru nepiedrazotās smadzenes.
-
Auto numurus un markas atšķiru reti, bet Setru no Neoplāna, Volvo, Skāņa, Maņkas vai Vanhūla atšķiru itin labi. Vēl šodien ar kolēģi iesmējām pa Brīvības ielu ejot - hei, šitāda sarkana Setra Latvijā vēl nebija manīta :blushing: Duras, kas duras .... jo kā nākamo noteicām aptuveno izlaiduma gadu (nu nebija šī desmitgade) un tagad atliek domāt - kāpēc tādas grabažas bēniņos turam, analizējam ...
-
Vai, vēl piemērs. Atceraties, reiz bija topā radurakstus ciltskokā salikt. Omim ap to laiku bija pāri astoņdesmit. Paņēmu papīra loksni un šai klāt, - nu kad ja ne tagad. Omis nolika adīkli malā un sāka stāstīt. Pa vienu vakaru mēs tikām cauri sešām paaudzēm. Kopskaitā 145 vienības. Vārdi un uzvārdi visiem. Ar dzimšanas gadiem un miršanas vairāk par pusi, 1/3 ar profesijām un daži pat ar sīku aprakstu. Nu kā var atcerēties trīs paaudzes atpakaļ visus vārdus ģimenei ar 10 bērniem un kurš no kādas vainas nomira un kurā pilsētā. Lūk ko nozīmē tīras un datoru nepiedrazotās smadzenes.
+++ par tīras un datoru (gadžetu) nepiedrazotas smadzenes.
-
Es joprojām atceros nu jau vairs neeksistējošu nr.
Tas ir tel.nr. uz kuru es daudzas reizes zvanīju cerēšanās laikā.Zvanīju un runājām ilgi. A tētis/lai vieglas smiltis/ čakarēja prātu par trakiem tel. rēķiniem.Un ne jau tikai man tēvs brauca augumā ;)
1994.
-
Auto numurus un markas atšķiru reti, bet Setru no Neoplāna, Volvo, Skāņa, Maņkas vai Vanhūla atšķiru itin labi. Vēl šodien ar kolēģi iesmējām pa Brīvības ielu ejot - hei, šitāda sarkana Setra Latvijā vēl nebija manīta :blushing: Duras, kas duras .... jo kā nākamo noteicām aptuveno izlaiduma gadu (nu nebija šī desmitgade) un tagad atliek domāt - kāpēc tādas grabažas bēniņos turam, analizējam ...
Tas saucas - profesionālais kretīnisms. :D
-
Oi, viens telefona numurs man joprojām galvā... Bija aktuāls trīs gadu garumā deviņdesmito gadu sākumā. Jebkurā laikā varu noskaitīt - zwei eins sieben null acht vier :)
Bet ir, ir tā atmiņa jocīga štelle, reizēm tikai pabrīnos, kas kaut kādos prāta plauktiņos ir labi nolikts, kas rēgojas priekšplānā un ko es spēju izvilkt no pakaļplāna priekšplānā :)
-
:blushing: es joprojām neesmu droša par savu divu telefonu numuriem. Laikam tāpēc, ka nekad neesmu sev zvanījusi. Numuri nav mainījušies jau gadus 15... Tas arī ir atmiņas fenomens. Ļoti daudziem.
-
Bet nedrīkst aizmirst arī tādu atmiņas fenomenu, ka, ja nu kaut kādu daļu neatceramies, tad atmiņai ir tāda opcija- piezīmēt trūkstošo lai aina būtu pilnīga.
Un šādi atmiņas sazīmēti notikumi kļūst par reālām atmiņām. Notikumi, kuri nekad nav notikuši nosēžas atmiņās un stāstos...
-
Vecu ļaužu atmiņas fenomens-atcerēties metriem jaunīblaiku dzejoļus,
bet neatcerēties vai pirms brīža ēstas brokastis vai nē.