būšu laikam visiem apnikusi no tiem pastāstiem iz dzīves.
bet ja runā par atmiņu fenomenu, atceros divus gadījumus:
pirmais. Aizbraucām uz Rīgu ar sagādniekiem. Izķemmējām visus objektus, galā vajadzēja paņemt kantorī kaudzīti pavadzīmju. Datoru tad vēl nebija, vienkārši ieradāmies grāmatvedībā. Bilde par 100 rubļiem. Sēž mazā kabinetā divas čirkas, katrai priekšā kaut kāda specifiska rakstāmmašīna ar ruļļa garumu līdz metram. Neviena no viņām neskatās ne uz klaviatūru ne uz rakstām gabalu, pirkstus klabina kā ložmetējs, un pats galvenais - Jautri sit klaču par iepriekšēja vakara piedzīvojumiem. Es biju šokā, nu labi, es arī neskatos uz kauliņiem, bet es tomēr skatos uz ekrānu! Atcerēties, kur kāds taustiņš, kur kas pavadzīmē jāraksta... Nevaru aizmirst.
otrais. Vēlu vakarā gāju uz māju, nu tāda klusa tumša ieliņa. Pamanīju, ka pie kādas barakas, kas bija uz nojaukšanu, zem laternas stāv kravas mašīna un kādi trīs veči pa tumsu tā aizdomīgi rosās. Dīvaini, bet neko - ziema, agrie vakari, viss var gadīties. Nākošajā vakarā vietējās novadu ziņās policija lūdz, ka ja kāds pamanīja zagļus, kas celtnieku instrumentus nočiepuši, lai dod ziņu. Adrese bija pazīstama, sapratu, ka tas tieši ir mans gadījums. Pacēlu klausuli, stāstu ko redzēju. man prasa, - kas par mašīnu. Sāku stāstīt un beigās, pēkšņi pati sev negaidot saku, - Mašīnas numurs "tāds un tāds". Goda vārds, ne es to pētīju , ne man bija kāda interese. Vienkārši, pēkšņi acu priekšā. Pati pārsteigta. Bet tā bija vienīgā reize