Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Narcise 2016. gada 10. oktobris, 14:48:13
-
Varbūt pamēģinām atcerēties tos spilgtākos bērnības notikumus, kas pašīem šķiet interesanti ?
Vēlāk atcerēšos vēl šo to, bet man kā viens no spilgtākajiem notikumiem likās, kad kādu 12 gadu vecumā tēvs man nopirka rudens kurpes, šņorējamās, kuru lielākā vērtība bija kādus 2,5-3 cm augsts kvadrātveidīgs papēdis, kurā bija iestrādāts tāds kā dzels pakaviņš. Joprojām atceros, cik es biju lepna, kad ejot man pa savu dzimto ielu Rīgas centrā tās kurpes klaudzēja pa visu kvartālu un man likās, ka esmu tik pieaugusi un tik stilīga un visi noskatās uz mani. ;) Bet ja skatījās, tad drošvien brīnoties, kas tas par tādu sasodītu troksni nāk no manu zoļu apakšas. ;)
-
Gados 4 es laukos uzzināju, ka īstās sūdumušas ir brūnas - govs pļekas krāsā. Tās, ko pilsētā saukāja par sūdumušām - lielās, zilās -, īstenībā ir gaļas mušas.
Man bija kādi gadi 5, laukos vasarā pie krūma šķinu iekšā upenes, ka šņakst. Lielas, saldas...
Līdz krusttēvs sabojāja visu aveni, paprasot, vai es zinu, ka upenēs ir tārpi?
Kādi tārpi??? Man mamma mācīja, ka upenēs tārpu nemēdz būt!!!
Bet šaubu sēkla izdīga ātri, lielāko ķekara ogu pārplēsu...
Upenes es neēdu daudzus gadus. Joprojām pirmās dažas ogas izjaucu, lai pārliecinātos, ka Šoreiz Tārpu Nav.
Otrs "netici vecākiem!" moments. Man, sīkajam, vienmēr bija apgalvots, ka pavasarī Gaujmalā aug vizbulītes un sniegpulkstenīši. Pavasaros svēta lieta iet puķītes lasīt. Tas gan jau kādā pirmajā klasē. Vizbulīšu - ka čum, bet sniegpulksteņu nav ne vella. Mājupceļā - kas vairs atceras, kam dzima ģeniālā doma -, piešķinām no kaimiņmājas dobes arī sniegpulkstenīšus. Jābūt tak! Lieki teikt, ka pa mizu par zagšanu dabūju konkrēti, lai gan svēti apgalvoju, ka salasīju Gaujmalā. Iebāzt acīs, "paši teicāt, ka tur ir" man dūšas nepietika...
Vēlāk jau biju izmācīta visu nestāstīt. Kad uz muguras nomaucos no koka - zars nolūza -, no tāda makten laba divu stāvu augstuma, aizsita elpu pamatīgi. Kamēr atsēcos, kaimiņu skuķis tīri bālā ģīmī. Bet gods kam gods - nenodeva. Paskriet kādus mēnešus bija jocīgi, nesaprotu, ka fizkultūrā izmanījos izlocīties, bet vecāki tā arī netika informēti par lidojumu.
No kāpšanas kokā tas, protams, mani neatmācīja - tikai pieņēmu paradumu vienmēr turēties ar 3 ekstremitātēm.
Njā, nekas baigi laimīgs prātā nenāk...
-
Vienreiz laukos, kur dzīvoju vasarās bērnībā, izdomāju, ka noslēpšos, uzkāpjot kokā un no augšas varēšu noskatīties kā pieaugušie satraukti mani meklē. Nosēdēju kādas 3 stundas un nokāpu no koka ļoti vīlusies, jo pa to laiku vecāki uc pieaugušie neizrādīja nekādu interesi par manu personību un pat nepamanīja, ka esmu pazudusi, jo bija aizņemti savās dienas gaitās un darbos.
Vēl mazāka būdama, es vienreiz aiz gara laika, kad biju viena atstāta dzīvoklī uz kādām pāris stundām, paņēmu smalku mammas blūzi, kas kā vēlāk uzzināju, bija no zīda žoržeta (melnā krāsā un baltām pumpiņām), paņēmu šķēres un izgriezu visas baltās pumpiņas no blūzes muguras daļas. Vienīgais, nevarēju saprast, kāpēc mamma, atnākot mājās, nemaz nepriecājās, cik akurāti man sanāca izgriezt tās bumbiņas... ;)
-
Caca jau no bērnības. Kamēr opis bij iemidzis ar avīzi uz vēdera, šiverējos pa mammas spoguli un lakoju nagus. Kā opis sakustējās, mērkaķa ātrumā tīrīju nost aizkaros.
Brīnījos, kā neviens mazgājot nav pamanījis, izmazgāt jau nebija iespējams. Vēlāk mammai prasīju, kāpēc nebāra. Mamma teica, ko ta bārs, ja pie rokas netika pieķerts. : )
Opis ņēma līdzi uz garāžu, kopa un pucēja savu moskviču, es tikmēr bumbulējos apkārt, patika krāmēties ar loriņiem un pa kaimiņu garāžām sirot.
Ar samokatu pa Ziedoņdārzu joņoju. Ome dusmojās, ka es tik pie svešām tantēm vien, pie viņas nemaz nepiestāju. Par to, ka sūdzējās mammai, iekodu viņai plecā.
Reiz es arī noslēpos laukos krūmos, negribēju uz Rīgu braukt, vairākas stundas nosēdēju. Visi meklēja un juka prātā. Katru reizi, kad tagad pazūd bērns un pilns internets, atceros sevi. Beigās apnika, izlīdu laukā, neviens nebārās, tik opis dusmojās, jo nokavējām benzīna kvotas Kauguros. : D
-
Vispirms gribētos zināt, kad īsti caurmēra šejienietim tā bērnība ir bijusi?
-
Zigfrid, te lielākoties ir aizvēsturisko laiku pārstāves.
-
Bērnības atmiņas... daudz, pat grūti ko izcelt. Bērnībā viss ir pirmo reizi un spilgti. :)
Kas pirmais nāk prātā, atceros ka nevarēja dabūt labas grāmatas, ja kāds dabūja, tad pats izlasījis deva lasīt citiem. Un bija pat rinda un termiņš, kad jādod atpakaļ.
Tādēļ mamma skaļi lasīja katru vakaru (kurš iestiepās naktī) tētim priekšā. Mēs bērni arī
ietrausušies viņu gultā klausījāmies, līdz pa kārtai iemigām un
tad mūs aizmigušus iznēsāja pa gultām. :)
Vēl, kad ar tēvu spēlējam šahu, drausmīgi gribēju vinnēt, sakrāju kabatas naudu, nopirku šaha mācību grāmatu un slepeni pa nakti zem segas ar batareju študierēju...
Vēl patika, ka vakaros, kad pa tv izņemot paddemagoģiju nekā nebija, dziedājām. :)
Ā, un vēl man ļoti patika, kad vecāki mūs naktī pamodināja un mēs
ar mašīnu braucām vizināties... Tad ceļi bija tukši un mums bērniem arī ļāva vadīt auto.
Braucām uz tolaik jauno lidostu, kafūzī ko uzkodām, paskatījāmies kā paceļās lidmašīnas, braucām mājās un atkal gājām gulēt. :)
-
Cik skaista Tev bērnība, tuk, bijusi, mīlestībā
-
Ārprāts, cik tev forši vecāki, Tuk.
-
Par šahu atcerējos. :D
Kad tētis man ielika matu [kas, protams, loģiski - piec- un sešgadīgam knislim :D], es drīkstēju to matu paņemt - izplūkt no galvas. Bet tikai vienu! :D
Tētis gan lisijs no tā nekļuva. :D
-
Man tiešām grēks sudzēties, man bija, un viens vēl ir labi vecāki,
kuri viens otru mīlēja,un līdz ar to arī mūs. :)
Kaut dzīve ar izsūtīšanām un no tā izrietošajām sekām nebūt nebija rožulauks...
Tagad domāju, varbūt tieši tas lika novērtēt mirkļa burvību...
-
Mamma mana bija paskarba, toties tēvs sirsnīgs cilvēks, kā arī vecvecāki. Vienas no siltākajām atmiņām man saistās ar Juglas vecomammu, kurai īpaši patika 2 nodarbes: sēņošana un pasaku lasīšana. Man bija tikai 3 gadiņi, kad viņa mani ņēma līdzi uz mežu sēņot (braucām ar autobusu uz Bukultiem vai Ropažiem), un man kā ļoti mazai meitenei viņa iemācīja jau atpazīt sēņu sugas.
Un burvīgākā kopīgā nodarbe mums abām bija pasaku lasīšana. Viņai bija daudzas pasaku grāmatas un viņa tās lasīja man priekšā, iejuzdamās pasaku varoņu dažādajās lomās, izteiksmīgi lasot un pat mainot balss intonācijas un tembrus kā īstena aktrise (kaut nebija tāda). Atceros, vienreiz bija pasaka par kazu un āzi, es vēl nebiju nekad redzējusi dzīvu kazu, tad viņa nometās četrāpus, un paķērusi TV pārnēsājamo antenu,kas atgādināja ragus, tēloja kazu, kas badās. Sirsnīgas atmiņas. :)
-
Lasot Narcisi par sēņošanu, arī atcerējos vienu gadījumu.
Arī mēs ar savu moskviču braucām sēnēs, man arī kādi 3 gadi. Mierīgi sēņojam, man sagribas čurāt. Omis saka, lai aizeju aiz tās tur eglītes un pačurāju. Tieku aiz egles un no turienes špudūkš pamatīgs garausis ņem ļekas pār ausīm, es spiegdama pie omes. Čurāt vairs nevajadzēja.
-
Oi, ja par čurāšanu...
Biju smagi noslimojusies pa slimnīcu un vecāki mani vasarā aizšturmēja uz laukiem
“atkopties“. :)
Tur vietējie bērni, kuriem darbiņš, jāgana lopi. Sadraudzējāmies un es dodos līdzi ganos,
bet - tavu neražu, kā nonākam līdz ganībām, man vajag čurāt!
Družkas saka, lai eju aiz krūma, kur probļems :) jēz, pilsētas bērns tak tā nevar!
Tādu pāris kilometru skrējienu līdz mājām savā mūžā otrreiz neesmu piedzīvojusi. :)
-
Ap gadiem 10 es uzšuvu kleitu. Sīcu, ka gribu šūt, kamēr izdīcu kaut kādu lupatu no vecmāmiņas krājumiem. No tik pļurīga auduma, ko nekādi nevar taisni nolikt, - ar šodienas pieredzi neko vairāk par maisu putnubiedēklim no tāda nešūtu, bet tolaik piesēdos un uzmargoju lencīškleitu. Apakša nekāda kuplā nesanāca - auduma par maz -, bet toties rāvējslēdzi aizmugurē iešuvu [kaut kādu vecu izārdītu]. Un kurpes uztaisīju - pievācu klučpapēžus no kurpju remontkastes un pienagloju kedu iekšzolītes - nu tās, kam apakšā gumija, virsū audums. Piešuvu siksniņas no lentītēm. Un aizgāju uz veikalu.
Tikmēr mamma no darba bija pārradusies... Nu, jā, tālāk kā parasti - ka es viņai tādu kaunu padarījusi... [A ko iedevāt tādu lupatu, nevis normālu audumu šūšanai???].
Pāris gadus vēlāk uzšuvu bikses - no veca haki krāsas plašķa uzcepu džinsu tipa stabulenes. Kas man īstus džinsus dos [algas apmērā], bet bikses sanāca labas... Nokalpoja godam pusi vasaras, līdz kārtējā kokā kāpšanas reizē ar maigu "tirrrkš" padevās 60. numura diegi sēžamvietas vīlē... atsedzot koši sarkanas apenes... No koka nošļūcu fiksi un klusi, kamēr kāds nav pamanījis, jo norauties iesauku "mērkaķis" man galīgi negribējās. [Jautājums par to, ka apkārtējā publika diez vai bija iedziļinājusies Darela daiļradē un informēta par pērtiķu pakaļas krāsu, man prātā neienāca.]
Bikses salāpīju un plēsu pa kokiem vēl nākamajā vasarā.
1. maijā nomira mans kāmītis. Pagalmā aiz garāžām rīkojām bēres - pa nopietno, ar kartona kastes zārku, kabatlakatiņa līķautu un kaut kādām dziesmām. Bēru mielastu arī noorganizējām - aizgājām uz veikalu pēc baltmaizes [mmmm, svaiga baltmaizīte ar kraukšķīgu garoziņu!] un limonādes pudeles. Naža, protams, nebija, griezām maizi ar šķērēm. :D Bet kāmīti godam apglabājām.
-
Vēl par sēņošanu. Bet skolas vecums. Celis ģipsī. Bet mājās jau pokemonu nenoturēsi, es protams arī steberēju pa mežu.
Mežš tāds ģikijs, sakrituši koki, jāložņā pamatīgi.
Arī par meža cūkām biju dzirdējusi..
Klīstu es pa mežu un dzirdu tādu savādu ņemšanos, skatos gravā ģimenīte bauda dubļu vannas.
Ka ņēmu vagu laukā no meža, ne ģipsis traucēja pāri kokiem lekt, nekas, to skrējienu vispār neatceros, tikai to, ka tiku laukā no meža pie tantes ar saucienu cūkas. : D
-
Vienreiz bērnībā no laukiem, kas pie jūras, paņēmu no vectēva loma dažas dzīvas reņģes, no kurām divas lielākās ieliku 3-litrīgajā stikla burkā ar ūdeni, atvedu uz Rīgu un ielaidu dzīvokļa akvārijā, nosaucot par Ansīti un Grietiņu. Sākumā viņas notēloja integrāciju un izlikās par parastām akvārija zivīm, bet pamazām ievērojām, ka akvārijā zivtinu paliek arvien mazāk, līdz beidzot Ansītis un Grietiņa palika vienīgās... Nav grūti uzminēt, kur palika pārējās...
Vēl man spilgtā atmiņā, ka kaimiņos tolaik 1 krievu ģmenē dzīvoja 3 brāļi, viņi bija vēl izdomas bagātāki... Reiz pagalmā viņi noķēra parasto pelēko žurku, aiznesa mājās un pieradināja. Būrī nelika un žurka skraidīja viņiem pa dzīvokli, bet kad nācu no skolas, tā uz pakaļkājām stāvot, bieži skatījās pa logu... Vienreiz puikas to piesēja striķītī kā sunīti un aizgāja iepirkties uz tuvējo maizes veikalu, pati biju lieciniece tam skatam, jo gāju viņiem aiz muguras uz to pašu veikalu nopirkt bulciņas. Lieki piebilst, ka pircēji veikalā pašķīda uz visām pusēm, bet pārdevēja skaļi lamādamās, izdzina viņus no veikala ar visu žurku un es mājās mammai prasīju, ko nozīmē "svoloči". ;)
-
Atkal līdzības. Bērnībā ļoti gribējās mājdzīvnieku, bet suni, kaķi neļāva. Omis bij uz lauka noķēris man pelīti, kāmji toreiz nebija. Atceros, kā burkā vedām uz Rīgu. Bija jāizdomā, kur turēt, tikmēr šī dzīvojās pa burku, pa virsu marlīte. Baroju. Naktī šī mistiski tika laukā, vannasistabā sagrauza pulvera paku, agrāk bija tādas lielas 5 kg, visa grīda pulverī.
Bija virtuvē uz galda cukurgraudus grauzusi.
Nojautu, ka briest kkas nelāgs, likās manīju, ka tiek liktas lamatas. Izlikos, ka esmu aizmigusi un gaidīju, kad vecāki aizmigs, zagos uz virtuvi, vēru logu vaļā, lai var aizmukt, 1. stāvs. Ceru, ka izdevās.
-
Bērnībā viss ir pirmo reizi un spilgti. :)
Pirmā spilgtā atmiņa man ir no jūras - jūras smarža, vējš. Zinu, kaut kur čemodānos ir foto, izrakšu un paskatīšos, cik veca es varētu būt bijusi.
Tēvam bija paradums vasarās sestdienu rītos uzsaukt - braucam! Nekad netiku manījusi, ka braucieni tiktu plānoti. Tikai tik tikko iedomājos, ka varbūt tomēr norunāja, man nedzirdot. Līdzi vienmēr bija gumijas laiva, jo nakšņošanas vieta allaž bija pie kādiem ūdeņiem.
Atceros, kā ap 5 g.v. iemācījos peldēt, kulstījos seklumā un - pēkšņi - peldu! Tā Sajūta!
-
Mana pirmā bērnības atmiņa, kuru skaidri apzinos – Bija ziema, mammucis ievīstīja mani kaut kādā deķī un iesēdināja koka ragaviņās ar ieapaļu atzveltni. Droši vien staigāt vēl nemācēju, arī runāt ne, bet atceros, ka es pie sevis domāju, par to, cik skaisti apkārt un par tām sniegpārsliņām, kas skaisti krita uz cimdiņiem. Sniegpārsliņas bija aukstas un negaršīgas. Laikam nosalu, jo vēl atceros, ka visapkārt rosījās mammucis ar kaimiņieni, rīvēja man ar kaut ko kāju pēdas un lika uz pieres kompreses. Liekas, ka neraudāju, es vispār maz raudāju.
Un vēl vecmāmiņa, Man bija fantastiska vecmāmiņa. Klusa un vienmēr smaidīga. Viņai bija tik siltas maigas rokas. Visvairāk man patika, kad viņa lasīja man grāmatas, dažas jau zināju no galvas. Tieši viņa man lasīja Staburaga bērnus, Poruka stāstus ,Zaļo grāmatu un Kestnera Emīlu. Bet visvairāk man patika Raiņa Zelta zirgs un Sprīdītis. Man liekas, es pat raudāju. Un vēl viņa man dziedāja tautas dziesmas un mācīja adīt rakstainus cimdus.
Un ir vēl tādas lietas, kas ar mani notika tikai bērnībā. Es pat nezinu, kā to nosaukt, tāds meditatīvs dvēseles stāvoklis. Izjutu to stāvokli reizes 3-4 un pēc gadiem 13 vairs nekad. Pat nezinu, kā to nosaukt. Pēkšņi ir viens mirklis, kad tu sajūti tādu dīvainu atsvešinātību no apkārtējās pasaules . Tu esi tikai vienatnē pati ar sevi , savu dzīvi un dvēseli. Tai mirklī mani vienlaikus piepildīja mierīgas laimes , brīvības un skanoša lidojuma izjūta . Visa pasaule sanēja un piepildījās ar mirgojoši zeltītu gaismu. Es dzīvi izjutu šīs enerģijas viļņus, tie bija tik taustāmi un vienlaikus maigi un caurspīdīgi. Likās, ka visa pasaule piepildās ar tiem pulsējoši zelta stariem. Cik tas bija jauki un tā laimes izjūta, kas vēl ilgi nebeidzās. Pirmo reizi, tas notika, liekas gados sešos – kad noriskēju un vienatnē nogāju par 1.5 metra augsta žoga dzegu, šaura dēļa platumā ( varbūt tieši tāpēc nenokritu, jo pēc pašreizēja vērtējuma žogs bija savus 25 m garš); otrreiz tas bija trešā klasē, kad pirms vasaras brīvdienām saņēmu liecību un pagalma uz šūpolēm neviena nebija – šūpojos un tā bija pilnīga laimes sajūta. Trešo reizi tas bija mājās, vienkārši sēdēju uz dīvāna un pēkšņi ne par ko nedomāju, vienkārši atkal lidoju …
To, kā beidzās bērnība es arī atceros. Es ar manu klases drušku, nolēmām pirmo reizi iemēģināt alkoholu, jo cerības to uzzināt ģimenes lokā bija niecīgas. Mūsu ģimenē neviens nedzēra – Vispār! Nu varbūt kādu glāzi svētkos, ja ciemiņi atnesa. Tā kā mūsu izredzes iepazīties ar zaļo pūķi bija niecīgas. Bet kaut kad taču tas bija jādara. Vienā vārdā reiz tā stunda sita un mēs nostājāmies pēc alkohola izslāpušo rindas galā. Bija jāizvēlas, kaut ko no piedāvātā asortimenta. Nedaudz pamīņājamies un tad druška ar pirkstiņu viegli piesita priekšā stāvošām vecim : - Atvainojiet lūdzu, ko jūs ieteiktu iesācējiem? Nu moins – es to atcerēšos visu mūžu. Veču rinda manāmi sarosījās, un uztraukti sāka apspriest, ko lai tādu vajadzētu iegādāties lietošanai tik jaukām būtnēm, lai nesabojātu pirmo reizi . Beigās visi vienojās. Tas bija Gratiješti. Tāds štrunts vien bija. Tāpēc nekāds liels dzērājs no manis nav sanācis
-
Ļoti spilgta un karsta saule, milzīga pļava pie Lielās Egles. Zied dzegužpuķes un bezdelīgactiņas. Viss ārkārtīgi košs. Mēs ar māsu vērojam tritonus mazas upītes caurtekā. Gaiss burtiski san.
Mēs ar māsu bijām lielas peldētājas. Uz upi gājām vairākas reizes dienā, nevienam atļauju pat nedomājām prasīt. Bieži sacentāmies, cik ilgi varam aizturēt elpu zem ūdens. Cik atceros, biju uzvarētāja - minūte un 20sekundes. Pulksteņa gan mums nebija, skaitījām lēnām (pat stipri lēnāk, kā vajadzētu :) ). No sākuma bija grūti, bet tad iestājās tāds interesants stāvoklis, ka likās, bez problēmēm var arī daudz ilgāk (vēl tagad reizēm sapnī redzu, ka varu elpot zem ūdens). Viss bija kļuvis dīvaini nereāls. Par cik upi pazinu kā 5 pirkstus, man patika apgulties uz muguras un ļaut lai straume nes. Tāda pilnīga uzticība dabai.
Ļoti agrā bērnībā vēroju kā uzreiz pēc ledus iziešanas pa upi brauc plostnieki. Plosts vismaz pārsimt metru garumā. Plosta priekšgalā, pa vidu un aizmugurē stāvēja vīri ar garām kārtīm un sasaucās svešā valodā - laikam nodeva komandas, kā izgriezt līkumus.
-
Vai, Olguci, tas par alko iesācējām bija labais! :rat:
Bērnībā man vecāmāte iemācīja adīt dubultos cimdus - jāada ar diviem kamoliem uzreiz un veidojas tāds kā rūtiņu vai šūnu raksts. Atceros, ka nebija nekas sarežģīts, bet tieši kā jāada, sen jau esmu aizmirsusi. Un paprasīt arī sen vairs nav kam. Toreiz vecāmāte teica, ka katru gadu cenšas vismaz vienu pāri noadīt, lai neaizmirstu, kā to dara.
-
Vēl viena atmiņa - upē tikko bija izgājis ledus, pamatīgi pali. Visa lielā līča pļava bija pārplūdusi un pilna ar milzu ledus gabaliem. Kad trešā dienā ūdens sāka noskriet, mēs ar vecomāti ņēmām kartupeļu grozus, āvām gumijas zābakus un gājām uz pļavu lasīt zivis, kas nelaimīgas plunčājās bedrītēs.
Ar māsu pa lediem lēkājām vismaz vēl pāris nedēļas.
-
Vau, un tas ledus pavasarī!!! Sētas vidū agrā pavasarī izveidojās pamatīga ezeriņš, kas izskaloja ledu biezumā fantastiskus rakstus. Ledus krakšķēja un lūza zem kājām. Ievērtajām saulē ledus veidotos rakstus - tā bija pavisam cita pasaule...
Jā, un reiz bijām nosprieduši braukt glābt indiāņus. Man pat liekas, ka neviens nenojauta, kur tie tādi indiāņi dzīvo, viens bija skaidrs - šamie ir jāglābj. Glābēju komandā bija ap pieciem dalībniekiem, visā nopietnībā rakstījām sarakstus, kas jāņem līdz, vācām konservus un ko tur vēl vajag. Pasākums izgāzās vienkārši - viens no dalībniekiem izpļāpājās mammai un mamma teica, ka viņu nelaidīs. Visa sajūsma kaut kā pati no sevis noplaka. Ar ko tas beidzās paši zināt - indiāņi iznīka.
Un vēl reiz ziemā laukos pie radiem, gājām uz lauku pirti. Pirtiņa bija maziņā, melna, stāvēja pļavas vidu. Kad jau gājām atpakaļ pa sniega kupenās iemītu taku, bija jau nakts. Zvaigznes bija tik tuvu, sniegs vizuļoja visās varavīksnes krāsās, gurkstēja zem kājām un tu arī tāds tīrs un balts vienoti ar dabu. Un tad tīk pat tīri un svaigi palagi un īpatnēja smarža visapkārt -vecais mammis bija nolicis zem spilvena piparmētru maisiņu... Tā dēļ bija vērts piedzimt
-
Bērnības vasaras pagāja Jūrmalā, Mellužos. Tur bija tēva māja, ko izmantojām kā vasarnīcu. Viss labais, ko atceros no bērnības, ir no turienes.
Bija arī kastaņkoki ar skaistākajiem kastaņiem pasaulē. Jau no 4 gadu vecuma biju liela lasītāja un, protams, par ēdamajiem kastaņiem bija lasīts. Neticēju, ka mūsējos nevar ēst un ķēros tik pie gatavošanas. Gadi bija kādi 6-7. Gatavoju kā klasisko baraviku mērci - sviestā sacepu sīpolus, tad nomizotus un sagrieztus kastaņus, pievienoju garšvielas un bagātīgi aizdarīju ar krējumu. Procesa laikā nepagaršoju. Vilšanās bija negaidīta.
Ēdamos kastaņu izdevās nogaršot tikai pēc gadiem 30. Arī jutos vīlusies.
-
Tik skaisti stāstiņi :)
Es neko īsti nevaru atcerēties, tādu gaišu un saulainu. Tikai visādas bailes un nepatikšanas.
Ā, viens ir - laukos, ar māsīcām, uz šķūņaugšas malas sasēdušās, rāvām dziedāt krievu cietumnieku dziesmas... Tā, šas, mēģināšu atcerēties (cik labi ka ir internets)... Kā mēs viņas zinājām - nav ne jausmas. Kaut kas iemācīja... :D
Бледной луной озарился
Старый кладбищенский двор.
И над могилой сырою
Плакал молоденький вор:
(tālāk asarainā balsī)
— Мама, милая мама,
Зачем ты так рано ушла?
Свет белый покинула рано,
Отца-подлеца не нашла?
Живет он в хорошеньком доме,
С другою семьей, прокурор.
Он судит людей по закону,
Не зная, что сын его вор.
И вот на скамье подсудимых
Наш маленький мальчик сидит
И голубыми глазами
На прокурора глядит.
Окончилась речь прокурора,
Преступнику слово дано:
— Судите вы, граждане судьи,
На это вам право дано.
Раздался коротенький выстрел,
На землю наш мальчик упал
И голубыми глазами
Отца-подлеца он проклял.
— Ах, миленький маленький мальчик!
Зачем ты так рано пропал?
Сказал бы ты это мне раньше,
И я бы тебя оправдал.
Вот бледной луной озарился
Старый кладбищенский двор,
И над могилой двойною
Повесился сам прокурор.
-
Cik jauki palasīt šīs bērnības atmiņas,kas jaukas un spilgtas.Un nav neviena,kas te būtu ieslīdzis pārdomās par ''grūto bērnību''!
īManas atmiņas par bērnību(līdz skolas vecumam) -ir pilnīga brīvības sajūta.Dzīvojām laukos,visa diena savās gaitās-kur jāglābj ūdenī iekritusi vabole,kur aizlūzusi puķe jāpaceļ,kur jāapskatās,kas kūtī notiekās un jel kas,ko sirds vēlējās.Un tad vēl tā īpašā sajūta vasaras pēcpusdienās,kad gaiss aiz karstuma vibrēja un arī sanēja,tad man bija sava īpašā pasaule ar dažādiem izdomātiem sarunu biedriem,savu valodu,ar rudzu lauku kas pēkšņi uzziedēja un saulē spīdēja zelta putekšņos,Pasaule tikai man.Jā,un arī vecmammas aukstā roka uz slimības reizē karsto pieri..labi.
Pēc tam sākās skola un visa mana bērnības pasaule iznīka ,pazuda,palika tikai atmiņās,es vairs nemācēju tajā iejusties un dzīvot.
Kā ar nazi nogriezta.
-
Man ir arī viens šaušalīgs stāstiņš, kā bērnu nevainīgs joks var novest pie lielas traģēdijas.
Siena laiks. Siens no lauka tiek vests uz šķūni. Bērni tiek norīkoti siena mīcīšanai. Tik ved un mēs tik mīcām, lēkajam, dauzamies. Kādam no mums rodas ideja, ka vajag paslēpties zem siena un pieaugušos izjokot, visi esam pazuduši, aizlaidušies u.tml. Saguļamies zem siena, sakrāmējam pamatīgi virsū, guļam, piebrauc pieaugušie un pēkšņi man blakus ieduras dakša.. Kliegdama metos laukā, lai netrāpa kādam. Viss beidzās labi. Bet NEKAD tā nedariet, rakstu un vēl tagad drebuls.
-
Toties manas dažas atmiņas var līdzināties feļetoniem, piem. šī. Mamma mani nereti sūtīja uz gastronomu, kas pāri dzelzceļam zem tuneļa Daugavpils ielā. Tieši pretī tam uz stūra atradās piena veikals, bet virs tā 3.stāvā dzīvoja divi dvīņu brāļi, tādi dikten jocīgi, maigi izsakoties... Viņiem bija ap gadiem 40, abi dūšīgi plikpauri, kuri mūždien staigāja strīpainos jūrnieku kreklos un plisētos svārkos (!), arī ziemā tāpat, tikai virs jūrnieku krekliem velkot pufaikas. Nezinu, par ko viņi strādāja un vai vispār strādāja, bet šad tad nodarbojās ar kokgriešanu un turpat pie veikala dažreiz pārdeva savus rokdarbus - koka suvenīrus-suņus, tikai nezkāpēc uz 3 kājām (2 priekšējām un vienas pakaļkājas, kas bija apvienota ar asti). Turklāt, tie izskatījās pēc dažādu sugu suņiem, tikai neparastais kāju skaits gan nemainījās. Un iedomājāties, kāda šiem pusmūža dvīņu brāļiem bija izklaide ? Viņi turpat piena veikalā pirka piena tetrapakas (toreiz Rīgas piena kombināts ražoja tādas 3-stūrainas pakas no kartona), lai no 3. stāva šīs piena tetrapakas nomestu garāmgājējiem pie kājām un viņus nobaidītu. Tāpēc tā rajona iedzīvotāji, zinot šo paradumu, ejot garām piena veikala mājai, nereti tramīgi skatījās augšup, vai uz viņiem nelidos kārtējā piena paciņa. Bet bērni viņiem patika, tos viņi nebaidīja un reizēm māja ar roku vai kaut ko uzsauca, arī man, bet nav jau nekāds brīnums, ka es, redzot viņus abus uz ielas, centos pasteidzināt gaitu vai iet ar lielu līkumu. Tādi jautri un vienlīdz diezgan biedējoši brālīši. ;)
-
Kā man patika tas 3stūru piena paku dizains!
Un patīk vēl aizvien, brīnos, ka to neviens piena ražotājs neizmanto. :(
Tas bija perfekts.
Diemžēl, autoru nezinu. :(
-
Kā man patika tas 3stūru piena paku dizains!
Un patīk vēl aizvien, brīnos, ka to neviens piena ražotājs neizmanto. :(
Tas bija perfekts.
Diemžēl, autoru nezinu. :(
Arī cita piena tara - piens, kefīrs, rjaženka ... ērtās pudelēs ... dažādie, spīdīgie vāciņi ...
Ai, zaļā jaunība!
-
Kā tur bija, kefīram zaļi vāciņi, pienam sudrabotie vai kā?
Bet man teju pirmās bērnības atmiņas ir sapnis - man kādi gadiņi 2.5 vai 3, diez vai vairāk. No savas gultiņas, ja bija atstātas vaļā bērnistabas durvis, varēju redzēt dzīvokļa durvis. Un tad sapnis - reiz pie tām kāds zvana, tēvs apakšbiksēs :) iet atvērt. Aber pie durvīm tāds pelēks liels briesmonis zaļā mētelī, kājas kā stampiņas - tievas ar resnām apaļām pēdām, galva ar lielām atļukušām ausīm. Kas tur pēc tam notika, neatceros. Laikam jau tā nobijos, ka pamodos :)
Un vēl man ļoti ilgi bija bail gulēt ar muguru pret sienu - jo reiz sapnī kāds no sienas man iekoda papēdī :)
-
Kefīram zaļi strīpaini. :)
Saldajam krējumam - dzelteni.
-
Atcerējos arī ko sliktu. 1.klase. Laba deklamētāja.Iedod man dzejoklīti, iemācies.
Un bez brīdinājuma & paskaidrojuma aizved uz kapiem, kur pie aizgājušas skolotājas zārka man jādeklamē. Es pirmoreiz esmu kapos, pirmoreiz redzu mirušu cilvēku..
-
:( Šodien tādu učeni varētu norakt...
-
Kad izlasīju tēmas pieteikumu, uzreiz zināju, kas ir mana spilgtākā bērnības ainiņa. Absolūti hrestomātiska no sērijas Dievs. Daba. Darbs un noteikti freidiska no šī brīža skatu punkta. Mans tēvs, nometis kreklu, ar no kaimiņa palienētu zirgu dzen vagas ar rokas arklu. Jā, jā, mēs te visi aizvēsturiski radījumi (c). Patiesībā, pēc maniem aprēķiniem, tas bija 70.gadu vidus, dziļi laukos Latgalē. Es biju pilsētas bērns pirmajā paaudzē, bet bijām aizbraukuši uz laukiem omei palīgā. Man, pavisam sīkai knīpai, tas bija tāds wow! Zirgs un tētis - abi vienādi, sviedriem nopilējuši, vēja izplūkātām melnām krēpēm/matiem, no piepūles pietūkušiem muskuļiem. Ne tas zirgs bija kāds aidinieks, ne mans tētis Švarcnegers (kas ir Švarcnegers, es uzzināju tikai vēl pēc kādiem padsmit gadiem), bet šī aina acīmredzot aizskāra manī kaut kādu mūžveco latviešu zemnieka gēnu, ja reiz es to joprojām atceros. Iespaids bija tik spilgts, ka nobāl visas sīkās blēņas, saldējums restorānā pie Bērnu pasaules un citi bērnības notikumi.
-
Izlasot Samotrākes Nīkes textu, man uzreiz acupriekšā kentaurs, :)
tāda saplūsšana, divi vienā. :)
-
Atradu to jūras bildi. "Sāļš" gaiss un vējš.
[attachment deleted by admin]
-
es negribēju piedalīties šajā sarunā,jo man likās,ka es neko neatceros.
bet šorīt nav nekā cita ko palasīties..sāku lasīt un arī pati atcerēties.
vecums 4-5 g dzīvojām skolotājumajā(tā viņa saucās,jo dzīvokļi vecajā muižas mājā sadalīti skolotājiem) blakusdzīvoklī mans vienaudzis,ko pieminēju zemessargu tēmā. vecāki ejot uz darbu mūs salaiž vienā dzīvoklī un tā nu mēs tur tusējam un kko spēlajamies,kamēr kāds ,kurš brauc garām mums uzmet aci(mūsu vecāki nebija skolotāji, viņi bija kustībā pa sovhozu). rotaļlietas mums bija foršas...visi iespējamie muzikas instrumenti,jo kaimiņš spēlēja ansamblī un vēl kkur. Vaii kas darba būtu soc.dienestiem, mazi bērni, vieni paši :rat:
Jāņus svinējām pie ezera, bija daudz ugunskuru...nu apkārt arī daudz māju un cilvēku, tas fakts. Bet bērniem vienmēr bija savs atsevišķais ugunskurs. Atceros,ka es savu vietu nevarēju atrast nedz īsti pie lielo ugunskura, nedz īsti pie bērnu...tā arī vazājos starp visiem, jeb vienkārši sēdēju ūdens malā un skatījos,kā laivas ar uguntiņām slīd pa ūdens spoguli. un tā katru gadu :)
to, ka būtu baigi dzēruši Jāņos neatceros(gan jau,ka dzēra, tikai man tas nelikās svarīgi), bet to ,ka dziedāja cauru nakti,to gan. un alus bija strucīšos pašu gatavots,pie katra ugunskura sava marka. Un atceros,ka man likās ka visjautrāk noteikti ir pie tā ugunskura,pie kura es neesmu :)
un atkal nesaprotu,kā iztika bez soc dienestiem. jo visas nakts garumā neviens bērns netika nedz vaktēts, nedz ganīts. pašiem bija skaidrs,ko drīkst ko nedīkst un cik daudz... Tumsā iet pār dambīti bija bail, lai gan kas tur bailīgs..parasts tiltiņš un pat kkādas margas, bet bija bail. Bet ja gribi tikt mājās,tad bija vien jāiet :)
šitās jāņu svinības līdz kkadiem maniem 8-9 g. jo pēcāk pārcēlāmies uz pilnīgu viensētu,prom no ļaudīm.
āāā vēl par jāņiem....pilnīgi visos gados un visos gadījumos mūsu bērnu uzdevums bija saplūkt jāņuzāles un pīt vainagus(govīm arī). tas nu tika darīts,jo vecākiem pietika citu darbu,ko darīt. Tad vēl atceros,kā gāju uz ezeru kalmes plūkt, tās tika liktas vāzēs kopā ar pīpenēm ,rudzupuķēm un sagrieztas uz grīdas smalkos gabaliņos ,lai smaržotu(blusas arī itkā bēgot). Kalmju smarža man atmiņā saglabājusies ka īstā/pareizā Jāņu smarža.
ak jā un vēl atceros,kā zušus žāvēja parciņā(parciņa vairs naf ) un vakarā,kad atvēra kūpinātavu,tad visa māja sēdējām pie galda zem ozola un taukainiem pirkstiem kopīgi ēdām pļāpājot un dziedot(tāpati skolotājmaja), a zuši bija katru nedēļu :)...gan jau vīri arī dzēra,jo šodien mamma to min kā galveno argumentu,kāpēc pārvācās no turienes prom, bet es kā bērns piedzērušos netceros,laikam mani tas neskāra .
uij daudz tomēr to atmiņu....izrādās, romānu var rakstiit :)
-
Kad biju maza mana vecmamma Ziemassvētkos mēdza pārģērbties par Ziemassvētku vecīti (es, protams nenojautu, ka tā ir viņa). Spilgti atecors reizi, kad man bija jāiet sagaidīt Z-vecīti un parādit ceļu uz mūsu mājām. Dzīvojām vietā, kurai apkārt ozolu parks, un lai tiktu uz ceļa bija jāiet pa mazu taciņu. Joprojām atceros auksto, dzidro nakti ar zvaigžņotām debesīm, kailos koku zarus un ēnas.. Un sevi satraukuma pilnu brienam pa sniegu, lai aicinātu vecīti ciemos. Bailes mijās ar neizsakāmu prieku.. Tāds piedzīvoums :)
-
Lilith, žēl, ka nav podziņas "ļoti, ļoti patīk". :)
-
ak jā un vēl atceros,kā zušus žāvēja parciņā(parciņa vairs naf ) un vakarā,kad atvēra kūpinātavu,tad visa māja sēdējām pie galda zem ozola un taukainiem pirkstiem kopīgi ēdām pļāpājot un dziedot(tāpati skolotājmaja), a zuši bija katru nedēļu :)...
O, jā, kūpinātus zušus es arī bērnībā vasarās pārēdos, ko turpat jūrā vecaistēvs, tēvs vai krusttēvs noķēra uz āķiem (parasti, lai noķertu kādus 10 zušus, bija jāiemet vismaz 200 āķi, citreiz iemeta arī dubultīgi daudz), pēc tam paši nokūpināja ar alkšņu malku. Tā nu es kā bērns turēju līdz pieaugušajiem un ēdu vēl siltus -tāda balti rozīga patrekna zušu gaļiņa...mmm... Tiesa, citreiz pēc tam man naktī rādījās sapņos, ka zuši līda uz māgas, acīmredzot no smaguma sajūtas aiz pārēšanās... :)
-
Laikam pirmā konkrētā atmiņa - stāvu pamodusies redeļu gultiņā, mugurā man mīlīga pidžamiņa ar zaļiem un oranžiem zirnīšiem, mamma un tētis vēl miegā omulīgi šņāc. Es pataustu un saprotu, ka miegā gadījies slapjumiņš. Laikam jau biju vēl krietni sīka, ja jau gultiņai redelītes priekšā. Domāju - nu kā es tā? Fiksi novilku pidžamiņu un uzliku uz maliņas žāvēties.
Atceros, kā tētis ar vecotēvu mums abām ar māsu izgatavoja pa leļļu mājai. Vispirms māsai - 2 ar pus stāvus augstu, ar logiem, durvīm, skursteni. Vakaros tur dega gaisma - mazmazītiņas lampiņas ar visiem abažūriem, kuras barojās no baterijām. Tētis no komandējumiem mums veda leļļu mājai mēbelītes - mums bija mazmazītiņš akvārijs, rozā ledusskapis ar miniatūrām burciņām un plastmasas desiņu uz šķīvīša utt. Iemācīja no kartona izgatavot lellēm skolas somas.
Pirms katriem svētkiem mana mīļā mamma cepa smalkmaizītes. Milzīgā bļodā, pārsegta ar baltu dvieli, rūga mīkla un reizēm skrēja pāri malām.
Atceros leduspuķes logos un saules puteklīšus, kuri dejoja pa istabu. Pavasaros saule slīpiem stariem un krāšņās tulpju dobes pie mājas.
Ziemā lauzām lāstekas no pakšiem un grauzām, pavasaros, kad uz ieliņas kusa sniegs, pa straumi laidām priežu mizas laiviņas.
Vasarās, kad dzīvojām laukos pie vecmāmiņas māsas, brīvdienās vecāki brauca ciemos un mēs vienmēr gājām pretī uz autobusu. Cauri mežam, rudzu laukiem, kur rudzi viļņojās pāri galvai un augšā zilas debesis :) Un tad no rīta mēs gājām garos pārgājienos un pazudām uz visu dienu - līdzi ņēmām pudeli bērzu sulas, rupjmaizi, biezpienu, kādu svaigu gurķi . Peldējāmies klusos upes līčos, lauzāmies caur biezokņiem, bija fantastiski skaistas Gaujas pļavas, vecāki ļoti daudz stāstīja un rādīja, gan senas muižu vietas, pilskalnus utt. Reiz māsa uzrāpās koka ugunsdzēsības tornī līdz pašai augšai un no augšas atskanēja balss - kāp nu augšā! Un viņa uzkāpa. Es lejā domāju - diez ko tas vīrs dara, kad savajagas čurāt, vai viņš paspēj nokāpt? Pati nekāpu, jo toreiz paniski baidījos no augstuma.
No priedes mizām tētis mums taisīja laiviņas, izgreba lellēm koka karotītes.
Mamma ar mums daudz dziedāja, iemācīja daudz tautas dziesmu. Viņa nekad nav mani rājusi, mēs visi esam izjutuši tikai viņas mīlestību.
Vecaistēvs krāsnī pelnos cepa kartupeļus, tas bija tik garšīgi. Man ļoti patika eļļas krāsu smarža, kad viņš gleznoja.
Māsa kaitināja, kad es sākšot iet 1. klasē, tur būšot skolotāja krieviete un es vispār neko nesapratīšot, ko viņa saka un pusdienās būšot griķi un skābeņu zupa - vienīgās divas lietas, ko toreiz nespēju ieēst, viss pārējais man garšoja. Otrajā klasē man bija trīs piezīmes - "otrdienās, ceturtdienās fizkultūra" (aizmirsu sporta tērpu), "pēc zvana neatrodas klasē" un "pēc stundām neprot aiziet mājās" (pēdējo piezīmi ierakstīja Kaza ( un tāda ar viņa izskatījās) ar piebildi - un kāda tava baltā cepurīte palikusi dauzoties, kā tu savai māsai varēsi acīs skatīties!? Nu mierīgi varēšu skatīties, mierīgi. Tad tētis teica, ka nu jau man piezīmju par daudz un uz kādu laiku iedzina teicamnieces kompleksu.
-
Atcerējos kā mūsmājās tika cepta maize. Rudenī mums ar māšeli tika dots uzdevums - groziņā savākt lielas, veselas un tīras kļavu lapas. Vecāmāte ar lāpāmo adatu un vilnas dziju lapas savēra virtenēs un lika žāvēties. Kad pienāca rupjmaizes cepšanas laiks, mamma izvilka lielo abru (rupjmaizei bija liela, smaga un kantaina, bet baltajiem pīrāgiem skaista, viegla, tādā kā karotes formā), no drāniņas iztina ieraugu, lika (laikam) mērcēties un pēc laika mīcīja mīklu. Tas bija ilgs darbs, mamma strādāja piesārtušiem vaigiem un klausījās vecāsmātes norādēs. Cik atceros, rūgšana noritēja diezgan ilgi. Mums tika piekodināts rūpīgi aizvērt virtuves durvis, jo maize necieš caurvēju. Laikam tādēļ abrai bija uzklāts aitādas puskažociņš. Maizes krāsni kurināja ilgi, bet kad tā bija kartībā, mamma grāba laikā ogles un nesa uz ikrāsni citā istabā. Mums pabļāva, lai vācamies nost, jo ir tvans! Man likās, ka tvans ir kaut kas bīstams, tāpēc labāk mammu klausīt.
Pie kukuļu taisīšanas mūs nelaida, tur mamma riktējās - lika uz lizes sažāvētās kļavu lapas, virsū kluci mīklas, ūdens bļodā samitrināja rokas un un glaudīja garenus kukuļus, beigās ievilkdama kukuļa virsmā strīpas un iešaudama krāsnī. Darīt vajadzēja ātri, lai nebūtu pārāk liela starpība klaipu cepšanas laikam. Bija grūti sagaidīt gatavības laiku, jo man ļoti patika no gatavās maizes apakšām lupināt nost apgruzdušās kļavu lapas. Kad maizīte tika izņemta, mamma vēl samitrināja katru kukuli ar ūdeni un apsedza ar dvieli, lai mīkstāka garoza. Pašās beigās pie pēdējās porcijas mūs abas palaida izcept savu kukulīti. Es tai lietai piegāju radoši - paņēmu speķa pīrāgiem domāto speķi, piebēru sīpolus un mīcīju ilgi un dikti, jo man taču bija jāizcep labāka maize kā māsai. Turklāt arī kukuļa forma man bija par garlaicīgu, es uztaisīju smuku pīlīti. Un tas nekas, ka no lielās mīcīšanas un nepiemērotās formas manai pīlei bija dikti apgruzdējusi galva un pati cieta kā akmens. Es lepni grauzu savu mākslas darbu un vecaimātei ar mammu nopietni pateicu" "pati cepu, nav ko paldies teikt".
-
Vienreiz, kad man bija 9 gadi, bet māsai un 2 brālēniem par dažiem gadiem vairāk, mēs laukos nolēmām doties ekspedīcijā 7 km gar jūras krastu līdz upei ar nakšņošanu, un brīnumainā kārtā vecāki piekrita, jp mēs bijām tādi samērā sakarīgi bērni (vismaz viņiem tā likās). Tas bija vesels notikums, sākām gatavoties jau no paša rīta, - smērējām sviestmaizes, taisījām "fļuktvaseri" no saspaidītām jāņogām, cukura un ūdens, saiņojām mugursomās drēbes, lukturīti, spēļu kārtis un citas nepieciešamās mantas, tikai tā sanāca, ka telti paņēmām no šķūnīša pēdējā brīdī. Nostiepāmies diezgan, bet ap 9 vakarā sasniedzām galamērķi, iededzām upes krastā ugunskuru, paēdām, nedaudz padauzījāmies un vēlāk jau pamazām posāmies gulēt. Taču atrullējot telti, izrādījās, ka brālēns paņēmis līdzi nevis 2- vietīgo, kurā bija plānots mums četriem sagulēt (lielākas jau nemaz nebija mājās!), bet vienvietīgo, ko mans krusttēvs izmantoja, kad viens pats devās patālāk makšķerēt. Bet neko darīt, nācās saspiesties teltī kā siļķēniem mucā. Vairākas reizes katrs no mums naktī samiegojies trausās ārā no telts, jo hroniski trūka gaisa tādā saspiestībā, jo vairāk, ka telts bija tāda ļoti zema, bet mana māsa pa sapņiem kaut ko skaļi murgoja, ka iestrēgusi liftā. ;) Rezultātā mēs nogulējām nevis līdz 10 -11 rītā kā citkārt vasaras brīvlaikā, bet tikai līdz 8 un tiklīdz ieradāmies mājās, tā devāmies izgulēties katrs savā siltajā un ērtajā gultiņā. Mūsu lielā ekspedīcija bija beigusies. ;)
-
Es lasu kā tādu Balto grāmatu, Straumēnus un Emīlu kopā
-
Nu "vot", kādu jauku tēmu aizsāku :in-love: - man jau likās, ka cilvēkiem patiks atcerēties bērnību un atraisīties atmiņās. Man pašai vienlīdz patīk gan lasīt, gan arī stāstīt. :) Cerēsim, ka vēl te būs ko palasīties. :)
-
Pie mums laukos rupjmaizi cepa vecāmamma - maizes krāsns bija pagrabā, zem mūsu istabām, un atceros, kā reiz pusmiegā no rīta, segā savīstītu, mani nesa ārā no turienes, jo bija sācis dūmot. Abra ar mīklu stāvēja virtuvē un pats labākais našķis no rīta bija uzrūgusī rudzu mīkla ar cukuru.
-
Kopīga darba pieredzes (maizes cepšana un citas lietas) man iztrūkst. Pīrādziņus un plātsmaizes gan mamma cepa, bet man īpaši neinteresēja. Biju lutināts bērns ar guvernanti-aukli piedevām vēl. Reiz gan ar vecmāmiņu Jāņu sieru sējām.
Tēvam pagrabā bija liela darbnīca, tur man ļāva naglot, skrūvēt, zāģēt, lodēt. Smaržoja pēc zāģskaidām un kolofonija.
-
Atradu to jūras bildi. "Sāļš" gaiss un vējš.
Spārka, ja pareizi sapratu, tad tajā fotogrāfijā tā mazā meitenīte, kas ar vecākiem, esi Tu. Interesanti, bet mazajai meitenītei (Tev) ļoti līdziga cepurīte kā dāmai Tavā avatarā. :) Nejaušība ?
-
Avatārs, jo patīk Art Deco. Nejaušības, kas nav gluži nejaušības, ir vesela liela, skaista tēma :)