es negribēju piedalīties šajā sarunā,jo man likās,ka es neko neatceros.
bet šorīt nav nekā cita ko palasīties..sāku lasīt un arī pati atcerēties.
vecums 4-5 g dzīvojām skolotājumajā(tā viņa saucās,jo dzīvokļi vecajā muižas mājā sadalīti skolotājiem) blakusdzīvoklī mans vienaudzis,ko pieminēju zemessargu tēmā. vecāki ejot uz darbu mūs salaiž vienā dzīvoklī un tā nu mēs tur tusējam un kko spēlajamies,kamēr kāds ,kurš brauc garām mums uzmet aci(mūsu vecāki nebija skolotāji, viņi bija kustībā pa sovhozu). rotaļlietas mums bija foršas...visi iespējamie muzikas instrumenti,jo kaimiņš spēlēja ansamblī un vēl kkur. Vaii kas darba būtu soc.dienestiem, mazi bērni, vieni paši
Jāņus svinējām pie ezera, bija daudz ugunskuru...nu apkārt arī daudz māju un cilvēku, tas fakts. Bet bērniem vienmēr bija savs atsevišķais ugunskurs. Atceros,ka es savu vietu nevarēju atrast nedz īsti pie lielo ugunskura, nedz īsti pie bērnu...tā arī vazājos starp visiem, jeb vienkārši sēdēju ūdens malā un skatījos,kā laivas ar uguntiņām slīd pa ūdens spoguli. un tā katru gadu

to, ka būtu baigi dzēruši Jāņos neatceros(gan jau,ka dzēra, tikai man tas nelikās svarīgi), bet to ,ka dziedāja cauru nakti,to gan. un alus bija strucīšos pašu gatavots,pie katra ugunskura sava marka. Un atceros,ka man likās ka visjautrāk noteikti ir pie tā ugunskura,pie kura es neesmu

un atkal nesaprotu,kā iztika bez soc dienestiem. jo visas nakts garumā neviens bērns netika nedz vaktēts, nedz ganīts. pašiem bija skaidrs,ko drīkst ko nedīkst un cik daudz... Tumsā iet pār dambīti bija bail, lai gan kas tur bailīgs..parasts tiltiņš un pat kkādas margas, bet bija bail. Bet ja gribi tikt mājās,tad bija vien jāiet

šitās jāņu svinības līdz kkadiem maniem 8-9 g. jo pēcāk pārcēlāmies uz pilnīgu viensētu,prom no ļaudīm.
āāā vēl par jāņiem....pilnīgi visos gados un visos gadījumos mūsu bērnu uzdevums bija saplūkt jāņuzāles un pīt vainagus(govīm arī). tas nu tika darīts,jo vecākiem pietika citu darbu,ko darīt. Tad vēl atceros,kā gāju uz ezeru kalmes plūkt, tās tika liktas vāzēs kopā ar pīpenēm ,rudzupuķēm un sagrieztas uz grīdas smalkos gabaliņos ,lai smaržotu(blusas arī itkā bēgot). Kalmju smarža man atmiņā saglabājusies ka īstā/pareizā Jāņu smarža.
ak jā un vēl atceros,kā zušus žāvēja parciņā(parciņa vairs naf ) un vakarā,kad atvēra kūpinātavu,tad visa māja sēdējām pie galda zem ozola un taukainiem pirkstiem kopīgi ēdām pļāpājot un dziedot(tāpati skolotājmaja), a zuši bija katru nedēļu

...gan jau vīri arī dzēra,jo šodien mamma to min kā galveno argumentu,kāpēc pārvācās no turienes prom, bet es kā bērns piedzērušos netceros,laikam mani tas neskāra .
uij daudz tomēr to atmiņu....izrādās, romānu var rakstiit