Sarunu forums
Ikdiena => Buduārs => Tēmu iesāka: reno 2016. gada 06. decembris, 09:49:18
-
Grāmatu jau pieminēju, autore japāniete Marija Kondo (pseidonīms?) Sāku ar 1. līmeni -drēbes
Tik drastiski -visas drēbes izgāzt uz grīdas un sākt šķirot, es nevaru, ņemu pa sektoriem.
Tāpat man ir 2 šķiras -maisi "atdot ziedojumu kastēs"un "izmest". Tik viegli neiet -piemēram, vecmāmiņas adīts smuks tumši zils džemperis, meita nav vilkusi gadus 3-4. Tad izmēģinājām metodi "paldies, ka biji, tagad ej pie kādas citas iepriecināt\" -darbojas.
Jautājums -vienā koferī no antresola atradās dziju kamoliņi, mazi, dažādas krāsas un sastāva, mulinē diegi izšūšanai -vai var kaut kur konkrēti atdot? Jeb satīt kārtīgi un turpat ziedojumu kastē?
Es jau sapratu, ka šī tiešām ir tā vieglākā stadija, tad nāks krāmi un grāmatas un visgrūtākais -piemiņas lietas un sentimentālas atmiņas
Vēl jau neesmu gultu kastes atvērusi, tad sāksies -ko darīt ar nešūtajīem audumiem, kas 20 gadus stāv? Ko ar galdautiem, ko principā nelietoju? Utt.
Grāmatā bija viens unikāls īsti japānisks ieteikums -ja ciemiņi nakšņo labi ja 1x gadā, tad gultas veļas komplektu labāk noīrēt (!!) nevis pirkt un turēt mājās!
-
Ieteikumu likt tē-kreklus vertikāli, nevis plakaniski citu uz cita, izmēģināju -darbojas! Padziļā kastē saliku dēla kreklus pēc krāsām -varēs vest uz Rīgu, kā stāv, bija laipni atvesti uz mazgāšanu. Redzēs, cik ilgi tāda kārtība noturēsies
Čaklā, uzbāzīgā māmiņa :facepalm: Bet tā puikas nekārtības līmenis attiecībā pret drēbēm ir fenomenāls
-
Es šobrīd esmu ļoti priecīa, ka neko japānisku ar saviem skapjiem neesmu "izvedusi". Un ka mamma neko tādu īpaši nav darījusi.
- pēkšņi izrādījās, ka kokvilnas diegu spoles, kas aš no padomjlaikiem kastē saliktas, ir liels dārgums audējām... daļu uzdāvināju, daļu nobāzu sev, jo ir doma pēc jaungada iedarbināt lupatgrīdceliņu stelles
- tā kā sakarā ar dzīvesvietas un arī ieradumu maiņu ievajadzējās ikdienas galdauta, parakņājos savā antresolā, un - voila! Tieži precīzi galdauta audumgabals, neapstrādāts, atradās. Toč no padomjlaikiem stāv. Apvīlēju un man ir galdauts ēdamgaldam, ikdienas lietošanai.
- ar to pašu saistībā - ievajadzējās "apģērbt" kautkad studentu vajadzībām iegādātu, bet pa gadiem diezgan novazātu porolona guļamkubu, saliekamo. Atkal jau - antresols, un kautkad sen nopirkts "vai cik smuks" audums, kam tā arī pielietojums neatradās
Reno - tā ka, ja tev daudz visādu kamoliņu (mammai var interesēt), un audumu - atraksti man. Un galdauti mani toč interesē šobrīd... :D Mainu pret kādu zapcburku :)
kautkad vēlāk ielikšu bildi "vecā porolona kuba pārvērtības", tad sapratīsi kāpēc interese par kamoliņiem...
Ja nav tā, ka gluži zem galda jāglabā (vietas nav), es neredzu vajadzību "no visa tikt vaļā".
-
Man jau tieši tāda pati sajūta, ka tā lāde ar audumiem neko daudz necietīs. Kamoliņus sakārtošu, atdošu. Es arī atradu rupjā baltas kokvilnas diega spoli! No baltajām un dzeltenajām dzijām mana mamma tamborēja lieldienolām cepurītes -kā gailīšus un vistiņas. Sameklēšu, ielikšu paŗādīt
Vasarā gan, kad visādi galdi jāsaliek kopā dārzā, klāju galdautus. Krāsaina kokvilna attiecīgi kādi 3-4 m garumā, gali apvīlēti. Un vēl pāris mežģīņaini, humpalās atrasti. Uz tādām lietām man vājība
-
Nē, no rokdarbu materiāliem es laikam nekad nevarētu atbrīvoties :) Un 100% pierādīts, ka, kaut ko 10 gadus glabātu izmetot, nedēļu vēlāk to "kaut ko" vajag, kā ēst". Un jātērē nauda (kuras nav), lai pirktu no jauna (ja vēl kaut ko tādu ir iespējams nopirkt).
Ā, un nupat izvilku no maisa pirms 12 (?) gadiem pirktu topiņu - laikam uzvilkts bija vienu reizi - kaut kā piegriezums manai figūrai ne pārāk glaimojošs bija. Un tagad, kad 5. mēneša vēders smuki jāietērpj (un veikalos atrast neko prātīgu nevar), man tas tops kā uzliets (un smuki izskatās). Tā ka manā mājā katrai lietai ir savs laiks :) Tikai jāpagaida...
-
Par šo grāmatu jau izteicos grāmatu sadaļā, slinkums atkārtoties Bija labi ieteikumi.Tā ka esmu visa izmetēja, tad man nekas vecs un nelietots nekur nestāv - ne drēbes, ne gramatas, kur nu vēl kamoliņi :rofl:
-
Grāmatu lasījusi neesmu, bet šo komentāru gan:
https://www.satori.lv/raksts/izdruka/11441
un tas apstiprināja manas aizdomas, ka man šī grāmata nav vajadzīga, jo arī man, tāpat kā komentāra autorei - "mana māja nav askētiska meditācijas celle, bet gan vieta, kur var nākt ēst un dzert, spēlēt spēles un reizēm nokavēt pēdējo autobusu. Un šajā ideālajā vīzijā es redzu arī suni, kaķi un putekļus. Varbūt man patīk aizmigt tukšā sakārtotā telpā ar svaigu gaisu, bet man patīk arī franču bezrūpība, flāmu bagātīgi nokrautais galds, slāviskas pārmērības un alkains, dumpiniecisks brīvības gars"
Visu izmest, izmest, izmest... vai tikai nav tā, kā jau citētā autore raksta - " Konmarī necīnās ar patērēšanas kultūru, bet tikai investē pirkšanas un pārdošanas apjomu palielināšanā un "bezsmadzeņu" pircējas tēla kultivēšanā. Viņas konsultācijas ir paredzētas tikai sievietēm, vidējā vecuma mājsaimniecēm, kuru ieskicētais profils liek domāt par apsēstu šopaholiķi un mantu vācēju, kas pati nespēj pieņemt lēmumus un kam ir jāpalīdz domāt"...
-
Nevar pielīdzināt Latvijā dzīvojošu cilvēku dzīvi ar rietumnieku vai japāņu. Viņi pilnīgi visu iepriekšējās sezonas apģērbu var mest ārā, jo nav nekādu problēmu nopirkt visu jaunu. Tāpat par visu pārējo. Nu nevar vadīties pēc viņu ieteikumiem, tā ir pavisam cita dzīve. Varbūt, kā sakārtot māju, var kaut ko pamācīties. Bet arī.. viņiem tā māja ir tukša, tāpēc atliek tikai noslaucīt putekļus.
-
Patiesība ir kaut kur pa vidu. Arī mums ir pietiekami daudz krāmu, kuri nesagādā nekādu prieku, pieci "mājas" džemperi, apakštasītes bez krūzītēm utt.
-
Uz apakštasītes bez krūzītes es lieku kaķim gardumiņus :rofl: Otra tāda apakštasīte der lauku mājā :rofl:
-
Ai, nu sanāk 5 pārpalikumi no Kuzņecova servīzēm (dažādām) - ārā mest žēl, no tādām tasītēm tagad neviens kapiju nemalko. Vot i gādā n-tos kaķus, lai būtu, kam gardumiņus Kuzņecova (!!!) traukos bērt. Plauktā vēl 2 pilnas zervīzes, kuras galdā nav liktas ne reizi - nu nav man tāāādu ciemiņu, kam tās piņģerottases gribētos...
-
Mani kaķi kā reizi no smalkām apakštasītēm ēd. Man patīk, ka arī viņiem skaisti, nevis apskretusi, aprūsējusi un netīra bleķa bļoda. Daži brīnās. :rofl:
-
Man patīk veikt regulāras revīzijas gan mantās, gan drēbju skapī. Vienalga uzkrājas lietas, bez kurām pats var iztikt, bet kādam var noderēt un sagādāt prieku. Kāpēc gan nepadalīties?
Varbūt tas, ka es nekrāju liekas mantas, sakņojas tajā, ka mājās ir liels kabinets, līdz griestiem pārbāzts ar specifisku literatūru, kuru aiztikt NEDRĪKST.
-
Grāmata jau neliek izmest tev mīļas vai noderīgas lietas. Māca, ka paņemot katru lietu rokā, var to novērtēt.
Protams, ka tur ir ļoti daudz mums nepieņemamu lietu, bet vienalga, var pavērtēt ar svaigāku skatu
-
Man patika kādreiz lasītais diplomāta sievas raksts. Ja cilvēki spiesti regulāri mainīt dzīves vietas, tad regulāri nākas izvērtēt savu mantību -kas patiesi lietojams un vajadzīgs un bez kā var mierīgi iztikt. Vienmēr jau būs arī kāda lieta, kura vienkārši mīļa, to arī saglabā.
Man pašai nepatīk dzīvokļi, kur antresoli piebāzti ar Dievs vien zina ko, redzēju pat tādu, kur virs antresola vēl papildus antresols uzbāzts ar visādiem krāmiem.
Cilvēkam nevajag tik daudz, kā mēs mēdzam sagrābties.
Dzijas saēd kodes, audumu baķi un nelietotie galdauti locījumu vietās sabrūnē utt.
-
Cilvēkam nevajag tik daudz, kā mēs mēdzam sagrābties.
Ar to atšķiras nabagie no bagātajiem. Bagātie jebkurā brīdī nopirks to, ko gribas, nabagie ir pieraduši neko nepirkt un pie iespējas veidot krājumus. Ja tā diplomāta sieva pārtiktu no 1/3 izdzīvošanas minimuma uz ģimenes locekli, viņa arī tik lepni nelielītos, ka "nevajag daudz". Jā, pietiek ar vienu dvieli un kad tas viens ievalkājas, tad izmest un nopirkt jaunu. Ja ir par ko. Bagātā diplomāta sieva aizies uz mīļāko mājas preču veikalu un nopirks jaunu dvieli par 30 $, kad iegribēsies, invalīda skārdnieka sieva ko? Ja būs skapī cits dvielis, tad paņems citu un saplīsušo vairs nesalāpāmo degradēs par grīdlupatu. Bet ja skapī otra dvieļa nav? Visa ģimene neēdīs, lai var dvieli nopirkt pa dārgo, bez atlaidēm, jo vajag tūlīt?
Un no tā, ka nabadzīgā ģimene "mainīs domāšanu" un iztīrīs māju no krājumiem, nauda no gaisa nenokritīs.
Dzijas saēd kodes, audumu baķi un nelietotie galdauti locījumu vietās sabrūnē utt.
Dīvainas mājas, kur kodes lido un ēd, ko grib. Man kaut kā tie "audumu baķi" stāv kožu nesaēsti un nekas tur nebrūnē - nav jau maksimas maisiņi, kas pēc gada izjūk sīkās driskās.
Nē, paldies, es tomēr palikšu pie sava - ka no pusplēstas pelēkas plīša jakas, rozā krekla no lupatu maisa, mazliet makšķerauklas, konfekšu kārbas iekšējās pusapaļās formiņas, mazliet melnas līmplēves, saplēstas segas sintapona un vēl dažiem neminamiem atkritumiem vienā vakarā uztaisīšu bērnam bērnudārzā vajadzīgo peles masku, pie viena parādot, kā var izdarīt to un kā - šito [telpisku formu konstruēšana no plaknes auduma, līmplēves līmēšana uz telpiskiem objektiem utt.]. Par velti. Nevis braukāšu tikpat ilgi pa Rīgu un meklēšu atbilstošas kvalitātes masku par kā minimums 30 eur plus benzīns.
Maskas bildi nelikšu. Pārāk zīmīga un personiska.
-
Nu jā, katrs par savu "kārtību" tagad. Aizdomājos.
Jā, ir man daži kakti un stūri, kas prasās pēc sakārtošanas un izvērtēšanas, bet - tādu nav taudz. Nekad nav bijis tik daudz līdzekļu, lai neapdomīgi piebāztu māju ar "iegribām". Ja pērku, tad tā, lai ilgi nav jādomā par jauna iegādi - gan tehniku, gan apavus un apģērbus... Tāpēc arī īsti nav nekā tāda ārā metama. Nu ok, skapi šad tad pāršķiroju, jo no kleitām, kas par mazu palikušas, gluži mazbērniem maskas netaisīšu - tās kādai labāk noderēs kā kleitas, tāpēc maisā un - atdodu.
No grāmatām - rokas nost.
No audumiem un dzijas kamoliņiem - arī rokas nost.
No traukiem - tāpat.
Nekādu suvenīru, magnētiņu un citu no ceļojumiem savestu štruntu man nav. Vedu pavārgrāmatas, krūzītes (tās laikpalaikam pašas ekspirējas).
P.S. Man vienmēr ir bijis no sirds žēl, ka nav tādu bēniņu, kur uzkāpt, un atrast "dārgumus" - senus apģērbus, plauktiņus, albumus, ceļasomas, mēbeles... Vienīgais, ko "Izglābu" nesen no mammas šķūņaugšas - brīnumainā kārtā saglabājušies mana vectēva rasējumi, no pirmskara laika. Bij iepakoti necilā finiera kastē...
-
P.S. Man vienmēr ir bijis no sirds žēl, ka nav tādu bēniņu, kur uzkāpt, un atrast "dārgumus" - senus apģērbus, plauktiņus, albumus, ceļasomas, mēbeles...
Parakstos 100%.
Man īsu brīdi bija - agrā pirmsskolas vecumā vecmāmiņai bija kolhoza mājele, bet tur nekādu dzimtas dārgumu nebija - vienkārši svešu cilvēku atlikumi bēniņos - salauzti pulksteņi, lelles bez kājām, veci vērpjamie ratiņi [šķeterēt apmēram iemācījos - līdz vērpšanai savos 5 gados netiku :D ] utt.
Toties vidusskolā mana klasesbiedrene lepojās ar vecmāmiņas Latvijas laika smalkādas cimdiem - skaisti.
Es tikai domāju, kā mainās tikuma jēdziens.
Ja vēl mana vecmāmiņa darināja pūru - un tas bija meitas tikums - neiziet pie vīra plikai ar vienu karpeļmaisu mugurā, vectētiņš saudzēja un laboja darbarīkus [darba-rīkus] - tas bija tikums, ja saimniekam viss bija kārtībā un viss darbojās -, tad tagad dzīvojam vienai dienai, nesaudzējam neko - visu tak var atkal nopirkt veikalā. Cildinām tukšu māju un vieglu dzīvi bez piesaistes.
IMHO kaut kur ir totāls errors.
Varbūt tajā, ka ozolam mēģina iepotēt, ka viņam jābūt tuksneša kamolzālei.
-
Nav vienas taisnības, kura derētu visiem.
Varu runāt tikai par sevi. Nesaukšu sevi par nabagu, kamēr man ir galva, kājas, rokas.
Var jau būt, ka esmu tik daudz atšuvusies un apadījusies, ka gribas nedaudz rimties. Kad nevarēja neko jēdzīgu nopirkt, šuvu visu, pat vējjakas, pusmēteli. Man bija hobijs audumu atgriezumi un veikals “ Čaklās rokas”.
Bet ir tik patīkami mainīties un tas, ka dzīve mainās.
Tas bija padomju mantojums, kad visu, kas nevajadzīgs, stiepa uz bēniņiem, lika uz skapjaugšas. Varbūt noderēs.
Tieši no šīs psiholoģijas man gribas atbrīvoties.
Pilnīgs offtopic – bērnībā dzīvojām krietni pieticīgi – skolas laikā pat viena meitene teica , ka dzīvojusi netālu un mēs ar māsu esot staigājušas tādos novalkātos mētelīšos. Dīvaini, es atceros arī savas domas toreiz – mietpilsone gatavā! Bērnībā bija tas vārdos nenosaucamais – mīlestība un uzmanība no vecāku puses, tik daudz interesantu pārgājienu kopā ar vecākiem, daudz interesantu grāmatu un kopīgi darbi un pienākumi.
Pūra gatavošanu un lietu saudzēšanu jau iemāca ģimenē, vecāki. Sabiedrība nav pie vainas.
-
Esmu nonākusi pie koferiem "sentimentālas atmiņas" un "varbūt noderēs vērtības". Varat 3x minēt, cik izmetu. Ne, nu mazliet, dažus gabalus izmetu
-
Vienmēr jau var atdot kādam, kam varētu noderēt.
-
Kaut kas no "bēniņiem".
Pareizāk sakot, 95 gadus vecs vecmāmiņas pūra dvielis. Redzat to rūpību, ar kādu darbs ir darināts? Ieskatam 2 bildes - no labās un kreisās puses. Tur, kur redz apakšējo rakstu, tie nav nenoslēpti diegu gali, vienkārši laika un mazgāšanas rezultātā pārdiluši.
[attachment deleted by admin]
-
Atcerējos fragmentu no sen lasītā Lāgerlēvas Gesta Berlinga. Galvenajam varonim brūtīte - skaista zemnieku meitene, kura neprot ne lasīt, ne rakstīt.
Puisietis mēģina meitenei iemācīt kādus burtus, bet viņa saka, ka pirksti tik neveikli, nevarot spalvu noturēt. Tad meitene nosēžas noras malā un vienā momentā ar diegu un adatu izšuj tos pašus burtus :)
Man patīk mūsu lauku mājiņā lietot šos linu dvieļus ar vēsturi. Linam metas brūni rūsas pleķi, ja stāv nelietots. Vienu skaistāko gan esmu uzkārusi goda vietā smukumam :)
-
Man nav mantu. Drīzāk visa kā trūkst. Bet man ir visādi papīri. Tagad pievienojas bērna atnestie zīmējumi un tamlīdzīgas lietas. Man tie maisi ar ārā sviežamām lietām nav saprotami, jo man nekā nav. Un kāpēc izsviest kādu suvenīru, kas man atgādina par kaut ko? Arī to nav daudz, saplīst, pazūd. Un jā, es visu laiku esmu pārvietojusies no vienas vietas uz otru, savas nav bijis, tāpēc kā Cibiņam tikai tāda pauniņa vien ir.
-
2x gadā taisu revīziju. Man nav problēmu izmest novalkātas drēbes. Vēl ģērbjamas un labas atdodu. Sev nevajadzīgas sadzīves lietas atdodu bāreņiem, kas uzsākuši patstāvīgu dzīvi un viņiem nav nekā, ne segu, ne dvieļu, ne trauku utt.
Katrā ziņā, pirms šķirties no lietām, izvērtēju, vai es tās lietošu. Par lietām ar emocionālu vēsturi, nav runa, tās turpat vien paliek glabāties.
-
Ai, laikam "naktsmice" - 50 g viskija - pie vainas...
Bet kā man patīk tā sajūta, ka, izskatot kastīti ar uzrakstu "plastmasas štrunti", kastīti ar uzrakstu "krāsaini kartoni", kastīti ar uzrakstu "koka klucīši" un kasti ar uzrakstu "lentītes, visādas", var uztaisīt kaut ko feinu, skaistu un noderīgu... Sīkiem spēļmantas, attīstošās rotaļlietas, ikdienas lietas...
Kā man patīk sajūta, ka no it kā miskastes sūda var uztaisīt kaut ko skaistu - man sīkie kaifo par galda spēļu kauliņiem - principā izmetamu izrakstītu pildspalvu galiem dažādās krāsās. Un taisa no tiem "zaldātiņus", "sētiņas", "eglītes", "robežas" un da hrens zina, ko vēl izdomās.
Kā man patīk sajūta, ka, parakājoties krājumos, var sašūt kopā četras bezjēdzīgas lupatas un čupu divdesmitgadīgu lentīšu un iegūt feinu aizkaru pret sauli nojumei. Vai segu zāles vākšanai. Vai sedziņu no lupatmaisa baikas sporta tērpiem, ko uzsegt bērnam, lai siltāk...
Nē, nu OK, es esmu galvā sista, bet manī rada absolūtu laimes sajūtu tas, ka es māku un varu kaut ko lietderīgu uztaisīt no tā, kas citiem ir mēsls.
Nupat uztaisīju mēbeli - iebūvētu sienas skapi. No savāktiem "atdodu nevajadzīgu nolietotu skapi, galvenais, aizvāciet" gabaliem. Mazliet piemaksāšu - kādreiz - par galīgo apdari, bet man ir plauktu sistēma, kur sakārtot drēbes, materiālus un darba papīrus. Tā, kā es gribu. Vēl tikai atvilktnes jāiestrādā [vecu skapju inventārs pārzāģējams un pielāgojams izmēram].
Nē, nu es saprotu, ka man galvā ir ne tikai albatrosi, bet arī strausi, lidojoši krokodili, pterodaktili, ledusskapji un bizamžurkas, bet to sajūtu, kas rodas, redzot, kā plaukst tavas cūkupupas, neaizstāj nekāda eiromāksla. Un to apziņu, ka tu vari ar savām rokām radīt, ne tikai nopirkt, neaizstāj nekas.
-
Grāmatā ir foršs ieteikums, kā atvadīties un izmest sentimenta lietas - kartītes, vestules utt.Tagad saņemu, pateicos par sagādātiem prieka brīžiem un izmetu. Būs jāpārlasa gramata, jau piemirsies. Neesmu krāmu glabātāja, bet tāpat šis tas no lasītā likās derīgs.
-
Trix, nu bet tas tak ir forši! Tik viena lieta - laiku vajag. Nopirkt jaunu ir pusminūtes jautājums. Šitā es vecu krēslu atjaunoju jau devīto mēnesi.
-
Nopirkt jaunu ir pusminūtes jautājums.
Tu dzīvo supermārketā??? :D
Man līdz Rīgai ir stunda. Atpakaļ stunda. Sameklēt vajadzīgo - vismaz trīs. :D Un Tas Nav Tas, ja man ir jāpērk tas, kas ir, nevis tas, ko es gribu. :D
-
Man nav mantu. Drīzāk visa kā trūkst. Bet man ir visādi papīri. Tagad pievienojas bērna atnestie zīmējumi un tamlīdzīgas lietas. Man tie maisi ar ārā sviežamām lietām nav saprotami, jo man nekā nav. Un kāpēc izsviest kādu suvenīru, kas man atgādina par kaut ko? Arī to nav daudz, saplīst, pazūd. Un jā, es visu laiku esmu pārvietojusies no vienas vietas uz otru, savas nav bijis, tāpēc kā Cibiņam tikai tāda pauniņa vien ir.
Tikai dieva dēļ -tos zīmējumus nesāc glabāt, vai arī ar ļoooti lielu atlasi. Jo pēc pāris gadiem būs -nu kā es tā pēkšņi sviedīšu prom. Un tās mapes krājas bezjēgā
-
Nomade, ne jau par to pusminūti jautājums. Es neprotu neko, tāpēc man tiešām viss jāpērk. Bet gribētu kā Trix, nu vismaz kaut ko prast ar savām rokām uztaisīt. Es pat biksēm rāvējslēdzēju neprotu iešūt, jāmeklē darbnīca, kur sašūs. Bet tiem, kas neko neprot, tiešām nav jēgas tādās kastēs kaut kādas lietas turēt.
-
trix -tas labi, ka kastītēs, tad jau viss kārtībā. Tikai neievies " Nekur nederīgi diegu galiņi" . Tāda vienam onkulim esot bijusi, starp pārējām simt.
-
Tikai dieva dēļ -tos zīmējumus nesāc glabāt, vai arī ar ļoooti lielu atlasi.
Ai, tieši bērnu zīmējumi ir tik jauki un patiesi. Visādas apsveikumu kartītes nolikvidēju, bet starp tām atradu zīmējumu un otrā pusē vēstulīti no meitas bērnības : mammīt, es tevi tā mīlu!
šīs lietas gan man gribas saglabāt. Uz mazas papīra lapiņas reiz bija burvīgs zīmējums - eglīte un tad neveiklas rociņas zīmētas meitenītes pie eglītes, kā jau bērni zīmē, lielām acīm. Un tās meitenes tur izskatījās tik fantastiski dusmīgas, bieži domāju, kur tā lapiņa pazuda, žēl. Vēl man aiz stikla skaista dāvana - radu meitenīte man uzzīmēja dzimšanas dienā - es tur stāvu ziliem matiem, vienkārši super :)
Trix - neviens taču nenoliedz, ka pagatavot ko paša rokām ir forši. Vēl labāk, ja izejvielas Tev sašķirotas, saliktas pa noteiktām kastēm. Trakāk ir, ja skapjaugšā kaut kas nobāzts nebaltai dienai, gadus 20 nav cilāts un pašam aizmirsies :)
Laukos esmu centusies saglabāt kaut cik vienotu, senlaicīgu un man tīkamu stilu. Tās lietas atnāca pašas, nekas nav pirkts. Vecajā darbā no pagrabiem meta laukā dažādus krēslus, daži bija vismaz gadus 50-60 veci, ar vīru salabojām, notīrījām, nobeicējām. Vairākus esmu pārvilkusi par jaunu - secināju, nav sarežģīti. Tante atdeva šausmīgi smagu un noskretušu lauku skapi un tas pēc mūsu atjaunošanas ir goda vietā.
-
Broņ, bet vienmēr taču var iemācīties :)
Vīratēvs man ir feins cilvēks, kurš visu māk, bet vīram bērnībā ļāvis tikai padot skrūvgriezi, neko neļāvis pašam darīt.
Kad vīrs remontēja lauku mājiņu, vēlāk atbrauc vīratēvs un brīnās - nu, kā gan tu mācēji? Vīrs toreiz dusmīgi atcirta - paskatījos mākošam pakaļā un iemācījos!
Biju kādā 7. klasē, kad mamma tā slavēja māsīcu, visu ko viņa protot, i šūt, i adīt. Man tas ķērās pie sirds, aizgāju uz šūšanas pulciņu, sākumā bija dusma, ka nekas nesanāk, bet ar laiku - ne vainas.
Daudz ko var vienkārši iemācīties no grāmatām, nepieciešama tikai interese.
-
Broņ- nu patiesi. :facepalm: .tikko čatā iepukstēji ,ka nav nekā interesanta ko palasīt tēmās... tai pat laikā raksti,ka neko nemāki...
vot nelūri serijāļus ,bet ņem youtubi un mācies,kko
domā visi par profiņiem piedzimuši??? man domāt neviens. es no youtubes mācījos gan kā UK radiatorus atgaisot, gan kā pogcaurumu taisīt un lampai abažūru apmainīt utt.
bērnam manam nav pacietības ..nu neko daudz nav... bet interese ir par viskko... vakardien saka ,ka klasē puiks kkads tur, lokot papīra lidmašīnas kā profiņš..saka - uzloki man arī.
stāstu,ka nemāku. oky veram vaļā youtubi..pirmo lidmašīnu nopukst ,ka esot inpossible salocīt...salocīju es...10x stādinot un tinot atpakalj... parādīju ka possibly gan :)(nuu mazliet pašķība sanāca ...tikai)
šodien ,kamēr es pie tēva slimnīcā... sīkais uzlocījis 6as !!!! dažādas lidmašīnas..katru savādāku,lepns kā pāvs.. tagad raksta visām virsū nosaukumus un zīmē karogus.
Tākā... vajag interesi un gribēšanu.. nevis puksti,ka nemāki...
-
Tikai neievies " Nekur nederīgi diegu galiņi" . Tāda vienam onkulim esot bijusi, starp pārējām simt.
Ja atradīsies diegu galiņi, ieviesīšu. :D
Tādus var sagraižņāt pavisam sīki un sabērt uz līmes pārklātas dzīvnieka figūriņas. Būtu jāsanāk feinam skarbalzvēram. Aplikācija tipa. :)
Kad nebūs, ko darīt, pamēģināšu. Par ideju - paldies. :D
-
tikai iekomentēšu,par to krājumu pārvaldīšanu.
ja viss glīši pa kārbām salikts un aplīmēts ar piederību,jauki.
bet nez,vai ikdienas vācējiem,krājējiem tam paliek laiks.
un tad ir tā,ka ITKĀ meklējot konkrēto pozīciju,viss tiek pārcilāts,izvēdināts,atmiņas restaurētas,kādi nieki samīļoti,un meklējamais neatrasts.. vai ja-atrasts,tad bez sajūsmas.
krājumi,kā dzīve,kā elpot,kā atmiņas.
-
man tieši pašlaik restaurēšanas stadija -kleitas, kuras tomēr nesviežu prom -kaut vai lai palielītos ar kādreizējo 36-38 izmēru
humpalās iegūts indiešu sari kādi 5 m garš
dāvana -no Taizemes atvests dīvains audums zaļgans ar lotosiem ieaustiem -toreiz teicu, ka varētu kādu zīdu, ieguvu cietu brokātīgu
utt
ārprāts
vēl -priekšautiņš no 1929. gada, dažas tamborētas kleitiņas un jaciņas no 1954 -1988. gadiem
-
Reno,liekas ,uzprasīšos ciemos,smukumus aplūkot,un varbūt kādus savus aŗchīva dārgumus likvidēt(nav vīna smaiļika)
-
tusiņš ar pārģērbšanos -sari, tautastērps, daži pakistāņu izpērļotie, gara tumši zila mežģīņu no humpalām un... mana kāzu kleita, mežģīnes princešu stilā :go_go: :spicglaze: :shampis: :party:
kaut kāda mikroskopiska izmēra zīda blūzīte ar nošuvītēm, podziņas puszirņa lielumā, piedurknes ar cauro vīli iešūtas
-
man ir pilnīgi jaunas 2 austriešu dirndl lina klietas,1 svārki,ar tamborētu mežģīni. ja 20 gadi ir vintage,tad 3 garas vakarkleitas arī,2 brokāta,1a asinsarkana samta(visas man labi der,un izskatās labak,kā pirms 20 gadiem)
:shampis:
Eiropā karnevālošana ir kad? februārī... :go_go:
-
ak,jā, vienu garo brokāta kleitu pagājusoziemu apgreidoju ar uzliekamu ņieburu,tūtveida piedurknēm,un virssvārkiem-viduskaiku ballei pilī.