Kārtības maģija

[Trix]

Cilvēkam nevajag tik daudz, kā mēs mēdzam sagrābties.

Ar to atšķiras nabagie no bagātajiem. Bagātie jebkurā brīdī nopirks to, ko gribas, nabagie ir pieraduši neko nepirkt un pie iespējas veidot krājumus. Ja tā diplomāta sieva pārtiktu no 1/3 izdzīvošanas minimuma uz ģimenes locekli, viņa arī tik lepni nelielītos, ka "nevajag daudz". Jā, pietiek ar vienu dvieli un kad tas viens ievalkājas, tad izmest un nopirkt jaunu. Ja ir par ko. Bagātā diplomāta sieva aizies uz mīļāko mājas preču veikalu un nopirks jaunu dvieli par 30 $, kad iegribēsies, invalīda skārdnieka sieva ko? Ja būs skapī cits dvielis, tad paņems citu un saplīsušo vairs nesalāpāmo degradēs par grīdlupatu. Bet ja skapī otra dvieļa nav? Visa ģimene neēdīs, lai var dvieli nopirkt pa dārgo, bez atlaidēm, jo vajag tūlīt?

Un no tā, ka nabadzīgā ģimene "mainīs domāšanu" un iztīrīs māju no krājumiem, nauda no gaisa nenokritīs.

Dzijas saēd kodes, audumu baķi un nelietotie galdauti locījumu vietās sabrūnē utt.

Dīvainas mājas, kur kodes lido un ēd, ko grib. Man kaut kā tie "audumu baķi" stāv kožu nesaēsti un nekas tur nebrūnē - nav jau maksimas maisiņi, kas pēc gada izjūk sīkās driskās.

Nē, paldies, es tomēr palikšu pie sava - ka no pusplēstas pelēkas plīša jakas, rozā krekla no lupatu maisa, mazliet makšķerauklas, konfekšu kārbas iekšējās pusapaļās formiņas, mazliet melnas līmplēves, saplēstas segas sintapona un vēl dažiem neminamiem atkritumiem vienā vakarā uztaisīšu bērnam bērnudārzā vajadzīgo peles masku, pie viena parādot, kā var izdarīt to un kā - šito [telpisku formu konstruēšana no plaknes auduma, līmplēves līmēšana uz telpiskiem objektiem utt.]. Par velti. Nevis braukāšu tikpat ilgi pa Rīgu un meklēšu atbilstošas kvalitātes masku par kā minimums 30 eur plus benzīns.

Maskas bildi nelikšu. Pārāk zīmīga un personiska.

[Emīlija]

Nu jā, katrs par savu "kārtību" tagad. Aizdomājos.

Jā, ir man daži kakti un stūri, kas prasās pēc sakārtošanas un izvērtēšanas, bet - tādu nav taudz. Nekad nav bijis tik daudz līdzekļu, lai neapdomīgi piebāztu māju ar "iegribām". Ja pērku, tad tā, lai ilgi nav jādomā par jauna iegādi - gan tehniku, gan apavus un apģērbus... Tāpēc arī īsti nav nekā tāda ārā metama. Nu ok, skapi šad tad pāršķiroju, jo no kleitām, kas par mazu palikušas, gluži mazbērniem maskas netaisīšu - tās kādai labāk noderēs kā kleitas, tāpēc maisā un - atdodu.

No grāmatām - rokas nost.
No audumiem un dzijas kamoliņiem - arī rokas nost.
No traukiem - tāpat.

Nekādu suvenīru, magnētiņu un citu no ceļojumiem savestu štruntu man nav. Vedu pavārgrāmatas, krūzītes (tās laikpalaikam pašas ekspirējas).

P.S. Man vienmēr ir bijis no sirds žēl, ka nav tādu bēniņu, kur uzkāpt, un atrast "dārgumus" - senus apģērbus, plauktiņus, albumus, ceļasomas, mēbeles... Vienīgais, ko "Izglābu" nesen no mammas šķūņaugšas - brīnumainā kārtā saglabājušies mana vectēva rasējumi, no pirmskara laika. Bij iepakoti necilā finiera kastē...

[Trix]

P.S. Man vienmēr ir bijis no sirds žēl, ka nav tādu bēniņu, kur uzkāpt, un atrast "dārgumus" - senus apģērbus, plauktiņus, albumus, ceļasomas, mēbeles...

Parakstos 100%.

Man īsu brīdi bija - agrā pirmsskolas vecumā vecmāmiņai bija kolhoza mājele, bet tur nekādu dzimtas dārgumu nebija - vienkārši svešu cilvēku atlikumi bēniņos - salauzti pulksteņi, lelles bez kājām, veci vērpjamie ratiņi [šķeterēt apmēram iemācījos - līdz vērpšanai savos 5 gados netiku ] utt.
Toties vidusskolā mana klasesbiedrene lepojās ar vecmāmiņas Latvijas laika smalkādas cimdiem - skaisti.

Es tikai domāju, kā mainās tikuma jēdziens.
Ja vēl mana vecmāmiņa darināja pūru - un tas bija meitas tikums - neiziet pie vīra plikai ar vienu karpeļmaisu mugurā, vectētiņš saudzēja un laboja darbarīkus [darba-rīkus] - tas bija tikums, ja saimniekam viss bija kārtībā un viss darbojās -, tad tagad dzīvojam vienai dienai, nesaudzējam neko - visu tak var atkal nopirkt veikalā. Cildinām tukšu māju un vieglu dzīvi bez piesaistes.

IMHO kaut kur ir totāls errors.


Varbūt tajā, ka ozolam mēģina iepotēt, ka viņam jābūt tuksneša kamolzālei.

[dille]

Nav vienas taisnības, kura derētu visiem.
Varu runāt tikai par sevi. Nesaukšu sevi par nabagu, kamēr man ir galva, kājas, rokas.
Var jau būt, ka esmu tik daudz atšuvusies un apadījusies, ka gribas nedaudz rimties. Kad nevarēja neko jēdzīgu nopirkt, šuvu visu, pat vējjakas, pusmēteli. Man bija hobijs audumu atgriezumi un veikals “ Čaklās rokas”.
Bet ir tik patīkami mainīties un tas, ka dzīve mainās.
Tas bija padomju mantojums, kad visu, kas nevajadzīgs, stiepa uz bēniņiem, lika uz skapjaugšas. Varbūt noderēs.
Tieši no šīs psiholoģijas man gribas atbrīvoties.
Pilnīgs offtopic – bērnībā dzīvojām krietni pieticīgi – skolas laikā pat viena meitene teica , ka dzīvojusi netālu un mēs ar māsu esot staigājušas tādos novalkātos mētelīšos. Dīvaini, es  atceros arī savas domas toreiz – mietpilsone gatavā!  Bērnībā bija tas vārdos nenosaucamais – mīlestība un uzmanība no vecāku puses, tik daudz interesantu pārgājienu kopā ar vecākiem, daudz interesantu grāmatu  un kopīgi darbi un pienākumi.

Pūra gatavošanu un lietu saudzēšanu jau iemāca ģimenē, vecāki. Sabiedrība nav pie vainas.

[reno]

Esmu nonākusi pie koferiem "sentimentālas atmiņas" un "varbūt noderēs vērtības". Varat 3x minēt, cik izmetu. Ne, nu mazliet, dažus gabalus  izmetu

[dille]

Vienmēr jau var atdot kādam, kam varētu noderēt.

[ragana]

Kaut kas no "bēniņiem".
Pareizāk sakot, 95 gadus vecs vecmāmiņas pūra dvielis. Redzat to rūpību, ar kādu darbs ir darināts? Ieskatam 2 bildes - no labās un kreisās puses. Tur, kur redz apakšējo rakstu, tie nav nenoslēpti diegu gali, vienkārši laika un mazgāšanas rezultātā pārdiluši.

[attachment deleted by admin]

[dille]

Atcerējos fragmentu no sen lasītā Lāgerlēvas Gesta Berlinga. Galvenajam varonim brūtīte - skaista zemnieku meitene, kura neprot ne lasīt, ne rakstīt.
Puisietis mēģina meitenei iemācīt kādus burtus, bet viņa saka, ka pirksti tik neveikli, nevarot spalvu noturēt. Tad meitene nosēžas noras malā un vienā momentā ar diegu un adatu izšuj tos pašus burtus

Man patīk mūsu lauku mājiņā lietot šos linu dvieļus ar vēsturi. Linam metas brūni rūsas pleķi, ja stāv nelietots. Vienu skaistāko gan esmu uzkārusi goda vietā smukumam

[Broņa]

Man nav mantu. Drīzāk visa kā trūkst. Bet man ir visādi papīri. Tagad pievienojas bērna atnestie zīmējumi un tamlīdzīgas lietas. Man tie maisi ar ārā sviežamām lietām nav saprotami, jo man nekā nav. Un kāpēc izsviest kādu suvenīru, kas man atgādina par kaut ko? Arī to nav daudz, saplīst, pazūd. Un jā, es visu laiku esmu pārvietojusies no vienas vietas uz otru, savas nav bijis, tāpēc kā Cibiņam tikai tāda pauniņa vien ir.

[Nomade]

2x gadā taisu revīziju. Man nav problēmu izmest novalkātas drēbes. Vēl ģērbjamas un labas atdodu. Sev nevajadzīgas sadzīves lietas atdodu bāreņiem, kas uzsākuši patstāvīgu dzīvi un viņiem nav nekā, ne segu, ne dvieļu, ne trauku utt.
Katrā ziņā, pirms šķirties no lietām, izvērtēju, vai es tās lietošu. Par lietām ar emocionālu vēsturi, nav runa, tās turpat vien paliek glabāties.

[Trix]

Ai, laikam "naktsmice" - 50 g viskija - pie vainas...

Bet kā man patīk tā sajūta, ka, izskatot kastīti ar uzrakstu "plastmasas štrunti", kastīti ar uzrakstu "krāsaini kartoni", kastīti ar uzrakstu "koka klucīši" un kasti ar uzrakstu "lentītes, visādas", var uztaisīt kaut ko feinu, skaistu un noderīgu... Sīkiem spēļmantas, attīstošās rotaļlietas, ikdienas lietas...

Kā man patīk sajūta, ka no it kā miskastes sūda var uztaisīt kaut ko skaistu - man sīkie kaifo par galda spēļu kauliņiem - principā izmetamu izrakstītu pildspalvu galiem dažādās krāsās. Un taisa no tiem "zaldātiņus", "sētiņas", "eglītes", "robežas" un da hrens zina, ko vēl izdomās.

Kā man patīk sajūta, ka, parakājoties krājumos, var sašūt kopā četras bezjēdzīgas lupatas un čupu divdesmitgadīgu lentīšu un iegūt feinu aizkaru pret sauli nojumei. Vai segu zāles vākšanai. Vai sedziņu no lupatmaisa baikas sporta tērpiem, ko uzsegt bērnam, lai siltāk...

Nē, nu OK, es esmu galvā sista, bet manī rada absolūtu laimes sajūtu tas, ka es māku un varu kaut ko lietderīgu uztaisīt no tā, kas citiem ir mēsls.
Nupat uztaisīju mēbeli -  iebūvētu sienas skapi. No savāktiem "atdodu nevajadzīgu nolietotu skapi, galvenais, aizvāciet" gabaliem. Mazliet piemaksāšu - kādreiz - par galīgo apdari, bet man ir plauktu sistēma, kur sakārtot drēbes, materiālus un darba papīrus. Tā, kā es gribu. Vēl tikai atvilktnes jāiestrādā [vecu skapju inventārs pārzāģējams un pielāgojams izmēram].

Nē, nu es saprotu, ka man galvā ir ne tikai albatrosi, bet arī strausi, lidojoši krokodili, pterodaktili, ledusskapji un bizamžurkas, bet to sajūtu, kas rodas, redzot, kā plaukst tavas cūkupupas, neaizstāj nekāda eiromāksla. Un to apziņu, ka tu vari ar savām rokām radīt, ne tikai nopirkt, neaizstāj nekas.

[Nāra]

Grāmatā ir foršs ieteikums, kā atvadīties un izmest sentimenta lietas - kartītes, vestules utt.Tagad saņemu, pateicos par sagādātiem prieka brīžiem un izmetu. Būs jāpārlasa gramata, jau piemirsies. Neesmu krāmu glabātāja, bet tāpat šis tas no lasītā  likās derīgs.

[Nomade]

Trix, nu bet tas tak ir forši! Tik viena lieta - laiku vajag. Nopirkt jaunu ir pusminūtes jautājums. Šitā es vecu krēslu atjaunoju jau devīto mēnesi.

[Trix]

Nopirkt jaunu ir pusminūtes jautājums.

Tu dzīvo supermārketā???
Man līdz Rīgai ir stunda. Atpakaļ stunda. Sameklēt vajadzīgo - vismaz trīs. Un Tas Nav Tas, ja man ir jāpērk tas, kas ir, nevis tas, ko es gribu.

[reno]

Man nav mantu. Drīzāk visa kā trūkst. Bet man ir visādi papīri. Tagad pievienojas bērna atnestie zīmējumi un tamlīdzīgas lietas. Man tie maisi ar ārā sviežamām lietām nav saprotami, jo man nekā nav. Un kāpēc izsviest kādu suvenīru, kas man atgādina par kaut ko? Arī to nav daudz, saplīst, pazūd. Un jā, es visu laiku esmu pārvietojusies no vienas vietas uz otru, savas nav bijis, tāpēc kā Cibiņam tikai tāda pauniņa vien ir.

Tikai dieva dēļ -tos zīmējumus nesāc glabāt, vai arī ar ļoooti lielu atlasi. Jo pēc pāris gadiem būs  -nu kā es tā pēkšņi sviedīšu prom. Un tās mapes krājas bezjēgā