Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: taj 2017. gada 22. aprīlis, 06:48:36
-
Un kādi iemesli, lai no tuva par tālu kļūtu? (c) Minne, iekš http://www.sarunuforums.lv/forums/mellene88/tmas-kuras-btu-jliek-cat-bet-lai-neaiztinas-buus-te/90/?topicseen
Bet mani šis jautājums pamatā interesē. Jo, nezinu, vai tā ir mana karma, vai arī es esmu vairākas reizes dzīvē rīkojusies ačgārni, bet ir cilvēki, ar kuriem attiecības savulaik krasi sarāvu un tā arī neatjaunoju. Iespējams, ja izstāstītu, tas būtu teju kā iznākšana no skapja un mani nosodītu. Bet tomēr jūtos tā, ka tur vairs atpakaļceļa nav.
Kā ir jums? Esat kādreiz dzīvē pārtraukuši saziņu ar kādu cilvēku (draugu, radinieku, bijušo vīru un bērna tēvu)? Un, kāds ir iemesls pārtrauktai komunikācijai?
-
Tā nav tāda dzīves parasta lietu kārtība, kad un ja tā notiek? Un vienā maisā sabāzt gan internetforuma lietošanu, kas būtībā pieskaitāma pie atkarībām, gan komunikāciju ar bijušo vīru, nu, eee... Nē :)
Te dažkārt lasu raudas, vai, vai, kur palikuši tie vai citi personāži. Kur, kur - dzīvo! Es viņus saprotu un ar abām rokām atbalstu.
Par komunikācijas pārtraukšanu ar cilvēkiem dzīvē - nu... "tā notiek". Ar tuviem radiniekiem - nu tas citā maisā. Tur jābūt smagām lietām pamatā, lai tā darītu, bet visu citu - paziņas un tālus radus - nu un? Pazuda kopā ejamais, un pazuda... Viens raksts noadīts, sākam nākamo...
-
Ir pārtrūkusi gan nejauši vai manas muļķības dēļ -piem. ar skolas draudzeni. Esmu pārtraukusi ļoti apzināti un turpinu konsekventi izvairīties . Bet daudzas ir tā kā izplēnējušas -tas arī vairāk uz draudzenēm, kad nav nekādu kopīgu interešu, par ko runāt, bet par intīmām lietām es nerunāju un sirdi nekratu
Daudzas ir tādas, ko var atjaunot atkal mirklī, kad satiekamies, un tie visvairāk ir studiju laiku draugi -tās attiecības ir visstabilākās
-
Neviena draudzība vai nevienas attiecības nepārtrūkst pēkšņi. Šeit es nedomāju kašķi.
Jebkuras attiecības ir kā dobe - lai būtu prieks, tā ir jārušina.
Mani draugi.. DRAUGI. .. ir skaitāmi uz 3 pirkstiem. Reizēm negribas braukt uz tusu, reizem nav laika piezvanīt.. bet es par visiem simts zinu to, ka jebkurā diennakts laikā es zvanu un man atliek paziņot atrašanās vietu.
Jā, tiekmaies reti, bet labi.
Un tajā pat laikā - attiecības nekopjot, tās izkusīs. Lēnām un sāpīgi.
Un kādi vārdi... ;)
-
Jā, Broms pateica galveno -lai attiecības zeltu, tās jārušina. Bet ja rodas sajūta, ka rušina tikai viena puse, iznīkst neizbēgami
-
Dažreiz nerušina vairs, jo sajūta, ka nav vērts. Katrs sāk iet atšķirīgos virzienos un zūd kaut kādi kopīgie pieturas punkti, vērtības, uzskati.
Kā Emīlija teica - viens raksts noadīts, sākam nākamo. Parasta lietu kārtība.
Par radiem man ideju nav, kādēļ atsvešinās. Bet varbūt tas pats elementārais - atšķirīgas vērtības?
-
Jā, atšķirīgās vērtības ir ļoti no svara. Piemērs. Ja viena draudzene interesējas par vīriešiem (stipri daudzskaitlī) un sarunas pārsvarā ir par un ap vīriešu tēmu, bet otra gadus 10 dzīvo vienās attiecībās, grūti visu laiku noturēt interesi par daudziem citiem, svešiem vīriešiem. Un tad katrai liksies, ka viņa jau kopj to dobi, runājās, stāsta par savu dzīvi, iztaujā par otras dzīvi. Bet tie stāstījumi ir par tik ļoti atšķirīgām dzīvēm. Un visbeidzot katrai liekas, ka otra draudzene par viņu nepietiekoši interesējas. Un sākas tāda kā ilgstoša neapmierinātība, kas beidzas ar strīdiem un draudzības pajukšanu. Turklāt, iepriekš paredzēt, ka tā notiks, nevar.
-
Kā ir jums? Esat kādreiz dzīvē pārtraukuši saziņu ar kādu cilvēku (draugu, radinieku, bijušo vīru un bērna tēvu)? Un, kāds ir iemesls pārtrauktai komunikācijai?
Es esmu "čempione" minētās jomas visās kategorijās.
Pārtraukšana vienmēr bijusi krasa un neatgriezeniska, pēc sajūtas "tā vairs nevar".
-
Spārka, bet vai nav bijusi vainas apziņa arī? Par to, ka cilvēki pamesti, nav ieguldīts vairāk, lai tomēr censtos saprasties? Jo sākumā jau ir bijuši arī gaišie brīži.
Jautāju to, jo pati īsti nezinu, kā pozicionēties, kā tikt galā ar to pēcsajūtu, ka esmu nodevusi cilvēka uzticēšanos, pārcērtot saikni.
Bet arī skaidri apzinos, ka tālāk tā vairs nebūtu varējis turpināties.
-
vai nav bijusi vainas apziņa arī?
Redzi, kopumā es esmu ļoooti pacietīga. Un, ja es sev pasaku "viss, pietiek!", tad patiesi pietiek. Nekādas vainas apziņas. Un es arī nevainoju otru.
-
“... atšķirīgas vērtības...“
Nu, vai tas nebūtu pārāk garlaicīgi?, man jau šķiet citāda pieredze bagātina.
Man draugi un paziņas, par radiem pat nerunājot, ir dažāda vecuma,
dažādu profesiju, dzīves pieredzes.
Tieši tas man šķiet vērtīgi un liek uz norisēm paraudzīties no cita skatupunkta,
neieciklēties vien uz savu “īsto“ patiesību.
-
Par to, ka cilvēki pamesti, nav ieguldīts vairāk, lai tomēr censtos saprasties? Jo sākumā jau ir bijuši arī gaišie brīži.
Nu pag, pamest var bērnu, slimu, vai kādu bezpalīdzīgā stāvoklī. Jā, tas nu būtu cūciski.
Bet pieauguši, adekvāti cilvēki izrunājas un pārtrauc attiecības, ja turpināt ir bezjēdzīgi. Kāda vainas apziņa?
Bieži dzirdēts - pameta sievu ar bērniem. Bērnus pameta, fakts, ka sū..brālis,
bet sievu, ja vesela, saprātīga būtne, ko nozīmē pamest?
Var pārtraukt attiecības, šķirties. Tas tomēr ir abpusējs process.
-
“... atšķirīgas vērtības...“
Nu, vai tas nebūtu pārāk garlaicīgi?, man jau šķiet citāda pieredze bagātina.
Man draugi un paziņas, par radiem pat nerunājot, ir dažāda vecuma,
dažādu profesiju, dzīves pieredzes.
Tieši tas man šķiet vērtīgi un liek uz norisēm paraudzīties no cita skatupunkta,
neieciklēties vien uz savu “īsto“ patiesību.
Jā un nē.
Citu pieredze utml. ir interesanta līdz kritiskajam punktam. Es jau nedomāju a priori kā nekontaktēšanos, bet iemeslus, kas ar laiku izšķir cilvēkus.
Mani ilgstoši neinteresēs un vai maz vispār interesēs...nezinu...cilvēks ar aizaujošu profesiju, bet pēc rakstura, uzskatu, morāles vai vērtību ziņā sūdabrālis. Un šajā ziņā nemaz nealkstu atkāpties no savas "īstās" patiesības
-
ko nozīmē pamest?
Var pārtraukt attiecības, šķirties. Tas tomēr ir abpusējs process.
Man šķiet, 'pamest' nozīmē pārtraukt attiecības vienpusēji, bez dialoga.
Pārliecinājos vārdnīcā: Atstāt (aizejot, aizmirstot, neveltījot vajadzīgo uzmanību). P. dzimto pusi. P. draugus. P. novārtā. P. likteņa varā.
Pārtraukt (ko), nepadarot līdz galam. P. skolu. P. mācības. P. darbu.
No piemēros nosauktā, šķiet, tikai "likteņa varā" nevienu tā kā nebūtu pametusi.
-
Jā un nē.
Citu pieredze utml. ir interesanta līdz kritiskajam punktam. Es jau nedomāju a priori kā nekontaktēšanos, bet iemeslus, kas ar laiku izšķir cilvēkus.
Mani ilgstoši neinteresēs un vai maz vispār interesēs...nezinu...cilvēks ar aizaujošu profesiju, bet pēc rakstura, uzskatu, morāles vai vērtību ziņā sūdabrālis. Un šajā ziņā nemaz nealkstu atkāpties no savas "īstās" patiesības
Tas gan bija sakarā ar taj komentu par sievieti ar vairākiem vīriešiem un tiklo ar vienu :)
Man attiecībām nav traucējuši draudzeņu intīmie piedzīvojumi ;)
-
Uzsvars taj komentā, iespējams, bija uz to, ka pārsvarā viena un tā pati sarunu tēma. Tas taču tiešām piegriežas un ar laiku atsvešina.
-
Iespējams... bet pārsvarā jau draugus tāpat kā tuvos mīlam ar visām viņu “vājībām“,
reizēm tieši viņu, tā saucamās nepilnības, tiek mīlētas īpaši :)
-
Bez atgriezeniskās saites un citiem saskarsmes punktiem kas tāds bezgalīgi ilgi nefunkcionē
-
Ar ļoooti retiem izņēmumiem tas tuvais cilvēks pārvēršas neciešamā personā vienā dienā,
un rungai jau parasti gali ir divi ;)
-
Nepārvēršas vienā dienā, protams. Un piekrītu, ka nav tikai viens atbildīgs. Bet reizēm saskarsme ar laiku pārtop par kaut ko, pēc kā ir liels gurdenums, it kā spēki būtu aizplūduši. Un tad jautājums, tāds kluss pie sevis uzdots, cik ilgi?
Necenšoties vienu pataisīt par labo, tomēr, ja "tiklajai" gadus trīs regulāri galvenokārt jāklausās par otras ļoti daudzajiem vīriešiem, tad otrā gada beigās viņa sāk pa laikam izteikt frāzes, ka vairs nejaudā, ka labprāt parunātos arī par kaut ko citu (grāmatām, filmām), bet otra atbild, ka šobrīd grāmatas nelasa un nekā cita tik svarīga nav par ko runāt, un turpina par vīriešiem. Paši stāstījumi par vīriešiem nav nekas nedabisks, tas ir interesants temats. Grūtākais droši vien ir tas, ka, neskatoties uz to, ka vīrieši pie apvāršņa ir, neviens tā arī neizrādījās paliekošs un tad stāstījumus pavada jautājumi - kāpēc? Katru nedēļu jautājums, kāpēc arī šis izrādījās tāds, ar kuru nekas neizveidojās? Un šis? Kas nav labi, kāpēc tā notiek? Kā tu domā, kāpēc? Un atkal jau, pirmo gadu tiek cītīgi atbildēts. Otro gadu jau mazāk. Otrā gada beigās ir pagurums. Trešais gads iesākas ar baiļu sajūtu, ka būs jautājumi. Un pie tam ir mēģināts atkal ierosināt par kaut ko citu aprunāties. Mēģināts pastāstīt, ka nevar atbildēt uz kāpēc. Tad draudzene atbild, ka "tiklā" sāpina viņu, jo nepietiekoši iejūtas. Un beigās ir... pienācis beigu brīdis. Jo sajūtas tādas, ka vairs nesanāk pakomunicēt bez norādēm uz nepietiekamo iejūtību. Sajūta, ka, redzi, cilvēks nav pietiekoši saņēmis, ka "tiklā" nespēj būt pietiekoši iejūtīga, ka dara pāri, vienlaikus nogurstot pati.
Un pie tā visa, neviens nav ar kaut ko sliktāks vai labāks par otru. Ir vienkārši tas, ka tik ļoti sāk atšķirties vēlmes un vērtības dzīvē. Īsumā. Viena vēlas apmeklet pasākumus, lai varbūt kādreiz izdotos tomēr iepazīties un pārrunāt vīriešus. Kas ir labi, tā kopumā. Otra vēlas mierīgu vakaru ar grāmatu un filmu un pēc tam pārrunāt grāmatas. Un abu vēlmes ir labas. Bet tās savstarpēji nesader. Lai gan draudzības sākumā likās, ka ir vairāk saskaņas. Un tad pakāpeniski izvēršas, kā izvēršas.
-
Es mazliet nesaprotu, kāpēc sacilā šie senie stāsti? Kas darīts, darīts! Nav ko tur nožēlot, nav ko kavēties atmiņās, jādzīvo tagadējā dzīve ar pilnu krūti. Un jārauga lai TE un TAGAD nesanāk šķērmi! Un kas bijis, tas izbijis - manā gadījumā, neko nežēloju - jāļauj laikam visu sakārtot, tad galu galā sanāk pat labāk. ;) Varbūt es esmu fantastiski veiksmīgs, bet uz šo brīdi par pagātni nav ko sūdzēties, bet tagadnē ir tādi cilvēki kādu nu viņi ir. Un cilvēki nekad nav slikti, tikai apstākļi reizēm ir kretīniski :D :D :D
-
Jo caur diskusijām tomēr tiek gūtas kādas atziņas.
Protams, ja viena veida diskusijas būtu ilgstoši, tad nekas labs tur nesanāktu.
-
Mēģināts pastāstīt, ka nevar atbildēt uz kāpēc.
Viena drusku līdzīga draudzene - paziņa man ir, tiklāka dzīves veida gan, bet arī ar jautājumiem "kāpēc tā".
Tie "neatbildamie" jautājumi nemaz nav tik neatbildami. Es tad mēdzu pateikt tā, ka dzirksteles nošķiļas un sērs nokūp. Tad kādu laiku ir miers un citas tēmas.
Nevajag ļaut sevi iepīt tādos vārdu un problēmu pinekļos, tas atņem enerģiju.
-
Tas bija kopumā kaut kā... Laikam jau "tiklā" nemācēja neļauties iepīties. Un nu jau vairs neko.
-
Kas nu tur tik netikls, man šķiet tā draudzene vien meklē dzivesbiedru, lai būtu tikpat laimīga laulība kā tiklajai, un vēlas uzzināt veiksmes formulu :)
Nu, ja mani kāda sarunu tēma neinteresē tā arī pasaku. Vienai druškai jaunībā bija tendence sūdzēties par vīreni, tā arī pēc pāris reizēm pateicu, ka jūtu līdzi, bet neko viņas attiecībās ar vīreni palīdzēt
nevaru, nav man tādas pieredzes. Man vīramāte sakarīga. Neko, tika galā pati un draudzība arī nav
cietusi. Bet nu cik cilvēku, tik variantu. Galvenais, lai gulēt var mierīgi.:)
-
Kāpēc paplēn attiecības-draudzība? Variantu laikam ir daudz. Kaut gan nezinu - draugs - tā ir baigi stabila vērtība. Tikai ko katrs ietver jēdzienā draugs. Draugs - tas ir žeļezno. Tā man savās rožainajās fantāzijās gribētos cerēt.
Kāpēc pajūk? Nu ja, Bromam taisnība - netiek rušināts, atliekot uz pēc tam. Jo draugs taču ir žeļezno. Dažreiz nenostrādā.
Varbūt kļūme ir tai pašā slavenajā neizrunāšanā. Viens nepārredz laukumu, rullē savu, līdz otrs vienkārši nogurst.
Laika trūkums - ideāla atruna :bricks:
Tā pārtraukusi attiecības, lai ietu pāri ielai, lai tikai nebūtu jāsveicina, neesmu.
Dzīvē man patīk, ka dažreiz pēc gadiem (desmit, trīsdesmit) divi kuģi atkal satiekas un izplēnējušās attiecības atkal sit augstu vilni.
-
No rīta, pirms aizdošanās uz darbu, paguvu izlasīt vien tēmas pieteikumu un dienas gaitā ik pa brīžam pārdomāju - kuri no maniem tuvajiem ir par tālajiem/svešajiem pārtapuši un kāpēc. Interesanta viela pārdomām...
Pirmais, ko iedomāju - manis pašas tēvs. Tādi tuvi gan nekad nebijām bijuši un vēl tālāki palikām pēc viņa aizprecēšanās tālu prom, bet tilti vēl gluži nodedzināti nebija, dzimšanas dienās ar apsveikuma kartītēm apmainījāmies. Līdz tai smagajā brīdī, kad glabāju māti, viņš izstrādāja cūcību. Kurā turklāt, lai sevi radu acīs baltu atmazgātu, visu vainu uzvēla man. No tā laika esam pavisam sveši, nu jau turpat 25 gadus...
Bet, par draugiem runājot - viena skolas biedrene, draudzene. Nezinu, varbūt uz to brīdi tā draudzība tāda jau paplēnējusi bija, bet punktu pielika tas, ka viņa pēkšņi sabiezēja iz grjazi v kņazi, pateicoties laulībai ar kapitālisma "biznesam" pievērsušos izbijušu komjaunatnes sekretāru. Un viņas teksti, ka "es esmu pieradusi pie tā un šitā, tāda ēdiena un šāda dzēriena", ka "mēs nopirkām dzīvokli, mašīnu un garāžu", sūdzības par to, ka nevar atrast pirkšanai pietiekami piemērotu māju un pietiekami labu mājkalpotāju kārtējās atlaistās vietā - tas viss bija tik bezgala tālu no manas tā brīža dzīves 90. gadu sākumā, masveida bezdarba un mežonīgās inflācijas laikā... Es tobrīd priecājos, ka esmu pa pazīšanos darbu atradusi, turklāt salīdzinoši labi apmaksātu, ka mātei, pensionārei, nebūs jābaro mani, bet es varēšu viņai palīdzēt... Vārdu sakot, šķita, ka nekā kopīga mums vairs nav. Un arī vēlāk gadu gaitā, no kopīgajiem klasesbiedriem dzirdot šo to par viņas izdarībām ar "paļci vejerom", neradās vēlme tikties, kādas attiecības atjaunot... Tā i palika. Nu jau kur tie gadi...
Tai pašā laikā - ir man viena cita klasesbiedrene. Neko īpaši "nerušinot" un nemaz tik bieži netiekoties, zinām, ka mēs viena otrai ESAM. Žeļezno. Jau ļoti ilgus gadus.
-
Ir viena draudzene, ar kuru pazīstamies jau aptuveni 15 gadus. Nelolojam daudz ilūziju, zinām un akceptējam viena otras trūkumus, abām ģimenes un tiekamies varbūt reizi pa diviem mēnešiem, dažreiz biežāk, bet līdz ar to arī esam saglabājušas saikni. Un parunāties arvien ir par ko, jo ir dažas līdzīgas rakstura iezīmes, abas mēdzam kādreiz palasīt grāmatas un paskatīties filmas. Ir bijuši katrai satricinājumi dzīvē, bet nekad nav sanācis pārmest otrai, ka par maz balsta. Vienkārši izkratam sirdi, kad tas ir iespējams, nevis obligāti uzreiz, un dzīvojam tālāk. Un satiekoties priecājamies par atkalsaredzēšanos. :)