Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Nomade 2017. gada 18. maijs, 20:57:47
-
Laikam jau vairāk fizolopisks jautājums.
Bija man tāda saruna, kurā sarunbiedrs (50) atklāja, ka viņš sevi neidentificē ar to cilvēku, kas bija jaunībā (padsmit un vēlākos 20 gados). It kā tādu dzìves posmu nebūtu bijis, it kā tas cilvēks nebùtu viņš pats, viņš nepazīstot sevi iepriekśējā (20 gadu) vecumā.
Biju šokā un nesapratnē, nu kā tā? Atceros sevi: vienmēr esmu bijusi es, es pati, ar savām vērtībām un uzskatiem, savu domāšanu, stingri turējusies uz zemes, stabila. Nav runa par izskatu vai modi (tā bija tāda, ka man tagad smiekli nāk), bet vienmēr, vienmēr, vienmēr esmu sevi sajutusi kā sevi pašu gan 15, gan 25, gan 35, gan 45 gados. Un neesmu ne kaunējusies, ne kautrējusies, ne sevi nepieņēmusi: es sev esmu patikusi jebkurā vecumā, esmu mierā ar sevi.
?
Tas izrādās ir grūti? Sevis sajušana un pieņemšana?
-
Ne jau to tas 50 - gadīgais cilvēks teica.
-
Nē, tāda personības šķelšanās man nav bijusi :D
Bet par to, kā dzīves likumības, sakarības uztvēru savos 16, gan varu iesmiet :D
-
Es droši vien tā varētu runāt par brīdi, kad es pieaugu, proti, izveidojos par to, ko es tagad vairs tikai varu detalizēt, bet pamats paliek gana nemainīgs. :) Varbūt es tā varētu teikt par attiecībām ar sievietēm, jo tas lielā mērā izmaina katru vīrieti. Bet tik dziļas izmanās tās nav, vismaz pagaidām- varbūt vienkārši nevienai nav pieticis pacietības tik ilgi ar mani ņemties... :)
-
Hmm, es varu arī tagad par sevi iesmaidīt, jo reizēm liekas, ka jau pēc pāris gadiem, kas pagājuši, vairs gluži nerīkotos tā kā rīkojos toreiz, dažos jautājumos. Tas ir arī, cik nopietni uztver sevi, cik dziļi analizē un pāranalizē. Parasti jau, kad ir kādas izmaiņas dzīvē, vajag sakopot domas, un tad var rasties atklāsmes. Tas nav atkarīgs no vecuma. No kādiem dzīves satricinājumiem varbūt. No uztveres, protams.
-
Tas cilvēks jau arī vienmēr ir bijis viņš pats. Tikai tagad savos 50 viņš neatpazīst (vai miglaini atpazīst) to 20-gadīgo jaunuli.
Arī es brīnos par sevi. Ja mani salaistu kopā ar to mani 20-gadīgo, nu nez. Neteiksmim, ka 2 dažādi cilvēki, bet tālu viens no otra.
-
Man ir stipri līdzīgi...
-
Piekrītu Broņai- ne jau TO tas cilvēks teica. Cilvēks aug un attīstās (labākajā gadījumā))). Sevi 20gadnieci satikt būtu pasmagi, "taisna kā zirga loks", balts un melns- nekādu pustoņu ... :thinking: Nuss, dzīves skola ir iemācījusi uz daudzām lietām skatīties no citas puses.
-
Jā, balts un melns un nenormāls naivums, pārjūtīgums, jo bruņu tai laikā vēl nebija. Protams, ka tagadējā Broņa to glupo 18-gadnieci lāga nepazīst, kaut gan kodols jau tas pats, bet pa virsu trīs biezas ādas uzaudzētas, un tik daudz kas noticis, piedzīvots, neiedomājamas situācijas bijušas, kas likušas mainīt pilnīgi visu, jo citādāk jau neizdzīvotu.
-
Smagi. Baidos, ka to cilvēku varbūt saprastu, bet lāga nepieņemtu. Un tas nav pareizi.
-
Lasu. Izlasīju. Nu labi, cilvēki mainās. Bet vai viņiem sava "kodola" nav? Kodolam tak jāpaliek SAVAM, citādi tiešâm var pazaudēties.
-
Kodols ir kaut kur dziļi, dziļi. Ja dzīve skarba pret cilvēku bijusi, kārtu kārtām viss apaudzēts apkārt.
-
Lasu. Izlasīju. Nu labi, cilvēki mainās. Bet vai viņiem sava "kodola" nav? Kodolam tak jāpaliek SAVAM, citādi tiešâm var pazaudēties.
Kodols. Ko tas nozīmē?
Raksturs? Tas mainās.
Mērķi, vēlmes, sapņi? Mainās
Uzskati, vērtības? Mainās.
Atliek DNS ;)
-
Raksturs jau nu gan nebūs kodols...
Nesen dzirdēju interviju ar Gustavo, tagad Artelarusmirus?
Un viņš tieši tā arī teica, ka neidifencē sevi ar to iepriekšējo cilvēku.
Kāda personības šķelšanās gan jau tur ir apakšā, vairāk vai mazāk...
Lai kādi nu kuram iemesli...
-
man vēl liekas,ka temperaments neko daudz nevar mainīties..kāds nu ir ,tāds paliek.(ja par to,kas nemainās)
p.s pārlasīju pirmo postu....
Tas izrādās ir grūti? Sevis sajušana un pieņemšana? šiem diviem jautājumiem maz sakara ar to,kas tiek apspriests,kā arī ar to,ko teica sarunbiedrs.
-
Raksturs jau nu gan nebūs kodols...
Tieši to jau es saku.
Jā, temperaments ir viena no nemainīgām lietām, bet arī tas taču nenosaka cilvēka būtību.
Nē, man vnk interesanti, par ko ir runa, kad cilvēki runā par cilvēka kodolu, būtību
-
Domā, tas ir kas viens nevis kopums?, es vairāk domāju ka kopums un arī tas nav nemainīgs lielums...
p.s. par raksturu es prātoju, ne oponēju :)
-
Tas kodols, pa manam, ir tas, ko sevī atpazīsti, ka tas esi TU, savu patību. Es nezinu, kas tas ir un kā to noformulēt. Tāpēc jau saku, ka nesapratu to cilvēku, ar kuru sarunājos.
Ja man parāda bērnības bildes, es sevi identificēju, saku: jā, tā esmu es. Es sevi atceros vienmēr kā sevi, sevi pašu, personību. Man grūti iedomāties, ka tā kādam var nebūt.
-
Tas kodols, pa manam, ir tas, ko sevī atpazīsti, ka tas esi TU, savu patību. Es nezinu, kas tas ir un kā to noformulēt. Tāpēc jau saku, ka nesapratu to cilvēku, ar kuru sarunājos.
Ja man parāda bērnības bildes, es sevi identificēju, saku: jā, tā esmu es. Es sevi atceros vienmēr kā sevi, sevi pašu, personību. Man grūti iedomāties, ka tā kādam var nebūt.
Bet Tu taču atzīsti, ka esi mainījusies?
Es sevi diezgan labi atceros dažādos vecuma posmos, atceros pat noteiktus fragmentus, ko domāju, kā jutos, ko pārdzīvoju utt. Arī kā maza meitenīte.
Nu noteiktas lietas, kas patika senāk, patīk arī tagad. Vai gluži otrādi. Bet es esmu citādāka. Skaties senas bildes - nu šitā meitenīte biju es??
Un absolūti loģiski, ka līdz ar ārējām izmaiņām, izmaiņas notikušas arī iekšēji.
Tu taču nevari teikt, ka Tavi dzīves uzskati visos vecuma posmos ir vienādi?
Ka Tev nav jāpasmaida par to, par ko pārdzīvoji savos padsmit gados vai par to, kas Tev šķita milzu problēma, kad bija gadi 20?
Citiem šīs sevis pārmaiņas ir vēl krasākas - no pilnīgi nenormāla tīņa par rāmu un garlaikotu biroja darboni vai onku, kas domā tik par siltām čībām.
Un tas onka nesaprot, kā kādreiz varējis būt tik traks un stulbs. Viņš to bērnu sevī ir neatgriezeniski pazaudējis un tātad sevi vairs neidentificē ar to tīni, puisīti zeķubiksēs utt.
-
Kad raksturs samaitājas un no mīlīga un iecietīga kļūst par kašķīgu, piekasīgu un riebīgu, tad tas kodols, piemēram, nemaz nemaitājas? kā jūs domājat? ;)
-
Mazā meitene, kuru bāra par labākā tortes gabaliņa gribēšanu 4. dzimšanas dienā. Tā esmu es. Un arī pusaudze, jaunava, sieva, audzināmu bērnu mamma...
To, ka mainos, uztveru normāli - pasaule apkārt arī mainās.
Grūtāk pieņemt katru nākamo pakāpi. Paiet gadi, kamēr apradu/aprodu.
-
Bet Tu taču atzīsti, ka esi mainījusies?
Tu taču nevari teikt, ka Tavi dzīves uzskati visos vecuma posmos ir vienādi?
Un tas onka nesaprot, kā kādreiz varējis būt tik traks un stulbs. Viņš to bērnu sevī ir neatgriezeniski pazaudējis un tātad sevi vairs neidentificē ar to tīni, puisīti zeķubiksēs utt.
Jā, viedokļi par lietām un cilvēkiem ir mainījušies, bet nevienā dzīves posmā neesmu noliegusi, ka tā esmu bijusi es.
Un traka un stulba esmu joprojām un ceru tāda izvilkt līdz gadiem 85.
-
Tas cilvēks konkrētajā laika posmā nevis sevi noliedzis (vispār, sākumā teici, ka viņš teicies neatpazīstam sevi), vnk pēc kāda laika nogriežņa viņš sevi redz un novērtē citādāk. Un teksts a la "tas nebiju es (kas tā domāja/rīkojās)" - tā jau tāda metafora, kas nav burtiski jāsaprot un jāinterpretē.
Man arī ir lietas pagātnē, par kurām domāju - nu, dura, nu, kādēļ tā rīkojies? Bet rīkojos toreiz saskaņā ar tā laika lietu sapratnes līmeni, kas tagadējai "man" liekas garām. Cilvēka pieredze taču aug, līdz ar to mainās uzskati
-
Nu, skatoties bērnības fotogrāfijas, protams sevi neatpazīstu, tikai zinu, ka, lūk, tas knēvelis ar pīrāgu/balonu rokās esmu es, bet ir no bērnības dažas bildes, par kurām domāju - dīvaini, ka tā esmu es.
Katrā ziņā identificēšanos ar sevi var interpretēt dažādi un nebūt ne burtiski.
Kādreiz (ne tik sen) domāju, ka cilvēki mainās un nevarēju piekrist Ilmāra Blumberga uzskatam, ka cilvēks ir nemainīgs visu mūžu, taču dažas tikšanās studiju gadu draudzenēm un sevis pavērtēšana, sākot no pamatskolas beigām, lika pārdomāt, ka vismaz daļēji Blumbergam ir taisnība - ir kaut kāda nemainīgā bāze - pirmā reakcija uz kādu notikumu, kaut kas, kas notiek instinktīvā, sajūtu līmenī. Bet, tāpēc ka tās ir sajūtas, grūti paskaidrot.
Mainījies ir mans skatījums uz daudzām lietām, vērtējums. Tieši to sapratu, tiekoties ar draudzeni - viņa nebija mainījusies, taču es uz viņu paskatījos citādi.