Laikam jau vairāk fizolopisks jautājums.
Bija man tāda saruna, kurā sarunbiedrs (50) atklāja, ka viņš sevi neidentificē ar to cilvēku, kas bija jaunībā (padsmit un vēlākos 20 gados). It kā tādu dzìves posmu nebūtu bijis, it kā tas cilvēks nebùtu viņš pats, viņš nepazīstot sevi iepriekśējā (20 gadu) vecumā.
Biju šokā un nesapratnē, nu kā tā? Atceros sevi: vienmēr esmu bijusi es, es pati, ar savām vērtībām un uzskatiem, savu domāšanu, stingri turējusies uz zemes, stabila. Nav runa par izskatu vai modi (tā bija tāda, ka man tagad smiekli nāk), bet vienmēr, vienmēr, vienmēr esmu sevi sajutusi kā sevi pašu gan 15, gan 25, gan 35, gan 45 gados. Un neesmu ne kaunējusies, ne kautrējusies, ne sevi nepieņēmusi: es sev esmu patikusi jebkurā vecumā, esmu mierā ar sevi.
?
Tas izrādās ir grūti? Sevis sajušana un pieņemšana?