Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Anita 2017. gada 11. jūnijs, 10:40:37
-
Labdien!
Aprīļa beigās apglabāju mammīti. Gribu jautāt par kapu kopšanu, jo nekad ar to neesmu saskārusies. Vainagus un puķes esmu noņēmusi, bet ko tālāk? Kad ir īstais laiks noņemt to lielo uzbērumu no kapiņa un kā ar vietas iekārtošanu. Man ir pilnīgi jauns laukumiņš un prasās pilnīga vietas iekārtošana. Jūlija beigās ir kapusvētki. Vai es ko jau varu darīt? Esmu domājusi to uzticēt firmai, jo viņi noteikti izdarīs kvalitatīvāk. Bet vai nav par ātru. Paldies, ja palīdzēsiet ar padomu!
-
Šķiet, kaut kur mums ir līdzīga tēma. Liekas, ka tur bija secinājums, ka tad, kad zeme nosēdusies, tad arī visu dara. Domājot tehniski nevis mitoloģiski.
-
Lielo kapa uzbērumu protams var nemazināt ātrāk, sakopt vietu daļēju, tomēr atstājot palielāku kapa kopiņu, iestādot kādus zaļumus uz kopiņas šai vasarai. Bet pirmajā vasarā tomēr nevajadzētu mēģināt pilnībā izveidot kapa kopiņu, uzlikt apmalītes, jo apmēram gadu kapavieta var sēsties, iebrukt. Protams, ir, kas pilnībā iekārto kapus arī neilgi pēc bērēm, bet tādi ir stipri mazākumā. Visprātīgāk būtu galīgo iekārtošanu veikt nākampavasar.
-
Iekārtošanu tikai nākošgad. Tagad var pielīdzināt kopiņu un sastādīt kādas puķes -begonijas vai taml. Ja nepatīk smiltis -var nobērt ar sīkšķembām, bet tas būs tikai dekoratīvi, gada laikā pazudīs.
Ir tāds Lauku avīzes izdots žurnāliņš par kapu kopiņas izveidi un kopšanu
-
Oi, no tām šķembām nezāles izlasīt... tāpat viss piesējas. :(
Pieminekli var uzlikt, stādījumus.
Mēs apmales kapavietai likām pēc gada, līdz tam tika apaudzēts ar reizīti,
vienbrīd pat bija doma apmali vispār nelikt, skaisti tāda zaļa kopiņa.
Bet apmale jau bija reizē ar pieminekli iegādāta, tad nu uzlikām.
Tām šķembām liek plēvi apakšā, nekur nepazūd,
bet no augšas vienalga piesējas visādi štrunti.
-
Kapavietai apmales un pieminekli - tikai pēc gada. Ja vieta jauna, tagad var norobežojošos krūmeļus stādīt. Es personīgi nestādītu viengadīgus augus, tikai daudzgadìgos, ko 1-2 x gadā var apgriezt.
Es apmales neliktu, jo tad tas nozīmē, ka tur kaut kas jāuzstāda. Tikai plāksni. Tas no kopšanas viedokļa.
-
Tās kapavietu iezīmējošās horizontālās granīta plāksnes pēc katra sīkākā lietus
izskatās baisi, katru reizi jāmazgā.
Blakus mūsu kapavietai tādas divas no melna pulēta granīta.
Ja nav nupat mazgātas, neizskatās labi,
lietus, ziedputekšni, putnu ķēzījumi. Apmalēm mazs laukums, netīrumi tā nelec acīs.
-
Melns un pulēts nav laba izvēle.
Sarkanīgs vai pelēks raibs pulēts akmens ir ļoti ok un gaumīgi.
Tāpat nesmuki izskatās noziedêjuši, izkaltuši, neveidoti augi.
Jo minimālāk viss bez lielas vajadzības braukt un kopt, jo labāk.
Bet katram jau savs, atkarībâ, cik bieži ir doma doties uz kapiem kopšanas darbos. Ja tā nav problēma, tad var arī vasaras puķes stādīt.
Es kapus apmeklět varu labi ja reizi gadā. Ja sanāk, bet citreiz nesanāk arī tā gada reize. Nevar paspět visus apbraukāt.
-
Atvainojos, ka jaucos tēmā ar savu jautājumu, bet, kad kaps tiek apkopts pēc 40 dienām, ko pieklājas darīt ar novākto vainagu lentām?
-
Nu mēs lentas no vainagiem nost neķibinājām, viss aizgāja konteinerā.
Bet nupat biju kapos un ieraudzīju, ka krusti vairākiem kapiem ar tām lentām apkarināti.
Tie gan nebija latviešu kapi.
Agrāk nebiju tādus manījusi, bet varbūt vienkārši nebiju ievērojusi.
-
Nezinu, kā dara citi. Mēs savu tuvinieku lentas pēc tam ierakām dziļāk virs kapa, virsū izveidojām kopiņu. Tad jau pēc kāda laika viss droši vien pārvērtās pīšļos...
-
Ierakt tā laba doma.
Kur tā tradīcija siet vainagiem lentes diez radusies?, pat nezinu.
Citi sien, citi nesien. Interesanti.
-
Vainagu lentas apraku.
-
Atvainojiet SF tauta, bet padomu lūgšu šeit.
Kad bērinieki apsēdušies ap bēru mielasta galdu un es aicinu
aizgājēju godināt ar klusuma brīdi, pēc tam apsēžas un tā vienkārši izdzer
to saldā vīna malku apēd to knapkūciņu?
Vispār būšu pateicīga par jebkādu bēru mielasta procesa norises vadīšanas pieredzi
un ieteikumiem, jo jūtu, ka man radu lokā nāksies šo pienākumu uzņemties.
Jau iepriekš pateicos par sapratni.
-
Vīnu un kūciņu var piedāvāt kapos. Bēru mielastu ar kūkām parasti nesāk. Nekas gan nav akmenī iecirsts. Ja bēru pasākums nav ar izteikti reliģisku ievirzi, tad bēru mielastā var izstāstīt kādus notikumus no aizgājēja dzīves, parunāties pašiem. Var nodziedāt aizgājēja mīļākās dziesmas. Kaut kā tā.
-
Kapos?! Pirmo reizi dzirdu!
Mēģinu restaurēt bēru mielasta norisi: Sākumā saka galvenos vārdus,klusuma brīdi kaut kā neatceros, tad apsēžas un apēd to minikūciņu un dzēriens, vīns vai limonāde -pašu izvēle. Tad sāk pasniegt silto -klasika -buljons ar pīrādziņu,bet no tā arī mēdz atteikties. Tad otrais -atkal klasika -kartupeļi, karbonāde,kotletes,vista, štovēti kāposti, kaut kādi salāti. Tad kaut kāds saldais, kūciņas, augļi, kafija.
To jau parasti pasūta un ar saimniecēm norunā. No mūsu pieredzes -nekādus atsevišķus salātus nevajag, visi gurķi, tomāti un bietes palika pāri
Pie saldā parasti sāk runāt, teikt kaut ko par aizgājēju.
Vienās bērēs, kur pie galdiem sēdēja ap 80 cilvēku, aicināja izteikties un laida mikrofonu apkārt. Tad nu katrs juta, ka grib kaut ko pateikt, un bija uzmanīgi jāpārtrauc,jo vakars draudēja ievilkties bezgalībā
Ar dzērieniem jau atkarībā no pašu vēlmes -var jau vispār bez alkohola,bet parasti kāds brendijs pie kafijas un vīns
-
Jā, kapos! Bēres notika ziemā, bija auksti, kapi tālu, tāpēc tika pasniegts karstvīns no termosa un kūciņas uzreiz pēc apglabāšanas. Neviens neatteicās. :smile:
-
zinot,ka vietā,kur būs bēru mielasts,ir arī projektors,izdomājām parādīt aizgājējas fotogrāfijas.
Bēru viesi uzņēma atzinīgi,īpaši,ka tik vecu cilvēku izvadot,parādījām viņas jaunības bildes,un daudzi seni radi tajās,ko cits pat nebija tādu foto redzējis. Tas bija reizē arī sarunām,un atmiņām pamats.
ēdieni-glāzīte Kagora,un mikrokūciņa,tad buljons un pīradziņš. Aukstās uzkodas jau servētas,un siltais,kā parasti-rolādes,kokletes,karbonādes,karpeļi,šķovkāposti. Beigās,kūkas,un kafija.
Nesen bijām pajaunam pusim uz bērēm,arī rādīja slaidus,no bērnu dienām.Tas kkā noņem to smagumu,palīdz cilvēku atcerēties,kad bijām visi kopā.
-
Jā, projektors un bildes uz ekrāna. Ja nav iespējams -fotogrāfijas palaist apkārt paskatīties
-
Bēres no bērēm atšķiras gan norises, gan ēdienu -dzērienu ziņā. Katrā pusē savi ieradumi (negribētos to saukt par tradīcijām). Pēdējā laikā daudz sanāk bēroties, nekur nekādas kūciņas sākumā nav redzētas. Diddly ieteiktais projektors - man tāda doma patīk... Pavasarī draudzenes bēres bij nejēgā smagas, parunāt neviens nespēja bez asarām un kumoss sprūda, kādas tur kūciņas... Kāreiz būtu noderējušas kādas bildes...
Mūspusē kapos ir vīns/šnabis (atkaršgs no laikapstākļa, ziemā šņabels pašā laikā) un pīrādziņi. Pie galda apmēram tas pats, kūciņas kā iesākums nav redzētas.
-
Paldies par atsaucību. Izdomāju, vai pēc klusuma brīža uzreiz jāsāk maltīte vai vēl kas jārunā.
Cik nu bērēs būts, mielasts allaž sākts ar pāris kumosu kūciņu un desertvīnu.
Tas simboliski mazina rūgtumu, sāpes un vēl vieglu ceļu aizgājējam.
Tam seko buljons ar pīrādziņu, siltais ēdiens, tad augstais galds, noslēgumā deserts, kafija.
-
Bēru tradīcijas Latvijā atšķiras. Zinu, ka Vidzemē dod cienastu jau kapos - dzeramo, pīrāgus. Varbūt tas domāts tiem, kas netiek/negrib uz bēru mielastu.
Rīgā - gandrīz vienmēr glāze vīna un maza kūciņa. Nezinu izskaidrojumu.
Pēc klusuma brīža - laikam gribētos kādu pamatīgu sākumievadvārdu.
Fotogrāfijas - ļoti laba doma.
Es saprotu, ka bēres ir bēres, bet skumji, ja neviens neko nepasaka par aizgājēju.
-
Jā, cik esmu bijusi bēru mielastos, tad arī parasti pirmais mazkūciņas kumoss un salda vīna glāzīte. Ēdieni jau parasti klasiskie, nekādas izvirtības nav vajadzīgas, tomēr labi, ja ir garšīgi pagatavots...
Latgalē bērēs pie kapiem ir dzerta arī šņabja glāzīte un apēsts kāds gaļas pīrādziņš. Tā kaut kas.iedots arī tiem, kas nedodad tālāk uz mielastu.
-
Arī šoreiz atšķiršos. Laikam bijām vienīgie dīvainie, tradīciju lauzēji un pagāni - savam dēliņam nekādus bēru mielastus nerīkojām. Visa mūsu būtne pretojās (runāju par sevi un bērna tēvu) kkur sēdēt un stumt rosolu vai karbonādi, vai redzēt to darām citus. Un nespējām arī iedomāties, kurš tur būtu spējīgs ko runāt, vadīt vai klausīties. Bet principā neviens par to ne brīnījās, ne šausminājās, izņemot vienu omi. Tā mums lasīja morāli, kaunināja, ka tā nav pieņemts, ko cilvēki teiks utml. Un pēc bērēm uzklāja mazu kafijas galdu, uz kuru aizvilkāmies, bet pie kura es vnk aizmigu no šausmīgās pēdējo dienu nervu pārslodzes (pat tagad rakstu un rokas nenormāli sāka trīcēt - viss tik svaigs vēl).
Protams, saprotu, ka tā nav pieņemtā norma, cilvēki dara un rīko mielastus, ta ir tradīcija. Un ir ta, kā Emīlija saka - tradīcijas atšķiras. Zinu bēres, kur kapos uzreiz pasniedz mazu cienastiņu un stipro dzērienu, ir, kur pēc bērēm brauc uz mielasta vietu un aizgājēju piemin tālāk. Kūciņas sākumā gan aŗī neesmu manījusi.
-
Man vienmēr iet uz bēru mielastiem ir mocības, ēst tur negribas, drīzāk ir nelabums, tā piespiedu iešana un atsēdēšana šķiet bezjēdzīga. Protams, atkarīgs no publikas, bet zinu bēres, kur tādus mielastus nerīko - piem krematorijā blakus zālē izdzer vīna glāzi par aizgājēju un nekādu mielastu. Ceru, ka pēc manis arī neviens cilvēkus nemocīs ar mielastiem.
-
Jā, jā, "ko cilvēki teiks".
Ja aiziet vecs cilvēks, tas drusku citādi - bieži vien tā ir vieta un laiks, kad nu visi radinieki sapulcējas, ok, lai ir tas mielasts un pieminēšana, viss laikā un vietā. Bet ja jauns cilvēks - apžēliņ, tā tiešām ir cilvēku mocīšana, likt pie galda sēdēt un vēl ēst... Tad tiešām labāk vīna glāze pēc un pietiek, nevis kā te piedzīvoju - bezpersonisks bēru vadītājs (kas savā ziņā ir labi) saka - nutad pateiksim paldies saimniecēm par gardo maltīti... jēziņ. lai cik tā maltīte "garda" es neredzēju nevienu kas būtu garšīgi un ar apetīti ēdis, visiem kumoss sprūda
-
Tas jau protams ir dārgo pakaļpalicēju ziņā, vai taisīt kristīgo apbedīšanu vai aicināt bezpersonisku bēru vadītāju-raudinātāju. ...vienās tādās bērēs, kur raudinātāja sāka nest kārtējo sviestu par iesēto ko tur, kas tagad celsies, bet nelaiķis to neredzēs ... man gribējās viņai iekraut un apklusināt, lai nepļurkst, ka nelaiķis ne ko sēja ne stādīja... bet lūk "ko cilvēki teiks" atturēja...
Kristīgie izvadītāji vismaz tādas blēņas nemelš...
Es personīgi kapos neko neēdu un nedzeru, tā manās sajūtās ir īpaša vieta, kas nav ēšanai piemērota. Bez tam pēc "3 saujām smilšu" arī rokas gribās nomazgāt...
-
Tas jau protams ir dārgo pakaļpalicēju ziņā, vai taisīt kristīgo apbedīšanu vai aicināt bezpersonisku bēru vadītāju-raudinātāju. ...vienās tādās bērēs, kur raudinātāja sāka nest kārtējo sviestu par iesēto ko tur, kas tagad celsies, bet nelaiķis to neredzēs ... man gribējās viņai iekraut un apklusināt, lai nepļurkst, ka nelaiķis ne ko sēja ne stādīja... bet lūk "ko cilvēki teiks" atturēja...
Kristīgie izvadītāji vismaz tādas blēņas nemelš...
A zini, kad sāk to sviestu nest un no tā dusmas uznāk, vismaz bimbiens drusku pāriet, tā ka sviesta nešanai savs pozitīvais efekts ar ir... :) Sliktāk, ka brīžiem smiekli sāk nākt, vot tad gan grūti, jo "ko cilvēki teiks"...
-
Protams, ka mielasts ir vajadzīgs, tas piederas pie mūsu kultūras, kā arī daudzi braukuši tālu ceļu uz bērēm - ko tad, atbrauks, apraks un prom? Mielasts jau nav plika ēšana, tā ir mirušā pieminēšana, arī sen nesatiktu radu atkalpavienošanās, bieži arī sen neredzēti draugi satiekas - tur ir viss kopā - bēdas un arī prieki. Nevaru iedomāsties bēres bez mielasta. Tas, vai tu ēd vai nēēd, tā ir tava darīšana, kā arī bieži atkarīgs no tā, cik tuvs biji miru;sajam, bet kopā pasēdēt ir svēta lieta, ne uzreiz skriet darbos.
Ar pīrāgu un vīna došanu kapos esmu saskārusies, tā vienmēr nedara, bet katrā ziņā tas ir domāts tiem, kuri neiet uz mielastu.
Autorei - ja neesi algota bēru mielasta vadītāja, tad iesaku neiespringt, teikt kādu ievadu un tālāk jau viss rit savu gaitu. Vai nu paši sāk ko runāt vai vienkārši sēž un ēd un tērzē, tas jau vairs nav tik svarīgi, neviens negaida no bērēm šovu.
Jā, kūciņa un vīna glāze vienmēr ir pirmais, ko ēd, esmu pārsteigta, ka kāds par to brīnās.
-
Protams, katrs savam tuvajam rīko apdedīšanu kā šķiet pareizāk, nekā nosodāma.
Esmu pat dzirdējusi stāstus, ka aizgajējs vēl pats izteicis vēlmi vienkārši apbedīt, bez kādas jezgas. Dzirdēts arī par piekodināšanu neskumt, bet rīkot vienkārši līgsmu radu ballīti.
Es bēru mielastu uztveru kā pēdējo kopīgo maltīti, jo
arī aizgajējam krēsls pie galda, arī viņš vēl šepat, vien citā veidolā...
-
Bēru mielastā cilvēki pamazām atraisās, atbrīvojas no smaguma. Mana onkuļa bērēs, kad sāka rādīt uz ekrāna fotogrāfijas, tik daudz interesantu atmiņu stāstu cilvēki sāka stāstīt! Beigās jau kopīgi smejāmies par jautriem atgadījumiem. Var arī nodziedāt kādu dziesmu. Bieži vien tagad bēres ir vienīgā reize, kad visi radi sanāk kopā
Latviešu tradīcijas jau ir interesantas, ir pat grāmata par tām.
-
Vecu onkuļu un tantu bērēs es aŗī varbūt varētu smaidīt, vīna glāzi uz aizgājēja gaitām pacelt, bildes skatīties un gadījumus atcerēties, bet ne sava traģiski mirušā bērna bērēs - tad tie "skaistie gadījumi" vispār aiziet 10.jā plānā, ir tikai šī absurdā, visus šokējošā situācija, un man pofig par tradīcijām.
-
Esmu bijusi daudzās bērēs - ir gan cienājuši kapos ar pīrādziņiem un spicglāzīti, gan necienājuši un aicinājuši uz mielastu kafejnīcā vai mājās. Mielasti ir gan ar kūciņu sākti, gan uzreiz ar uzkodām un silto. Ir bijis arī bez mielasta vispār. Viss jau atkarīgs no tā, kādu cilvēku glabā un kādi pakaļpalicēji, vai liels radu/draugu pulks sabrauc vai varbūt vispār i nav kam pulcēties. Katrs taču var darīt, kā grib un atzīst par labu esam. Es nekad neesmu bijusi starp tiem "cilvēkiem, kas ko teiks", pa manam, tikai tuvākie tuvinieki ir tiesīgi izvēlēties, kā apglabāt, rīkot vai nerīkot to mielastu, un kādu rīkot.
-
Bēru mielasta tradīcija ir saprotama - gan tāli braukušo cilvēku dēļ, gan tīri simboliski - ar domu, ka palicēju dzīve turpinās. To gan ir viegli pieņemt, ja aizgājējs savu dzīvi ir nodzīvojis, bet ne Minnes gadījumā. :cry: Katram jārīkojas pēc sajūtām.
Nesen glabājām vienu tuvinieci, cilvēku bija maz. Bēriniekus pacienājām ar konjaku, kafiju un pīrādziņiem turpat ārpus vārtiem. Un viss.
-
Tā arī ir -katrs gadījums ir citādāks un nedrīkst uzspiest kaut kādas normas. Tagad saprotu uzkodas kapos uz vietas -pirmā brīdī likās -kā tad tā! Galvenais neņemt galvā "tā pie mums ir pieņemts"
-
Neviļus ienāca prātā doma, ka visprātīgāk būtu kādā mierīgā reizē, kad nekur nav jāskrien un nav nekādas šanas, pašam paust savu gribu kādam no tuvajiem. Lai nav lieki palicējiem jālauza galva.
-
Es to esmu skaidri un nepārprotami deklarējusi. Un pieteikusi, ka tas ir informācijai, ja nu kas, nevis ģimenes liekai satraukšanai.
-
tāpat viņi tai stresā izdarīs pa savam... :)
miesai jau būs vienalga, bet gars būs visu piedodošs, tā ka nav ko velti cilvēkus gruzīt :)
-
tas ir ,kā?? pa savam??? :scratch:
es nu gan nevaru iedomaties situāciju kad kāds neieverotu šādu lietu,ja vien tā ir bijusi izteikta un formulēta.
miesai un garam protams vienalga(iespējams)...., bet es domāju,ka palicējiem gan ir daudz vieglak rīkoties,ja viņi zin, kas un kā būtu aizgājējam paticis.
Piem. kāds no aizgājējiem bija lūdzis savās bērēs mācītāju. Ja viņš to nebūtu darījis, nekad tā mācītāja nebūtu,jo dzīves laikā nebija nedz baznīcā gājējs, nedz ticīgais... bet redz kā...
un tamlīdzīgi gadījumi...
Un ... manai miesai noteikti nepatiks ,ja to apraks :evil: :angry: pat iedomaties negribu. Tāpēc lai palicējiem nav stresa, viņiem ir vajadzīga skaidrība.
kkā tā.....
-
tas ir ,kā?? pa savam??? :scratch:
nomirsi - redzēsi! :P Nu, prom no acīm jau kaut kā dabūs, par to nešaubies, bet piemēram, vai sveces būs tieši tādā krāsā un garumā kā Tu vēlētos - stipri šaubos. Tāpat esmu novērojis, ka jo vairāk cilvēks iet uz galu, jo sīkākus norādījumus dod, kā vēlētos pavadīt TO brīdi. Tā ka atslābsti, katrai vecai tantiņai vai onkulītim izdabāt nav iespējams :)
OO! ko tad savai miesai pasūtīji - sērskābi, kaut ko no hi-tech - elektrisko loku, vai parasto sadedzināšanu ar gāzi? :)
-
Nav nekādu neskaidrību ja aizgājējs visu sakārtojis un savu gribu izteicis. Ne jau par svecēm te runa.
-
...katrai vecai tantiņai vai onkulītim izdabāt nav iespējams :)
Cik nācies saskarties, tad aizgājēja vēlmes tiek respektētas.
Un nav arī manīts, ka kāds būtu vēlējies ko neiespējamu un neizpildāmu :).
-
daddy es pirmo reiz sajutu,ka Tu vari būt arī rupjš :scratch:
jāprasa PT ,kas par lietu,ka Tevi šis jautājums tā satrauca ;)
-
Lūdzu piedošanu, negribēju būt rupjš, nedz arī kādu aizvainot. Piedodiet!
PT nav vajadzīgs, es varu paskaidrot. :) Vienkārši man svaigā atmiņā ir krustmātes bēres, kur pavadītājiem, (t.sk man) bija vismaz 3 versijas par "aizgājējas pēdējo gribu". Un tad nu sākās zvani un diskusijas, lai neteiktu strīdi, par to, ko tad un kā aizgājēja īsti bija domājusi. Iespējams tā ir tikai mūsu ģimenes (aizgājējas un pavadītāju) problēma... un visiem pārējiem jūsu "pēdējā griba" ir uz papīra uzrakstīta, notariāli apstiprināta, lai nevienam nerodas šaubas un arī tantei uz Austrāliju un onkulim uz Ameriku aizsūtīta, lai viņi neiedomājas kaut ko no sevis pielikt. Malači!
No tās visas ņemšanās ar krustmāstes bērēm man personīgi palika TIK nelaba pēcgarša (laikam tak ļoti mīlēju savu krustmāti), ka nosolījos nekad nevienam neko neteikt kā mani glabāt. Kā izdarīs, tā būs labi. Es uz savējiem paļaujos!
-
Nu jā, mums ģimenē tā nav gadījies, parasti viens ir tas galvenais noteicējs, bet lēmām kopā, tādēļ arī nesapratu
-
tātad pareiza mana nojauta, par traumu šajā sakarā :) :m:
skaidrs no kurienes sveču krāsai kājas izauga :) tur jau vairāk bumbas uz rīkotājiem ripināmas, kāpēc visi gribēja būt vienādi noteicēji un svarīgāki par pārējiem un tuvāki utt. kāpēc bija grūtības saskaņoties un vienoties?
jo pierasts jau ka tādu lietu kārto paši tuvākie..tad nu tie arī zin gan sveču krāsu gan citus niekus.
par izdabašānu katrai vecai tantintiņai ,..ienāca prātā vēlkas...
mums rados bija tante Elza visa ģimene viņai gāja bojā kara laikos...un savu tuvo kapiem viņa vienmēr gādāja tikai baltus ziedus. kad viņa nomira, skaidrs visiem bija ka bērēs būs balti ziedi..un arī šobrīd, cik kopjam kapus tik uz viņu kopiņām ir balti ziedi.
izdabāšana??? fvz... :scratch: bet nav tak grūti....
-
Jau kur te rakstīju... Tik daudz visādu "jūs jau te neko nekopjat'' pieredzēts, ka pārpalikušajā ģimenes daļā pašlaik nostiprinājies viedoklis, ka vienīgais saprātīgais veids ir kremēšana un pelnu izkaisīšana tuvējā meža malā, zem ozola. Nevienam nekādu granīta bloku ar šķībiem gravējumiem, braukšanas pa puspasauli uz kapusvētkiem, nepareizās krāsas puķiem vai kretīniem mācītājiem, kas vienreiz bijuši lidostā un vienīgais kritērijs ir bagāžas lielums.... ko piesūtīs viņsaulē aizgājējam.
Nekādu ceremoniju, nekādu apstāvētāju.
-
camm..to mēs varam tā kā priekš sevis pasūtīt :) man ir līdzīgs pasūtījums. ;)
Bet nevaram priekš citiem..piemēram manai mammai vajag lai viss būtu kā PIE cilvēkiem un ,lai nav jāstraucas par to,KO kaimiņi teiks.
vectantēm arī ir savādāk.. bet visumā es tev piekrītu...
p.s bet man patīk kapusvētku tradīcija :/ ja ar laiku, vairumaa saviešas tādi kā mēs...tad tā tiks nopietni apdraudēta...
-
Zin, ar tiem kapusvētkiem ir negals - ja katras, KATRAS brīvdienas vasaras otrā pusē jāpavada kapiņos, tad ir vēlme, lai iestājas mūžīgais sasalums un Antarktīda.
-
Camm- nevajag izmētāties pa pasuli :) manējie godīgi sagūluši 2os LV galos, viens brauciens uz vienu galu otrs uz otru. Pie katra 1na brauciena pieķer tuvējo apkārtni :)
vispār jau tas no ģim. menedžmenta atkarīgs un festivāla dalībniekiem(cik ļoti viņus gribas vai negribas satikt ) :)
-
Zin, ar tiem kapusvētkiem ir negals - ja katras, KATRAS brīvdienas vasaras otrā pusē jāpavada kapiņos, tad ir vēlme, lai iestājas mūžīgais sasalums un Antarktīda.
Ir ieteikums! Drīkst tam nesekot. Ņem atvaļinājumu no jūlija vidus līdz augusta vidum un brauc kkur. Uz alpa, tatra, pie grieķiem vai romiešiem vai kaut motelī polijā (atkarībā no budžeta) atpūsties. Lai tak tusē pa tiem kapiem, kam vajag ...
-
Es neapmeklēju kapu svētkus un punkts. Aizbildinājumus nemeklēju, esmu pateikusi, ka ciest nevaru un viss.
Mani sadedzinās un izkaisīs zem Lielā Oša, tāpat kā tēvu.
Un es nesen atradu senu kladīti ar Golsvertija dzejoli "Manus pelnus izkaisiet vējā". Kad tēva pelnus kaisīju, skaitīju aptuveni, pēc atmiņas.
-
Neviens mūsu ģimenes atzars kapu svētkus nesvin un neapmeklē. Varbūt Kurzemē tas nav tik populāri, varbūt tādēļ, ka luterāņu pasākums -nezinu.
-
No saviem radiem zinu, ka ir, kas veic "kapu tūri" - vasarā vienā brīvdienā izbraukā un sakopj visus piederīgo kapus. Otrs variants ir, ka brauc tikai dažas stundas pirms kapu svētkiem, lai izdarītu visu pie vienas reizes.
Man pašai kapu svētki neinteresē, bet varu kompānijas pēc paciest to stundiņu, ja "tā vajag"... :) Piebildīšu, ka visi tie kapu svētki ir Latgales pusē.
-
Kapu svētki ir superīga tradīcija, kad visi radi satiekas sākumā kapos, tad mājās pie galda. Tas ir tik super! Reizi gadā visi, kas dzīvi un kas klāt nākuši. Neesmu izlaidusi nevienus, tik superīgs sirdi sildošs pasākums.