Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Nomade 2017. gada 09. augusts, 20:38:24
-
Tātad - jāievirza sliedēs tīnis. It kā jau sakarīgs un normāli domājošs bērns (meita), bet laikam jau brīvo audzināšanu un brīvās izvēles iespēju uztvēris pārāk brīvi. Nu, nē, nav jau nekas krimināls, bet uzvedība mani sāk satraukt. Un tagad vēl ir arī first love. :thinking: Visam pa virsu attieksme "tu neko nesaproti" ... a es jau tā diplomātiskāka un saprotošāka nekā jebkurš cits.
Ļaut lai iztrakojas? Runāt, runāt un vēlreiz runāt, cerot, ka sadzirdēs?
Laikam jau meklēju kādu ieteikumu/padomu ...
-
Kas tieši Tevi satrauc tajā uzvedībā?
-
Smēķēšana, arvien biežāka iedzeršana, nekādu nākotnes interešu, nekādu hobiju, vispārpieņemtu normu nonivelēšana.... t.i., attieksmes izrādīšana "a es tā daru un man pofigs"
-
Tas ir noteikts vecuma posms, kuram ir jāiziet cauri. Vajadzētu nospraust konkrētas robežas, cikos vakarā būt mājās, ko noteikti tīnis nedrīkstētu darīt, jo... Bet citādi bērnam pašam viss ir jāizbauda un pašam jākļūdās.
-
Smēķēšana, arvien biežāka iedzeršana, nekādu nākotnes interešu, nekādu hobiju, vispārpieņemtu normu nonivelēšana.... t.i., attieksmes izrādīšana "a es tā daru un man pofigs"
No kurienes bērnam nauda alkoholam un cigaretēm?
-
Varbūt bez moralizēšanas un uzbraucieniem pastāsti kā Tu jūties to visu redzot,
kas uztrauc, kas sāp... Ja visulaiku bijušas labas attiecības, kaut arī “stilu nomētās“,
kkur jau tas aizķersies. Un jā, par kādu rāmi savstarpēji vienoties.
Visu aizliegt gan nevajag, plosīsies par spīti.
-
Tīni pāraudzināt ir grūti. Kas ielikts līdz tīņa vecumam, tas ir. Kāpēc nav nekādu interešu? Nekādu hobiju? Ja līdz tīņa vecumam tādi bija, tad intereses kaut kad atgriezīsies. Tad tas vienkārši tāds posms. Ja tā arī audzināts, ka nekā nav, tad tukšā vietā diez vai kas radīsies, izņemot alkoholu un cigaretes. Jo kaut kā jau tukšums jāaizpilda.
-
Nu tu gan dod - tev tīņi ir vai arī abstrakti filozofē? Pa tavam, mans tīnis ir redzējis tikai tukšu vietu, alkoholu un cigaretes? Sviests.
Ir piedāvātas entās izvēles iespējas, kuras ir atmestas dažādu aizbildinājumu dēļ. Jo nedarīt neko ir ērtāk. Kāpēc jāpiepūlas?
-
Kāpēc jāmācās ķīmija un fizika, ja man to nevajadzēs?
-
Tev pofig? Man arī, it īpaši tava kabatas nauda
-
Pirms tīņu vecuma vecāki daudz ko nosaka. Redz, kas padodas un neļauj kaut kādu sīkumu dēļ tik viegli atmest. Gan jau Aļona arī to tenisa raketi ir triekusi ellē ratā.
-
Ja nepilngadīga, tad kāds alkohols vispār?
-
Un raujas strādāt, tikai nav jau to iespēju baigi daudz 16-gadīgiem.
-
Ja nepilngadīga, tad kāds alkohols vispār?
Nu ja, tā jau domāju, nav tev tīņu, nav.
-
Pirms tīņu vecuma vecāki daudz ko nosaka. Redz, kas padodas un neļauj kaut kādu sīkumu dēļ tik viegli atmest. Gan jau Aļona arī to tenisa raketi ir triekusi ellē ratā.
Jā, bija ģitāras un muzicēšanas laiks. Es padevos, atzīstu.
-
Lai iet strādāt. No tā gan nevajag atturēt. Bet kas viņai to alkoholu pērk? 16-gadīgai tak nepārdos.
-
...esmu "pārdzīvojusi un izdzīvojusi " divus tīņus, tādēļ vairs nemoralizēju un nebrīnos :) . Pirmais (vecākais dēls) - nekādu problēmu! Vienīgi,kad meitenes (!!) sāka skriet bariem pakaļ un pie mājas gaidīt, korekti atgādināju "Zīlītē" apgūtās pamatzināšanas , tā teikt- drošam seksam. Toties jaunākais puika, pēc sešiem gadiem "atrāvās" pa diviem. Klasiski tīņu gājieni- strauji kritās sekmes, bastošana,pīpēšana, tusiņi. Likās,ka bērns samainīts. Raudāju,runāju, lūdzos, bāros, arī pa ausi uzšāvu(pēc tam raudājām abi))). Tagad, puisis ir pabeidzis augstskolu,attiecības mums ir ļoti draudzīgas! Ar savu tagadējo prātu un pieredzi- saprotu,ka daudzās lietās cepos par daudz!Galvenā atziņa-nezaudēt kontaktu ar tīni, runāt, runāt un runāt.
-
Kā tā var būt - 16 gadi un cigaretes un alko...un neslēpjoties? Man bērni izauga bez kkādiem tīņu niķiem, arī draudzenēm un man līdz šim likās, ka tā ir tikai žurnālos vai nelabvēlīgās ģimenēs. Manuprāt, kkas pašos pamatos greizi ar audzināšanu. Piedod.
Un vēl - ja ģimenē nav stingra tēva.
-
Klasiski tīņu gājieni bija man, es biju ļoti nejauks tīnis. Viss pārgāja, tad, kad pārgāja. Vecāku runas neko īpaši nelīdzēja. Nu, vienīgi tik daudz, ka kontaktu nezaudējām.
Ar manējiem tīņiem - gandrīz nekādu problēmu, vismaz ar meitu pavisam nekādu. Viņai bija atļauts gandrīz viss, piemēram, vienai braukt ar stopiem apceļot Eiropu. Nekad nekas slikts neatgadījās.
-
Magda, paldies Tev. Laikam jau līdzīgas situācijas.
Spārkai - lai nu ko, bet ar stopiem neļāvu (vecakajai) un neļaušu (jaunākajai) ceļot.
-
Kā tā var būt - 16 gadi un cigaretes un alko...un neslēpjoties? ... Un vēl - ja ģimenē nav stingra tēva.
Ne visur jāuzrāda pase un jābūt 18 gadiem, turklāt mūsmājās nav dubultmorāles un alkohols netiek slēpts, drīzāk skaidrots, ko, kā un kad labāk dzert vai nedzert.
-
Jā, un par tēvu tev taisnība, protams.
-
Man laikam labāk dzeršanas jautājumā patīk dubultmorāle :).
-
Jā, Nāra, starplaikā starp abu dēlu tīņu gadiem (6 gadi) , arī man bija pārliecība,ka TĀ notiek tikai nelabvēlīgās ģimenēs! Kā sak- pazemībai, dabūju pa degunu,lai tik augstu neceļu! :cool: . Tāgad- ar laika atstarpi skatoties, nebija jau nekas ārprātīgs , "normāli" tīņu gājieni :)))). Zinu mammu,kura svēti ticēja,ka viņas dēls NAV TĀDS KĀ PĀRĒJIE- lai nu kurš ,bet viņas puisītis videnē ne pīpoja, ne vīnu malkoja!Kā tad!!! Vot , tas gan (manuprāt) ir traki- jau tīņu gados dzīvot ar dubultseju! Puisim tagad viss ir štokos! Lai cik banāli neskanētu- kaļ visai veiksmīgu karjeru politiķu rindās! :cool:
-
Nāra, Tu nopietni???? :faint:
-
Man laikam labāk dzeršanas jautājumā patīk dubultmorāle :). Es vēl tagad jau ar pieaugušiem bērniem kopā alko nelietoju.
Oi, apsmējos, tiešām.....
-
Interesanti, vai tad, kad meitām būs 40, Nāra arī izliksies,ka nedzer. Vai ieraus aiz stūra
Bet nekādus īpašus padomus dot nevaru, man abi kaut kā bez tādiem trakumiem izauga. Ar puiku grūtāk bija, kad 9 -10
-
nu es jau arī domāju, ka mani tas neskars - kolēģīšu stāstos klausījos un priecājos, ka man tā nav. Jā, ar vecāko nebija tādu problēmu, ar jaunāko ir papilnam un visādas. Nu i nezinu, kas pie vainas, tāds laiks vai mana vaina (gribētos zināt, kur).
-
Manējiem arī ap gadiem 12/14 bija.
Bet nekas pārmērīgs, iespējams tādēļ, ka brīva laika pamaz,
apkārtējie draugi sakarīgi un arī pāris gadus vecāki un viņu viedoklis bija svarīgs
un tajā ieklausījās, varbūt tādēļ, ka mēs uz to lecīgumu īpaši nereaģējām.
-
Tā iedomājos -abiem bija vecāku draugu kompānija, īpaši dēlam. Kaimiņu bērni, bet visi 2-4 g vecāki, ļoti sakarīgi. Tas gan nav nekāds padoms, bet varbūt vari draugu kompāniju pamainīt
-
Ai, Nomade, kā es Tevi saprotu! Man arī tīne meita (15 gadi). Un katrā ģimenē jau tas stāsts savs. Nu nevar piemērot visas normas un ieteikumus visiem vienādi - tas man liekas absurdākais, kas vispār var būt.
Pēc likuma līdz 18 gadiem šie spurainie eži ir mūsu apgādībā, zem mūsu atbildības. Bet arī ar to nav viegli. Pēc tam, ja vecums ir pēc 18 gadiem, iespējams, jāļauj arī pašai kļūdīties.
Zināmā mērā es sevi vēl atceros tajos gados un, cik nu atmiņa neviļ, nekāda skaidrošanās uz mani tolaik nedarbojās. Tāpat es tolaik bastoju skolu, kā saka, un nopietni vienā posmā bastoju. Kā piemērs. Tad kas īsti palīdzēja? Atļauja. Jā, zini, tas nostrādāja. Nevis lamāšana, draudi vai pofig attieksme, bet tieši atļauja. Mana mamma man tolaik ar asarām acīs (jo es viņu jau biju davedusi tiktāl) iedeva man manu kabatas naudu un teica, lai es nebraucu uz skolu, ja nevēlos, lai nopērku sev to, ko gribu, bet lai vismaz pasaku, kur eju, un tad drīkstu iet. Tad bija tāds wow, tas, ka redzēju, ka tas ir patiesi, nevis kaut kāda manipulācija, nevis kaut kāds zemteksts, sak' nu nu atklājies atklājies, bet pēc tam tā norausies, ka maz neliksies (emocionāli norausies, precizēšanas nolūkā, neviens mani nesita). Un tad, tajos momentos, kad es teicu savai mammai, ka tagad uz skolu nebraukšu, apnicis vai arī vienkārši šodien negribas un viss, sākumā likās ok, bet vēlāk, pa reizei vien, palika tā kā pašai kauns, un beidzās viss labi, mācības absolvētas.
Nu lūk. Un tagad, ar tagadējo skatienu man jau šķiet, ka ar jauno paaudzi ir vēl grūtāk.
Jo ir internets. Tāda kā visatļautība internetā. Visas WhatsApp grupas un Facebook un Draugiem, un es tikai garāmejot redzu, ka Draugiem meitu jau nobloķējuši, ka viņa piktojas, jo nevar ielogoties, tātad kaut kas nav riktīgi. Tad mani izsauc uz skolu par kautiņu. Tad vēl kaut kas. Nu, piederas pie lietas laikam. Vienīgi tās interneta lietas liekas pārāk vaļīgas.
Un. Tagad pateikšu, ko izdarīju. Briesmīgā es. Var jau mani "linčot" te. Bet tādā gadījumā es vienkārši apklusīšu un noslēgšos. Jo, piedodiet, no malas viegli runāt.
Es palūdzu dzīvesbiedram uzstādīt spiegotājprogrammu datoram, un ieraugot tās rupjības un neķītrības, kas tur bija meitas sarakstītas, es stingri pieprasīju, lai pasaka paroles un izdzēsu viņu nos soc. tīkliem, atņēmu uz 2 nedēļām telefonu un liedzu šajā laikā pieeju arī datoram (jo Facebook, piemēram, 15 dienu laikā var atjaunot profilu un tad tas nav izdzēsts).
Protams, nu, protams, ka tiek arī runāts un runāts. Un vēl arī, nu protams, ka es apzinos, ka soc. tīklus var saveidot n-tos. It īpaši skolas laikā, kad laiks ievērojami tiek pavadīts arī ārpus mājas. Jā, tāda dzīve.
Bet šī vasara man kopumā ir ellīga. Lai gan visādi citādi baudu dabu, baudu katru kaut vai mazo prieciņu, kas no dzīves atlec.
-
Un, jā, ir vērojams sava veida interešu trūkums. Visa diena tīnei paiet ar TV skatīšanos, kamēr es esmu darbā, vai atkal jau pie interneta, nu, šobrīd vienkārši internetā skatoties kaut kādus video. Visi ierosinājumi kaut ko citu darīt - kā pret sienu. Mums ir mazpilsētā dažādi pasākumi, aktivitātes - negrib un viss. Ar varu piespiest gribēt nevar. Ja aizejam kopā uz kādu pasākumu, garlaicīgi, čīkst. Ko grib? Itin kā nedalītu uzmanību sev. Bet to nevar dabūt un tad apvainojas.
Protams, ka šeit atspoguļojas arī manas kļūdas, aizņemtība darbā, posms dzīvē, kad viena sitos pa dzīvi, un tīri fiziski nejaudāju nodrošināt nez cik pulciņus.
Protams, atbildība jau mana, nevis bērna.
-
Piesaistīta tiek arī ome, kas ir pensijā un nestrādā, kopā ar meitu iet uz omes draudzenes dārzu, paravē, meita paskraida, pabildē ziedus, sūta man 100 bildes WhatsAppā. Nu tā, nav tā, ka esam kāda nelabvēlīgā ģimene. Bet, redz, tik un tā katram savas likstas. Vienkārši no malas tās neredz. Liekas, nu, cilvēciņi dzīvo ta dzīvo savu dzīvi, it kā glīti no skata. Bet tas, kā un kāpēc un ko, tas tapat katram pašam jārisina. Es tikai padalījos šoreiz ar vienas vasaras, viena aspekta mazliet izklāstu. Tas arī viss.
Dzīvosim, redzēsim, ko tālāk.
-
Nelinčošu nevienu, reizēm dzīve piespiež rīkoties ar kardinālām metodēm.
Lielajam dēlam tīņu vecums jau ir pāri, dzīve pamazām nokārtojas. Bet toreiz arī visādi gāja, lai gan atzīšos, ka viņš vairāk bija atstāts pašplūsmā. Pīpēt gan neiemācījās, naudu arī devu minimāli. Iereibis gan bija ik pa laikam, centās no manis slēpt, bet es jau pa gabalu saodu un pēc acīm redzēju. Esmu atradusi viņam aiz gultas iesāktu degvīna pudeli. Prasu, kur ņēmi? Esot bijušas meitenes atnākušas un atnesušas. Nu normāli... Konfiscēju. Toreiz bija arī lecīgums, lielāko daļu laidu gar ausīm, turklāt man bija spēcīgs pretarguments - ja nepatīk mana kārtība un mani noteikumi, dēls var sapakot savas mantas un pārcelties pie tēva. Piebildīšu, ka šķirtajam vīram bija jauna ģimene un nulle intereses par savu pirmdzimto. Manā gadījumā spēcīgs arguments bija nauda. Nu gribējās puikam uz kaut kādiem mūzikas festivāliem braukt, labi, ja ar draugiem, bet reiz bija kaut kas sarunāts ar pavisam svešiem cilvēkiem, turklāt tālu no mājām, ka pats nemaz netiktu atpakaļ, ja kaut kas ne tā. Toreiz izdevās atrunāt. Citā reizē viņš man noprasīja, kas viņam jāizdara, lai es iedotu naudu priekš kārtējā pozitivusa (vai kas tur toreiz bija). Iedevu grozu un aizsūtīju uz mežu mellenes lasīt. Toreiz bija kaut kāda meitene līdzi, tā laikam lielāko daļu salasīja. :D
Par savas pusaugu meitas spiegošanu stāstīja draudzene. Konstatējusi, ka meita melo, sakot, ka brauks pie tēva, bet tur nav aizbraukusi, bijušas arī citas reizes. Nezinu, kā tas izpaužas tehnoloģiski, bet draudzene uzlika programmu, kas izspiego meitas telefona atrašanās vietu.
-
Jā, tādi nu tie bērni ir - neprognozējami.
Manējiem bija atļauts viss - var aizliegt, ja var kontrolēt aizliegumu. Nav jēga aizliegt, ja atnāc mājās un konstatē - izdarīts. Iet bija atļauts visur, jo tad arī vakarā izstāstīja, kur bijuši - ja kas atgadās, tad vismaz zini, kur meklēt.
Par alkoholu - nu piedzērās un bija ļooooti slikti, sēdēja sakņupis un podu apkampis. Kā visbriesmīgākais sods palicis atmiņā, ka abi ar otrpusi stāvējām blakus un smējāmies par nabaka cietēju.
Kas tik viss nav piedzīvots. Galvenais - mājās var visādi sodīt, bet pret svešiem savu bērnu ir jāaizstāv.
Līdz ar to vienmēr ir bijis lūgums pēc palīdzības vecākiem, nu, ja vajag.
-
Ja nav tēva, tad slikti ...
Esmu tēvs 2 tīņiem (puika un meita), tūlīt gadi klāt būs vēl vienam puikam (šogad palika 11).
Es neesmu mūžam mīļā tēva tips, un jau labi sen ir katram vairākas reizes atgādināts, ka mūsu (bērnu un vecāku) starpā eksistē nerakstīts līgums - mēs (vecāki) jūs aizsargājam, uzturam, utt., bet jūs mūs klausāt. Viss. ne soli pa labi, ne soli pa kreisi. To, kas notiks vai nenotiks manās mājās (iekšējās kārtības noteikumus), nosaku es. Tajos rakstīts, ka ielaisti tiek tikai bērni (kuriem jāklausa) un pieauguši cilvēki (kuri saprot, ko dara). Tādi, kuri apkampj WC podu ... lai meklē tādas mājas, kurās tādus ielaiž un gaida, to biš iedzērušajiem šis mājoklis nav paredzēts.
Teikšu atklāti, ja meita sāktu smēķēt, elementāri - pār celi un ar siksnu pa p*kaļu, y man vienalga, cik gadu. Kamēr es uzturu, esi tik laipna - pildi savas līgumsaistības!
Un, ja nelīdz iepriekšminētais, tad līdz tas, uz ko mīļās mammas parasti nav spējīgas. Rīcība spoguļattēlā. ja meituks "tā dara un ir pofig.", tad mammai ir jāatrod meituka sāpīgie punkti un tieši tāpat jāatbild uz jautājumiem - "es tā daru/nedaru, un man ir po.
-
Zigfrīd - man tāds iespaids, ka Tev mājās visas stenderes apkasītas - muguriņa niez tajā vietā, kur papucim spārni aug... :rofl: :rofl: :rofl:
-
Nē, Camma. Man mājās gan ir kas cits. Iedomājies, lai cik tas neticami nebūtu, man kā tēvam ir ne tikai pienākumi, bet arī tiesības! Kaut kas neiedomājams, ne? :)
Jā, un ja cilvēks grib padarīt sevi par līdzīgu pērtiķim kaut uz laiku, tad priekš tam ir citas vietas.
-
... un tā veidojas tās paklausīgās, padevīgās, vājās, pretī nesprēgājošās,
nedumpinieciskās personības. Sevis meklējumi un seperēšanās, veidošanās par autonomu personību izpaliek, jo tētuku tas apdraudētu būt vienīgajam autoritārajam noteicējam.
Tas dzīves izzināšanas, sevis meklēšanas un kļūdīšanās periods jau tāpat būs jāiziet,
vienīgi tad tie puni būs daudz lielāki un sāpīgāki.
-
He-he, Zigfrid! Ja Tavs vienīgais trumpis ir "kamēr ES uzturu"... :cool:
-
Nomade- ja lielākās problēmas ir skolā- pēkšņi krītas sekmju līmenis , bastošana utjp. , iesaku iet uz skolu un runāt. Es gāju. Kā jau aktīva mamma- skatījos problēmais acīs(tā man toreiz likās),runājām ar skolotāju- acīs man teica vienu, aiz acīm, izrādās, ko pretēju. Mana vislielākā tā laika kļūda- strostēju un vainoju tikai un vienīgi puiku. Pāris gadus pēc tam,kad puika bija beidzis ģimnāziju, darba kārtībā iepazinu skolas dzīvi no iekšpuses.... :faint: . No sirds atvainojos puikam, paties- no sirds!!! Tādēļ, ar vislielākajiem burtiem piekrīti Cammas viedoklim- no svešiem un pret svešiem savs bērns ir jāaizstāv!! Vienmēr un visur, jo nevienam jūsu bērns,pa lielam, neinteresē! Vismazā- učenēm!
-
He-he, Zigfrid! Ja Tavs vienīgais trumpis ir "kamēr ES uzturu"... :cool:
Jā, un pēc tam noraujas tā, kā Nomades vai Taj bērniem ne sapnī nav rādījies.
-
Ja tīņu muļķības sāk izstrādāt vēlāk -pilnīga šaize. To jau augstskolu kopuškās var redzēt -kā no striķa norāvušies
Zigi -1)tātad iedzērušu/piedzērušu savu paša bērnu tu mājās nelaistu?
2) vai pats tīņu gados biji stingros žņaugos vai tieši otrādi?
3) vai tiešām nekad "nepiemāvies"
-
Jā, un pēc tam noraujas tā, kā Nomades vai Taj bērniem ne sapnī nav rādījies.
Nu, vot to mēs vēl redzēsim. Varētu padomāt, ka piedāvājumu "norauties" nebūtu bijis, tak y meita, y dēls katrs atsevišķi nez' kāpēc apgalvo, ka uzturēties kopā ar normu pārdzērušiem pamuļkiem un vispār ar tādiem, kuriem neviens pasākums nav interesants bez pudeles, neesot interesanti. Tāpēc meitai klasē draudzeņu neesot vairs gandrīz nemaz. Redzi, ne tikai aizliegt vajag mācēt, bet arī izskaidrot, ka neviens hroņa ar litru šņabja nekad nav sācis ... un lai padomā, kāpēc viņš šodien IR hroņa un bezpajumtnieks. Un meitene lai padomā, kādus bērnus viņa kādreiz gribēs, - ar vai bez problēmām, un pēc tam lai domā, -smēķēt un dzerstīties šodien vai nē? Jā, vēl jau ir labu labie piemēri. Gan jau, ka katras dzimtas tuvumā tādi ir. Gribi būt/izskatīties tāds pats tagad vai pēc gadiem? Nu, dzer takšu tad!
-
... un tā veidojas tās paklausīgās, padevīgās, vājās, pretī nesprēgājošās,
nedumpinieciskās personības. Sevis meklējumi un seperēšanās, veidošanās par autonomu personību izpaliek, jo tētuku tas apdraudētu būt vienīgajam autoritārajam noteicējam.
Tas dzīves izzināšanas, sevis meklēšanas un kļūdīšanās periods jau tāpat būs jāiziet,
vienīgi tad tie puni būs daudz lielāki un sāpīgāki.
Neuztraucies, Tuk, būs un ir personības, tikai vajag taču paskaidrot arī to, kur, kā un kad personībai ir jāizpaužas. Aptuveni tāpat kā tai reklāmā: "Es pierādu sevi trasē." Pilnīgi pareizi! Trasē sevi vajag pierādīt, nevis uz ielas. Tas pats princips arī dzīvē. Dēls, teiksim, šovasar izsita naudu firmai, kura īsti tā kā negribēja maksāt par nostrādāto. Padevīgā personība. :)
-
Ja tīņu muļķības sāk izstrādāt vēlāk -pilnīga šaize. To jau augstskolu kopuškās var redzēt -kā no striķa norāvušies
Zigi -1)tātad iedzērušu/piedzērušu savu paša bērnu tu mājās nelaistu?
2) vai pats tīņu gados biji stingros žņaugos vai tieši otrādi?
3) vai tiešām nekad "nepiemāvies"
1) visticamāk būtu pirmais, pēdējais un visai nopietnais brīdinājums, lai pēc tam nebūtu "es nezināju".
2) tīņu gados es sportoju, y šitā visa herņa pa lielam neinteresēja, - bija citādas vērtības un citādi draugi līdz ar to.
3) gadījumi bija, bet ātri sapratu, ka nekāda kaifa tai dzirā nav. Smēķēšana - to es vispār neizprotu. Kkāda iracionāla nodarbe.
-
Es vien atgādinu, ka pubertāte ir normāls process personības attīstībā un tam ir jābūt :)
Un ne visiem tīņiem ir tendence dzert un narkoties, nemācīties...
Un ja iepriekš attiecības bijušas labas, to kas labi/slikti prot atšķirt.
Mēs kautkā uzreiz sākām izturēties kā pret pieaugušiem un vienmēr jautājām viedokli,
diskutējām. Kur negribēja iet, ar varu nevilkām. Bet abiem vispār diezgan liela pienākuma
apziņa, to maķenīt “ļaunprātīgi“ izmantojām ;) Bet vispār neko neaizliedzām.
-
Nomade- ja lielākās problēmas ir skolā- pēkšņi krītas sekmju līmenis , bastošana utjp. , iesaku iet uz skolu un runāt. Es gāju. Kā jau aktīva mamma- skatījos problēmais acīs(tā man toreiz likās),runājām ar skolotāju- acīs man teica vienu, aiz acīm, izrādās, ko pretēju. Mana vislielākā tā laika kļūda- strostēju un vainoju tikai un vienīgi puiku. Pāris gadus pēc tam,kad puika bija beidzis ģimnāziju, darba kārtībā iepazinu skolas dzīvi no iekšpuses.... :faint: . No sirds atvainojos puikam, paties- no sirds!!! Tādēļ, ar vislielākajiem burtiem piekrīti Cammas viedoklim- no svešiem un pret svešiem savs bērns ir jāaizstāv!! Vienmēr un visur, jo nevienam jūsu bērns,pa lielam, neinteresē! Vismazā- učenēm!
Mums vienreiz piešuva lietu par to, ka 5 (ieskaitot manējo) esot situši vienu ... Neteikšu, ka konstanti vislabākais variants ir vienmēr TIKAI aizstāvēt neiedziļinoties. Gāju uz skolu (tiku izsaukts kopā ar citiem vecākiem), iepriekš nopratinājis sīci visos sīkumos. Galarezultāts?
1. Māc. daļas vadītāja atzīst, ka skolotāja nav iedziļinājusies būtībā.
2. "Sistā" puiša māte atskārš, ka dēls stāsta par notikumiem skolā visu tā, kā izdevīgi pašam, ir pilna apņēmības tagad atrauties no nebeidzamajiem darbiem un saprast, kas ar pašas bērniem notiek.
3. Sitēju vecāki arī tomēr saviem sīčiem skaidro, ka rīkoties konkrētajā un citos līdzīgos gadījumos vajadzēja (-tu) savādāk.
-
Zigfrid- es neteicu,ka nevajag iedziļināties. Situācija ir jāizzin no abām pusēm, un vēl labāk- arī no trešās! :) Manējais nekad nav kāvies, visu varot nokārtot pārrunu ceļā :) Videnes laikā pēķšņi radās dziļa nepatika pret konkrētu priekšmetu, tik dziļa,ka sāka bastot stundas. Skola laba, klase- no piecām paralēlklasēm salasīti vislabākie. Situācija pa pāris gadiem nokaitējās tik tālu,ka puika bija gatavs pamest skolu,direktore un mēs neļāvām. 12.klasē pārgāja uz paralēlklasi, kurai konkrētā priekšmeta skolotāja nepasniedza stundas. Videni pabeidza,konkrētajā priekšmetā ņēmām privātskolotāju,lai iedzītu robus. Citos priekšmetos- atzīmes labas un dažos- spīdošas.
Visvairāk visā šajā lietā mani skumdina učeņu divkosības :( Ja es būtu vidēji statistiskā mamma,kas necīnās par savu bērnu, bet ļaujas plūsmai- puika skolu nebūtu beidzis. Un vēl lielākas skumjas par to, cik dziļā pakaļā ir aizlaista mūsu skolu sistēma.
Mazbērns iet privātajā dārziņā, arī skolā , visticamāk ies privātajā. Skolas izvēle būs nopietna- vedekla man tāda- dziļi urbjoša! :)
-
Oi, kādi jums lieli tie tīņi, 11,12klase, man jau šitie skaitās jaunieši :)
-
Laiki mainās, esmu dzirdējusi,ka tagad tīnisms tiek izslimots jau 11- 13 gados. Manējais tādos gados bija blonds enģels! :rofl:
-
Ar jaunākiem laikam tomēr vieglāk..., bērnišķīgāki visi tie gājieni,
vairāk smaidu izraisa nekā dusmu.
-
Brīnos, ka videnes laikā māmuķi lieliem zirgiem (19- dīgi skolu beidz) velkas uz skolu ar učenēm attiecības kārtot. Neatceros nevienu māmuķi skolā manā videnes laikā. Tas būtu ārprāts, ja mans māmuķis būtu nācis kaut ko regulēt. Infantilisms mūsdienās.
-
Nevar vienmēr un visiem piemērot vienu un to pašu audzināšanu. Ja es būtu darījusi tā, kā Zigfrīds, man pašlaik nebūtu dēlu. Punkts.
Ir bērni absolūti bez problēmām, ir ar mazām problēmām, ir ļoti problemātiskie. Un cepuri nost to vecāku priekšā, kuriem izdodas tikt galā ar šiem dažādajiem.
Man ļoti spēcīgi palikusi atmiņā viena mamma, kura KATRU rītu uz skolu savu puiku saposa kā izcilāko manekenu. Kamēr mamma no rīta sasveicinājās ar klases audzinātāju, tikmēr ar šausmām ieraudzīja savu puiku uz vēdera ieskrējienā šļūcam pa visu garo skolas gaiteņa grīdu... Nu tāds hiperaktīvs bērns. No skolas savāca baiso grīdlupatu. Pašlaik dēlietis kā ozols, ik nedēļu pie friziera, katru dienu cits uzvalks, nemaz par krekliem nerunājot. Nosvērts biznesmenis.
-
Broņa, ir arī kam uz augstskolu, par ko brīnies...
-
Nopietni?
-
Senos laikos, kad krievu skolās bija 10 klases un augstskolā 1. kursā 17 gadīgi, dzirdēts, ka rīkotas vecāku sapulces.
-
Nu, es vienkārši gaidu šīs vasaras beigšanos, lai kaut cik atgrieztos kāds ritms: meitai skola, man darbs. Citādi, man šķiet, iedodiet tik cilvēkam daudz brīva laika, un ne vienmēr tas ir labi. Protams, situācijas dažādas.
Bet pašlaik, no manas puses... Es salutēšu rudenim. Tā tēlos izsakoties :)
-
Nevar vienmēr un visiem piemērot vienu un to pašu audzināšanu. Ja es būtu darījusi tā, kā Zigfrīds, man pašlaik nebūtu dēlu. Punkts.
Piekrītu. Un ir arī vecumu atšķirības - 16.gadīgu nevar "audzināt" kā 11.gadīgu. 16.gadīgu "pār celi".... interesanti, gribētu redzēt, kā Zigfr. dabū to gatavu :)
-
Nu, es vienkārši gaidu šīs vasaras beigšanos, lai kaut cik atgrieztos kāds ritms: meitai skola, man darbs. Citādi, man šķiet, iedodiet tik cilvēkam daudz brīva laika, un ne vienmēr tas ir labi. Protams, situācijas dažādas.
Bet pašlaik, no manas puses... Es salutēšu rudenim. Tā tēlos izsakoties :)
Vecāku prieciņi :)
[attachment deleted by admin]