Ai, Nomade, kā es Tevi saprotu! Man arī tīne meita (15 gadi). Un katrā ģimenē jau tas stāsts savs. Nu nevar piemērot visas normas un ieteikumus visiem vienādi - tas man liekas absurdākais, kas vispār var būt.
Pēc likuma līdz 18 gadiem šie spurainie eži ir mūsu apgādībā, zem mūsu atbildības. Bet arī ar to nav viegli. Pēc tam, ja vecums ir pēc 18 gadiem, iespējams, jāļauj arī pašai kļūdīties.
Zināmā mērā es sevi vēl atceros tajos gados un, cik nu atmiņa neviļ, nekāda skaidrošanās uz mani tolaik nedarbojās. Tāpat es tolaik bastoju skolu, kā saka, un nopietni vienā posmā bastoju. Kā piemērs. Tad kas īsti palīdzēja? Atļauja. Jā, zini, tas nostrādāja. Nevis lamāšana, draudi vai pofig attieksme, bet tieši atļauja. Mana mamma man tolaik ar asarām acīs (jo es viņu jau biju davedusi tiktāl) iedeva man manu kabatas naudu un teica, lai es nebraucu uz skolu, ja nevēlos, lai nopērku sev to, ko gribu, bet lai vismaz pasaku, kur eju, un tad drīkstu iet. Tad bija tāds wow, tas, ka redzēju, ka tas ir patiesi, nevis kaut kāda manipulācija, nevis kaut kāds zemteksts, sak' nu nu atklājies atklājies, bet pēc tam tā norausies, ka maz neliksies (emocionāli norausies, precizēšanas nolūkā, neviens mani nesita). Un tad, tajos momentos, kad es teicu savai mammai, ka tagad uz skolu nebraukšu, apnicis vai arī vienkārši šodien negribas un viss, sākumā likās ok, bet vēlāk, pa reizei vien, palika tā kā pašai kauns, un beidzās viss labi, mācības absolvētas.
Nu lūk. Un tagad, ar tagadējo skatienu man jau šķiet, ka ar jauno paaudzi ir vēl grūtāk.
Jo ir internets. Tāda kā visatļautība internetā. Visas WhatsApp grupas un Facebook un Draugiem, un es tikai garāmejot redzu, ka Draugiem meitu jau nobloķējuši, ka viņa piktojas, jo nevar ielogoties, tātad kaut kas nav riktīgi. Tad mani izsauc uz skolu par kautiņu. Tad vēl kaut kas. Nu, piederas pie lietas laikam. Vienīgi tās interneta lietas liekas pārāk vaļīgas.
Un. Tagad pateikšu, ko izdarīju. Briesmīgā es. Var jau mani "linčot" te. Bet tādā gadījumā es vienkārši apklusīšu un noslēgšos. Jo, piedodiet, no malas viegli runāt.
Es palūdzu dzīvesbiedram uzstādīt spiegotājprogrammu datoram, un ieraugot tās rupjības un neķītrības, kas tur bija meitas sarakstītas, es stingri pieprasīju, lai pasaka paroles un izdzēsu viņu nos soc. tīkliem, atņēmu uz 2 nedēļām telefonu un liedzu šajā laikā pieeju arī datoram (jo Facebook, piemēram, 15 dienu laikā var atjaunot profilu un tad tas nav izdzēsts).
Protams, nu, protams, ka tiek arī runāts un runāts. Un vēl arī, nu protams, ka es apzinos, ka soc. tīklus var saveidot n-tos. It īpaši skolas laikā, kad laiks ievērojami tiek pavadīts arī ārpus mājas. Jā, tāda dzīve.
Bet šī vasara man kopumā ir ellīga. Lai gan visādi citādi baudu dabu, baudu katru kaut vai mazo prieciņu, kas no dzīves atlec.
