Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: leta 2019. gada 31. maijs, 14:16:14
-
Sirsniņa pilna. Vakar ar vīru pirmo un pēdējo reizi esmu sastrīdējusies. Jā, nekad mēs nestrīdējāmies. parasti mācējām saprasties, saprast viens otru no pusvārda... bet nu jau pusgadu ar to ir pagrūtāk... Vīram pēc insulta mainījās skats uz dzīvi. es centos viņa skatienam sekot, būt blakus..., bet nesanāca. Sabruku. Esam vienojušies ,ka šķiramies. Viens strīds, un dzīvē viss pavisam savādāk... Tikai, kā ar to iešanu kaut kur...Pat īsti nav kur, jo aizeju es... Tagad domāu, un nevaru sadomāt nu neko....
-
Īrēts dzīvoklis. Draugu vai psihologa atbalsts.
-
Njā, ir par to domāts, bet nu nepavilkšu to... Par draugu atbalstu, -Paldies. Gribējās būt stiprai , un sākuma laiku noklusēt... laikam jau nevajag tā darīt
-
Tas, ko nevajag - nevajag padarīt sevi par žēlojamu objektu, pat, ja gribas, lai pažēlo. Var izvēlēties vienu galveno uzticības personu, bet ar kādu izrunāties jebkurā krīzē ir ļoti būtiski.
-
... jā.un nestāstīt visiem kam nav slinkums klausīties ... tā jau ir :) Paldies
-
Grūti iedomāties tādu situāciju, kur tā uzreiz jāizvācas (ja nesit viens otru nost). Vismaz vienoties par laiku, kurā var atrast citu dzīvesvietu. Varbūt ir iespēja padzīvot pie vecākiem, radiem vai draugiem?
Gribējās būt stiprai , un sākuma laiku noklusēt... laikam jau nevajag tā darīt
Nevajag gan. Iesaku informēt par šķiršanās faktu un teikt, ka noderētu palīdzība jaunas dzīvesvietas meklēšanā.
-
Nesit gan . Mājā jau vieta it kā pietiek..., ir tikai jāpārkāpj savam ego un jārunā ... Jo te jau man spuras noteikti ir saceltas un duras kā adatas.
-
Ja Tev tagad jautās, vai nepārdomāsi, skaidrs, ka teiksi - nē, nemūžam.
Bet reti kurš pāris izšķiras pie pirmā lēmuma vai "lēmuma". Man vismaz nesanāca.
-
Nevaru gan teikt kā būs ,kā ne....
Visādi jau var gadīties... nodzīvots nav daudz un nav maz. Ir saprotams un skaidrs, ka labāk nekas nebūs (ja nu tikai uz laiku). un, līdz ar to es varu iegūt mazliet to pašu laiku sev par labu...., bet ,šķiet, ka tas būs ļoti cūciski.
-
Situācijas ir dažādas, un no Tevis stāstītā nav skaidri ne sķiršanās iemesli, ne jūsu ģimenes situācija.
Ja Tev vajag tikai roku paturēt un pateikt, ka dari pareizi - diez vai to kāds Tev var sniegt.
Ja esi izlēmusi, un stingri un pārliecināti izlēmusi, nu tad jādara
-
Kā tieši vīram mainījies skatījums uz dzīvi? Saprotu to tā: ja ir bijis insults, tad kļuvis kopjams, mazkustīgs utt.? Kļuvis neiecietīgs vai kā? Tu raksti, ka sabruki. Protams, var saprast...nav jāvelk nasta ko nevar ne pacelt, ne panest. Ja saproti, ka nevari, tad rīkojies...nežēlojies, bet lūdz konkrētu padomu/ palīdzību no draugiem, radiem. Gan ar dzīvesvietu, gan darbiem utt.
-
Neiecietība, nemāk vairs uzklausīt. Visur vainīgi citi. Paldies, bet nu pats vismaz pats iet un kaut ko dara. No pedanta palicis haotiķis. Tur jau ir tā lieta, ka žēloties nu nemaz negribējās, vienkārši gribēju saprast un izprast kā labāk...
Kaut gan-ja, šādā situācijā padomu nu neiedos.. tas man pašai jālemj. Konkrētu palīdzību lūgt-tad nu tikai.
Prieks vismaz,ka ar darbu man viss ir ok.—
PALDIES visiem.
-
Var jau saprast, ka kļuvis neiecietīgs - no vesela, kustīga cilvēka ...Bet, ja pats viņš to neapzinās un negrib ne ko mainīt savā attieksmē, tad arī nekas nemainīsies. Būs vēl sliktāk. Piedod, bet tā ir realitāte. Zinu no pieredzes.
Ja nu vienīgi iesākumā kādas psihologa konsultācijas.
Tā kā pieņem lēmumu un rīkojies. Neviens nesaka, ka būs viegli.
-
Man jau saprotams, ka viņš ne grib saprast, ne saprot. Viņam liekas, ka ir pasaules naba. Un, pamest viņu, aiziet - tas nav tas grūtākais.. grūtākais ir apzināties, kā viņš pats tiks ar šo galā.. es zinu-nekā.. Psihologu viņš ne tuvumā, viņš uzskata ,ka viss ir labi... Arī man jābūt iecietīgaai, saprotošai. Es pēc dabas esmu tāda, bet nu... njā...
-
Diemžēl insults var ietekmēt arī raksturu, pat ja citādi fiziski it kā viss atjaunojas...
-
Tā arī ir .....
-
...lai šādās sarežģītās lietās( kā divu cilvēku šķiršanās) kaut ko jēdzīgu pateiktu, ir jādzird abi viedokļi.....
-
Nu, vēl var ielēgt veselīgu pofigismu. Visnepareizākie lēmumi rodas tieši it kā morālu un ētisku apsvērumu dēļ. Pat pie šķiršanās neviens nav teicis, ka momentā plikai jāmetās no mājas laukā un jādzīvo skalu būdiņā. Var vēl pirms oficiālās šķiršanās paņemt ''brīvdienas'' un izdomāt, ko tālāk darīt. Daži nedzīvo kopā ilgāku laiku, līdz kamēr noformē juridiski. Kāpēc nevar otrādi?
-
Laba doma... :ou:
-
Es arī gribēju jau no rīta rakstīt -pirms paziņo, visu sakārto, izdomā, kā un kur tālāk dzīvosi. Ja raksti, ka vietas pietiek -varbūt vnk dzīvo atsevišķā istabā un lieki nekontaktējies, neielaidies sarunās "viss ir slikti".
Kā var saprast, bērni nav iesaistīti. Tad vēl jo vairāk, atrodi, kur pavadīt laiku pozitīvi.
-
Būtībā gribēju sacīt to pašu - nestreb karstu. Emociju iespaidā nekas labs nesanāk. Ja reiz mājā vietas pietiek, tad tur arī paliec, kādā atsevišķā istabā. Nav jāskrien pa galvu, pa kaklu kaut kur-nezin kur. Laiks visu saliks pa plauktiņiem. Vai nu atradīsies kurp aiziet - pārdomāti un plānoti, vai, kas zina, varbūt i pārdomāsiet vēl šķirties. Arī tā gadās, pat ja šobrīd tas šķiet neticami.
-
Jā, paldies, Bērni lieli :)
Tā ari sanāk, pirmais strīds un tad nu spuras gaisā , ārprāts utt. Lai lēnītēm viss norimstas, un tad jau laiks rādīs savu ceļu... Ir iespēja padzīvot neitrāli, klusi savā istabā... ( tā nu mēs norunājām). Paldiesiņš :)
-
Nu re, jau labāk :)
Bet no foruma gan nekur prom neej, nāc parunāties! Mēs te kā tāda liela ģimene esam - katrs ar saviem tarakāniem, bet kopumā draudzīgi :)
-
Paldies ,Kvadra... tas ir jauks pasākums, un pat noderīgs :)
-
Sirsniņa pilna. Vakar ar vīru pirmo un pēdējo reizi esmu sastrīdējusies. Jā, nekad mēs nestrīdējāmies. parasti mācējām saprasties, saprast viens otru no pusvārda... bet nu jau pusgadu ar to ir pagrūtāk... Vīram pēc insulta mainījās skats uz dzīvi. es centos viņa skatienam sekot, būt blakus..., bet nesanāca. Sabruku. Esam vienojušies ,ka šķiramies. Viens strīds, un dzīvē viss pavisam savādāk... Tikai, kā ar to iešanu kaut kur...Pat īsti nav kur, jo aizeju es... Tagad domāu, un nevaru sadomāt nu neko....
Ak vai... pirmo reizi sastrīdēties... pa ntajiem gadiem... un koferis jau rokā... nu...
Pat tad, ja man iesnas, nenāciet man tuvumā... kur nu vēl kas nopietnāks, kad visa dzīve un tās vērtības jāpārvērtē... Kad bērns slims un mīlulītis kā gražu pods, arī koferis rokā?
Un kā pati justos, kad veselība kūleni apmet, ķermenis pieviļ... Slimības maina personību, tā nu tas ir. Ar to zināmā vecumā jārēķinās, ar kuru katru jau kalnos nekāpj, un ģimeni neveido ...
-
man jau arī tas 1. strīds mazliet smieklu izsauca -mēs tad būtu izšķīrušies pēc nedēļas
-
Tagad, vakarā, ienācu vēlreiz tēmā un gribēju kārtīgāk tieši par to strīdu saprast. Bet nupat pēdējie komentāri liecina, ka šī nianse pamanīta.
Ja bērni jau lieli, tas nozīmē, ka tomēr ilgi esat kopā un vienmēr esat spējuši rast kompromisus mierīgā garā. Vakar pirmais strīds mūžā (kam kkā nespēju pat noticēt), kas, savukārt, varētu liecināt, ka Tu vnm esi piekāpusies, noklusējusi, samierinājusies? Vai arī abi, jūtot strīda iespējamību, vienmēr esat atkāpušies no strīda tēmām? Kkad jau sakrājas neizrunātais un noklusētais, jo nevar tā būt, ka 2 cilvēku kopdzīvē pilnīgi visās jomās ir vienprātība un saskaņa . Un kad sniega bumba beidzot izraisījusi lavīnu, tad ir šoks un sajūta, ka neko vairs nevar saglābt, viss izpostīts. Un vispār - kas TIK briesmīgs jūsu vienīgajā strīdā pēc gadu kopdzīves varēja notikt vai izskanēt, ka uzreiz savstarpēji ātri atrasts risinājums - šķiršanās. Kaut kas man tur nesaliekas. Nu, saliekas baigi trakas emocijas pēc pirmā strīda. Bet emocijas mēdz norimt un pieslēdzas veselais saprāts.
Vēl man jautājums - kāds šobrīd ir vīra veselības stāvoklis? Tu raksti, ka grūtākais ir apzināties, ka viņš netiks galā. Ar ko tieši netiks galā?
-
Varbūt visa sāls tajā, ka PIRMAIS STRīDS. Neesat nekādi iesācēji. Tā kā tas ir 1.strīds, tad varbūt Tev tas liekas pasaules gals.
Par ko strīds (tas nav jautājums, tas ir pārdomām), kāds strīds - ar pazemojumiem, pagātnes noraktā cirvja izrakšanu?
Varbūt Tu esi noskrējusies un zemapziņā gaidīji pateicību, bet saņēmi sūdu uz koka.
Un strīdēties vajag. Obligāti. Manuprāt.
Pagadi kādu laiku. Un viss šķitīs savādāk. Cerams.
-
Mana māsīca, pēc vīra infarkta pirmo reizi abi izrunāja, kā vispār jutušies kopdzīvē. Un tur nebija vien labās lietas - bija visādi abpusēji norīti aizvainojumi, nepamanīti itkā sīkumi, kuri otram nozīmīgi...
Abi bija šokā, jo uzskatījuši, ka katrs ir tas, kurš allaž piekāpjas. Un nemaz jau kopumā nebija jutušies
slikti vai domājuši šķirties... Reizēm ārēji satricinājumi, kā slimība, liek paskatīties uz visu citādāk un
neklusēt, paspēt vēl ko izrunāt, vērst uz labu, abiem mainīties... izšķirties jau laikam visvienkāršākais,
tāda aizbēgšana no risinājuma.
-
Kaut kā, kaut kas, man šai stāstā nelīmējas kopā.... :thinking:
-
gribēju klusēt, bet tomēr savu pieckapeiku piemetīšu(tādējādi sabojājot pozitīvo draudzīgo foruma tēlu)Cālī teiktu -desa! Bet par cik es esmu desotāju aizstāvis ar lozungu : dzīvē notiek viskkas. tad tomēr....
Nopietni? Pēc pirmā strīda ir normāli pamest slimu cilvēku?
ja būtu otrādi ? un vīra vietā būtu autore?
pagaidām pietiks...bet varbūt piekāpšu vēl vakarā...
-
Nūuu, ko kurš uzskata par strīdu... Tas, ka saka strīdu nav bijis, nenozīmē, ka visu laiku dūdo kā balodīši. Varbūt autorei attiecībās bieži bijušas situācijas, par ko citai spuras gaisā un skandāls uz līdzenas vietas, vai arī šādas tādas nesaskaņas, bet viņa tās par strīdu neuzskata...
-
Nu, "pa lielam" informācijas te vispār stipri par maz, un tā pati - vienvirziena. Varam tikai teoretizēt, improvizēt un izteikt savas versijas aiz neko darīt
-
Neiecietība, nemāk vairs uzklausīt. Visur vainīgi citi. Paldies, bet nu pats vismaz pats iet un kaut ko dara. No pedanta palicis haotiķis.
...pēc insulta viens ir mainījies. Tas laikam arī būs tas strīda iemesls.
Agrākā idille vairs nebūs.
Padomāju, ko pieaugušie bērni par situāciju saka? Atbalsta šķiršanos?
-
Palasījos, ko visi raksta. Apdomājot visu, jāsaka, ka arī man "gali neiet kopā". Sitiet mani nost, bet neticu - visa (pus-) dzīve nodzīvota, un - NEVIENA STRĪDA NAV BIJIS! Saprotu, ka tad, ja vīrs saslimis, bijis kopjams, un viņš - maita, pat neizrāda kaut kādu pateicību un labvēlību, situācija var piegriezties, it tāds nogurums un apnikums, ka var gribēties tikt projām no tā visa, un pat bez kāda īpaša strīda... Bet šoreiz tajā situācijas aprakstā man gribas teikt, ka kāds kaut ko modelē kādam rakstam vai viedokļu pētījumam, lai man piedod autore, ja kļūdos! Nu izskatās man tas situācijas apraksts uzmodelēts no tāda cilvēka puses, kas pats nav bijis šādā situācijā, bet tikai iedomājies kā būtu, ja būtu... Autore reāli man izskatās krietni jaunāka, nevis tāda, kas jau savus bērnus izaudzinājusi. Un situācija kopumā - feiks! Vēlreiz atvainojos autorei, ja kļūdos...
-
Man sajūta, ka tēmas autore drīzāk ir pajauniņa un bez lielas attiecību pieredzes. Kaut kā nespēju iedomāties ilgās attiecībās nodzīvojušu pieaugušu bērnu māti, kam "pirmais strīds, spuras gaisā, ārprāts un sirsniņa pilna"
-
Šajā gadījumā drīzāk - pēc slimības, cilvēks tā raksturā mainījies, ka šķiet pavisam cits nekā tas ar ko kopā līdz šim dzīvots. Manuprāt, būtiski saprast, vai izmaiņas ir tiešs fizisko bojājumu rezultāts, vai raksturs sabojājies, jo cilvēks jūtas ierobežots, nespējīgāks kā iepriekš un tas ir kaitinoši, pazemojoši un nevar savākties.