Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Bobs 2021. gada 04. marts, 08:34:55
-
Kurā brīdī cilvēks pieaug?
Laikam gandrīz neviens bērnu nenosauks par pieaugušu. Ok, viņš ir mazs, viņam ir maz informācijas, pieredzes. Bērns izaug, iegūst stabilitāti ķermeņa parametros (svars neskaitās), ir potenciāli reproduktīvs - tīri fizioloģiski cilvēks tā kā būtu pieaudzis. Tomēr neņemtos apgalvot, ka ar to var uzskatīt viņu par psihiski pieaugušu. Maksimālisms, galējības, krasas reakcijas, savu mērķu trūkums - viss liecina par nestabilitāti psihiskajā plāksnē. Tālāk vajadzīgs laiks, lai, iegūstot plaša spektra pieredzi, cilvēks kļūtu mērķtiecīgs un varbūt - nosvērts. Cik gados tas notiek un vai visiem notiek?
Es par sevi patiesībā arī neesmu pārliecināts, kopš kura brīža mani var uzskatīt par pieaugušu. Pēc atsevišķām pazīmēm, iespējams, jau 15 gados, pēc citām - 37, pēc citām - varbūt joprojām esmu bērna prātā.
Tēma radās domājot par kaislībām tepat SF. Kā attīstās situācijas. Notiek slēpta provokācija (ir kā pieauguša cilvēka rīcība, bet vai tiešām?), tālāk - vētraina reakcija (absolūts bērnišķīgums), pēc tam komentāri (komentēt notikušu emocionālu konfliktu ir vai nav pieauguša cilvēka cienīgi?).
Lūk. Bet uz šo diez vai spēs atbildēt pat lielākie psihiatrijas teorētiķi, uzdoto parametru līnijas novilkšanai pieaudzis/nepieaudzis būs pārāk daudz un taisna līnija nekad nesanāks.
Un jā - vai tas, ko mēs mēdzas uzskatīt - normāls/nenormāls - fizioloģisko pieaugumu sasniegušam cilvēkam korelē ar - psihiski pieaudzis/nepieaudzis. Vai arī te jārunā par saslimšanu. Pieaudzis, bet psihiski slims. Vai kā.
Vairāk sliecos pie viedokļa, ka "pieaudzis", normāls/nenormāls, tie ir tādi tautas ikdienas sarunvalodas jēdzieni, kam katrs pats piešķir nozīmi savu uzskatu ietvaros. Un tad - kā no tā neveidosies uzskatu atšķirības, kas ved pie konfliktiem? Neizbēgami.
-
Manuprāt, pieaudzis ir, kad uzņemas atbildību. Spēj uzņemties. Vienalga par ko, sevi, citiem, darbu, nedarbu, sacīto vai nepateikto... jebko. Kamēr nav atbildības, tikmēr infantīls, kaut gadu daudz. Ir jau arī bērni, kuri ļoti agri pieaug, jo jāuzņemas atbildība un nav tā "pieaugušā", kurš atbildīgs.
-
Ir daudz ļoti pašaizliedzīgu bērnu, kas tiešām atbild par saviem vārdiem, nemelo un pat uzņemas rūpes par citiem. Teorētiski - pieaudzis.. Parasti apstākļu ietekmē. It kā izkrīt no sistēmas, jo nav sasniedzis noteikto vecumu
-
Vairāk sliecos pie viedokļa, ka "pieaudzis", normāls/nenormāls, tie ir tādi tautas ikdienas sarunvalodas jēdzieni, kam katrs pats piešķir nozīmi savu uzskatu ietvaros. Un tad - kā no tā neveidosies uzskatu atšķirības, kas ved pie konfliktiem? Neizbēgami.
Sliecos piekrist šim. Vienkārši - cilvēki ir dažādi. Un varbūt, ka brieduma pazīme tieši ir saprast šo it kā vienkāršo atziņu un necepties par to, ka otrs nav veidots pēc tava ģīmja un līdzības.
-
"Es par sevi patiesībā arī neesmu pārliecināts, kopš kura brīža mani var uzskatīt par pieaugušu. Pēc atsevišķām pazīmēm, iespējams, jau 15 gados, pēc citām - 37, pēc citām - varbūt joprojām esmu bērna prātā." /c/
Par sevi laiksm varētu teikt tāpat.
Normāls/nenormāls... "Normālā" definīcija ik pa laika mainās pat ļoti kardināli. Normālais un nenormālais tiek samainīti vietām ailes nosaukumus nemainot.
Nav psihiski veselu cilvēku! Ir tikai nepietiekami izmeklēti :)
-
Ir daudz ļoti pašaizliedzīgu bērnu, kas tiešām atbild par saviem vārdiem, nemelo un pat uzņemas rūpes par citiem.
Nesapratu par to - nemelo. Tavuprāt parasti melo? :thinking: Man šķiet melo jo baidās no " pieaugušā" reakcijas, nespējas adekvāti reaģēt, pieņemt patiesību. Varbūt pat sodīt par to. Bieži apzināti meli bērniem tiek jaukti ar vienkārši dzīvu iztēli, fantāziju.
-
mērķtiecīgs un varbūt - nosvērts
...ir arī tas septiņgadīgais sīkais ar kalašņikovu, islāma karotājs. Viņš mērķtiecīgi apšaus visus, kas nebūs pēc paša šnites. Un roka nenoraustīsies.
Teorētiski viņš ir bērns. Bet praktiski? Un tie padsmitgadīgie "bērni" no tās pašas sugas? Pēc Eiropas tendencēm "bērns" kļūst aizvien vecāks un aizvien infantilāks.
Dažādās globusa vietās pieaugšana notiek dažādi. Slikti ir to neņemt vērā. Precīzāk - slikti tas ir tiem, kas pieaug (tiek pieaudzināti) lēnāk.
Bet IMHO tuk labi pateica par atbildības uzņemšanos un atbildēšanu par saviem vārdiem.
-
Nesapratu par to - nemelo. Tavuprāt parasti melo? :thinking: Man šķiet melo jo baidās no " pieaugušā" reakcijas, nespējas adekvāti reaģēt, pieņemt patiesību. Varbūt pat sodīt par to. Bieži apzināti meli bērniem tiek jaukti ar vienkārši dzīvu iztēli, fantāziju.
jā, melošana nebija īsti iederīgais vārds manā tekstā, Tu pateici precīzāk
-
Jā, atbildības uzņemšanās. Un es sacītu, ka tai skaitā atbildības uzņemšanās pašam par savu iztiku. Pa manam, tas, kurš dzīvo vecāku maizē, nav pieaudzis, pat ja studē augstskolas pēdējā kursā (infantilā Eiropa). Pieaugušajam pašam jādomā par savu iztiku un jāatrod veidi, kā sevi (un varbūt ne tikai sevi) apgādāt. Tas vienlaicīgi gan uzliek atbildību, gan piedod lēmējtiesības.
-
Pieaugšanas sakarā atcerējos, dēlam bija 7gadi un bija jāaizbrauc ar sabtransportu pie klases drauga. Saku, jākonkretizē kur jākāpj laukā, nē, zinot, lai liekos mierā. Labi, braucam. Kā ne, pabraucam garām īstajai pieturai un izkāpjam nākošajā. No atbildības un stresa ceļu līdz drauga mājai pavadām skriešus, jo puisim sastreiko vēders. Tā ir ar to pieaugšanu un atbildības uzņemšanos. :D :D :D
Bet tas fakts, ka ekstrēmos ne rožainos apstākļos pieaug ātrāk, kaut atceramies "Dvēseļu puteņa" jaunos puišus...
-
...laikam jau pareizais ir likuma pantos ieliktais - tas ir vecums, kad pusaudzis sāk fiziski konkurēt ar pieaugušo....lūk, to prātu laikam nevar izvērtēt - tur katram var būt dažādi uzskati, bet, protams, tā ir arī atbildība par sevi...atbildība par sevi tādā veidā, ka sevi var pasargāt no ārpasaules nepatikšanām un te es nepiekrītu par to, ka ēd tur vecāku maizi un izglītojas jau pēdējā kursā...nu, dabisks pašsaglabāšanās egoisms, kas tieši liecina par pieaugšanu, jo kārtīgi izmācīties ir svarīgāk kā vakaros piestrādāt par picas piegādātāju mācību laikā...
-
Vispār interesanti... kā ir, vai pieaugušajam arī kādas gradācijas vai visi vienlīdz pieauguši - tas kurš atbild vien par sevi un savām vajadzībām, tas kurš atbild arī par citu, tuvā lokā iesaistīto, ģimenes, tas kurš par no sevis atkarīga plašāka loka, darbinieku, vēl plašāka tautas... ;) :D
Varbūt pieaudzis tas, kurš spējīgs kritiski izvērtēt ko var celt un ko nest un nemāna un neglaimo pats sev? :scratch:
-
Pēc Krimināllikuma pieaudzis ir jau no 14 gadu vecuma.
Un runājot par vecāku maizi augstskolas laikā, manuprāt, tas ir attaisnojams tikai, ja mācās par mediķi.
-
...vispār pastrādāt studiju laikā, pat ja nav materiālas nepieciešamības pat svētīgi, īpaši ar izvēlēto profesiju saistītā sfērā. Zināms bonuss un handikaps.
-
Spēt melot ir psihiskās veselības pazīme, tie, kas vienmēr saka patiesību (ir tādi? :thinking: ), nav īsti veseli
-
Spēt melot ir psihiskās veselības pazīme, tie, kas vienmēr saka patiesību (ir tādi? :thinking: ), nav īsti veseli
Spēja melot jau pašaizsardzības instinkta komplektā. ;)
-
Spēt melot ir psihiskās veselības pazīme, tie, kas vienmēr saka patiesību (ir tādi? :thinking: ), nav īsti veseli
-Kādas ir Jūsu sliktās īpašības?
-Es vienmēr runāju atklāti!
-Es domāju, ka atklātība nav slikta īpašība.
- Man phj, ko Jūs domājat!
-
Spēt melot ir psihiskās veselības pazīme, tie, kas vienmēr saka patiesību (ir tādi? :thinking: ), nav īsti veseli
Tātad atklāti un godīgi aprunāties ir psihisku traucējumu pazīme?
-
Cilvēks nekad īsti nekļust pieaudzis, katram ir sava bērna puse, kas izlec dažādās situācijās. Neticu cilvēka pieaugßanai. Tikai pieaugušo lomas varam nospēlēt. Jautājums tikai, cik kuram tā bērns puse ir izteikta.
Piemēram, iemīlas zolīda dāma 50 gados un kur tā pieaugšana paliek..Viss kā 16 gados.
Vai kad kāds strīdsvai jebkas, kas izmet to noslēpto bērnu
Tā ka visi esam bērni pieaugušo ķermeņos..
-
Cilvēks nekad īsti nekļust pieaudzis, katram ir sava bērna puse, kas izlec dažādās situācijās. Neticu cilvēka pieaugßanai. Tikai pieaugušo lomas varam nospēlēt. Jautājums tikai, cik kuram tā bērns puse ir izteikta.
Piemēram, iemīlas zolīda dāma 50 gados un kur tā pieaugšana paliek..Viss kā 16 gados.
Vai kad kāds strīdsvai jebkas, kas izmet to noslēpto bērnu
Tā ka visi esam bērni pieaugušo ķermeņos..
Saki, iemīlējusies 50 gadniece vairs neiet uz darbu, nerūpējas par bērniem, ja tādi ir, visu iesākto pamet un nododas mīlai... Nu kā tik klīniski gadījumi nav redzēti, bet gan jau kāds ir :)
Tas, ka katrā tas bērns paliek un var arī sprukt laukā kādā ekstrēmā situācijā, tas jā.
-
A ko, 50 gados iemīlēties būtu kaut kas nepiedienīgs? :?:
Bet bērnišķīgo pusi saglabāt ir labi - tas piedod spēju bērnišķīgi priecāties un baudīt dzīvi, ko pieaugušā nopietnība nomāc.
-
Laikam tad, kad spēj par sevi atbildēt, par savu rīcību, arī neracionālo, spēj pieņemt lēmumus, spēj sevi uzturēt. Nepiekrītu gan tam, ka studiju gados ir obligāti jāsāk strādāt, tikpat labi var ar 100% atdevi studēt, dziedāt korī un citādi aktivizēties un pēc tam sākt strādāt un turpināt aktivizēties, bet ļoti atkarīgs no augstskolas. Vēl varēs 50+ gadus rukāt.
Neba jau velti saka, ka nevajag aizmirst to bērnišķīgo prieku par sīkumiem utml. Dzīve tad feināka :)
-
Spēt melot ir psihiskās veselības pazīme, tie, kas vienmēr saka patiesību (ir tādi? :thinking: ), nav īsti veseli
Tas nekādīgi nav saistīts ar psihisko veselību, bet ar izvēlēto dzīves stilu - dzīvot vienkārši un blīvi! Ja tu sāc melot, tev pašam ir jāatceras, ko tu esi samelojis, lai Tevi nepieķer melos (kad tu zaudē savu uzticamību un visa tava teiktā jēgu). Vai savādāk jāizsargājas, teiksim, neieviešot ilgstošas paziņas, neuzturot kontaktus, vai vismaz tiekoties gana reti, lai "atmiņas kļūdas" varētu norakstīt uz aizmāršību. Melīgam cilvekam ir krietni smagāk dzīvot nekā godīgiem cilvēkiem, kuri neveido "diplomātiskas attiecības" balstītas uz baltajiem, zilajiem vai oranžajiem meliem.
-
Neviens jau nesaka, ka obligāti jāstrādā studiju gados. Var nestrādāt. Bet tad nepretendē uz pieaugušā statusu. Bet es nesapratīšu, kā tāds liels teļš var nevēlēties pēc patstāvības, pēc paša pelnītas naudas. Un nav jau teikts, ka uz pilnu slodzi jārukā, kas tiešām ar mācībām ir grūti savienojams, bet vismaz piestrādāt kko, vēl labāk, ja savā nākotnes specialitātē.
-
Tas nekādīgi nav saistīts ar psihisko veselību, bet ar izvēlēto dzīves stilu - dzīvot vienkārši un blīvi! Ja tu sāc melot, tev pašam ir jāatceras, ko tu esi samelojis, lai Tevi nepieķer melos (kad tu zaudē savu uzticamību un visa tava teiktā jēgu). Vai savādāk jāizsargājas, teiksim, neieviešot ilgstošas paziņas, neuzturot kontaktus, vai vismaz tiekoties gana reti, lai "atmiņas kļūdas" varētu norakstīt uz aizmāršību. Melīgam cilvekam ir krietni smagāk dzīvot nekā godīgiem cilvēkiem, kuri neveido "diplomātiskas attiecības" balstītas uz baltajiem, zilajiem vai oranžajiem meliem.
Viss jau skaisti kā raksti... bet, ja ļaundari dzīsies pakaļ kādam neaizsargātam un man jautās uz kuru pusi aizskrēja, es bez sirdsapziņas pārmetumiem melošu. Un kad tuvējo māju žūpa nāks aizņemties polšam arī melošu, ka nav... Ja apdomājos, varu diezgan daudz situācijas iedomāties kur labāk samelot :mrgr:
Un balti, zili vai zaļi, meli tāpat ir un paliek meli, jo process jau viens - maldināšana. Ne-patiesība.
-
Par meliem... Uzskatu, ka ir tomēr izņēmumu gadījumi - baltie meli. Vai varbūt drīzāk - baltā noklusēšana. Kad pasacītais citam cilvēkam sagādātu nevajadzīgu uztraukumu vai sāpes. Kaut vai - vecākiem nav jāzina viss par mūsu piedzīvojumiem, lai nekreņķējas no lieka. Un ir arī nopietnākas lietas - es, piemēram, tā arī noklusēju mātes māsai, ka tieši viņas vēstule kļuva par iemeslu manas mātes infarktam un nāvei.
Būtiskākais laikam ir, kā vārdā melo.
-
Kvadra, tas ko raksti nav meli, tā ir tava izvēle teikt vai neteikt.
Ja tev konkrēti jautātu - vai dēļ vēstules notika kas notika un tu atbildētu NĒ, tad tie ir meli. Un ko stāstīt vai nestāstīt kādam...
nu nestāstu puspasaulei intīmas lietas, tad meloju? Ne taču!
-
Ja jautātu, gan jau arī noliegtu, izlocītos kaut kā. Jo no tādas patiesības labuma nebūtu, tikai sliktums.
Tāpat kā kādreiz, kad māte man jautāja, kā gāja, es stāstīju, ka labi. Kaut patiesībā bija sūdīgi, bet kam viņai tas jāzin? Lai melniem riņķiem zem acīm staigātu? Mazāk zinās - labāk gulēs.
Manuprāt, tas pieder pie pieaugšanas - domāt, kādas sekas būs taviem vārdiem un sargāt savus tuvākos no tām.
-
Neviens jau nesaka, ka obligāti jāstrādā studiju gados. Var nestrādāt. Bet tad nepretendē uz pieaugušā statusu. Bet es nesapratīšu, kā tāds liels teļš var nevēlēties pēc patstāvības, pēc paša pelnītas naudas. Un nav jau teikts, ka uz pilnu slodzi jārukā, kas tiešām ar mācībām ir grūti savienojams, bet vismaz piestrādāt kko, vēl labāk, ja savā nākotnes specialitātē.
klau, es sāku strādāt jau 2.kursā un man bija gan ģimene, gan atbildība, bet tieši profesijas apguvē tas kaitēja...
-
klau, es sāku strādāt jau 2.kursā un man bija gan ģimene, gan atbildība, bet tieši profesijas apguvē tas kaitēja...
Loģistika, loģistika... ;)
-
Pašam tā nešķiet, bet sieva un mani vecāki saka, ka no armijas es esot atgriezies kā pavisam cits cilvēks.
Tas razpizģajs tak manī sēž vēl šodien :)
-
...bet sieva un mani vecāki saka, ka no armijas es esot atgriezies kā pavisam cits cilvēks.
mož samainīja :thinking: formas jau vienādas... :thinking:
-
klau, es sāku strādāt jau 2.kursā un man bija gan ģimene, gan atbildība, bet tieši profesijas apguvē tas kaitēja...
A Tu kā gribēji? Ar visu savu ģimeni vecākiem uz kakla sēdēt? (bet ir jau arī tādi eksemplāri)
-
Neviens jau nesaka, ka obligāti jāstrādā studiju gados. Var nestrādāt. Bet tad nepretendē uz pieaugušā statusu. Bet es nesapratīšu, kā tāds liels teļš var nevēlēties pēc patstāvības, pēc paša pelnītas naudas. Un nav jau teikts, ka uz pilnu slodzi jārukā, kas tiešām ar mācībām ir grūti savienojams, bet vismaz piestrādāt kko, vēl labāk, ja savā nākotnes specialitātē.
Nu principā ir tā, ka studiju laikā, ir labi uzzināt, ka ja Tev vajag nauda, Tev nevajag meklēt darbu, bet pelnīt naudu, kas nav viens un tas pats. ;)
-
Laba tēma.
Pavisam nesen nonācu pie secinājuma, ka esmu bērns, kurš cenšas dzīvot pieaugušā dzīvi. Un "bērns" nenozīmē muļķību, dzīvi bez pieredzes. Bērns - tas nāk no iekšām :)
Bieži vien valda uzskats, ka kādā noteiktā vecumā tā vairs nepiedien domāt, darīt, rīkoties.
Kādi mēs esam, kad tiekamies ar vidusskolas klases biedriem? Padsmitnieki. Ja netēlojam. Bet ui kā mēdzam tēlot. Pareizos. Dzīvot kā vajag. Kā tad vajag?
Šis pats forums. Mēs te esam diezgan prātīgos gados. Bet visai bieži mēs šeit esam kā bērni. Labā nozīmē.
Jautājums bija par pieaugšanu. Es nezinu. Šķiet, ka varētu uzskatīt, ka it kā esmu pieaugusi, bet bērns manī ir ļoti dzīvelīgs. Un man tas ļoti, ļoti patīk.
Būt pieaugušam nenozīmē nebūt bērnam. Nu kaut kā tā. Un šī ir retā reize, kad piekrītu Nārai.
-
Man būt bērnam saistās ar bezrūpību. Bet tad jābūt kādam, kurš rūpējas. Mana mamma tagad, savos gados, dzīvo bezrūpīgu dzīvi, jo nu jau tās rūpes un atbildības manā ziņā. Varbūt tādēļ arī tas teiciens, ka veci cilvēki kā bērni... :?:
-
es nebiju bezrūpīgs bērnībā. Par visu ko un par visiem uztraucos. Pārdzīvoju.
-
es nebiju bezrūpīgs bērnībā. Par visu ko un par visiem uztraucos. Pārdzīvoju.
Nu man nebija sevi materiāli jānodrošina, par suni un trušiem rūpi turēju, dārzu ravēju, traukus mazgāju... bet tas jau normāli. Jutos aprūpēta un mīlēta. Bez bēdu un raižu kopumā.
Jautājums, vai uztraukumiem un pārdzīvojumiem bija pamats, vai vienkārši nestabila psihe. Tev būs bijusi grūta bērnība...
-
Jūs baigi burtiski, smagnēji un negatīvā nozīmē uztvērāt niansi par meliem.
Jā, es uzskatu, ka cilvēks vulgaris dienā n-tās reizes dažādu iemeslu dēļ, pašam nemanot, instinktīvi samelojas
-
es nebiju bezrūpīgs bērnībā. Par visu ko un par visiem uztraucos. Pārdzīvoju.
+
+ man to nevarēja manīt, neizrādīju emocijas
-
Tev būs bijusi grūta bērnība...
es nedomāju, ka grūta. Bet sarežģīta, jā.
-
Tas izskaidro, kādēļ tāda tēma...
-
Es kad pirms padaudziem gadiem iepēros pie pt(bija forši un interesanti, bet neko daudz man tas nedeva, tikai jaukas sarunas un naudas tērēšana)- viņš teica, ka man esot īpaši izteikta gan bērna, gan pieaugušā puse. Kad es atnācu, smējās - nu, kas tad šodien atnācis - pieaugušais vai bērns? :D
-
Kad es atnācu, smējās - nu, kas tad šodien atnācis - pieaugušais vai bērns? :D
PT bērna pusei vēlme parotaļāties, ne strādāt. :mrgr:
-
Par sevi nav skaidrs - izdevies pieaugt vai nē, bet viena pieauguša cilvēka pazīme man ir - atbildību par savas rīcības, pieņemto lēmumu sekām savā priekšā spēju uzņemties. Laikam arī senāk neesmu centusies izvairīties no atbildības pat sarežģītās situācijās.
Prasme "izlocīties" tā kā piederētos pieaugušam cilvēkam(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/thinking.gif), tā man jāattīsta(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-happy119.gif)
Neizmantoju/šu to ļaunprātīgi(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-talk014.gif)
Bērnība man varbūt bija sarežģītāka kā Bobim - mani audzināja siltumnīcas apstākļos ideālai pasaulei, bet pārdzīvoju par visiem.
Tagad karma man uzsūtījusi infantilu vīrišķi, kurš pēc viņa paša domām man "sitot kanti", ko es neesot pamanījusi.(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/rat.gif)
Viņš x-padsmit gadus jaunāks par mani un savu infantilismu viņā redzu kā spogulī. Brīnos kā citi vispār mani spēja paciest(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/thinking.gif)
-
Kad jau tavs mazais rupucītis starp kājām sāk just emocijas un stingrs paliek, tad jau laikam tu sāc pieaugt.
-
Nē, pieaug ar augšējo galvu, apakšējā tam tikai par traucēkli.
-
cilvēks pat iereģistrējās, lai šādu pērli ierakstītu :fp:
-
cilvēks pat iereģistrējās, lai šādu pērli ierakstītu :fp:
Nu bet! Ja tas ir aktuāli 4os no rīta :?:
-
Nabagam rīta stanga, bet apkārt nav nevienas dzīvas būtnes... Kā lai neizraud savu sāpi?... :D
-
Tā nav sāpe. Fiziski tiek sajusta pieaugśana.
Bet rakstītāja ir sieviete, śķiet.
-
Sieviete, goč pendel
-
Sieviete, goč pendel
pie kam alkohola reibumā
-
Sieviete, goč pendel
Domā MM pieteicās?
-
Bet rakstītāja ir sieviete, śķiet.
Nedomāju, ka sieviete rakstītu tādu tekstu.
Un ja ir, tad kāda no Ulmaņlaiku paaudzes varbūt.
-
Iespējams, rakstījis bruņurupuču mīļotājs/a, kam bērns augšanas vecumā vai pedofils.
Pazīstu Mīļrupuci (ūdensbruņurupuci, kuru socializēju). Man zināmais rupucis nekādā gadījumā nav salīdzināms ar vīrieša locekli. Viņam pašam savs un rupucis smuks no galvas līdz astes galam.
Bet varu saprast intīmos apstākļos tapušu salīdzinājumu, zināma līdzība ir kā rupucis galvu izvelk un ievelk bruņās
-
Par rupuci mēdz dēvēt arī krupi, tā ka par bruņurupuču mīļotāju 100% pārliecības nav ;)
-
Man jau šķiet, ka tas ir Adams, bet varbūt vajadzētu atgriezties pie tēmas?