Kurā brīdī cilvēks pieaug?
Laikam gandrīz neviens bērnu nenosauks par pieaugušu. Ok, viņš ir mazs, viņam ir maz informācijas, pieredzes. Bērns izaug, iegūst stabilitāti ķermeņa parametros (svars neskaitās), ir potenciāli reproduktīvs - tīri fizioloģiski cilvēks tā kā būtu pieaudzis. Tomēr neņemtos apgalvot, ka ar to var uzskatīt viņu par psihiski pieaugušu. Maksimālisms, galējības, krasas reakcijas, savu mērķu trūkums - viss liecina par nestabilitāti psihiskajā plāksnē. Tālāk vajadzīgs laiks, lai, iegūstot plaša spektra pieredzi, cilvēks kļūtu mērķtiecīgs un varbūt - nosvērts. Cik gados tas notiek un vai visiem notiek?
Es par sevi patiesībā arī neesmu pārliecināts, kopš kura brīža mani var uzskatīt par pieaugušu. Pēc atsevišķām pazīmēm, iespējams, jau 15 gados, pēc citām - 37, pēc citām - varbūt joprojām esmu bērna prātā.
Tēma radās domājot par kaislībām tepat SF. Kā attīstās situācijas. Notiek slēpta provokācija (ir kā pieauguša cilvēka rīcība, bet vai tiešām?), tālāk - vētraina reakcija (absolūts bērnišķīgums), pēc tam komentāri (komentēt notikušu emocionālu konfliktu ir vai nav pieauguša cilvēka cienīgi?).
Lūk. Bet uz šo diez vai spēs atbildēt pat lielākie psihiatrijas teorētiķi, uzdoto parametru līnijas novilkšanai pieaudzis/nepieaudzis būs pārāk daudz un taisna līnija nekad nesanāks.
Un jā - vai tas, ko mēs mēdzas uzskatīt - normāls/nenormāls - fizioloģisko pieaugumu sasniegušam cilvēkam korelē ar - psihiski pieaudzis/nepieaudzis. Vai arī te jārunā par saslimšanu. Pieaudzis, bet psihiski slims. Vai kā.
Vairāk sliecos pie viedokļa, ka "pieaudzis", normāls/nenormāls, tie ir tādi tautas ikdienas sarunvalodas jēdzieni, kam katrs pats piešķir nozīmi savu uzskatu ietvaros. Un tad - kā no tā neveidosies uzskatu atšķirības, kas ved pie konfliktiem? Neizbēgami.