Sarunu forums
Politika, ekonomika, vēsture, kriminālais => Latvijā un pasaulē => Vēsture => Tēmu iesāka: reno 2023. gada 18. jūnijs, 13:45:21
-
Izlasīju tādu interesantu grāmatiņu sērijā Latvijas vēstures mīti un versijas, izdevniecība Aminori, sarunu vedējs Zanders
Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā. ***
Savas versijas par kādu noteiktu tēmu stāsta Lauris Gundars, pārējie visādi Dr. hist., phil. art. un sc. inf.
Gundaram visinteresantākā un pārdomas rosinošākā -"Kāpēc viņi klusēja?"Visjuceklīgākā un pat neprecīzā par ēdienu Kurš baro, tas kontrolē. Bet tēma jau ir Mīti un versijas, tā kā jau pašos pamatos pieļauj tādu peldēšanu.
Mums protams ar vīru bija plaša diskusija, kā mēs katrs atceramies savu agrīno bērnību -ko mēs zinājām, nojautām, cik ģimenē runāja. Grāmatā tāds labs jēdziens -zināt to, ko nezin, jo par to neviens nerunā (aptuveni)Man liekas, ka visdīvainākie ir 70. gadi, kad uz skatuves uznāca cilvēki, kas jau faktiski bija uzauguši padomju sistēmā. Tad parādījās īsta noslāņošanās, izvēles -rāpšanās pa partijas kāpnēm vai klusām audzēt tulpes. Šo laiku katrs atceras citādāk -ja mamma strādāja par pilsētiņas universālveikala vadītāju, dzīve mazliet atšķīrās ( tas tāds smieklīgs fakts iz dzīves)
Nesen izdotās "puikas atmiņas" bija pamatīga detaļās, bet nekādās filozofijās un analīzēs "kāpēc" neieslīga. Tādēļ šīs versijas savā ziņā interesantākas.
-
Nez... es dr. hist. pist.huba. buba. visai neuzticos. Viņi "visi" ir partejiski, t.i. runā par pagātni ar šodienas acīm... daži pat piedzejo, lai būtu "pareizāki" ŠODIENAS maizes devēju acīs...
mani bažīgu dara cita lieta - toreiz biju bērns un bērna naivumā un paļāvībā pieņēmu visu, ko man lika priekšā... jautājums ir par šodienu - es vairs neesmu bērns, bet tāpat "bērna paļāvībā" pieņemu visu, vai gandrīz visu. Un ja nepieņemtu - varianti?? :?:
Nē nē, būs jāsāk man arī atmiņas rakstīt, lai tauta uzzina "kā viss bija", lāaab, piezemētāk - "kā ES to redzēju" :)
-
Kaut kā tieši tagad ir sanācis diskutēt ar savu bērnu un tad ar draudzeni (tātad viena vecuma) par to kā bija...vai nebija.
Piekrītu, - labi (nosacīti) dzīvoja nomanklatūras (partijas) darboņi un tie, kuri tika pie "blatiem".
Man pašai bērnībā pilni bēniņi bija ar vecajām Atpūtām un Mājas viešiem. Tās gan es lasīju kā pasakas..Bij čukstus izteiktie, ka tie un tie radi - "Kā Dzīvo Rietumos"..
It kā jau badā nebiju, dzīvoju tipiskā padomju inteliģences ģimenē. Vecākiem pat žigulītis bija. Bet..dažu ļaužu nostaļģiskās atmiņas par bezgali garšīgo maizīti, vai doktordesu man izsauc šermuļus. Varbūt pat grūtāk ar to ir tagad sadzīvot. Zinot, cik daudz komforta, ērtības un viss cits "normālais" tika atņemts.
Draudzenei nebija ne radu ārzemēs, ne vecās "Atpūtas". Viņa kā daddy savā berna naivumā pieņēma visu kā ir un tagad saka, ka tik briesmīgi jau nebija.
-
- toreiz biju bērns un bērna naivumā un paļāvībā pieņēmu visu, ko man lika priekšā... jautājums ir par šodienu - es vairs neesmu bērns, bet tāpat "bērna paļāvībā" pieņemu visu, vai gandrīz visu. Un ja nepieņemtu - varianti?? :?:
Nē nē, būs jāsāk man arī atmiņas rakstīt, lai tauta uzzina "kā viss bija", lāaab, piezemētāk - "kā ES to redzēju" :)
Lūk, šo nesaprotu. Vai tieši pretēji - saprotu, ka cilvēki maz ko dzirdējuši par kritisko domāšanu.
-
par "Kā dzīvo(ja) Rietumos"... man nebija Atpūtas un Mājas viesu (kas - ja būsim godīgi, arī atspoguļoja (šodien moderni teikt - REFLEKTĒJA) zināmu sabiedrības daļu (pašiem par sevi gribas lasīt tikai labu un ļoti labu)... bet man bija vecmāmiņa no mammas puses un vectēvs no tēva puses, laucinieki/sīkzemnieki no Latgales un Kurzemes... un neko BAIGI labo par Ulmaņlaikiem viņi nestāstīja... par Padlaikiem, kad visus sadzina kolhozā, protams arī nē...
"Rietumos" radu nebija, bet bija draugs, tas pats "Puikas piezīmju" autors, kuram tēvs bieži uz Rietumiem braukāja, bija Rietumu žurnāli, pornogrāfija :blushing:
nu jā, un tad bija "skaudība" uz Rietumiem, ka viņiem ir košļenes un džinsi un maģīši, bet mums nav... un viņu popgrupas, kuras ar šodienas acīm, skaidri redzu, kā kopēja mūsu slavenie komponisti... un viņu pornuhas ar skaistām meitenēm, pret padomju Mazo Veru čīkstošā gultelē :veee: ...
Kritiskā domāšana ieslēdzas tad, kad ir kāda neapmierinātība, konflikts... tolaik nekā tāda nebija - viss dzīves ceļš bija "ieprogrammēts" - dārziņš-skola-augstskola-darbs-ģimene... pretstatā šodienai, kad Tevi nemitīgi aicina kritiski izvērtēt - vai esmu vīrietis vai sieviete?, - vai darbs, ko daru ir ok? - vai mana dzīve ir ok, vai nav pie PT jāiet? -vai mana sieva ir gana laba? - vai valsts kurā dzīvoju ir laba? utt. utjpr. Pazaudēta ir stabilitāte...
-
. Pazaudēta ir stabilitāte...
Tātad stingrā sistēmā dzīvot ir vienkāršāk ? Kā Ziemeļkorejā.. :sarcasm:
-
To, ka Latvija ir okupēta, to vismaz, cerams, ka zināja...
-
Par pagātni - "Atpūtas", par toreizējo tagadni - Amerikas balss.
-
Tātad stingrā sistēmā dzīvot ir vienkāršāk ? Kā Ziemeļkorejā.. :sarcasm:
Protams, ka vienkāršāk - par visu atbild Vadonis - gan ZKorejā, gan nac. Vācijā, gan Kubā, gan Turcijā, gan Ķīnā vēl šur tur...
Redzu, ka problēmas ir cilvēkos, nevis sistēmās/ideoloģijās...iespējams, ir tautas, kuras nav izaugušas līdz pašpārvaldei, ka tām ir vajadzīgs "gans ar stingru rīksti" :)
tā ir Rietumu utopiskā domāšana, ka uzstiepsim visiem savu demokrātiju un visi būs laimīgi... figvams...
Tāpat maldīgs ir uzskats, ka komunisms & autoritārism ir kautkas slikts pri slikts - Paskatiet Ķīnu - gan kā ekonomiku kopumā, gan atsevišķus indivīdus - zinājāt, ka miljardieru skaita ziņā Ķīna apsteidz ASV?? Ķīna pārspēj ASV miljardieru skaita ziņā :: Dienas Bizness (db.lv) (https://www.db.lv/zinas/kina-parspej-asv-miljardieru-skaita-zina-455408) nu kura tad ir "progresīvāka" sistēma??
Kāds "laimes indekss" spēj to izmērīt?? :b:
-
Dady runā kā ar manu muti, tikai gudrāk :clap:
-
Par pagātni - "Atpūtas", par toreizējo tagadni - Amerikas balss.
Par pagātni arī fotogrāfijas albūmos. Vienmēr pārsteidz tie "nezinīši".
-
Fotogrāfijas, jā. Un vecmāmiņas zeltlietas. Mammai ne tuvu tādu nebija.
Pielikšu FB zagtu tulkojumu; nu tik ļauni mums nebija:
T.s. vienkāršā padomju cilvēka ikdiena - lasītājas Izmailovas (Р. Измайлова) vēstule Maskavas avīzei "Комсомольская Правда" (Komjaunatnes patiesība):
"Labdien, cien. redakcija! Es [rakstu] sakarā ar problēmām, kas skartas rakstā "Cilvēks un tomāts - kurš kuru?", "Komjaunatnes patiesībā" 1975. gada 19. oktobrī.
Īsi par sevi. Es [esmu] R.I. Izmailova, vecākā laborante augstākās matemātikas katedrā, absolvējusi universitātē matemātikas fakultāti. Vīrs, A.H. Izmailovs, inženieris celtnieks, absolvējis universitāti.
Ļoti priecājos par aizskarto problēmu. Tas ļauj man izklāstīt jau sen iecerēto.
Un tā, manas ģimenes budžets, reālie šī brīža ienākumi mēnesī. Vīram - 140 rubļi, es pelnu 81 rubli pēc ienākumu nodokļa, [obligātajām] iemaksām [un] bērnu apdrošināšanas. Tātad mēnesī man ir 221 rublis. No tā visa ik mēnesi iztērēju:
12 r. 50 k. - bērnudārza maksa par 1. bērnu; 12 r. 50 k. - bērnudārza maksa par 2. bērnu; 15 r. dzīvokļa īres maksa, ieskaitot komunālos pakalpojumus; 10 r. [sabiedriskais] transports; 15 r. pusdienas darbā 20-22x70 kapeikas = 14-15 r (lētāk nepaēdīsi); 15 r. pusdienas darbā vīram; 10 r. cigaretes Kopā: 90 rubļi ik mēnesi.
Tālāk. Mēnesī, pats par sevi saprotams, man vai vīram darbā vai draugiem kādam kas piedzimis, kāds apprecējies, kāds aizstāvējies, svētki vai dzimšanas diena. Nosaukšu jums minimālo summu [mēnesī] - 10 r. Tātad 100 rubļu vairs nav. Pāri paliek 121 rublis.
Lai pagatavotu brokastis un vakariņas, bet sestdienās, svētdienās un svētku dienās - pusdienas, nepieciešams 100-120 rbl. mēnesī.
Lūk, redziet, paši pieticīgākie izdevumi diennaktī 4 cilvēkiem: 4 olas - 40 kap., 100 g sviesta - 35 kap., 0,5 kg maizes - 15 kap., 100 g siera - 20 kap., 1 kg kartupeļu - 20 kap. (kaut cena tirgū ir 50=60 kap., bet pavasarī 80-90 kap.), 0,5 kg gaļas 1 rbl., 1 kg ābolu - 50-60 kap. (bērniem vajag). Kopā 3 rbl x 30 dienas = 90 rbl. Pie tam uzskaitītais ir pats minimums, gandrīz pusbads, tā kā dabiski, mani izdevumi ir nevis 90, bet 100-120 rbl.
Un tā mūsu mēneša ienākumi 221 rbl ir izsmelti. Alga mums ir pastāvīga, taču kur ņemt naudu medikamentiem, kino, teātrim, frizierim, sadzīves tehnikas remontam, ziepēm. veļas pulverim un vēl kaudzei sadzīves sīkumu? Varu dalīties noslēpumā - tam visam es ietaupu uz savu un ģimenes pusdienu rēķina. Tā kā ar to tieku galā.
Pieņemsim, ka vīrs nu nemaz nedzer ne vīnu, ne alu, neapmeklē ne kafejnīcas, ne restorānus, neiet uz futbolu un viņam nav kabatas naudas - kā arī ir. Kaut arī daudzi vīrieši kaut kādā veidā tam naudu kur atrod. Taču pat tik ideālā gadījumā kur ņemt naudu apģērbam, mēbelēm, izbraucieniem (par ceļojumiem paklusēšu), svētdienas atpūtai, grāmatām, dāvanām radiniekiem, periodikai, grāmatām un rotaļlietām bērniem? Kā apģērbt bērnus, ja viņi visu laiku aug, pazaudē, saplēš, novalkā? Bet viņi [man] ir divi! Kur ņemt apģērbu man, jaunai sievietei? Vīram?"
no krievu valodas tulkojis A. Buks
#Latvijas_Okupācijas_muzejs
-
Fotogrāfijas, jā. Un vecmāmiņas zeltlietas. Mammai ne tuvu tādu nebija.
Pielikšu FB zagtu tulkojumu; nu tik ļauni mums nebija:
Kā bija, bija...skatāmies kā ir - Maxima kasieres Bērziņas vēstule SF:
Un tā, manas ģimenes budžets, reālie šī brīža ienākumi mēnesī. Vīram - 1400 eur (no 2000 bruto), es pelnu 810 eur pēc ienākumu nodokļa, [obligātajām] iemaksām [un] bērnu apdrošināšanas. Tātad mēnesī mums ir 2210 eur. No tā visa ik mēnesi iztērēju:
125 eur bērnudārza maksa par 1. bērnu; [size=78%]125 eur[/size] - bērnudārza maksa par 2. bērnu; 150 eur dzīvokļa īres maksa, ieskaitot komunālos pakalpojumus; 100 eur [sabiedriskais] transports; 150 eur. pusdienas darbā 20-22x7 eur (lētāk nepaēdīsi); 150 eur pusdienas darbā vīram; 100 eur cigaretes Kopā: 900 eur ik mēnesi.
Tālāk. Mēnesī, pats par sevi saprotams, man vai vīram darbā vai draugiem kādam kas piedzimis, kāds apprecējies, kāds aizstāvējies, svētki vai dzimšanas diena. Nosaukšu jums minimālo summu [mēnesī] - 10 r. Tātad 100 rubļu vairs nav. Pāri paliek 1210 eur.
Lai pagatavotu brokastis un vakariņas, bet sestdienās, svētdienās un svētku dienās - pusdienas, nepieciešams 1000-1200 eur mēnesī.
Lūk, redziet, paši pieticīgākie izdevumi diennaktī 4 cilvēkiem: 4 olas - 4 eur , 100 g sviesta - 3.5 eur, 0,5 kg maizes - 1.5 eur., 100 g siera - 2.0 eur, 1 kg kartupeļu - 2.0 eur , 0,5 kg gaļas 10 eur, 1 kg ābolu - 5-6 eur (bērniem vajag)...
tiešām Maskavieši slikti dzīvojuši, salīdzinot ar mūsdienām, tikai dzīvoklis šiem pa lēto...zaļās cenas stipri pārsniedz Maximas piedāvājumu...
SLAVA KARIŅAM??!! :?: :?: :?:
-
Kas tās par dīvainām cenām?
-
Kas tās par dīvainām cenām?
Nu Maskava taču un 1975.g. :) Es atceros, ka siers maksāja 2.9 rbļ/kg un tramvaja biļete 3 kap. Lai 10 rbļ 22 darbdienās nobraukātu, 1000:22:3=15 braucieni dienā jāveic... :D
...jeb tomēr Glorkai taisnība par Okupācijas muzeju - KĀ MŪS MĀNA... :f-palm:
-
Par 1975.gada cenām viss skaidrs, bet tās zaļās it kā mūsdienu cenas tādas dīvainas :?:
-
Par 1975.gada cenām viss skaidrs, bet tās zaļās it kā mūsdienu cenas tādas dīvainas :?:
Nu es sareizināju algas un cenu skaitļus ar 10, lai cipari būtu salīdzināmi ar mūsdienām :) Bet jau iepriekš rakstīju, ka 1975.g. cenas šķiet mazliet "uzpūstas", bet tā ir Maskava, varbūt tur tā arī bija...
-
Daudziem mums tā bija bēŗnība un jaunība - tā Padomju Latvija un viss bij ok. Varētu padomāt, ka kāds baigi aizdomājās, kas okupēts un kas nav pareizi, dzīvoja tik nost. Tagad sāk viskautko gudrot- ai-ai, cik traki bija... bet nebija taču - dzīvojām, mīlējām, bērnus audzinājām utt. Fotogrāfijas, zeltlietas, Atpūtas - ko tad tās izsaka :?:
Ne jau nu jūs te visi jaunībā ar sāpi sirdī dzīvojāt un tumsā pagrīdes radio klausījāties :)
Pāņēmu bibl.šo grāmatu, bet Klišāns nebija plauktā.
-
Daudziem mums tā bija bēŗnība un jaunība - tā Padomju Latvija un viss bij ok. Varētu padomāt, ka kāds baigi aizdomājās, kas okupēts un kas nav pareizi, dzīvoja tik nost. Tagad sāk viskautko gudrot- ai-ai, cik traki bija... bet nebija taču - dzīvojām, mīlējām, bērnus audzinājām utt. Fotogrāfijas, zeltlietas, Atpūtas - ko tad tās izsaka :?:
Ne jau nu jūs te visi jaunībā ar sāpi sirdī dzīvojāt un tumsā pagrīdes radio klausījāties :)
Pāņēmu bibl.šo grāmatu, bet Klišāns nebija plauktā.
Tikai nevajag! Aizdomājās gan un kā vēl! Un pagrīdes rado klausijos. Tikai par to nerunāja. Bailes bija. Tikai 90-jos uzzināja, ka tās pankūkas ar zemeņu zapti...mamma cepa 18.novembri pieminot. Jā, arī zemeņu ievārījums bija rets kārums, cik tad nu tai mazdārziņā izauga.
-
Jā, stabilitāte toreiz bija. Garantēts izdzīvošanas minimums, lai badā nenosprāgtu. Un viss.
Es parēķināju tā - šodien es sev ziemas zābakus nopērku par vienas dienas izpeļņu. Toreiz tam vajadzēja pus mēneša algu. Vismaz. Reāli pat vairāk, jo veikalā nopirkt nevarēja, vajadzēja vēl "dabūt"...
Visa nauda tā arī notērējās no algas līdz algai. Visam vajadzēja sūri grūti krāt, katram štruntam, ko šodien nopērku neiespringstot.
Par to, ka es varētu ārzemju ceļojumos braukt, ka varētu pašrocīgi, viena pati, mašīnai nopelnīt, pat sapņot nevarēju. Šodien man tas ir. Savām rokām. Tā ka, ejiet ar savu nostaļģiju pēc padomijas "stabilitātes".....
-
Kvadra, palika vieglāk?? :m: ...bišķi skauž, ka daži 200-300eur dienā pelna, bet tā tāda balta skaudība ;)
nevienam nav nostaļģija pēc Padomju "stabilitātes", toreiz bija tā, tagad citādāk... it kā tas ko mainītu??
mani fascinē cilvēki kuri, kā izrādās, jau toreiz, knupīti zīzdami, "zināja", ka "viss ir slikti", bet klusēja lupatiņā, krāni tādi...Nerunāsim par Helsinki86, VAK dalībniekiem, G. Astru, cepuri nost viņu priekšā... TF jau bija partejiska organizācija, es arī iestājos, lai gan sarkanbaltsarkanajam, latam un Dievs svētī Latviju ne visai ticēju... :)
...vēl vajadzētu papētīt, vai tik tāda Kvadra nebija pati aktīvākā komsomolka... :confused: , vai ne, Inga :)
-
nevienam nav nostaļģija pēc Padomju "stabilitātes", toreiz bija tā, tagad citādāk... it kā tas ko mainītu??
mani fascinē cilvēki kuri, kā izrādās, jau toreiz, knupīti zīzdami, "zināja", ka "viss ir slikti", bet klusēja lupatiņā, krāni tādi...
..
Jā. Baidījos. Klusēju lupatiņā. Un nekaunos. Dzvoju savu dzīvi, jo nevarēju pat iedomāties, ka arī mums var būt savādāk. Tagad ir. Paldies visiem Atmodas cīnītājiem. Un neilgojos pēc padomju "stabilitātes".
-
Padomju gadi bija bērnībā, nē, mājās, vismaz bērniem klāt esot, neko tādu nerunāja. Biju gan oktobrēnos, gan pionieros. Tikai vienu atceros, ka reiz vecāki, neko nesakot, nošķobīja degunu, kad par labām mācībām skola uzdāvināja grāmatu par Ļeņina bērnību. Citādāk - nē, nerunāja, rukāja kārtīgi un daudz, mēģināja ko nebūt nopelnīt, izaudzēt dārzā. Blatu nekādu nebija. Tāpat pēc iespējas vadāja mūs, bērnus, uz teātriem un mākslas izstādēm, pirka labākās grāmatas, kas nu bija dabūjamas. Bet nē, sarunās nekas netika pieminēts par pagājušajiem laikiem, nekas viegls arī "laimīgajos ulmaņlaikos" Latvijas laukos nebija, jo īpaši Latgales pierobežā daudzbērnu ģimenēs vai citos tālos nostūros.
Vecāki dzīvoja, strādāja, priecājās, milēja, meklēja labākus celus dzīvē, cik nu iespējams. Bet neskumst itin nemaz atmiņās par tiem stabilitātes laikiem.
-
Zināt zināja un klusēt klusēja. Zināja, kur pazuda vecvecāki vagonos uz kaut kur ziemeļiem. Manam tēvam palaimējās ar amnestiju pēc Staļina nāves. Zināja, kuri radi palika mūra tajā pusē. Ar to zināšanu, diemžēl, neko daudz jau nevarēja pasākt.
Tam laikam tik vien tā šarma, ka bērnība, jaunība. Esmu daudz ar nožēlu domājusi, par žoga dēļ garām palaistām iespējām manai un savu vecāku paaudzei. Par laimi jauniešiem tagad visas iespējas.
-
Īsti nesapratu, ar ko aizskāru daddy, bet lai nu būtu.
Es nebiju nekāda pagrīdes disidente. Man nebija vecvecāku ar "to laiku" stāstiem, vecāki arī neko tādu nerunāja. Patiesībā biju pilnīgi apolitiska radība, vienkārši dzīvoju tādos apstākļos, kādi nu tie bija, jo citu neko nebiju redzējusi un salīdzināt man nebija ar ko. Kaut kādas rietumu ārzemijas šķita tikpat tālas un neaizsniedzamas kā Mēness otra puse. Komjaunatnē skolā biju, jo tur visus "iestāja", gribi vai negribi. Nekāda aktīviste nebiju, man tā komjaunatne šķita kaut kāda drausmīgi garlaicīga birokrātija, skaitījos, kamēr skolu beidzu, pēc tam vairs nekur uzskaitē nestājos, un neviens mani arī nemeklēja.
Kaut ko domāt sāku astoņdesmito otrā pusē, ar Atmodu, ar TF, ar pirmajiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem... Un tad jau iegriezās - nogāztais ļeņineklis, 4.maijs, janvāra barikādes... Tā fantastiskā sajūta, ka priekšā kaut kāda savādāka, gaišāka nākotne...
-
Īsti nesapratu, ar ko aizskāru daddy, bet lai nu būtu.
Es nebiju nekāda pagrīdes disidente. Man nebija vecvecāku ar "to laiku" stāstiem, vecāki arī neko tādu nerunāja. Patiesībā biju pilnīgi apolitiska radība, vienkārši dzīvoju tādos apstākļos, kādi nu tie bija, jo citu neko nebiju redzējusi un salīdzināt man nebija ar ko. Kaut kādas rietumu ārzemijas šķita tikpat tālas un neaizsniedzamas kā Mēness otra puse. Komjaunatnē skolā biju, jo tur visus "iestāja", gribi vai negribi. Nekāda aktīviste nebiju, man tā komjaunatne šķita kaur kāda drausmīgi garlaicīga birokrātija, skaitījos, kamēr skolu beidzu, pēc tam vairs nekur uzskaitē nestājos, un neviens mani arī nemeklēja.
ā, ja neaizskāri, tad neko, tad pazemīgi izlūdzos piedošanu :big_hug: ...mums te baigā suta ģībiens nāk... :faint: uztvere kautkāda saasināta :)
mans tēvatēvs arī "izbaudīja" Sibīriju, Noriļsku, tēva mamma nomira kara laikā, palika bārenis... mammas tēvs 1928. gadā kaukādu lauksaimniecības balvu saņēma... bet 1944. pēc "atbrīvošanas" pirmais kolhozā iestājās, lai savējos pasargātu (sūc par lopiem un tehniku), galvenais, lai cilvēki paliek... arī ar mājām samainījās ar kautkādiem nabagiem (nezinu kādu motivāciju šiem pasniedza...), rezultātā šos 1949. izsūtīja, bet vectēva ģimeni nē. Viltīgs vecis bija, žēl, ka nomira pirms es piedzimu... laikam man no viņa apķērība iedzimusi :D
Patika Tavs teksts par "pagrīdes disidenti", es līdzīgi dzīvoju tik nost, auto, moto, sex un foto, cope drope, klope un laivas un meitenes pēc tam :)
ar steigu!! pie atmiņu grāmatas jāsēžas!!
-
Zināt zināja un klusēt klusēja. Zināja, kur pazuda vecvecāki vagonos uz kaut kur ziemeļiem. Manam tēvam palaimējās ar amnestiju pēc Staļina nāves. Zināja, kuri radi palika mūra tajā pusē. Ar to zināšanu, diemžēl, neko daudz jau nevarēja pasākt.
Tam laikam tik vien tā šarma, ka bērnība, jaunība. Esmu daudz ar nožēlu domājusi, par žoga dēļ garām palaistām iespējām manai un savu vecāku paaudzei. Par laimi jauniešiem tagad visas iespējas.
Tieši tā. Žēl par tām iespējām. Mucā dzīvojām un pa spundi baroti tikām.
-
Man gan nav žēl "neizmantoto iespēju" - viens otrs laikabiedrs tika uz ārzemēm studēt - rezultātā - dažs jau zem zemes, dažu tiesā, tikai atsevišķiem palaimējies dzīvot zaļi/zaļāk par mani :)
-
Īsti nesapratu, ar ko aizskāru daddy, bet lai nu būtu.
Es nebiju nekāda pagrīdes disidente. Man nebija vecvecāku ar "to laiku" stāstiem, vecāki arī neko tādu nerunāja. Patiesībā biju pilnīgi apolitiska radība, vienkārši dzīvoju tādos apstākļos, kādi nu tie bija, jo citu neko nebiju redzējusi un salīdzināt man nebija ar ko. Kaut kādas rietumu ārzemijas šķita tikpat tālas un neaizsniedzamas kā Mēness otra puse. Komjaunatnē skolā biju, jo tur visus "iestāja", gribi vai negribi. Nekāda aktīviste nebiju, man tā komjaunatne šķita kaut kāda drausmīgi garlaicīga birokrātija, skaitījos, kamēr skolu beidzu, pēc tam vairs nekur uzskaitē nestājos, un neviens mani arī nemeklēja.
Kaut ko domāt sāku astoņdesmito otrā pusē, ar Atmodu, ar TF, ar pirmajiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem... Un tad jau iegriezās - nogāztais ļeņineklis, 4.maijs, janvāra barikādes... Tā fantastiskā sajūta, ka priekšā kaut kāda savādāka, gaišāka nākotne...
Tā jau visiem bija, tieši kā Kvadra raksta. Tagad visiem baigās atklāsmes. Neticu.
Par Sibīriju vai tml laikam arī tikai atmodas laikos uzzināju. Manā ģimenē nebija izsūtītie. Uz disidentiem reāli skatījās kā uz dīvainīšiem un tikai tagad saproti, kādi gudrinieki bijuši, bet īstenībā paši sev tikai dzīvi sabojāja.
Vēl toreiz nesapratu, kāpēc tas 18.novembris tik nozīmīgs - tā bija Studentu diena un nez kāpēc kaut kāds slepenības plīvurs ap to datumu bija, neļāva skaļi līksmot kopmītnē.
Nostalģijas nav, bet nav arī nekādas nožēlas. Katra paaudze jau var teikt, cik tagad labi un cik agrāk bija slikti. Gan jau mūsu bērni tāpat teiks.
-
Man arī attiecībā par sevi nav tādas zaudēto iespēju sajūtas. Kā nu toreiz bija, tā bija, bet esmu paspējusi vēl arī šodienā padzīvot. Vecāku un vecvecāku žēl, kam visus smagos kara, juku, nabadzības un inflācijas laikus nācās pārdzīvot, tā arī nepagūstot ko vieglāku pieredzēt.
-
Nu Maskava taču un 1975.g. :) Es atceros, ka siers maksāja 2.9 rbļ/kg un tramvaja biļete 3 kap. Lai 10 rbļ 22 darbdienās nobraukātu, 1000:22:3=15 braucieni dienā jāveic... :D
...jeb tomēr Glorkai taisnība par Okupācijas muzeju - KĀ MŪS MĀNA... :f-palm:
Tur rēķini cenas jaunajos rubļos vai vecajos? ;)
-
Ja man jaunībā būtu tagadējās intereses un prāts!
Kaut ko zināju, bet neiedziļinājos. Vecāki neko daudz nestāstīja, jo bija cietuši un zināja, ka mazāk vajag runāt. Es pat tēvu leģionāru 23.februārī apsveicu :f-palm: Zināju gan, ka uz ārzemēm nekad netikšu.
Mamma bija apsviedīga, pārtikas netrūka.
Foto no iepriekšējiem laikiem nebija. Radu Latvijā praktiski nebija. Nemūžam nespēju iedomāties, ka Latvija būs neatkarīga.
Biju kaut kāda pusamēba.
-
Bet to, ka okupēta, to taču tomēr visi zināja... man šķiet.
-
Es klausījos Amerikas balsi un tāpēc biju lietas kursā.
80. gadu sākumā prognozēju ka Latvija būs neatkarīga valsts un ka es būšu tās prezidents.
Tehnikuma učene teica ka es vienreiz noraušoties - nenorāvos :mrgr:
Otrā prognoze gan vēl nav piepildījusies
-
Es klausījos Amerikas balsi un tāpēc biju lietas kursā.
80. gadu sākumā prognozēju ka Latvija būs neatkarīga valsts un ka es būšu tās prezidents.
Tehnikuma učene teica ka es vienreiz noraušoties - nenorāvos :mrgr:
Otrā prognoze gan vēl nav piepildījusies
vēl jau nav vakars...
-
Bet to, ka okupēta, to taču tomēr visi zināja... man šķiet.
Šķiet tā. Varbūt pieaugušie.
Vismaz es līdz savam 15 gadu vecumam par to nezināju. Kad jau sāka publiski runāt atmodas laikā, tad tikai uzzināju. Tajā laikā, kad vienā mācību gadā visiem vēl bija pionieru kaklauti un tml. atribūti, bet nākamajā prievītes un auseklīšu nozīmītes pie krūtīm.
-
Jocīgi, man šķiet, krievus visi jau tolaik īpaši neieredzēja. Viskautko lasīja starp rindām dzejā un tā... bet nu tas varbūt manā lokā. Par krieviem vienmēr tā ar nicīgu pieskaņu izteicās...
-
Bet to, ka okupēta, to taču tomēr visi zināja... man šķiet.
Tā padomājot - laikam tomēr nezināju. Es zināju, ka Latvija ir PSRS iestājusies. Kā "iestājusies", labprātīgi, ar pierunāšanu vai okupēšanu, nekad atbildi nemeklēju - manas dzīves laikā iekšā ir, un kāda nozīme, kā tur nokļuvusi. Ka Latvija jebkad varētu kļūt atsevišķa valsts, šķita nereālāk par nereālu. Mājās nekad par to runāts netika. Neviens no ģimenes nebija represēts vai izsūtīts, arī nedaudzajos rados ne. No kurienes lai es būtu ņēmusi kādas "disidentiskas" idejas? Par to nerunāja. Iespējams, bērnus no nevēlamas izpļāpāšanās sargājot. Atceros, kā māte manos padsmit gados brīdināja - tu par partiju un valdību muti nebrūķē! Nezini, kādās ausīs tas var nonākt... Pat to, ka abām manām skolas laiku draudzenēm mātes bijušas izsūtījumos, uzzināju jau Latvijas laikā. Par to vienkārši nerunāja.
-
Bet to, ka okupēta, to taču tomēr visi zināja... man šķiet.
Aizdomājos. Es neatceros. It kā jā, bet it kā nē. Es nesaliku divi plus divi. Ja riebās kompartijas meli, neklausījos. Nepiedalījos. Ne principu dēļ. Vienkārši nepatika meli un neloģisms. Ka var būt savādāk, neaizdomājos. Drausmas.
-
Nu bet Rīgā tās skaistās ēkas, jūgenda, pretstatā padomijas noplukušajai arhitektūrai, nenāca prātā kur radušās, kur to īpašnieki... vispār jocīgi tomēr. Nu ka bijis sarkanbalts karogs, kuru pat pieminēt nedrīkst, Ulmanis, tas taču bija dzirdēts... Ja paši iestājās, tad kādēļ par bijušo nedrīkst runāt...
Bet kāda zombēšana jau bija, tāpat kā tagad rašām, viena patiesība un klapes uz acīm
-
Jocīgi, man šķiet, krievus visi jau tolaik īpaši neieredzēja. Viskautko lasīja starp rindām dzejā un tā... bet nu tas varbūt manā lokā. Par krieviem vienmēr tā ar nicīgu pieskaņu izteicās...
Es zināju, a esam okupēti, ka bija "brīvā Latvija", bet tas bija kaut kas tāls, skaists, tipa Munameģis...
Ar krieveļiem sitāmies no 5 gadu vecuma...pirmais krievu vārds, ko iemācījos bija - dujak! - kuru lietoju vietā un nevietā un par ko tiku attiecīgi iekaustīts... krieveļi staigāja bandās, latvieši pa vienam, pārīšos... iznākums skaidrs... kad krieveli noķēra vienu pašu, tad par baigo draugu taisījās... :veee: bet pēc tam barā - tāpat ar kājām spēra, kā citi... pretīgi...
kad ~6. klasē par šito sacerējumā uzrakstīju - gan par ekoloģiju, gan par nac. attioecībām (ka krievi sit latviešus), Latvijas PSR Nopelniem bagātā pedagoģe Irēna Bitlere izsauca vecākus uz skolu, draudēja no skolas un Rīgas izmest, beigās kaut kā tur nogludinājās... pērienu nedabūju, tēvs tik noteica, esi prātīgāks...
-
Kaut kāda pielāgošanās vnk normālas dzīvošanas dēļ jau notika, lapiņas nekaisījām un karogus bēniņos neglabājām. Samierināšanās? Nezinu, kā to nosaukt. Gandarījums, ka varam tos sovjetus apčakarēt -kaut vai tulpes audzējot, privātas būvbrigādes organizējot, mājās šujot. Un galu galā, kad sāka dārziņus dalīt, krievi atjēdzās pārāk vēlu un dabūja Olaines purvus, visi Garciemi un Carnikavas ir tīri latviešu kolonijas.
Vislielākais naids jau bija pret krieviem - uzpūtīgajām ofiņu vecenēm darbavietā, smirdīgajiem pūļiem, kas kursēja Bērnu pasaule -tirgus -pasts, viesstrādnieku masai, kas mēnesi padzīvoja 3-4 ģimenes vienā dzīvoklī Purčika jaunajās mājās un tad dabūja paši savu. To mana mamma redzēja, no 4. bērnu poliklīnikas ejot mājas vizītēs.
Es vēsturē dabūju vienīgo 2 mūžā, kad par kauju pie Maskavas 1941. gadā sāku detalizēti stāstīt par vāciešu nesagatavotību un sliktajiem laikapstākļiem, nevis padomju armijas varonību
-
Protams, nejēdzības redzējām. Visu to tuftu avīžu pirmajās lapās redzējām. Pamatiedzīvotāju diskrimināciju, valdības Maskavai d*rsā līšanu un krievu sadzīvisko šovinismu tāpat. Bet man nekad i prātā nenāca, ka kaut ko iespējams ir mainīt, ka Latvija jelkad varētu būt atsevišķa valsts - nu, tas šķita nereāli kā no fantastikas pasaules. Tik globālas pārmaiņas vispār nespēju iedomāties, biju piedzimusi un dzīvoju padomijā kāda nu tā bija, un šķita, ka tā būs mūžigi.
Atceros, es, sīka, reiz pajautāju mātei, vai, ja reiz Latvija ir PSRS iestājusies, būtu iespējams arī izstāties. Jo it kā taču tāda opcija oficiāli PSRS konstitūcijā pastāvēja... Vienkārši tāpat, intereses pēc, bez kādas dziļākas domas. Man atbildēja, ka tā ir tīri deklaratīva lieta, kas reāli nav iespējama, ka nevienai republikai izstāties neļaus, un lai es vispār par to labāk nerunāju.
-
Mācījos pamatskolā, kad videnē bija baigs tracis, visas 11. Klases tika pratinātas. Miesta centrā uz darba varoņu ģīmetņu plāksnes bija naktī uzradies okupantiem neglaimojošs uzraksts. Jezga bija liela, vai vainīgos atrada, neatrada, kā viss beidzās nezinu. Atceros, rokrakstus visiem pārbaudīja.
-
Kad ap 70./ 80. uzsāka propagandas histērija par atomkaru, ka amerikāņi tūlīt uzbruks, man bija atriebīga fantāzija -lai tik uzbrūk, to bumbu kaut kur Maskavai, bet pie mums ienāks amerikāņi, un es, labi angliski protošā, tām krievu vecenēm darbā gan parādīšu :smej:
Bija paziņu lokā puiši, kas fantazēja par bēgšanu ar smailīti. Viens apprecēja Volgas vācieti no Kazahijas, bet kaut kas tur neizdevās ar pārcelšanos uz Vāciju. Māsas klasesbiedrenes mamma aprecējās ar ebreju un visi aizbrauca, beigās protams ASV. Tas jau bija 80.vidus, kad viens jaunais mākslinieks tika ekskursijā uz Meksiku. Tur viņu radi aizrāva pāri robežai uz ASV, Džemmai bija baigās ziepes
-
Vakar bija ļoti laba saruna ar vēsturnieku Gati Krūmiņu. Puisis labs runātājs, Rēders daudz netika pie vārda.
Tēma bija par statistikas pētniecību un Baltijas valstu -tolaik republiku-IKP pārskatīšanu, vai drīzāk pareizu izpratni. Par Šveices finansējumu 1 milj. eur. izanalizēta ekonomika, sākot no 20. gadiem. Kā tas, ka LPSR saražo miljoniem džemperu, nekā neietekmē mūsu labklājību, drīzāk otrādi -kā katra uzbūvētā rūpnīca stāvokli tikai pasliktina, lai arī skaitļos izskatās varen plaukstoši.
Par alkohola tirdzniecību un pašlaik plānotajiem ierobežojumiem (pilnīgs cirks, ražotāji izsaka savu viedokli). Čakste 20. gados esot ieviesis ļoti stingrus ierobežojumus un pašreizējie ir tikai mazs solītis tajā virzienā. Laikā no 48. līdz 58 . gadiem alko ražošana un patēriņš esot dubultojies -lūk, ekonomiskā izaugsme
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/324112/11-vesturnieks-gatis-krumins