Par Leningradu, tur atsevišķs stāsts, atceros pie mums bija ciemiņi atbraukuši un šokā no piena produktiem, vēlāk vēl ilgi stāstija mājā, ka mūsu krejumā pat karote stāv! Nu ja stāv... un ko tur? Aizbraucu pati ciemos - vāks, tas, ko šie sauca par pienu, izņemot balti pelēcīgas krāsas - nekā. Vispār, ja ielej krūzē- pudele paliek ideāli tīra, kā pēc krāna ūdens. Kad braucām ekskursījās, skaidri zināja, galvenais, jāpaņem ēdamais. Reiz ar rīta vilcienu iebraucu tai Leņingradā, īsti laika nebija, paķēru kaut kādu kāposta pīrādziņu. Garšīgs gan un ... silts. Ja jūs būtu redzējuši, kā es skrēju pa to Ņevas prospektu meklējot kaut kādas mazmāiņas iezīmes...! Murgs kaut kāds! Galvenais, ka tai reizē ar pārsešanos braucām uz Karēliju... kur savukārt, salīdzinot ar Leniņgradu Vispār nebija nekā ēdama... Cik atceros, tad šie visu paiku veda no Leningradas... Jā rosība bija ne pa jokam - visa valsts stāvēja rindā pēc jebkādas paikas.
