Vispār jau es neko par karjerismu neteicu, bet tas tā.
Karjera, manuprāt, arī nenozīmē karjerismu, drīzāk nevēlēšanos zaudēt savu vietu, jau iestrādāto pozīciju darba tirgū, varbūt arī kaut kādu kvalifikāciju. Un bailes izkrist no aprites, jo atgriezties var būt grūti.
Es pati neesmu gājusi prom no darba ar domu padzīvoties uz pabalsta, jo tas nozīmētu zaudēt darbavietu, līdz kurai esmu "daaugusi", un sākt visu no jauna kaut kur citur... A to negribās. Un to algu jau arī vajag, galu galā.
Bet tad reiz mani atlaida - pēc vienošanās, un pirmoreiz mūžā kļuvu par bezdarbnieci, gan likumīgi, gan "ētiski" - netīšām. Un faktiski esmu ļoti apmierināta, ka notika tā, kā notika, jo tas lika man pārskatīt un pārorganizēt savu dzīvi tā, lai izveidotu alternatīvus ienākumu avotus un nebūtu vairs atkarīga no darba tirgus. Un šodien es vairs nemūžam negribētu strādāt vienā darba vietā uz pilnu slodzi, uz vienas algas un, ja zaudēt to, tad palikt bešā un izmisīgi skraidīt jauna darba meklējumos. Negribu. Un, tā kā algotais darbs man šobrīd ir tikai blakusnodarbe, tā teikt, dažādībai, man arī nebūtu nekādas aiztures pie iespējas "pasēdēt" uz likumīgi sapelnītā bezdarbnieka pabalsta.
