Palasīju vakardienas fiksās pļāpas un sametās jautri , jo atcerējos gadījumus no savas dzīves ! Tas varēja būt pašā gadsimta sākumā , kad parādījās telefoni ar diktofona funkciju. Puika bija slims , bet mums steidzami jābrauc kkur, tad nu atstājām glaunāko telefonu mājās slimniekam , lai var sazvanīt mūs un ir, ar ko nodarboties . Pašai nekādas sajēgas par tiem aparātiem un opcijām nav , bet vienu dienu OP zviedz , klausās telefonu un atkal zviedz- izrādās jaunietis ierakstījjis daļu no sava lamuvārdu krājuma , OP nav ļauns un uzliek kā zvana signālu vienam paziņam , kas krīt uz nerviem. Tolaik piestrādāju par soc.apt. intervētāju , pētījumā iekļautas intervijas ar darba devējiem , pašvaldību vadītājiem. Nu un vienu rītu sarunāts , ka būšu vietā N , esmu aizmirsusi uzlādēt telefonu , OP iemet man to kruto somā , un turpinājumu jau varat iedomāties ? Pašvaldības vadītāja kabinetā pēkšņi , augošā skaļumā atskan - bļ ...n...j, kroplis , pi....sts . p...is , stāt uz vietas , šaušu , zb bļ ! Negribu atcerēties ne savu sejasskrāsu , ne atvainošanos , bet intervējamajam pašam mājās bija 3 pusauga dēli un bija dzirdējis ne to vien.