Nu ja, tad man jāsūdz grēki - biju oktobrēns - nu mūs tur masveidā uzņēma. Tad arī pionieros - tur arī nevienam neprasīja vai grib. Komjaunatnē arī biju un ticiet man neatceros nevienu da jebkādu aktivitāti. Tas vispār nekā nemainīja manu dzīvi. Pionieros man patika, ka kaklauts daudz maz atdzīvināja to drūmo skolas formu, nu vienīgais, mammucis mūžīgi lamājās, ka es pa visu māju mētāju to savu sarkano lupatu un tādēļ droši vien, nekad neiemācīšos savas drēbes sakārtot. Biju drausmīgi apvainojusies. No komjaunatnes neko īsti neatceros, tikai, to, ka biju. Vispār nē, - manā pirmajā darba vietā bija lustīgs kolektīvs un mēs katru pavasari uz komjaunatnes rēķina (nu tipa, lai darbs apmaksā pasākumu) rīkojām lielo talku uzņēmumam piederošās pirtiņas un vasaras mājiņu apkārtnē. Pāris stundu parušinājām pērnās lapas un tad to noslēdzām ar pirtiņu un žāvētām vistiņām, parasti līdz rītam, jo nebrauksi taču mājā dzērumā. Tad paziņojām, ka esam noguruši no tām komjauniešu aktivitātēm un lūdzām kādu gadu mūs netraucēt ;o)). Par to politisko nokrāsu visiem bija pofig, galvenais lai rīdzinieki ar savām fantāzijām netraucē strādāt un nebojā omulīgo gaisotni ;o))
