ui, par to vecīšu veselību... mans omis nekad nav bijis pie ārstiem. Vispār! Nē, bija viena reize, kad aizgāja līdz savai druškai pie ārsta, jo tā dikti baidījās. Rezultātā druškai ne vainas, bet omi iekrāva uz nestuvēm un aizvilka uz operācijas galdu... Mēs mājās bijām uz pakaļās - izrādījās, ka omim vēnas bija tādos mezglos, ka dakterim palika nelabi un tas šamo glābšanas nolūkos uzreiz un zem naža. Tur laikam tas ieraksts kaut kur arī noklīda, jo nebija kur piespraust. Tad, kad bija tā stundiņa klāt( stipri pēc astoņdesmit), omis gulēja savā gultā un mēģināja visus mierināt, tostarp arī izsaukto uz māju dakteri. Vienkārši nebija vairs spēka dzīvot - tā viņa teica. Un naktī viņa aizgāja... Nē, vispirms sapnī ienāca manā istabā, es priecīga iesaucos,- Omi, tev ir labāk!? Viņa uzsmaidīja un pamāja ar galvu. Un tad es dzirdēju mammuci, kas zvanīja ātriem... Tā lūk klusi bija prom atstājot mūs visus (ņergas) šai saulē ar 2 līdz 3 cm biezām slimību vēsturēm. Tāda bija veselība mūsu vecīšiem.