Psihodēliskie Silmači

[Camma]

Droši vien katrs ''jauninājums'' var atrast savu sajūsmināto auditoriju. Droši zinu, ka Čaikovska Riekstkodi repa stilā skatīties un klausīties neiešu. Tāpat kā stilizētās klasiskās izrādes, kur libretu bez priekšā teikšanas nevar atšifrēt. Nekad nebūtu iedomājusies laimesmāti Silmačos meklēt...

[hm@]

nu beidziet par to Laimes māti:)  tas taču ir tipiski brīvdabas izrādēm - laukums jāpiepilda, publika jāizklaidē, aktieri dara, ko var, lai nebūtu tukša skatuve ar vienu brūtespāri centrā, kas izjusti klusās balsīs izdzīvo savu mīlas monologu:)


Protams, var iestudējums arī nepatikt. Nerunāju par brīvdabas, bet par teātra iekštelpu izrādi. Daži aktieri nu kādi ielikti lomās, tādi ielikti, bet režisoriski man liekas izcils inscenējums! Un, ja vēl laimējas ar Ančevski redzēt, tad mīlestība tur ir tāāāāāda!  Redzēju pašā sākumā, kad vēl Āmanis bija labs un Elīna klusa un iemīlējusies līdz asarām, toreiz tā izrāde atstāja vēl tagad neizdzisušu iespaidu. Un, kad otrā cēlienā sākās lietus, tad sēdējām ar zosādu. Mīlas skats starp Aleksi un Elīnu ar "Nedzer, mīļo Aleks, nedzer!", tas bija viens no labākajiem mīlas skatiem uz skatuves..

[Nāra]

Mani visvairāk aizkustina hm@ aizkustinājums :-) Vienmēr lasu un apbrīnoju. Tu varbūt tomēr esi aktrise vai teātrim tuvu stāvoša persona vai vīrs ir aktieris..... vai vismaz senās saknes kādas tur ir....
Tā visā iedziļināties,it kā tā būtu īstā dzīve.

[hm@]

Mani visvairāk aizkustina hm@ aizkustinājums :-)

nu, es vienkārši esmu baigi mīlīgā:)

Bet par aizkustinājumu - es šobrīd ļoti gribu tādu izrādi , kur Lielais Maigais Mīlošais Varonis cieš un mīl un dabonās beigās. Tāds āāāā!!, lūk, ko es tagad gaidu. Un Skroderdienās toreiz ģenmēģī bija kaut kas no šīm jūtām:) gan Aleksī, gan, vēl vairāk, Dūdarā. Tāpēc arī konkrēti šīs SS  varu aprakstīt kā īstu dzīvi.

[maria]

Es arii briinos.  Zeljgje nekaada.  Alekss nebaUdaams.  Ne atskanjas no miilas.

[samtene]

Droši vien katrs ''jauninājums'' var atrast savu sajūsmināto auditoriju. Droši zinu, ka Čaikovska Riekstkodi repa stilā skatīties un klausīties neiešu. Tāpat kā stilizētās klasiskās izrādes, kur libretu bez priekšā teikšanas nevar atšifrēt. Nekad nebūtu iedomājusies laimesmāti Silmačos meklēt...

Es gan laikam ietu skatīties Riekstkodi repa stilā . INTERESANTI taču, repotāji dejo vai dejotāji repo, Ziedu valsi, piemēram .

Vai Ibsena Mežapīle bez šodienīgiem akcentiem mums šķistu interesanta? Ja Raiņa Uguni un nakti iestudētu ar visiem garu garajiem monologiem, centīgi sekojot visām autora remarkām, vai tas maz šodienas cilvēkam būtu skatāms?
Un Indrāni, ar atsauci uz mūsdienām un pietāti pret agrākajiem iestudējumiem, man, piemēram, šķiet interesants piegājiens "senajam" stāstam.

Ja tā saucamie jauninājumi kļūst par pašmērķi, tas nav forši, bet klasiskās lugas bez sava, šodienīga, skatījuma iestudēt reizēm ir teju neiespējami, manuprāt.

Piedošanu par netēmu.