1. Uzrunāju Mao.
Klau, Mao, es Tevi personiski nepazīstu, protams, bet redzu, ka neesi no dumjajiem, tomēr ... Zini, augstskolā vissliktākie pasniedzēji bieži vien bija tieši tie, kuri visaugstākie zinātņu spīdekļi, jo ... viņi nespēja saprast to, ka 2. kursa students var nezināt/nesaprast to, kas godājamajam profesoram šķiet elementārs un pašsaprotams. Rezultātā kā pašsaprotamas tika lekcijās neskaidrotas lietas, kuras no studentiem neviens nesaprata un nezināja. Neapvainojies, lūdzu, bet Tavs izteiksmes veids ir kkur līdzīgs. Tu runā par tikai Tev zināmām/saprotamām lietām, par kurām apkārtējiem (šeit) nav nekādas saprašanas. Zigfridam tieši tāpēc nereti sanāk palagi, ka cenšos izskaidrot tā, lai saprastu nevis nostāju, bet - domu gājienu. Ceru, ka mani saprati.
2. Par beigu sākumu ... Nu, ko? Starpstadija starp diviem statusiem - "tētis" un "opis", vai? Ja tā, tad neko darīt, - jātiek tam tiltam pāri būs, y kad būsi jau otrā krastā ("opis"), tad atkal iestāsies miers!