Nu tas apmēram kā ar ceļotāju. Ja tu staigā, mierīgi skatoties apkārt, ne par ko nav īpaši jāatbild, mugursomiņa uz pleca, saulite spīd, kur aiziesi, tur labi, tad viens forsējams brasls ar asiem akmeņiem un straumi ir tikai jauks izaicinājums.
Bet ja tu ej, apkrauts ar ekipējumu vismaz trijiem, velc piekabi, pie katras rokas pa sīkam, kas regulāri apdauza kājas un degunu, lietus līst un norāžu nav, jāpaspēj uz pēdējo vilcienu, galva sāp un iekšas streiko, tad viens forsējams brasls ir tuvu pēdējai pilei ceļazīmei uz Ventu.
Kaut kā tā. Man, piemēram, ir pietiekami problēmu, ar kurām jau tā grūti tikt galā ar ne pārāk labu veselību, vēl vienas izmaiņas un sarežģījumus kaut kā neceļas roka sagaidīt ar laimīgu smaidu. Īpaši, ja līdzšinējais risinājums ir absolūti labi darbojies.
