to vētru jāņos atceros. Mēs bijām ciemā pie jūras. Ka jau tradīzija prasa, bija jākurina ugunskurs pie jūras un jādzied jāņu dziesmas. Nu, ap vienpadsmitiem, kad visur jau bija beigusies elektrība, beidzot tika ieņemta kārtīga šļuka sīvā lai ir drosme nokāpt līdz jūrai. Benzīnkanna līdzi, lai var piesvilināt iepriekš savākto sprunguļu čupiņu. Nokāpa visi lejā uz pludmali, kamēr viens svilināja benzīnu,, kas arī pat lielajā vētrā nedega, pārējie, stāvot 45 grādu leņķī pret pludmales virsmu, auroja kaut kādas jāņu dziesmas, visticamāk katrs savu, jo tikpat to, ko dzied blakusstāvošais, dzirdēt nevarēja. Tad nu fiksi atpakaļ mājā un svētki turpinās...