Vecie autori

[LVSNor]

Noklausījos izdevumu kura aprakstā rakstīts "РАССКАЗЫ БОРЦОВ Латвийское государственное издательство На латышском языке" autori, no man pazīstamiem: Leons Paegle, Linards Laicens, Roberts Eidemanis un daudz nezināmu latviešu autoru. Nu secinājums, nu jā tādi ar bija ... līdzīgi ka bija 1919 gada  Latvija. Kopējā iezīme, ideālisms un tam piemītošā nežēlība. Vecumdienas ir mazliet jocīgi tādus klausīties, jo mūsdienu cilvēks jau zin, ar ko tas beidzās un ko tas maksāja, un savā ziņā maksā. Turklāt nevar jau šos autorus aizmirst, jo Linardu Laicenu un Robertu Eidemani nošāva Staļina slepkavas. No otras puses, kad tu droši zini, ka tas viss ir bērnišķīga sajūsma ir daudz vieglāk klausīties.   

[reno]

Tu reāli klausījies tos stāstus?

[LVSNor]

Tu reāli klausījies tos stāstus?

Jā, es viņus nebiju lasījis. Leons Paegle ir ļoti pacilāts autors - tāds tīrs ideālists. Linards jau krita Staļina nagos, jo gribēja augstāku sociālo stāvokli - obligāti viņu ieteiktu deputātei Grevcovai. Nu Eidemanis ticēja ka jaunie apstākļi padomju savienība viņā modinās "jauno cilvēku", kas būs arī radoši veiksmīgāki, bet dabūja tikai lodi Butirkā. Vispār padomju laikā izlaistajam grāmatām trūkst jauni izdevumi ar jauniem ievadvārdiem, labi ka es esmu jau vecs un pieredzējis, un varu tikai ieķināt.   

[LVSNor]

Tagad klausos Albērs Kamī, "Dumpīgais cilvēks", es vel klausos Metafizisko sacelšanos, bet bez tās ir Vēsturiskā sacelšanās, Dumpis un māksla, Dienvidus domas, bet beidzas ar Viņpus nihilisma. Darbs ir par tiesībām uz slepkavību - sakot no pašnāvības, beidzot ar industriālu slepkavošanas rūpnīcu, kur slepkavības tiek racionalizētas vel vairāk nekā kondensētā piena ražošana.   

[LVSNor]

Tagad klausīšos kaut ko tādu: Lorenss Stērns (1713—1768) savā groteskajā romānā «Džentlmeņa Tristrama Šendijā dzīve un uzskati» tēlo dzīvi Sentlijholā, tās iemītnieku raksturošanai izmantodams viņu «jājamzirdziņus». Tā rodas vesela ērmīgu īpatņu galerija, kuru «erudītā» un pseidozinātniskā spriedelēšana paspilgtina grāmatas komismu.
«Mistera Jorika sentimentālajā ceļojumā pa Franciju un Itāliju», kas uzrakstīts patētski jūsmīgā stilā, Stērna uzmanību saista nevis ceļojuma ārējie iespaidi, bet gan savas dvēseles stāvokļa analīze un uzvedības motīvi. Taču arī šajā romānā Stērns labprāt pasmejas gan par sevi, gan lasītāju,
Abiem minētajiem darbiem līdzīgi nav nedz angļu, nedz pasaules literatūrā: vēl joprojām tie nosaka romāna žanra attīstību Eiropā.

[LVSNor]

Klausoties vecas grāmatas "uzdūros"  "veco laiku autoram Guntim Berelim" un viņa literatūras kritikai. Un atradu https://berelis.wordpress.com/ ,savā ziņā, tur mazliet izskatās, ka cēlo ideju kapos. Bet nu cēlas domas tur var manīt. Proti, runa ir par "tekstu pārdēvēju" mikroekonomiku, kas ar grāmatām latviešu valodā nestrādā. Nu principā mūsdienu postmodernisma paaudze ir aizsūtīta uz /dev/null

[LVSNor]

Es beidzu lasīt smago un garo Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs” un gribēju, pabaudīt ko vienkāršāku bez reālām nepatikšanām, un izvēlējos A.Konana - Doila "Klumberas noslēpums". Un tajā tulkojuma Skotu dialekts tika aizstāts ar čangaļu dialektu. Ļoti radoša pieeja.