Beidzu klausīties Haruki Murakami "Kafka liedagā" - es šo darbu sauktu par erotiski romantisku japāņu garā ieturētu stāstu. Pamata motīvs ir psiholoģijas "eidipa komplekss", kas paredz "nogalināt tēvu, pārgulēt ar mati", šeit gan tas ir papildināts ari ar "paregulēt ar māsu", ar ko īsti arī sākas erotiskā daļa, kad 15 gadīgs no mājām aizmucis jaunietis, aiz uztraukuma atdodas mazliet vecākas meitenes "locekļa masāžai", iedomājoties, ka "laipnā ceļa biedrene varētu būt arī viņa māsa". Tālāk seko, iekārtošanās pie "iespējamas mātes" darbā "privāti publiskajā bibliotēkā", kur viņš uzzina, ka viņa tēvs ir noslepkavots, un viņu meklē policija. Galvenā tēla tēva slepkavība un misija, ir ļoti mistiska, un to it kā negribot ir paveicis Nakata, labsirdīgs vecs vīrs, "kam grūta galva", kam pēc šīs slepkavības ir skaidrs, ka viņam jādodas misijā, kur viņam pievienojas gana "tukšas dzīves" īstenotājs jauns cilvēks Hošino, kas jūtas vainīgs, ka lāga neparādīja cieņu savām vectētiņam. Un Nakata misija ir "atvērt vārtus uz citu pasauli", ko viņš arī veiksmīgi paveic, bet nepabeidzis misiju mirst, tas ir atbrīvojas no šis pasaules grūtumiem ... Tikmēr galvenais varonis iepazīstas ar savu "iespējamo māti" pārguļ ar viņas un iemīlas viņā, vienlaikus nespējot droši apgalvot, ka nav nogalinājis savu tēvu. Iepazīstas ar savas mātes vienīgo un ģeniālo dziesmu, un kādu simbolisku gleznu ... Policijas vajāšana pamudina slēpties ēkā blakus mežam, kur mēdz notikt mistiskas parādības, un atklāj iespēju "pāriet uz citu pasauli", bet svaigi mirusi "iespējamā māte" atnāk, un pavēl atgriezties, un atcerēties viņu! Tikmēr jau pārs dienas agrāk mirušais tēvs arī mēģina iekļūt "citā pasaulē", bet šo pasauli sargājošie dod norādes Hošino, neielaist viņu, ko arī Hošino izdara, godinot Nakatu! Beidzās viss ar galvenā varoņa lēmumu atgriezties mājās Tokijā un pabeigt 9. klasi, kas bija gana negaidīts lēmums šai romantiskā darbā.
Kopumā darbs ir gana mierīgi raits, ar ļoti daudziem un dažādiem aizraujošiem pagriezieniem, tulkots ļoti labā latviešu valodā. aizdomīgu rada "atslēgas vārdu daudzums" ar ko šo darbu vajadzētu atzīmēt - erotika, romantika, krimiķis, šausmene, pasaka, filosofija utt, kas gan jau nodrošināja šī darba komerciālos panākumus vienlaikus esot bez būtiska satura. Vienlaikus jāpiezīmē, ka kompozīcija ir veidota smalki un kaligrāfiski. Vai šo grāmatu ir jālasa vai jāklausās? Es teiktu, ka drīzāk ir jālasa, jo noskaņojums ir būtisks, varat pat lietot kādu optiātu spēcīgāku emociju radīšanai.
Es tagad esmu pārdomās, vai ķerties pie Jaunsudrabiņa "Neskaties saulē" vai Žila Deleuze un Fēliksa Guattari “Anti-Oedipus. Capitalism and Schizophrenia” pēc tēmas līdzīga darba.
