Nedaudz oponēšu vaimanām -
"Bet sodien laukos ko var nopelnīt ? Paziņa , 5 bērnu mamma iet mežā par 5 eiro dienā ! Jo tā viņai ir vienīgā skaidrā nauda , ko iedot līdzi vecākajam puikam"
Ja laukos vēlas sarunāt kādu un godīgi samaksāt par palīdzību , tad nevienu ar uguni nesameklēsi.
Labprāt maksātu vairāk kā tos 5 EUR dienā, lai palīdzētu dārzu izravēt, vēl pie kādiem darbiem, rudeņos to nenormālo lapu grābšanu, jo teritorija pietiekami liela.
Nelabprāt ko pārdod, jo "pašiem vajag". Citi, kuri būtu ar mieru pādot, kad redzēju, cik netīrīga tā saimniece, paldies, patika pārgāja.
Kad vajag ko remontēt, meistari +- vietējie nenormāli dārgi un izdarīt var ķep-ļep. Ja reiz esi pilsētnieks - maksā! Es nevienu nevēlos apkrāpt, bet vēlos maksāt adekvātu cenu. Un tagad laikam tikai viens labs meistars pa visu plašo apkārtni un tas ir uz izķeršanu, darbi jau nez kur uz priekšu aizrunāti.
Bet tad, kad sāk slavēt padomju laikus, man nāk vēmiens. Jūs neatceraties to nenormālo morālo nospiestību un to, kā solīti pa solītim tika izskausta latviešu valoda? Cik neuzticīgi, nedroši un stulbi mēs bijām? Viena vienīga pelēka masa, kur, nedod Dievs, kāds būtu izcēlies. Cilvēka tiesības? par ko tādu var paklusēt. Visur tevi varēja izlamāt - skolā (likt apēst biezpienu visas klases priekšā, jo cilvēks nebija ēdamzālē varējis dabūt to iekšā, lika izņemt no matiem spožākas sprādzītes, pārbaudīja, vai uz kakla nav ķēdītes, vai kurpju papēži nav par augstu u.c. pazemojumi), jebkurā medicīnas iestādē varēja izlamāt, uzkliegt, kā bērns biju padomju slimnīcā - tad nevarēja ar vecākiem tikties, tad atņēma visus pienesumus, kliedza un bļāva, vienreiz puikas dauzījās un medmāsa lika visiem izģērbties (!!!) un nostādīja praktiski kailus par sodu gaitenī.
Dubultā morāle , kad mājās runāja vienu, bet sabiedrībā un skolā citu.
Man riebās tā iekārta, glābiņš bija vecvecāku Latvijas laika grāmatas, nesabojātā daba.
Un tas, ka laukos nodzērās, iesākās jau tieši padumjajā laikā. Ja kaut kur bija brīnišķīga ainava, tad tur iebāza lopu fermu, baznīcai blakus skābbarības torni un visus mēslus no fermas laida ezerā.
Vienlaikus tā bija mana bērnība, agrie jaunības gadi, tas viss vienalga apdvests ar romantiku, lai kādā iekārtā tu būtu dzīvojis. Pat kara laikā pēc vecmāmiņas stāstiem cilvēki jau tikai neraudāja vien.
Mana garā monologa noslēgums - tie, kuri ir čakli un strādīgi, vēl joprojām laukos dzīvo labi.
Kad kaimiņu Indulis, garām ejot saka, esot "cēlies trīsos" un appļāvis ceļa malas, varu tikai viņa priekšā paklanīties
